Latvijas brīvības cīņas

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas Neatkarības karš bija karš pret jaundibinātās Latvijas Republikas teritorijā iebrukušo Padomju Krievijas karaspēku, kas izvērtās cīņās par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas republiku. Cīņas ietvēra dažādas pilsoņu karam raksturīgas epizodes. Karadarbība sākās drīz pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī un beidzās līdz ar Latvijas—Krievijas miera līguma noslēgšanu 1920. gada 11. augustā. Latvija, ko pakāpeniski atzina Igaunija, Polijas Otrā republika un Rietumu Antantes sabiedrotie (sākotnēji tikai de facto), brīvības cīņu laikā ar dažādu sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Latvijas armiju, gan vācu Dzelzsdivīziju un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Vietējie vācbaltieši, kas bija apvienojušies Baltijas landesvērā, dažādos kara posmos gan atbalstīja Tautas padomes izveidoto Pagaidu valdību, gan karoja pret to, kad atbalstīja Niedras valdību. Latvijas brīvības cīņu iznākumu ietekmēja arī Krievijas pilsoņu kara, Igaunijas brīvības cīņu un Poļu—padomju kara gaita. Brīvības cīņu veterānu apbalvošanai 1920. gadā izveidoja Lāčplēša Kara ordeni.

Latvijas brīvības cīņas
Daļa no Pirmā pasaules kara seku kariem
Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā
Datums 1918. gada 18. novembris — 1920. gada 11. augusts Vieta Latvija Iznākums 1920. gada 15. jūlija Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, Latvijas—Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā, Latvijas valsts atzīšana de iure
Karotāji
Latvija Igaunija Somijas brīvprātīgie Dānijas brīvprātīgie 6. rezerves korpuss Dzelzsdivīzija Landesvērs Lielbritānijas karaflote Francijas karaflote Polija	6. rezerves korpuss Dzelzsdivīzija Landesvērs Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija	Padomju Latvija Padomju Krievija
Komandieri un līderi
Oskars Kalpaks Jānis Balodis Jorģis Zemitāns Roberts Dambītis Johans Laidoners Viktors Puskars Ernsts Peders Harolds Aleksanders Edvards Ridzs-Smiglijs	Rīdigers fon der Golcs Jozefs Bišofs Alfrēds Flečers Pāvels Bermonts-Avalovs Valters fon Eberharts	Jukums Vācietis Pēteris Slavens Vladimirs Gitiss Augusts Korks
Zaudējumi
Latvija: 3046 miruši 4085 ievainoti Igaunija (1919. gada 19.–23. jūnijs): 115 miruši, 500 ievainoti	400 miruši 1500 ievainoti (1919. gada 5. jūnijs—2. jūlijs)	nezināms skaits

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Latvijas valsts un armijas veidošanās

1917. gada Krievijas revolūcija Latvijā noveda pie latviešu civiliedzīvotāju un Latviešu strēlnieku radikalizēšanās. Lielākā strēlnieku daļa atbalstīja boļševikus, kas dominēja revolucionārajā Rīgas strādnieku deputātu padomē un Vidzemes Pagaidu Zemes padomē. Balstoties uz labvēlīgajiem vēlēšanu rezultātiem, boļševiki 1917. gada beigās izveidoja autonomu valstisko veidojumu Iskolatu, kas pasludināja padomju varas nodibināšanu. Rīgas, Vidzemes un Latgales iedzīvotāju lielākā daļa brīvās vēlēšanās atbalstīja boļševikus un kreisos sociālrevolucionārus. Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, kas vācu neokupētajā Vidzemē notika 1917. gada novembrī, viņi ieguva ap 77% balsu.

Mēreni un nacionāli noskaņoto kareivju un virsnieku mazākums 1917. gada 5. augustā apvienojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā, kas kopā ar nacionāli noskaņotiem politiķiem, neilgi pēc Oktobra revolūcijas, 1917. gada 16. novembrī nodibināja Latviešu pagaidu nacionālo padomi. Vāciešu okupētajā Rīgā 1917. gada 23. septembrī vairākas pilsoniskās partijas un sociāldemokrāti izveidoja puslegālu Demokrātisko bloku.

Vācijas Impērijas sabrukums 1918. gada Novembra revolūcijas laikā ne tikai deva iespēju demokrātiskas Latvijas republikas neatkarības pasludināšanai, bet padarīja to par nepieciešamību, lai jaunās valsts valdība varētu lūgt starptautisko palīdzību cīņā pret sagaidāmo boļševiku karaspēka uzbrukumu. Ar 11. novembra Kompjeņas pamiera 15. punktu Antantes valstis panāca Brestļitovskas miera līguma anulēšanu no Vācijas puses. 13. novembrī arī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas līgumu.

17. novembrī, apvienojoties divām latviešu politiskās pārstāvniecības organizācijām — Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidota Latvijas Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas neatkarību. Sākās Kārļa Ulmaņa pirmās Latvijas Pagaidu valdības veidošana. Valdībā sākotnēji nebija Apsardzības ministra posteņa, topošās pašaizsardzības vienības paredzot veidot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Boļševiku iebrukuma draudu dēļ par pirmo Apsardzības ministra pienākumu izpildītāju 22. novembrī iecēla pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. 6. decembrī par Apsardzības ministru iecēla vienu no strēlnieku pulku dibinātājiem, bijušo Krievijas Impērijas Valsts Domes deputātu Jāni Zālīti, par viņa vietnieku atstājot Dambīti.

Vinniga darbība

Latvijas valstij kritiskajos pirmajos mēnešos lielu nozīmi spēlēja Augusts Vinnigs. Būdams sociāldemokrāts, bet vienlaikus impērijas aizstāvis, viņš atbalstīja ideju par latviešu zemju kolonizāciju. Kā Vācijas Iekšlietu ministrijas pārstāvis Vinnigs okupētajā Latvijā ieradās 1918. gada septembrī, lai izpētītu kolonizācijas iespējas. 25. oktobrī viņu atkal nosūtīja uz Latviju. Viņš nebija mazo valstu neatkarības piekritējs, uzskatot, ka Krievijas Baltijas provincēm sava nākotne jāsaista ar Vāciju. Vinnigs par savu mērķi uzskatīja vācu kontrolētu Baltijas valstu izveidošanos, kas nodibinātu ciešas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Vāciju. Kamēr Latviešu zemnieku savienības pārstāvji bija stingri Antantes atbalstītāji, Latviešu Tautas partija, Andrejs Krastkalns un Andrievs Niedra bija gatavi cieši sadarboties ar Vāciju un vācbaltiešiem. Vinnigs nodibināja labas attiecības ar vietējiem sociāldemokrātiem (Frici Menderu u.c.), kas cerēja uz labu sadarbību ar jauno, sociāldemokrātisko Vāciju, kas izveidojās pēc impērijas krišanas Novembra revolūcijas laikā.

Gatavojoties pamiera noslēgšanai, Antantes valstis saprata, ka tūlītēja Vācijas un Austroungārijas karaspēku aiziešana no okupētajām bijušās Krievijas Impērijas teritorijām novedīs pie boļševiku varas izveidošanās. Lai to nepieļautu, Vācijai uzdeva saglabāt savu militāro klātbūtni Baltijā līdz Antantes karaspēka ievešanai. Kompjeņas pamiera parakstīšanas dienā Lielbritānija ar Balfūra notu rakstiski atzina jau iepriekš mutiski atzīto Latviešu pagaidu nacionālo padomi. Saskaņā ar 1918. gada 11. novembra pamiera noteikumiem, Vācijas karaspēkam bija jāpaliek okupētajās Baltijas teritorijās un jāveic to aizsardzība pret boļševikiem. Šeit izvietoto Vācijas 8. armiju veidoja 6 kājnieku divīzijas, viena kavalērijas brigāde un 9 atsevišķie pulki. Tajā dienēja galvenokārt vecāka gadagājuma rezervisti, kas vēlējās ātrāk atgriezties mājās. Armijā sākās revolucionārais sabrukums, kareivji plēsa virsniekiem nost uzplečus un veidoja kareivju padomes. Liepājā nemierīgi bija tur izvietotie 8000 vācu flotes matroži.

Izveidojoties Vācijas Republikai, Vinnigu 14. novembrī iecēla par jaunās sociāldemokrātiskās valdības ģenerālpilnvaroto Baltijā (26. decembrī par sūtni Latvijā). Viņš atcēla militārās pārvaldes ieviestos mītiņu un sapulču aizliegumus, atbrīvoja politieslodzītos. Rīgā sākās boļševiku mītiņi. Frontē notika vāciešu un Sarkanās armijas kareivju brāļošanās, vāciešiem atstājot lielus ieroču krājumus boļševikiem. Vinnigs sākotnēji galveno uzmanību pievērsa vācu armijas un ieroču kaut cik kontrolētai evakuācijai no Baltijas, ko uzskatīja par zaudētu boļševikiem. Atkāpšanās piesegšanai sāka veidot vietējo vācbaltiešu un vācu armijas brīvprātīgo vienības, kas lika pamatus Landesvēram un Dzelzsbrigādei.

Vācu karaspēks pakļāvās Vinnigam, kurš 26. novembrī Vācijas valdības vārdā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t.s. Vinniga notu), kas noveda pie vācbaltiešu politiskā projekta — Apvienotās Baltijas hercogistes pašlikvidēšanās 1918. gada 28. novembrī. Tā kā Baltijas hercogistes personālūnijas iespēja ar Vācijas Impēriju vairs nebija realizējama, Vinninga uzdevums bija veidot sadarbību ar vāciešus atbalstošām partijām, kas nodrošinātu Vācijai politisko ietekmi arī pēc karaspēka izvešanas, tāpēc viņš bija gatavs veicināt Latvijas neatkarības pasludināšanu, jauno valsti pēc tam ar dažādiem līgumiem piesaistot Vācijai. 17. decembrī, 23. decembrī un 4. janvārī Vinnigs Pagaidu valdībai piešķīra pa pusmiljonam marku. Papildus, jaunveidojamā landesvēra vajadzībām viņš piešķīra 2,25 miljonus marku. Pagaidu valdība veica nepārtrauktas sarunas ar Vinnigu par papildus karaspēka nepieciešamību, kā arī par Vācijas karaspēka iespējām noturēt Jelgavu un Kurzemi, ja boļševiku rokās kristu Rīga.

Landesvēra izveidošana

Lai arī Vinnigs politiski atzina Pagaidu valdību, viņš vēlējās saglabāt militāro kontroli, kas noveda pie 1918. gada 7. decembra Vinniga un Pagaidu valdības līguma par Landesvēra izveidošanu, ar kuru oficiāli izveidoja multinacionālu Latvijas zemessardzi jeb landesvēru (vācu: Lettländische Landeswehr), kas bija paredzēts 6000 kareivju liels. Administratīvi to pakļāva Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā — Vācijas okupācijas spēkiem. 9. decembrī Latviju sadalīja četros apsardzības apgabalos un iecēla apgabalu priekšniekus — Latgalē pulkvežleitnantu Jāni Imaku, Vidzemē pulkvedi Jāni Apini, Kurzemē pulkvedi Mārtiņu Peniķi un Rīgā vācbaltiešu ģenerāli Freitāgu-Loringhofenu ar kapteini Jorģi Zemitānu kā palīgu. Par landesvēra komandieri kļuva vācu majors Šeiberts. 10. decembrī Apsardzības ministrs Zālītis apstiprināja Latvijas Bruņoto spēku ģenerālštāba štatus, izveidojot ministrijas administratīvo aparātu.

Latviešu vienību veidošanās

Studentu rotas kareivji ar franču Adrian ķiverēm, 1919. gada sākums

Līdz ar landesvēra nodibināšanu Pagaidu valdība izplatīja uzsaukumus iedzīvotājiem, aicinot brīvprātīgos stāties armijā. Vispārējo mobilizāciju neizsludināja, baidoties, ka jauniesauktie kareivji atbalstīs boļševikus vai dezertēs. Tuvojoties Sarkanajai armijai, Rīgas apriņķī no 17. līdz 20. decembrim izsludināja mobilizāciju bijušajiem Krievijas Impērijas armijas virsniekiem līdz 45 gadu un instruktoriem līdz 35 gadu vecumam. Atsaucās ap 300 cilvēku, no kuru lielākās daļas izveidojās Latgales virsnieku rezerves rota un Latgales apakšvirsnieku rota, kurās līdz gada beigām bija 130 kareivji. No vāciešu atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem Rīgā izveidoja trīs rotas ar 200 cilvēkiem katrā, kas veica garnizona pienākumus. Divas no šīm rotām decembra pēdējās dienās atteicās doties cīņā pret boļševikiem, sadumpojās, un pēc angļu karakuģu veiktas apšaudes tika izformētas.

Daudzi latvieši Rīgas brīvprātīgajās vienībās stājās bada dzīti. Disciplīna bija minimāla. Kareivji ieročus ieguva, aplaupot vācu armijas noliktavas, bet apģērbu un pārtiku, aplaupot iedzīvotājus. Par situāciju ziņoja ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītājs kapteinis Aleksandrs Plensners: "Latviešu brīvprātīgiem, par apģērbu un apavu nemaz nerunājot, telpas tiek ierādītas aukstas un nekurinātas, tikai pēc nedēļām ilgas gaidīšanas, un netiek izdots pat neviens lauku ķēķis ēdienu pagatavošanai. Latviešu vienīgais karaspēks — brīvprātīgie Rīgā — staigā koka tupelēs, gandrīz kailiem stilbiem un, protams, bez ieročiem. Pats par sevi saprotams, ka šādos apstākļos par brīvprātīgiem iestājas tikai vai nu galīgi fantasti, vai tādi, kam citas izejas nav, — no gūsta pārnācis izmocīts invalīds vai izvārdzis bezdarbnieks."

Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību Pagaidu valdība decembrī saformēja brīvprātīgo Instruktoru (virsnieku) rotu ar 260 cilvēkiem kapteiņa Baloža vadībā, (vēlāk zināma kā Virsnieku rota un Latvijas Neatkarības rota). Lai nebūtu jāpakļaujas landesvēra vāciešu komandieriem, studentu korporāciju Selonija un Talavija biedri izveidoja Atsevišķo studentu rotu, kuras 216 kareivji Nikolaja Grundmaņa vadībā pakļāvās vienīgi Apsardzības ministrijai. 8. decembrī Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis līdztekus ap 50 kareivju lielajai, bet slikti bruņotajai Cēsu rotai pavēlēja saformēt arī Valkas, Valmieras un Limbažu rotas, kas gan nenotika Sarkanās armijas straujā uzbrukuma dēļ. Liepājā, kurā Vācijas militārā pārvalde neļāva veikt mobilizāciju, sāka veidoties latviešu brīvprātīgo rota, kas pieauga līdz 190 kareivjiem un virsniekiem, izveidojot 1. un 2. Liepājas apsardzības rotu, kuras uzturēšanu uzņēmās Liepājas pilsētas dome. Kareivjiem te nebija vairāk par 10 šautenēm, un 1919. gada 11. janvārī rotu pastāvēšanu izbeidza vācu militārā policija. 1918. gada 28. decembrī ministrs Zālītis uzdeva virsleitnantam Lasim no Rīgas doties uz Ventspili un tur izveidot brīvprātīgo rotu. Tajā pieteicās 50 brīvprātīgo, kas 1919. gada 7. janvārī ar tvaikoni aizbēga no boļševikiem uz Liepāju.

Asā nepieciešamība pēc karavīriem noveda pie 1918. gada 29. decembra Pagaidu valdības un Vinniga līguma par Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem Vācijas pilsoņiem, kas ieradīsies Latvijā, lai vismaz 4 nedēļas cīnītos pret boļševikiem. Līguma mērķis bija papildināt landesvēra rindas ar vācu brīvprātīgajiem. Pirms noslēgt līgumu, Ulmanis lūdza Lielbritānijas konsula Bosenketa akceptu, kurš, ņemot vērā kritisko militāro situāciju, piekrita.

Iedzīvotāju atbalsta trūkums

Tautas padome, Pagaidu valdība un tās atbalstītāju nelielais loks pirmajos mēnešos bija pilnīgi atkarīgi no Vācijas. Tas ļoti traucēja jaunās valsts centieniem iegūt vāciešus ienīstošās un boļševikus atbalstošās tautas atbalstu. Pagaidu valdības mēģinājums iegūt 10 miljonus rubļu ar obligāciju pārdošanu izgāzās. Gaidot drīzu boļševiku uzvaru, iedzīvotāju atbalsts Pagaidu valdībai bija minimāls. Strādnieki tai bija naidīgi, bet pilsoniskās aprindas atturīgi gaidīja kara iznākumu. Krievijas armijā dienējušie latvieši neredzēja jēgu turpmākam karam, nestājās landesvērā un atklāti simpatizēja boļševikiem. Pat Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals piedāvāja varu nodot uzbrūkošajiem boļševiku spēkiem. Lielākais patriotiskais entuziasms valdīja vienīgi Studentu rotā, daļa no kuras kareivjiem bija ieguvuši Krievijas armijas apmācību. Tā kā Vācijas armija decembrī aizbildinājās, ka tai vairs nav brīvu formu un apģērbu, ko dot latviešiem, Pagaidu valdība aicināja ziedot kareivjiem drēbes, uz ko tā saņēma 6 cimdu pārus, 6 zeķu pārus un 2 dvieļus. Laikraksts "Jaunais Laiks" 1918. gada 30. decembrī rakstīja: "Lietu faktiskais stāvoklis skaidri un gaiši rāda, ka aiz mūsu Pagaidu valdības nestāv tautas masas, ka šajā drausmīgajā brīdī Pagaidu valdība ir viena, bez masām."

Vācbaltiešu bruņotie formējumi

Aicinājums vācbaltu brīvprātīgajiem stāties Baltijas landesvērā. 1918. gada 12. decembris

Jau 1918. gada 11. novembrī vācbaltieši (kā toreiz teica, baltieši) sāka veidot Baltijas landesvēru. 12. novembrī izveidojās 1. Rīgas rota, kurai novembrī sekoja 2. un 3. Rīgas rotas. 17. novembrī bija daļēji nokomplektēta Trieciengrupa (Stoßtruppe), kurā iestājās ap 1000 vīru. 29. novembrī Jelgavā izveidojās fon Rādena rota. Liepājā izveidojās fon Kleista un fon Toniges rotas. Vācbaltiešu vienībās par komandieriem bieži kļuva Vācijas armijas virsnieki. Atšķirībā no latviešu vienībām, kurām Vācijas armija negribīgi sniedza atbalstu, vācbaltieši dāsni saņēma ieročus un ekipējumu. No aizejošajiem Vācijas armijas brīvprātīgajiem un algotņiem Vinnigs 29. novembrī izveidoja Dzelzsbrigādi. Līdz ar 1918. gada 7. decembra līgumu par landesvēra izveidošanu šīs vienības iekļāvās landesvēra sastāvā. 8. decembrī Vinnigs devās uz Berlīni, kur lūdza militāro palīdzību.

1919. janvāra sākumā, Pagaidu valdībai bēgot no Rīgas, vācbaltieši uz Liepāju pārcēla savu Baltiešu Nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuss), kas rūpējās par vāciešu bruņoto vienību apgādi un jaunu brīvprātīgo vervēšanu visā Vācijā. Vācijā izvērsās algotņu vervēšanas biroja "Baltenland" darbība, kura biroji atradās Berlīnē, Breslavā, Dancigā, Drēzdenē, Freiburgā, Jēnā, Karlsrūē, Kēnigsbergā, Lībekā, Minhenē, Štutgartē, Štetinā, Rostokā. Vācieši plānoja, ka 30-40 000 uz Latviju karot nosūtīto brīvprātīgo veidos jaunas kolonizācijas kustības kodolu. Kamēr Kurzemē dzīvoja 26 cilvēki uz kvadrātkilometru, Austrumprūsijā tie bija 55, bet Vācijā 127. Vācu muižnieki jau iepriekš bija pauduši gatavību ziedot 1/3 savu zemju jauno kolonizatoru vajadzībām. Ar algotņu vervēšanu Vācijā nodarbojās Rīdigera fon der Golca brālis, Ginters fon der Golcs, kurš algotņiem solīja zemi Latvijā. Daudzi vācu algotņi Liepājā ieradās ar pārliecību, ka viņiem ir apsolīta zeme un pilsonība, kas vēlāk radīja lielus konfliktus ar Pagaidu valdību, vāciešiem uzskatot, ka viņi ir apmānīti.

1919. gada sākumā strauji palielinājās dažādu vācu militāro vienību skaits Vācijas okupācijas pārvaldes kontrolētajā Kurzemes daļā. 1919. gada janvārī—februārī Liepājā pa dzelzceļu un jūru sāka ierasties tūkstošiem jaunu karotāju, kas veidoja pusautonomus brīvkorpusus (Freikorps), kurus iekļāva Dzelzsdivīzijā. No Vācijas uz Liepāju pārvietoja arī 1. gvardes rezerves divīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kam bija Somijā gūta pieredze cīņā pret boļševikiem.

Sarkanās armijas uzbrukums

Vācijas armijas pozīcijas Baltijā, 1918. gada oktobrī

Sarkanās armijas iekarotā teritorija 1919. gada 4. janvārī

Sarkanās armijas uzbrukums (1918. gada decembris — 1919. gada marts). Zilā līnija: Vācijas okupācijas zonas robeža Brestļitovskas miera līguma anulēšanas brīdī 1918. gada novembrī, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā

Ar 11. novembra Kompjeņas pamiera 15. punktu Antantes valstis panāca Brestļitovskas miera līguma anulēšanu no Vācijas puses. Tas nozīmēja arī 27. augusta Berlīnes papildvienošanās atcelšanu, ar kuru Padomju Krievija bija atteikusies no Baltijas zemēm. Pēc Vācijas Impērijas sabrukuma Novembra revolūcijas rezultātā, 13. novembrī Padomju Krievija arī paziņoja par Brestļitovskas miera līguma laušanu. Vācijas armijas vienībām sākot nekārtīgu atkāpšanos uz dzimteni, to pamestajās teritorijās bez ievērojamas pretestības iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. Dažviet vācu kareivju padomes vienojās ar boļševikiem par atkāpšanās noteikumiem, pametot ieročus un noliktavas. 1918. gada 25. novembrī boļševiki ieņēma Pleskavu, kurā naktī uz 1. decembri ieradās latviešu sarkano strēlnieku 2. brigāde.

Novembra beigās, paralēli iebrukumam Igaunijā un Lietuvā, sākās Sarkanās armijas uzbrukums Latvijai divos galvenajos virzienos: no Pleskavas uz Valku—Valmieru—Cēsīm—Rīgu, un no Daugavpils uz Jēkabpili—Bausku—Jelgavu. Iebrukumu Latvijā vadīja Jukums Vācietis. Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (krievu: Армейская группа войск Латвии). Decembra vidū šajā grupā iekļāva no Krievijas atsūtītās latviešu sarkano strēlnieku vienības, kuras 1919. gada pirmajā pusē veidoja karaspēka lielāko daļu (12 000 no 20 000 sarkanarmiešiem). Pagaidu valdība bez panākumiem izplatīja aicinājumu sarkanajiem strēlniekiem pārnākt demokrātiskās Latvijas pusē.

No vācu brīvprātīgajiem 1918. gada 29. novembrī izveidotā Dzelzsbrigāde atkāpās bez ievērojamas pretestības. 2. decembrī Sarkanā armija ieņēma stratēģiski svarīgo Rēzeknes dzelzceļa līniju līdz Zīlānu stacijai. Militārā situācija noveda pie 7. decembra Pagaidu valdības un Vinniga līguma par landesvēra izveidošanu.

7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, 9. decembrī Daugavpili un 17. decembrī Valku, kur viņu gūstā krita Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, kas bija devies uz Tallinu. No Valkas, virzoties pa dzelzceļa līniju, naktī uz 22. decembri boļševiki ieņēma Valmieru.

Virzoties gar Daugavpils—Rīgas dzelzceļa līniju pie Kokneses sarkanarmieši 18. decembrī sagrāba vācu pamestu bruņuvilcienu, ar kuru 19. decembrī ieņēma Skrīveru staciju un netraucēti iebrauca Ogrē. No Rīgas nosūtītam landesvēra 1. un 2. Rīgas vāciešu rotas un Dzelzsbrigādes kareivju vadam rotmistra Boma (Bohm) vadībā izdevās 20. decembrī atsist sarkanarmiešu bruņuvilciena uzbrukumu pie Ogres tilta un atgūt Skrīveru staciju. Šeit tika atstāta 50 vīru liela patruļa, kuras kareivji ar laivu šķērsoja Daugavu un 22. decembrī padzina boļševikus no Jaunjelgavas. Pieaugot draudiem no Vidzemes puses, 23. decembrī šo vienību un bruņuvilcienu nosūtīja uz Līgatni.

22. decembrī vācieši bez kaujas pameta Cēsis un, lai arī sākotnēji apņēmības pilna pilsētu aizstāvēt, 23. decembrī viņiem sekoja arī latviešu Cēsu rota, kas 27. decembra vakarā caur Ieriķiem un Līgatni ieradās Rīgā. Naktī uz 25. decembrī no Rīgas uz Cēsīm nosūtīja bruņotu vilcienu ar landesvēra vienībām un Trieciengrupu, kas padzina boļševikus no Līgatnes stacijas un 28. decembrī sasniedza Ieriķu staciju, taču bija spiestas atkāpties. Bruņotais vilciens nesaskaņoti pameta kauju, un kareivjiem nācās atkāpties uz Siguldu, zaudējot 8 kritušos. Siguldā esošo landesvēru papildināja Dzelzsbrigādes bataljons. 30. decembrī šos spēkus no Siguldas padzina, un tie atkāpās uz Inčukalnu, kur tos papildināja no Rīgas nosūtītās landesvēra 1. un 2. Rīgas vāciešu rotas, artilērija un virsnieku ložmetējnieku vilciens. Sākās sadursmes ar boļševikiem, kas izvērtās Inčukalna kaujā. 31. decembra — 1. janvāra kaujas laikā šie Pagaidu valdības spēki cieta sakāvi cīņā pret Latviešu sarkano strēlnieku 1. un 4. pulku, zaudējot 35 kritušos.

Decembra kauju rezultātā vācu landesvēra vienības bija stipri cietušas. Zirgu un artilērijas lielākā daļa bija zaudēta pie Inčukalna. Rīgā bāzētās latviešu rotas izrādījās politiski neuzticamas, bet Dzelzsbrigādes vāciešu kaujasspars bija zemāks par cerēto. Notika izmaiņas landesvēra vadībā — kapteinis fon Bekmans (von Boeckmann) nomainīja štāba priekšnieku kapteini Dītrihu, kurš stājās aizejošā majora Šeiberta vietā.

Rīgas zaudēšana

Britu brīdinājums par artilērijas lietošanu nekārtību apspiešanai, 29. decembris

Militārās problēmas pasliktināja arī nestabilā politiskā situācija Rīgā. Boļševiku atbalstītāji gandrīz netraucēti veica savu propagandu ielās, bet sociāldemokrāti savā konferencē no 26. līdz 28. decembrim pieņēma lēmumu aiziet no Tautas padomes, nosodot Pagaidu valdības darbu un paziņojot par savu neitralitāti karā. Arī angļu karakuģi, kas sākotnēji bija gatavi aizstāvēt Rīgu, vēlāk saņēma pavēli turpmākās cīņās neiesaistīties.

29. decembrī Rīgā izplatījās baumas par gaidāmo boļševiku sacelšanos. Viņu ietekmē nonāca landesvēra 1. Rīgas latviešu rota, kareivjiem atsakoties doties uz fronti pret Sarkano armiju. Par nelojālām uzskatīja divas no trim Rīgas garnizona rotām, kas bija veidotas galvenokārt no vāciešu atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem un strādnieku rajonu brīvprātīgajiem. Pagaidu valdība pieprasīja dumpinieku atbruņošanu, ko varēja īstenot tikai vācu kareivji. Britu flotes pārstāvji piekrita sniegt artilērijas atbalstu. Dumpja apspiešanu veica trīs vācu Dzelzsbrigādes un landesvēra rotas, kopā ar landesvēra 3. latviešu rotu, kas bija izvietota turpat, kur 1. rota — Suvorova ielā 99 (tagadējā Rīgas Skolēnu pils Kr. Barona ielā) pareizticīgo Garīgā semināra telpās un apkārtnes kazarmās.

Pēc tam, kad 1. rota atteicās padoties, 30. decembra rītā pulksten septiņos britu kuģi veica vairākus brīdinājuma šāvienus pāri pilsētai. Daži šāviņi eksplodēja mazapdzīvotajā Purvciemā. Tā kā daļa kareivju un dumpinieku vadoņu jau naktī bija bēguši, mazāk kā 200 palikušie kareivji padevās un tika eskortēti uz ieslodzījumu Citadelē. Vācieši aizturēja arī dažas civilpersonas, ko uzskatīja par boļševikiem, un pārpratuma pēc arī vairākus 3. Rīgas latviešu rotas kareivjus, kurus vakarā atbrīvoja, vācu komandierim izsakot publisku atvainošanos. Pēc padošanās dumpiniekus tiesāja vācu karatiesa, 11 dumpiniekiem piespriežot nāvessodu. Šie notikumi vēl vairāk pasliktināja vācu okupācijas spēku attieksmi pret vājo Pagaidu valdību.

Dumpja apspiešana un britu bruņotā iesaistīšanās cēla Pagaidu valdības atbalstītāju morāli. Aktivizējās pilsētas aizsardzības un mobilizācijas organizēšana. 31. decembrī Rīga izsludināja vispārējo mobilizāciju un par landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. Optimisms sabruka 1. janvārī, kad pienāca ziņas par sakāvi pie Inčukalna un Londonas valdības rīkojumu britu flotei karadarbībā neiesaistīties. Šo rīkojumu admirālis Sinklērs apstiprināja Ulmanim. Rīgas aizstāvēšanas plānus atmeta un sāka atkāpšanās organizēšanu. Pagaidu valdība nemierīgās situācijas dēļ pārcēlās no Aleksandra ielas 37 uz ēku Aleksandra un Pauluči ielu stūrī.

1. janvārī lielinieku artilērija sāka apšaudīt Rīgu. 1919. gada 2. janvāra rītā daļa Pagaidu valdības aizbēga uz Jelgavu, bet valsts ierēdņu ģimenes nosūtīja uz Liepāju. Daļa valdības un Tautas padomes locekļu evakuējās uz ārzemēm ar angļu kuģiem. Rīgu pameta angļu karakuģi un ap 2000 bēgļu tvaikoņos „Roma” un „Babilona”. Pilsētu pameta pēdējās Vācijas armijas vienības un sākās pamesto armijas noliktavu izlaupīšana. Aizdegās Rīgas Vācu teātris (tagadējā Nacionālā opera). Šajā dienā Rīgā sākās boļševiku atbalstītāju demonstrācijas un nekārtīga šaudīšanās, kas pieņēma sacelšanās raksturu. Aizejošā Vācijas armija pat nemēģināja to apspiest, un britu admirālim Sinklēram nācās konstatēt, ka boļševiku pusē pāriet arī britu apbruņotie latviešu kareivji.

Krītot Rīgai, četras latviešu rotas pārgāja lielinieku pusē, bet daļa kareivju dezertēja. Tikai Virsnieku, Studentu un Cēsu rotas paliekas bija Pagaidu valdības pusē. Atsevišķās studentu rotas 190 kareivji, vācu landesvēra vienības un ap 70 vīru liela krievu vienība 2. janvāra vakarā atkāpās uz Jelgavu. Kalpaka komandētās vienības pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā, un 3. janvāra 6.00 sāka atkāpties pāri tiltiem uz Pārdaugavu. Kalpaks šeit veica kareivju skaitīšanu. Bija palikuši 132 Instruktoru rezerves virsnieku rotas kareivji, 85 Cēsu rotas kareivji un daži desmiti citu rotu pārstāvju. Šajā brīdī Kalpaks un Pagaidu valdība varēja rēķināties ar kādiem 400 karavīriem. Pēdējais Rīgu 3. janvāra rītā pameta Dzelzsbrigādes arjergarda bataljons.

3. janvārī pamesto Rīgu ieņēma Sarkanās armijas 2. kavalērijas divizions, kam sekoja 2. strēlnieku brigāde. Lielākajā Latvijas daļā drīz nostiprinājās 17. decembrī pasludinātā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Pētera Stučkas vadībā. 23. decembrī Padomju Krievija atzina Padomju Latvijas neatkarību. 1919. gada 4. janvārī tika izveidota Padomju Latvijas armija.

Atkāpšanās

1. latviešu atsevišķā bataljona atkāpšanās no Jelgavas uz Lielauci 1919. gada janvārī

Sarkanās armijas uzbrukuma gaita 1919. gada janvārī

2. janvārī Jelgava īslaicīgi kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu. Šīs dienas vakarā Jelgavā nepilnā sastāvā notika Pagaidu valdības un dažu Tautas padomes locekļu sapulce. Tika nolemts palikt Jelgavā līdz pēdējam, un tad doties uz Liepāju, kuru varētu noturēt vēl 2—3 nedēļas. Pēc Liepājas krišanas Pagaidu valdībai būtu ārzemēs jācīnās par neatkarīgas Latvijas atzīšanu.

3. janvāra vakarā landesvēra vācu vienības un Kalpaka komandētie kareivji sasniedza Jelgavu, kurā atradās Rādena vietējo landesvēristu vienība. Pilsētu pameta pēdējās Vācijas armijas vienības, kas Jelgavu neplānoja aizsargāt. Notika Ulmaņa un Valtera apspriede ar Vinnigu, kurā Ulmanis bija gatavs palielināt Vācijas brīvprātīgajiem piešķiramo zemes platību līdz 100 vai 120 pūrvietām. 4. janvārī Jelgavā Atsevišķā Studentu rota noturēja atvadu parādi un 5. janvārī ar Pagaidu valdību vilcienā devās uz Liepāju. 5. janvārī Jelgavu pameta arī Vinnigs, kas atgriezās Vācijā. Uz Vāciju devās arī latviešu sociāldemokrātu vadītājs Fricis Menders, kam bija labi sakari ar turienes sociāldemokrātiem. 6. janvāra vakarā Pagaidu valdības vilciens ieradās Liepājā, kur vācu militārās varas iestādes mēģināja atbruņot Studentu rotas kareivjus, bet tad izmitināja tos Liepājas Karostā. Vilcienā atradās arī Iskolata aktīvists Voldemārs Ozols, kuru pēc Valtera pavēles apcietināja.

5. janvārī Jelgavā Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, saskaņā ar kuru no sešu agrāko latviešu rotu (Virsnieku rezerves rotas, Latgales apakšvirsnieku rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, kā arī 2. un 3. latviešu landesvēra rotām) pārpalikušajiem kareivjiem tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons ar divām rotām. Par pirmās rotas komandieri iecēla kapteini Jāni Balodi, par otrās — kapteini Skujiņu. No kapteiņa Arnolda Artum-Hartmaņa vadītās Jelgavas latviešu brīvprātīgo rotas 100 kareivjiem bija palikuši mazāk par 40 kareivju, kurus Kalpaks nosūtīja uz Liepāju reorganizācijai un apmācībai. 5. janvāra vakarā 1. latviešu atsevišķais bataljons devās uz aizsardzības pozīcijām pie Dalbes stacijas.

Rīgas pamešana un landesvēra izveidošanas plāna sabrukums noveda pie bruņoto spēku reorganizācijas. Komandiera amatu atstāja majors Šeiberts, un viņa vietu ieņēma kapteinis fon Bekmans. Likvidēja esošo komandas struktūru, un visu vienību tiešu komandēšanu uzņēmās landesvēra virsštābs (Oberštābs). Vēl neapmācītos kareivjus nosūtīja uz Liepāju, bet kaujasspējīgajām vienībām bija jāturpina pretoties boļševikiem.

5. janvārī Dzelzsbrigādes un vācu landesvēra kareivji vilcienā devās uz Vecumnieku staciju, 6. janvārī notika apšaude ar boļševikiem, kas Dzelzsbrigādes un landesvēra kareivjus padzina. Vienības komandieris ar lokomotīvi aizbēga. Landesvēra vienības ar kaujām atkāpās uz Bausku, bet ap 100 karavīru lielu Dzelzsbrigādes grupu Iecavā sagūstīja vietējo iedzīvotāju bruņota vienība.

6. janvārī par Trieciengrupas komandieri kapteiņa Bēma (Bohm) vietā iecēla Hansi fon Manteifeli-Cēgi. Viņš bija viens no komandieriem, kas uzskatīja, ka landesvēram jāturpina cīnīties pret boļševikiem, nevis jāpiesedz Vācijas armijas atkāpšanās un jāsargā Austrumprūsijas pierobeža. Tā kā kareivju bija maz, tad turpmāk jāizvairās no lielām kaujām, un jākoncentrējas uz pārsteiguma uzbrukumiem.

6. janvārī 3. Padomju Latvijas strēlnieku pulks no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils—Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai. 7. janvārī Dzelzsbrigādes pēdējie spēki paziņoja, ka plāno atkāpties uz Mažeiķiem un vēlāk apmetās Vaiņodes apkārtnē. Kalpaka vienības 7. janvārī atkāpās no pozīcijām pie Iecavas upes tilta Ozolniekos un 8. janvāra rītā atgriezās Jelgavā, kuru tajā pašā dienā pameta kopā ar pēdējām landesvēra vienībām, atkāpjoties uz Dobeli, kas arī drīz tika pamesta. 9. janvārī Padomju Latvijas armija ieņēma Jelgavu un Dobeli, 10. janvārī Tukumu. 12. janvārī Kalpaka 1. latviešu atsevišķais bataljons atkāpās uz Lielauces muižu. Oberštābs, Rādena vienība un Zīverta artilēristi izvietojās Vecaucē, bet Trieciengrupa devās uz Saldu.

Šajās dienās frontē iesaistītās landesvēra vienības veidoja: Kalpaka divu rotu 220 kareivji, Trieciengrupas 300 kareivji, Rādena rotas 135 kareivji, Hāna nodaļas 30 kavalēristi, Zīverta baterijas 2 lielgabali, krievu vienības 50 kareivji. Lielai daļai kareivju nebija iepriekšējas kaujas pieredzes, bet komandieri bija jaunākie virsnieki bez operāciju plānošanas un vadīšanas pieredzes.

15. janvārī Trieciengrupa ar izlūkošanu devās pretī Sarkanajai armijai, atstājot Saldu un dodoties uz Lielblīdeni un Anneniekiem. 16. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons pie Lielauces atsita 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljona un kavalērijas eskadrona uzbrukumu, pēc kura boļševiki atkāpās uz Dobeli, bet Kalpaks no Pampāļiem atkāpās uz Lēnas muižu pie dabīgās Ventas aizsardzības līnijas. Rādena rota izvietojās Skrundā un Oberštābs Rudbāržos. Triecienvienība no Jaunpils atkāpās uz Kuldīgu, 21. janvārī sasniedza Aizputi un 22. janvārī Kalnmuižu, ap 5 km attālumā no Rudbāržiem. Rādena vienība 22. janvārī, veicot nakts reidu, uzdūrās vismaz trīsreiz lielākiem sarkanarmiešu spēkiem un pēc kaujas atkāpās no Skrundas. Oberštābs pavēlēja vācu landesvēram atkāpties uz Valtaiķiem, bet Kalpaka bataljonam uz Kalveni. Atkāpšanās sasniedza savu tālāko punktu.

• 
  Vinniga nota
• 
  Landesvēra kareivis Gvido Maidels
• 
  Anatols Līvens
• 
  Oskars Kalpaks
• 
  Jozefs Bišofs
• 
  Hanss fon Manteifels-Cēge

Kritiskā situācija Liepājā

Vācijas armijas aizsargātā Liepāja 1919. gada pirmajā pusē kļuva par jaunās valsts politisko notikumu centru. Uz šejieni bēga Pagaidu valdība. Te darbojās Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja, kas turpināja centienus īstenot Baltijas valsts ideju, kā tas atklājās februāra Štrika sazvērestības laikā. Vācijas Novembra revolūcijas rezultātā vācu garnizonā izveidojās kareivju padome, bet kreiso sociāldemokrātu kontrolētā Liepājas pilsētas dome darbojās pusneatkarīgi no okupācijas spēku varas. Lai arī Vācijas 8. armijas vadība bija evakuējusies uz Austrumprūsiju, Liepāju joprojām kontrolēja Vācijas okupācijas spēku militārais gubernators, kas noteica sapulču un kustības ierobežojumus, kā arī apspieda latviešu militāro vienību ieroču nēsāšanu. Daļa vācu vienību Liepājā pakļāvās revolucionārajai kareivju padomei, atsakoties doties uz fronti, ko noturēja landesvērs ar aptuveni 685 kareivjiem, 30 jātniekiem un 2 lielgabaliem. Liepājā dumpojās gan vācu, gan latviešu vienības, vienu latviešu rotu nācās izformēt.

Pēc ierašanās Liepājā 7. janvārī Pagaidu valdība iekārtojās bankas ēkā Lielajā ielā 8 un noturēja sēdi. Noskaidrojās, ka Liepājas iedzīvotāju lielākā daļa simpatizēja lieliniekiem un pilsētu nosargāt varētu tikai ar Antantes palīdzību, jo uz vāciešiem cerību nebija. Iekšlietu ministrs Miķelis Valters uzsvēra, ka Pagaidu valdībai jānodrošina kārtība Liepājā, vai arī pilsēta uzreiz jāpamet, un jādodas trimdā. Apsardzības ministrs Zālītis ziņoja, ka latviešu bruņotās vienības ir gatavas pilsētu aizstāvēt tikai gadījumā, ja tiek garantēta viņu evakuācija sakāves gadījumā. Pēc Pagaidu valdības sēdes Ulmanis tikās ar Tautas padomi, kur atbalstīja viedokli, ka Tautas padomei jādodas aizstāvēt Latvijas intereses ārzemēs. Viņš pielīdzināja Latviju karā okupētajām Melnkalnei, Serbijai un Beļģijai, kuru valstiskums pastāvēja arī pēc teritorijas zaudēšanas.

8. janvārī Liepājā no Rīgas ieradās tvaikonis "Maiga" ar vairākiem Tautas padomes locekļiem. Līdz ar to Liepājā atradās šādi Tautas padomes locekļi:

• no Latviešu zemnieku savienības: 1. Ernests Bauers, 2. Ēriks Feldmanis, 3. Edmunds Freivalds, 4. Vilis Gulbis, 5. Ādolfs Klīve, 6. Pēteris Murītis, 7. Oto Nonācs, 8. Artūrs Žers, 9. Kārlis Vanags;
• no Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas: 10. Pauls Kalniņš, 11. Klāra Kalniņa, 12. Valdemārs Kalniņš, 13. Fricis Menders. Sociāldemokrāti gan šajā laikā Tautas padomes darbībā nepiedalījās;
• no latgaliešiem: 14. Ādams Turkupols;
• no Latvijas demokrātiskās partijas: 15. Jānis Bergsons, 16. Erasts Bite, 17. Eduards Kiršfelds;
• no Latvijas radikāldemokrātiem: 18. Juris Bebris, 19. Juris Zankevics;
• no nacionāldemokrātiem: 20. Jānis Akuraters, 21. Jānis Bankavs (atvietojas ar Kārli Skalbi), 22. Kārlis Blodnieks, 23. Atis Ķeniņš;
• no republikāņiem: 24. Oskars Valdmanis;
• no Latvijas neatkarības partijas: 25. Jānis Eikerts;
• no vācu progresīvās partijas: 26. Vilhelms Šreiners.

Problēmas radīja Pagaidu valdībai lojālo kareivju evakuācijas iespējas. Vācieši viņiem traucēja veidot kaujasspējīgas vienības, bet vienlaikus aizliedza Liepāju pamest 18-45 gadus veciem vīriešiem. Latviešu kareivju evakuācijas nodrošināšanai 8. janvārī Apsardzības ministrija nacionalizēja tvaikoni "Saratov", īpašniekiem apsolot to vēlākais divu mēnešu laikā atdot Liepājas vai Kopenhāgenas ostā.

8. janvārī par jaunā "Pagaidu valdības vēstneša" redaktoru iecēla Oto Nonācu. Iznāca tikai viens laikraksta numurs, jo Nonācu nosūtīja uz Štetīni Vācijā. 9. janvārī Liepāju ar kuģi pameta ministru biedri Rūdolfs Bēnuss, Alfrēds Birznieks, Pēteris Juraševskis, Liepājas galva Andrejs Bērziņš, Liepājas rajona pilnvarnieks Ādolfs Kuršinskis u.c. Šajā laikā pirmā lielā osta Vācijā, kurā piestāja bēgļu kuģi no Liepājas, bija Štetīna, kurā izveidoja Pagaidu valdības centru, kas koordinēja tālāko darbību Eiropā. Uz Štetīnu nosūtīja Oto Nonācu un Vilhelmu Šreineru. Iecēla pārstāvjus Berlīnē, Šveicē un Parīzē. Liepājas pamešanu apgrūtināja tas, ka vispirms bija jāsaņem atļauja no vācu garnizona kareivju padomes. Čakste un Zemgals jau atradās Stokholmā. 9. janvārī Pagaidu valdība pieņēma lēmumu uz ārzemēm sūtīt Ulmani, kā arī ministrus Puriņu un Goldmani. Liepājā Ulmanis atgriezās tikai 1. martā, līdz tam valdības vadību uzņemoties Valteram.

Pēc bēgšanas no Jelgavas uz Liepāju neatkarīgā Latvijas valsts šķita tuvu sabrukumam. Janvāris Liepājā iezīmēja kritisku posmu, kad Pagaidu valdība bija gandrīz beigusi pastāvēt, jebkādām valdības aktivitātēm Liepājā vispirms bija jāsaņem vācu okupācijas spēku atļauja. Vācbaltiešu ministri pameta valdību. Kad daļa Tautas padomes locekļu mēģināja evakuēties uz Vāciju, viņus nelaida uz kuģa, jo viņi nebija saņēmuši vāciešu atļaujas. Ģenerālštābu un dažus palikušos Apsardzības ministrijas darbiniekus vadīja kapteinis Aleksandrs Plensners, kamēr ministrs Zālītis gandrīz nedēļu nedarīja neko. Pasu nodaļa bija vienīgā Pagaidu valdības iestāde, kas turpināja darbu, lai karavīriem un citiem Pagaidu valdības atbalstītājiem izsniegtu ārzemju pases, tiem gatavojoties pamest Latviju lielinieku pilnīgas uzvaras gadījumā. Virsniekiem ieteica pievienoties Deņikina Baltajai armijai. Šāda izvēle bija izplatīta, jo Baltās kustības armijās vadošus ieņēma nākamie ģenerāļi Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Goppers, Eduards Aire, Pēteris Radziņš u.c. latviešu virsnieki.

Drūmākais posms ilga apmēram nedēļu, 21. janvārī ar valdības atbalstu Arturs Kroders sāka izdot laikrakstu "Latvijas Sargs", kas nodarbojās ar pozitīvu propagandu, ceļot morāli. 29. janvārī Vācijas misija Liepājā Pagaidu valdībai piešķīra vairāk nekā miljonu marku aizdevumu. Liepājā palikušie ministri Valters, Zālītis un Hermanovskis 12. februārī pieņēma lēmumu par karastāvokļa izsludināšanu, tā pakļaujot civiliedzīvotājus vēl vienai (papildus vācu) militārajai pārvaldei. 27. februārī Goldmanis izsludināja Valsts zemes fonda izveidošanu, lai bezzemniekus apgādātu ar zemi. Zemes fonds pārņēma bijušās kroņa muižas un valsts zemes. Fondā bija tikai 10% Latvijas zemes, kamēr vācu muižniekiem piederēja virs 48%. Zemi pirmkārt solīja piešķirt armijā karojušajiem, un nevis īpašumā, bet nomā. Lai nodrošinātu policijas funkcijas, 20. martā nodibināja Aizsargu organizāciju.

Pretuzbrukuma gatavošana

15. janvārī kņazs Anatols Līvens Liepājā no dažiem desmitiem brīvprātīgo sāka veidot landesvēram pakļautu krievu rotu. Līvena vienībā iestājās bijušie Krievijas Impērijas armijas virsnieki un kareivji, kas gribēja karot pret boļševikiem, taču nevēlējās dienēt vācu komandētās vienībās. Aizejošās Vācijas armijas kareivju atsaucība stāties Dzelzsbrigādē bija neliela, 1919. gada janvārī tajā bija 450 kareivji un virsnieki. 17. janvārī Dzelzsbrigādes komandēšanu pārņēma no Vācijas ieradies majors Jozefs Bišofs, kurš to ātri izveidoja par ievērojamu militāru spēku. Vācijas virsnieki Liepājā veica landesvēristu apmācību, kā arī sāka veidot vienību apgādes sistēmu. Janvāra sākumā Liepājā izveidojās Kleista vienība, kuru papildināja bēgļi no Kuldīgas. Kapteinis Malmede no Rīgas rotu kareivjiem izveidoja 2. Baltijas bataljonu un Barta artilērijas bateriju, kuras februārī devās uz fronti, uz kuru nosūtīja arī Otto Goldfelda vadīto kavalērijas vienību. Trieciengrupa un Barta baterija saņēma pa diviem vieglajiem lielgabaliem. Vācbaltiešu vienībās sāka ieplūst brīvprātīgie no Vācijas.

23. janvārī Oberštābs pavēlēja atgūt Rudbāržus un Kalnmuižu. 25. janvārī Cēsu rota padzina lieliniekus no Lēnas muižas un nākamajā dienā no Rudbāržiem. Trieciengrupa atguva Kalnmuižu, un pēc ziņu saņemšanas, ka Kuldīgā sarkanarmieši apcietinājuši daudz vācbaltiešu, 26. janvārī uz pilsētu devās vairāk nekā 50 kareivju liela Trieciengrupas vienība, kas iebruka pilsētā un atbrīvoja ieslodzītos. Tā kā Kuldīgas vienība atradās pārāk tālu no galvenajiem spēkiem Aizputē, tās pašas dienas vakarā Kuldīgu nācās pamest un atgriezties Aizputē.

28. janvārī Dzelzsdivīzijas pakļautībā esošā landesvēra Drāhenfela kavalērijas nodaļa atsita sarkanarmiešu uzbrukumu, nogalinot 35 pretiniekus un iegūstot divus ložmetējus, munīciju, zirgus un kamanas. 29. janvāra rītā Kalpaka bataljons kopā ar Līvena rotu un Trieciengrupas kareivjiem atguva Skrundas muižu, atsviežot lieliniekus pāri Ventai. Visas frontes vienības sāka saņemt jaunus papildspēkus no Liepājas, kas ļāva tām noturēties gar Ventu un Aizputes apkārtnē. Pretuzbrukumā piedalījās 50 no Ventspils uz Liepāju pa jūru atbēgušie kareivji.

30. janvārī Padomju Latvijas armijas 500 kareivji un 300 jātnieki ar 4 lielgabaliem uzbruka Ventspilij, kuru aizstāvēja ap 120 Vācijas kareivju. Nespējot noturēties, viņi padevās pēc sarunām un solījuma, ka viņiem ļaus atgriezties Vācijā. Taču gandrīz 100 gūstā kritušos vāciešus lielinieki nošāva. Izdzīvoja trīs ievainotie, kas ar vietējo iedzīvotāju palīdzību sagaidīja Ventspils atbrīvošanu. Lai pasargātu Liepāju no negaidīta uzbrukuma, Oberštābs uz Sakasleju un Pāvilostu 31. janvārī nosūtīja ap 65 Līvena rotas kareivjiem.

Ventspils ieņemšana bija pēdējā sarkanarmiešu uzvara, jo lielāko Padomju Latvijas armijas daļu bija jāpārsviež uz Igaunijas fronti, kur igauņu karaspēks uzvarēja kaujā pie Paju un ieņēma Valkas pilsētu.

Ģenerāļa fon der Golca ierašanās

Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs

1919. gada janvārī Berlīnē notika "spartakiešu" sacelšanās, pastāvēja reālas briesmas, ka arī revolucionārā Vācija nonāks komunistu rokās. Antante pieņēma lēmumu par "sanitārā kordona" veidošanu Austrumeiropā — turpmāk tika sniegts militārs atbalsts reģiona jaunajām valstīm, kam bija jāsargā Eiropas austrumu robežas pret boļševikiem, neļaujot Krievijas revolūcijai sasniegt Vāciju. Īpaši lielu atbalstu saņēma Francijas sabiedrotā Polijas Otrā republika. Nestabilā un karā sakautā Vācija, kurā faktiski notika pilsoņu karš, ar Antantes atbalstu izveidoja Austrumu robežu aizsardzības fronti, kuras ziemeļu sektoru Kurzemē un Ziemeļlietuvā uzticēja 6. rezerves korpusam. Par tā komandieri iecēla ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kurš iepriekš bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas pilsoņu karā, veiksmīgi sakaujot boļševikus. Savos memuāros fon der Golcs rakstīja: "Man jākaro pret četrām frontēm: pret lielinieku armiju, pret vācu radikāļu iespaidoto Liepājas (vācu) zaldātu padomi un līdz ar to arī pret revolucionāriem faktoriem manā karaspēkā, pret vāciem naidīgo puslieliniecisko Pagaidu valdību un pret Sabiedrotajiem (Antanti)." Fon der Golcs loloja lielus nākotnes plānus. Viņš uzskatīja, ka vāciešiem kopā ar Krievijas balto kustību ir jāsakauj boļševiki, un tad Vācijas un Krievijas alianse varētu vērsties pret Antanti.

1. februārī fon der Golcs ieradās Liepājā, pārņēma kara gubernatora amatu un 3. februārī kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa komandieri, kura pakļautībā bija visi bruņotie spēki Kurzemē un Lietuvas ziemeļos. Viņa pakļautībā nonāca arī Bišofa komandētā Dzelzsbrigāde un Baltijas landesvērs, kuru no 6. februāra komandēja vācu majors Alfrēds Flečers, vadošajos amatos ieceļot vācu virsniekus. No Vācijas Kurzemē ieradās 1. gvardes rezerves divīzija 2 pulku sastāvā (ap 32 000 kareivju). Februāra otrajā pusē Liepājā ieradās 1. gvardes rezerves divīzijas kareivji, kas uzreiz tika izvietoti Dzelzdivīzijas flangā, un gatavojās Kurzemes atgūšanai.

Fon der Golcs pakāpeniski likvidēja Liepājas vācu garnizona revolucionāro kareivju padomi. Garnizona trim vācu bataljoniem viņš iecēla jaunu komandieri, kas pievērsās disciplīnas atjaunošanai. 3. aprīlī fon der Golcs plānoja revolucionāro bataljonu nosūtīšanu atpakaļ uz Vāciju, jo Liepājā bija ieradušies pietiekami daudz jaunu vācu spēku. Kareivju padome centās šo evakuāciju apturēt, arestējot dažus virsniekus un cenšoties arestēt arī fon der Golcu. Šī pretestība izgāzās, revolucionāros bataljonus nosūtīja uz mājām, un kareivju padome beidza pastāvēt.

Gandrīz izjukušo Dzelzsbrigādi papildināja ar jauniem brīvprātīgajiem no Vācijas un pārveidoja par Dzelzsdivīziju. Fon der Golca pakļautībā drīz bija ap 9000—10 000 vīru liels karaspēks. Viņš dažādi ierobežoja Pagaidu valdības darbību un latviešu armijas veidošanos. Dažas no viņa prasībām bija:

• lai pie Pagaidu valdības ēkām nedežurētu bruņoti latviešu kareivji,
• Liepājas Karostā vienlaikus drīkst atrasties tikai 300 apmācāmi latviešu kareivji, kas nedrīkst būt bruņoti,
• kareivjiem, kas nosūtīti uz fronti, patronas drīkst izsniegt tikai 15 km attālumā no Liepājas.

Tā kā latviešu brīvprātīgo skaits Liepājas apkaimē bija mazs, no 20. līdz 30. janvārim Liepājā un Grobiņas apriņķī Pagaidu valdība veica virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju (iegūstot 146 vīriešus), kam no 9. līdz 11. februāra sekoja vispārējā mobilizācija Liepājas apkārtnē. Šai mobilizācijai atsaucās tikai 43 vīrieši. Pagaidu valdība reaģēja, izsludinot karastāvokli un ieviešot obligāto karaklausību. No 21. līdz 23. februārim Rudbāržu, Lēnes un Tāšu-Padures pagastos veica mobilizāciju, kurai atsaucās 175 cilvēki. No 1. līdz 3. martam notika jauna mobilizācija Liepājas apriņķī, kas deva vēl 583 cilvēkus. Liepājā, ņemot vērā lielo boļševiku ietekmi iedzīvotājos, mobilizāciju neveica vispār. 11. un 12. martā notika virsnieku un instruktoru mobilizācija Kuldīgas un Aizputes apriņķos, kas deva 92 cilvēkus. Marta beigās un aprīļa sākumā notika vēl pāris mobilizācijas, kas latviešu kareivju skaitu palielināja līdz 1370. Kurzemē par nepaklausību mobilizācijai draudēja ar nāvessodu, notika rekrūšu tvarstīšanas pa mājām. Ņemot vērā, ka šādas piespiedu mobilizācijas tikai veicināja atbalstu boļševikiem, un jaunie rekrūši bieži dezertēja, fon der Golcs turpmākas mobilizācijas aizliedza līdz pat maija beigām. Savu lēmumu viņš pamatoja ar latviešu simpātijām boļševikiem un uzstāja tikai uz brīvprātīgo vienību veidošanu. Liepājā 26. februārī atsāka veidot brīvprātīgo zemessargu vienību, kas aprīļa sākumā pārsniedza 200 cilvēkus. 9. februāri angļu karaflotes kuģi latviešu vienībām piešķīra 50 vieglos rokas ložmetējus un 5000 šautenes. 10. aprīlī angļu karaflote piešķīra vēl 300 šautenes un nedaudz granātu. Taču jau 16. aprīlī Aprīļa puča laikā vācieši daudzas latviešu vienības atbruņoja.

17. februārī Kalpaka bataljonam kā 3. rotu pievienoja Atsevišķo Studentu rotu, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķo jātnieku nodaļu. Februāra beigās Kalpaka latviešu bataljonā bija aptuveni 650 vīri. 28. februārī Kalpaku paaugstināja par pulkvedi, Balodi un Zemitānu par pulkvežleitnantiem, Cēsu rotas komandieri Puriņu par virsleitnantu.

Februāra sākumā aizsardzības kaujas Kurzemē apsīka, lai arī Venta bija aizsalusi un viegli šķērsojama. Kopējie landesvēra frontes spēki šajā laikā bija ap 2200 kareivjiem, no kuriem lielākā daļa bija vācbaltieši:

• Kalpaka latviešu bataljons, 3 kājnieku rotas un 1 jātnieku nodaļa.
• Manteifeļa-Cēges vadītā Trieciengrupa, 2 kājnieku rotas, jātnieku eskadrons, 1 ložmetēju rota un 1 baterija.
• Hauptmaņa Malmēdes nodaļa, 3 kājnieku rotas, 1 ložmetēja rota, 1 baterija.
• Rotmistra grāfa Eilenburga nodaļa, 2 kājnieku rotas (Rādena un Kleista), jātnieku nodaļa un 1. baterija.
• Līvena krievu nodaļa, 2 kājnieku rotas, 1 kavalērijas nodaļa.
• barona Engelharda-Šēnheidena un Otto Goldfelda jātnieku eskadroni, kas darbojās Dzelzsdivīzijas un vācu landesvēra sastāvā.

Bišofa komandētā Dzelzsdivīzija februārī karoja Mažeiķu apkārtnē, kur veidoja fronti Tirkšļu, Žeimeles, Griezes un Nīgrandes tuvumā. No Vācijas atsūtītā 1. gvardes rezerves divīzija izvietojās Priekules un Skrundas apkārtnē.

Marta sākumā Dzelzsdivīzija pieauga līdz 4000 karotājiem, bet landesvērs līdz 4500 kareivjiem, kuru lielākā daļa bija vācbaltieši. Vācijā vervētajiem brīvprātīgiem algu maksāja Vācijas un Latvijas valdības. Papildus 30 marku pamatalgai viņiem bija 150 marku piemaksa un 20—50 marku lielas prēmijas no Vācijas, kamēr Latvija viņiem maksāja 120 rubļus mēnesī.

Kurzemes un Zemgales atbrīvošana

1. latviešu atsevišķā bataljona karavīri Rudbāržu muižā

13. februārī vācu landesvēra un regulārā vācu karaspēka vienības, virzoties no Apiķiem gar Ventu, un Līvena vienība, kas nāca no Labraga, ieņēma Kuldīgu. Šeit landesvēristi nošāva vismaz 136 civiliedzīvotājus, galvenokārt latviešus, aizsākot Baltā terora laiku. 18. februārī sarkanarmieši centās atgūt Kuldīgu. Pēc kājnieku uzbrukuma atsišanas pilsētu sāka apšaudīt artilērija. Lai atvieglotu Kuldīgas aizstāvju stāvokli, Malmēdes vienības 1. nodaļa kopā ar kavalēriju 18. februārī uzbruka pretiniekam pie Skrundas, taču tika atsisti, zaudējot divus kritušos. 21. februārī sarkanarmieši atkal neveiksmīgi centās ieņemt Kuldīgu.

Jau 8. februārī angļu karakuģi bija apšaudījuši Ventspili, izraisot īslaicīgu boļševiku bēgšanu no pilsētas. 23. februārī Flečers pavēlēja Kuldīgā bāzētajām landesvēra vienībām doties uz Ventspili un atgūt to. Neskatoties uz salu, ceļš līdz Ventspilij tika veikts straujā pārgājienā. Pie Zūrām Manteifeļa grupai izcēlās sadursme ar sarkanarmiešiem, kuru lielākā daļa tika nogalināti un Zūras ieņemtas. Šajās sadursmēs piedalījās arī Flečers, kurš guva vieglu ievainojumu. Ventspils tika sasniegta 24. februāra rītā; pilsētā iebruka Rādena, Hāna un Kleista vienības. Pretinieks Ventspili pameta ziemeļu virzienā pa dzelzceļu, kuru Kleistam nebija izdevies bloķēt. Ar kuģiem no Liepājas Ventspils ostā izsēdās arī Rošera, Malmedes un Vācijas kareivju vienība, taču viņu palīdzība vairs nebija nepieciešama. Ventspils atbrīvošanā krita septiņi landesvēristi. Turpmākajās nedēļās šeit nošāva vismaz 200 civiliedzīvotājus.

25. februārī daļa no Malmedes 2. vienības pie Skrundas centās forsēt Ventu, taču atkāpās, zaudējot 9 kritušos un 17 ievainotos. 26. februārī boļševikus padzina no Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pagastiem. Ņemot vērā landesvēra koncentrēšanos uz Ventspili, 28. februāra rītā Sarkanā armija triecienā atkal centās ieņemt Kuldīgu, taču cu Donas komandētajām vienībām izdevās pilsētu noturēt. Uzbrukums beidzās 1. martā, kad no Ventspils pilsētai tuvojās landesvēra papildspēki.

Uzbrukums no Ventas līdz Lielupei

Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas operācijas "Atkusnis", "Ledusiešana" un "Pavasara vējš", 1919. gada marts

Kurzemes atbrīvošanas gaita

1. latviešu atsevišķā bataljona karavīru grupa Kandavas pilsdrupās, 1919. gada marts

Jelgavas atbrīvošana, 1919. gada 17.—18. marts

Frontes līnija pēc Kurzemes atbrīvošanas

Šajā laikā lielākie Padomju Latvijas armijas spēki bija koncentrēti ziemeļu frontē pret igauņiem. 1919. gada 1. martā Igaunijas frontē no Ainažiem līdz Alūksnei atradās 9466 Sarkanās armijas kareivji, 711 jātnieki, 126 ložmetēji, 37 lielgabali, 2 bruņuvilcieni, 2 bruņumašīnas un 8 lidmašīnas, kopā — 14 062 sarkanarmieši. Kurzemes un Ziemeļlietuvas frontē Popes—Šauļu—Panevēžas sektorā atradās 3836 kareivji, 285 jātnieki, 100 ložmetēji, 15 lielgabali, 6 lidmašīnas, kopā — 7859 sarkanarmieši. Marta sākumā šis karaspēks plānoja jaunu uzbrukumu, lai atgūtu Kuldīgu, Ventspili un atkal tuvotos Liepājai.

Lai atgrūstu boļševikus no Austrumprūsijas robežām, fon der Golca vadītais vācu karaspēks sāka ofensīvu Lietuvā (skat. Lietuvas brīvības cīņas) un Latvijā. Uzbrukumu sāka 1. gvardes rezerves divīzijas un Dzelzsdivīzijas spēki, landesvēra vienībām paliekot Kuldīgā un Ventspilī. Dzelzsdivīzija un 1. gvardes rezerves divīzija 2. martā sasniedza Mažeiķus, kurus ieņēma 5. martā. Šajā uzbrukumā piedalījās arī Drahenfela kavalērijas daļa.

3. martā sākās uzbrukums Kurzemē jeb operācija "Atkusnis" (vācu: Tauwetter). Kalpaka latviešu bataljonam bija jāuzbrūk Saldus virzienā, fronti no Kuldīgas līdz Ventspilij atstājot vācbaltiešu vienībām. 3. martā uzbrukumā devās ap 9000 kareivju liels karaspēks ko veidoja 3500 1. gvardes rezerves divīzijas kareivji, 2500 Dzelzsdivīzijas, 600 Kalpaka bataljona, 200 Līvena rotas un 1800 vācbaltu kareivji. Šos spēkus atbalstīja divi bruņuvilcieni un vairākas lidmašīnas.

6. martā, vadot Cēsu rotu un Atsevišķo Studentu rotu uzbrukumā, nejaušā savstarpējā latviešu un vācu Borha bataljona apšaudē gāja bojā Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās vācu artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders. Dzelzsdivīzijas Borha bataljons apšaudē zaudēja 9 kritušos. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšanu uzticēja kapteinim Jānim Balodim. Kalpaku 11. martā apbedīja Liepājā, un 18. septembrī pārapbedīja dzimtajos Meirānu Visgaļu kapos. Grundmaņa pīšļus no Liepājas 1920. gada janvārī pārveda uz Rīgas brāļu kapiem.

Operācijas "Ledusiešana" (Eisgang) gaitā 10. martā latviešu bataljons kopā ar piekomandētajiem Goldfelda kavalēristiem ieņēma Saldu. Lai iepazītos ar latviešu karaspēku, 14. martā Saldū ieradās Apsardzības ministrs Zālītis un Lielbritānijas pārstāvis Kīnans, kam par godu pilsētas tirgus laukumā noturēja parādi, bet Balodi paaugstināja par pulkvedi. 16. martā Studentu rota ieņēma Jaunpili un 17. marta rītā Bikstu muižu.

Fon der Golca uzbrukuma labais spārns Lietuvā 8. martā ieņēma Kuršēnus un 11. martā Šauļus. 12. martā Dzelzsdivīzija ieņēma Vecauci un 13. martā Bēni. Sīvās pretestības dēļ, uzbrukums Dobelei apstājās.

Sekojot Vācijas vienību virzībai, landesvēra galvenajiem spēkiem 11. martā bija jāsāk savs uzbrukums. 10. martā pienāca ziņas par ievērojamu Sarkanās armijas spēku koncentrēšanos uz ziemeļiem no Ventspils. Landesvēra vienības devās uz Ventspili, taču informācija izrādījās nepareiza, un kareivji atgriezās Kuldīgā. Tā tika zaudētas divas dienas. Lai aizsargātu Ventspili, Rošera vienība 11. martā devās uz Ugāli, uzdūrās boļševiku bruņuvilcienam, kas bēga, pametot 35 kritušos. Rošera vienība sadursmē zaudēja 3 kritušos.

13. martā landesvēra galvenie spēki trīs kolonnās no Kuldīgas sāka uzbrukumu. Labā spārna kolonna — Līvena krievu vienība cauri Vārmei devās uz Šķēdi, ko ieņēma pēc trīs stundu ilgas kaujas. Vidējā kolonna — Eilenburga vienība ieņēma Griķus un Kabili. Kreisais spārns — Trieciengrupa un Malmēdes vienība padzina pretinieku no Graudupes, Rendas un Sabiles. 14. martā Līvena kolonna devās uz Vīnšeņķu muižu (Weinschenken), bet Eilenburga kolonna pēc sīvas cīņas ieņēma Zemīti.

Tukuma un Jelgavas atbrīvošana

Pēc Kandavas ieņemšanas 14. martā, Flečers turpināja strauju uzbrukumu, 15. martā ieņemot Tukumu un Irlavu. Sarkanarmieši, atkāpjoties no Tukuma, līdzi aizveda daudzus gūstekņus. Pēc 20 kilometru pakaļdzīšanās Trieciengrupas kavalērijai izdevās atbrīvot 108 gūstekņus. Ar Tukuma ieņemšanu landesvērs bija izpildījis tam uzticēto uzbrukuma daļu. Kurzemes ziemeļi joprojām atradās boļševiku rokās, kuru spēki koncentrējās Slokā.

Pamatojoties ar vēlmi glābt boļševiku cietumos ieslodzītos (galvenokārt vācbaltiešus), Flečers izlēma veikt iepriekš neapstiprinātu uzbrukumu Jelgavai. Tukuma aizsardzībai atstājot nelielus spēkus, 17. martā landesvērs devās uz Jelgavu. 18. marta pēcpusdienā tika sasniegta Jelgavas pievārte. Landesvēru sāka apšaudīt sarkanarmiešu bruņuvilciens, kurš pēc landesvēra artilērijas šāvieniem atkāpās, taču turpināja no tālienes veikt uzbrucēju apšaudi. Trieciengrupa uzbruka pilsētai no ziemeļrietumiem, Malmēdes vienība no rietumiem, Eilenburgs no dienvidrietumiem. Kaujas gaitā tiks atbrīvoti simtiem gūstekņu un iegūts liels kara laupījums. Īpaši sīvas cīņas notika pie dzelzceļa stacijas, kur esošie sarkanarmiešu vilcieni bija spiesti padoties. 18. marta vakarā atbrīvotā Jelgava atradās dziļi boļševiku teritorijā. Straujā uzbrukuma laikā landesvērs bija apgājis daudzas nesakautas Sarkanās armijas vienības. Ap 30 kilometrus attālajā Dobelē atradās vairākas spēcīgas Sarkanās armijas vienības, kas bija apturējušas Dzelzsdivīzijas uzbrukumu. Nelielie landesvēra spēki izlēma izveidot koridoriu uz 40 kilometrus attālajiem Jonišķiem, kur atradās Vācijas 1. gvardes rezerves divīzija. 20. martā Eilenburga vienība (bez Rādena vienības) sasniedza Tērvetes—Bauskas lielceļu, un pie Skursteņiem sadūrās ar lieliem Sarkanarmijas spēkiem, kas atkāpās no Dobeles. Eilenburga nelielajai vienībai pavēlēja atgriezties uz Jelgavu, kurai sāka uzbrukt sarkanarmieši. Trieciengrupas mīnmetējiem un Rādena ložmetējiem izdevās atsist uzbrukumu, kurā piedalījās bruņuvilciens un bruņumašīnas. Nākamajā dienā sarkanarmieši šķērsoja Lielupi pilsētas apkārtnē un centās Jelgavai uzbrukt no vairākām pusēm. Šajā brīdī pilsētu sasniedza Dzelzdivīzijas spēki, kas no Dobeles apkārtnes devās uz Jelgavu un palīdzēja to nosargāt. Malmēdes bataljons pārgāja pretuzbrukumā, vajājot pretinieku līdz Iecavai.

23. martā Jelgavas aizsardzību pārņēma Dzelzsdivīzija, un landesvērs (bez Rādena vienības) devās atpakaļ uz apdraudēto Tukumu. 22. martā Tukumam uzbruka Sarkanā armija. Pilsētā atstātie landesvēra spēki aizsardzības cīņās zaudēja 13 kritušos un 23. martā pameta pilsētu. Tā kā sarkanarmieši neizmantoja iespēju ieiet pilsētā, tad galvenie landesvēra spēki no Jelgavas 24. martā bez cīņas atgriezās Tukumā, kuru izdevās nosargāt no tālākiem uzbrukumiem.

Citu vienību darbība

Fon der Golca komandētie spēki bija izvietoti 230 km garā frontē no Ventspils līdz Lietuvas ziemeļiem un 16. martā šo armiju veidoja 34 bataljoni, 12 eskadroni, 21 artilērijas baterija. Kopumā ap 12-14 tūkstošus kareivju, 1150 kavalēristu, 610 ložmetēju un 84 lielgabalu. Padomju Latvija tiem pretī līdz 15. martam spēja mobilizēt 2. latviešu divīzijas 1. un 3. brigādi, 1. latviešu divīzijas 1. brigādi ar 6900 kareivjiem, 184 ložmetējiem, 487 kavalēristiem un 22 lielgabaliem.

19. martā Baloža spēki ieņēma Līvbērzi, bet Dzelzsdivīzija Dobeli. Lai atbalstītu nelielos Flečera spēkus Jelgavā, kam nācās atsist boļševiku pretuzbrukumus, fon der Golcs 20. martā pavēlēja uz turieni doties Dzelzsdivīzijai, bet 1. gvardes rezerves divīzijai uz Bausku un Staļģeni, kur bija svarīgi upju tilti. 23. martā grāfa Jorka un Brandisa vienības ieņēma Bausku.

Līvena vienība pietuvojās Kalnciemam, bet arī izlēma doties uz Jelgavu, 23. martā atbrīvojot Valgundi.

20. martā latviešu bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā latviešu bataljonu pārformēja par 1. Latviešu atsevišķo brigādi, rotas pārveidojot par bataljoniem — 1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu. Šos spēkus apvienoja un nosauca par Latvijas armijas dienvidu grupu (biežāk saukta par Dienvidlatvijas brigādi). To pastiprināja 2 jātnieku eskadroni, artilērijas baterija, velosipēdisti-izlūki un vezumieki. Brigādes skaitliskais sastāvs pieauga līdz 1000 kareivjiem un kavalēristiem.

Flečera Jelgavas manevrs atstāja frontes ziemeļu flangu nenosegtu, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. Dienvidlatvijas brigādei deva uzdevumu šķērsot Lielupi, un tā devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā, kur 22. martā notika salīdzinoši asiņaina Bateru kauja pret 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulku. Abas puses pēc divu stundu apšaudes atkāpās, taču kaujas rezultātā bija izjaukts Padomju Latvijas armijas mēģinājums doties pretuzbrukumā uz Jelgavu, kuru landesvēram ar Dzelzsdivīzijas atbalstu izdevās noturēt. 24. martā Dienvidlatvijas brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, bet 25. martā Studentu bataljons šķērsoja Lielupi un ieņēma Klīves muižu. 26. martā Neatkarības bataljons ar Malmēdes bataljona atbalstu ieņēma Sloku, sasniedzot plānoto Lielupes līniju, kur vācu un latviešu vienību uzbrukums apstājās. 30. martā Malmēdes vienība Slokā atsita spēcīgu sarkanarmiešu uzbrukumu. 5. aprīlī sākās jauns uzbrukums Slokai un Kauguriem, ko atkal izdodas atsist, zaudējot 8 kritušus landesvēristus. Vienlaikus, Sarkanā armija izvērsa uzbrukumu pie Jelgavas, kura atsišanai no Tukuma uz Jelgavu nosūtīja Rādena vienību un daļu Triecienvienības.

Lai arī Lielupe vairākās vietās bija šķērsota un bija iespējams izvērst uzbrukumu Rīgai, tālāki uzbrukumi apstājās uz gandrīz diviem mēnešiem. Starp abām pusēm izveidojās plaša neitrālā zona, kurā notika regulāras sadursmes, kas gan frontes stāvokli kopumā nemainīja. Landesvēra vācbaltiešu vienības atvilka no Lielupes uz Tukumu un Talsiem, bet vēlāk atpakaļ uz Liepāju. Fronte 1. aprīlī gāja pa Slokas—Kalnciema—Jelgavas—Bauskas—Paņevežas līniju. Dienvidlatvijas brigādes frontes līnija stiepās Kauguru—Slokas—Ložmetējkalna—Kalnciema līnijā. Valgundes—Līvbērzes līniju turēja Līvena rota, kurā bija 250 kareivji. Lielupes līniju Jelgavas apkārtnē ieņēma Dzelzsdivīzija, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija ieņēma Bauskas apkārtni. Tie atsita regulārus Sarkanās armijas pretuzbrukumus, atvieglojot stāvokli Jelgavas sektorā. Cīņās pie Bauskas īpaši izcēlās Brandisa Vācijas brīvprātīgo brīvkorpuss.

Kritušie

Daudzas no Kurzemes kaujām vērtējamas kā apšaudes un sadursmes, uz ko norāda mazais kritušo skaits. Kurzemes atbrīvošanā pēc latviešu datiem krita 17 virsnieki un 42 kareivji. Fon der Golcs savās atmiņās min, ka 1. gvardes rezerves divīzija zaudējusi kritušus 1 virsnieku un 47 kareivjus, ievainotus 5 virsniekus un 82 kareivjus, bezvēsts pazudušu 1 virsnieku un 10 kareivjus. Dzelzsdivīzija attiecīgi 3 kritušus virsniekus un 25 kareivjus, 5 ievainotus virsniekus un 82 kareivjus, un bezvēsts pazuduši 10 kareivji. Landesvēra vācu un latviešu vienības kopā zaudējušas 1 kritušu virsnieku un 13 kareivjus, 1 ievainotu virsnieku un 18 kareivjus, kā arī 1 bezvēsts pazudušu virsnieku un 3 kareivjus. Landesvēra atmiņu grāmatā minētais kritušo skaits ir lielāks.

16. aprīļa apvērsums Liepājā

Vācijas spēku frontes līnija 1919. gada aprīlī

Pirmā Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa "Saratov"

Jau februārī, līdz ar Štrika sazvērestības atklāšanu Liepājā pasliktinājās attiecības starp Pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd konfliktu izdevās novērst Antantes spiediena rezultātā. Liepājā 1. martā ieradās Lielbritānijas misijas vadītājs majors Kīnans (Keenan). Militārie panākumi Kurzemē un Lielbritānijas atbalsts atjaunoja Latvijas Pagaidu valdības pašpārliecību. Tas izraisīja vācu politisko un militāro vadītāju neapmierinātību. Pagaidu valdības gribēto straujo uzbrukumu Rīgai fon der Golcs ar dažādām atrunām bremzēja. Viņš atteicās no britu flotes piedāvājuma palīdzēt, aizbildinoties, ka pavasara dubļu dēļ tālāks uzbrukums nav iespējams. Fon der Golcs nevēlējās Rīgu atbrīvot, lai varu pasniegtu britu atbalstu ieguvušajai Ulmaņa Pagaidu valdībai. Pirms Rīgas atbrīvošanas viņš izlēma radīt Vācijai paklausīgu Latvijas valdību, ko panāca ar Aprīļa puču un Niedras valdības izveidošanu.

Pēc vairākām dienām, kurās pieauga politiskās un militārās nesaskaņas vācu okupācijas varas un Pagaidu valdības starpā, 16. aprīlī vāciešu bruņotās vienības Hansa fon Manteifela-Cēges un Franca Pfefera fon Salomona vadībā gāza Pagaidu valdību. Pučisti sākumā izveidoja Oskara Borkovska vadītu Pagaidu valdību, kurai 10. maijā sekoja Niedras valdība. Apvērsums deva vāciešiem iemeslu atbruņot daudzas no latviešu bruņotajām vienībām Liepājā un Kurzemē. Radās risks, ka tas varētu novest pie Baloža vadītās Dienvidlatvijas brigādes, kurā 22. maijā bija 1580 kareivji, izformēšanas. Dienvidlatvijas brigādes pārtiku nodrošināja kopējā landesvēra intendantūra, taču pēc 16. aprīļa pārtikas piegāde pasliktinājās. Latviešu karavīri bija spiesti veikt pārtikas rekvizīcijas no iedzīvotājiem.

16. aprīlī Ulmanis patvērās angļu misijas telpās, kurās ilgstoši uzturēties nebija ērti, tāpēc ap 1. maiju viņš pārcēlās uz tirdzniecības tvaikoni "Saratov" britu karakuģu aizsardzībā. Šeit viņš tikās ar britu pārstāvjiem Alfrēdu Kīnenu un Herbertu Grantu Vatsonu. Ja Ulmanis varbūt cerēja, ka Antante Kurzemē izsēdinās savu desantu un atkaros pārējo Latviju, tas nesakrita ar Antantes plāniem par vienotas Krievijas atjaunošanu, kā dēļ tie atbalstīja Balto kustību. Antantes pārstāvji, īpaši ASV misijas vadītājs Grīns, centās viņu pārliecināt par plašākas koalīcijas valdības nepieciešamību, kurā iekļautu arī vācbaltiešus. Kad šīs sarunas izgāzās, 10. maijā izveidojās Niedras valdība. Lai noturētu savas pretenzijas uz vienīgās Pagaidu valdības statusu, Niedras valdība atbalstīja plānus par ātrāku Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem, kas savas varas laikā Rīgā paspēja nogalināt vismaz 3483 cilvēkus.

Lielbritānija vairākas reizes sūdzējās Vācijas valdībai par fon der Golca uzvedību Latvijā, pieprasot viņa atsaukšanu. 4. maijā Lielbritānijas Ārlietu ministrs Balfūrs Vācijai pieprasīja fon der Golca atcelšanu no amata, uz ko Vācijas valdība 6. maijā atbildēja ar notu, neatzīstot fon der Golca iesaisti 16. aprīļa notikumos, kā arī uzskatot visu notikušo par Latvijas iekšējo lietu. Vācija norādīja, ka atsakās savu karaspēku nodot Latvijas valdības padotībā, jo šāda valdība īsti pat nepastāv, un tā arī nav saņēmusi Antantes diplomātisko atzīšanu. Vācija arī piedraudēja savu karaspēku pilnībā izvest no Baltijas, kas nozīmētu, ka to ieņemtu boļševiki, vai arī tur būtu jāieved Antantes valstu karaspēks. Šādi nodrošināts ar Vācijas atbalstu, Niedra 10. maijā izsludināja savu jauno valdību. Lai arī Lielbritānija vēlējās veikt Liepājas ostas blokādi, tam nepiekrita ASV pārstāvis Grīns, kurš uzstāja uz nepieciešamību turpināt vācu vienību apgādi.

Vācijas valdība 5. maijā nolēma izbeigt algotņu vervēšanas punktu darbību un izsauca fon der Golcu personīgi atskaitīties Berlīnē par Kurzemē notiekošo. Ģenerālis noliedza savu saistību ar 16. aprīļa puču un tika atstāts amatā. 26. maijā Vācijas valdība nolēma, ka tiem vācu algotņiem, kas vēlas iegūt zemi, ir jāpieņem Latvijas pilsonība. Lai arī šāda procedūra bija paredzēta 1918. gada 29. decembra līgumā, neviens pilsonības gribētāju saraksts Pagaidu valdībai nebija iesniegts. Niedras valdībai uz pilsonību pieteicās tikai pieci vācieši, un diviem to arī piešķīra.

Pēc apvērsuma Kurzemē izklīdinātie latviešu kareivji nelielās grupiņās sasniedza Karostu, no kurienes 21. maijā 300 kareivjus nosūtīja uz Baloža brigādi. Maija beigās fon der Golcs pavēlēja visiem latviešu spēkiem pamest Karostu, un tie 28. maijā devās uz Jelgavu.

Kritiskā situācija, kad pie varas nostiprinājās vāciešu atbalstītā Niedras valdība, kas neatzina Tautas padomes leģitimitāti, lika sociāldemokrātiem 12. maijā paziņot par atgriešanos Tautas padomes sastāvā. 12. maijā Liepājas domes telpās notika Tautas padomes sēde, kuru vāciešu okupācijas prefekts nesekmīgi vēlējās pārtraukt. Sanāksmē piedalījās 66 Tautas padomes pārstāvji, kas nosodīja 16. aprīļa apvērsumu un izteica atbalstu Ulmaņa Pagaidu valdībai.

Situācija pirms Rīgas atbrīvošanas

Vācu, latviešu, igauņu, leišu un poļu pretuzbrukumi (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija. Sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā. Zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā

Kurzemes zaudēšana izraisīja paniku Rīgā, padomju varas iestādēm jau gatavojoties bēgt. Šķiet, tūlītēju uzbrukumu Rīgai fon der Golcs martā atlika, lai vispirms gāztu Ulmaņa valdību, un neļautu apvienoties latviešu Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigādēm. Viņa rīcības brīvību ierobežoja arī aizvien jūtamākā Antantes pārstāvju politiskā un militārā iesaistīšanās Baltijas notikumos. Viņi beidzot bija panākuši to, lai no Vācijas vairs nepienāktu jauni armijas papildspēki. 1. gvardes rezerves divīzijai bija dota pavēle atgriezties Vācijā, un tās ieņemtās pozīcijas pārņēma galvenokārt Dzelzsdivīzija.

1919. gada 16. maijā Baloža Dienvidlatvijas brigādē skaitījās 2065 kareivji, no kuriem savās vienībās atradās 1890. Bauskas bataljonā pēc 22.—24. aprīļa mobilizācijas bija 300 kareivji, taču tas bija pakļauts pilsētas vācu komandantam. Maija vidū latviešu bataljonos sāka veidot ložmetēju rotas. Landesvēra vācu vienībās skaitījās 3500 kareivji, daudzi no kuriem bija Vācijas pilsoņi. Līvena krievu vienībā bija 400 kareivji. Tādējādi visā landesvērā bija ap 6000 kareivju ar 17 lielgabaliem, 84 ložmetējiem, 72 rokas ložmetējiem un 11 mīnmetējiem. Landesvēra Oberštābs atradās Tukumā.

Padomju Latvijas stāvoklis

Padomju Latvijas stratēģisko stāvokli 1919. gada aprīlī negatīvi sāka ietekmēt Polijas karaspēka uzbrukums Lietuvā, kur nesekmīgi aizstāvējās Padomju Lietuvas un Baltkrievijas spēki. Pēc sākotnējā Padomju Krievijas uzbrukuma apsīkšanas, Vācijas armijas un Sarkanās armijas frontes Lietuvā bija nostabilizējusies valsts vidienē. Šo stabilitāti izjauca uzbrūkošie poļi, kas 21. aprīlī ieņēma Viļņu un sāka apdraudēt Daugavpils virzienu. Poļi vēlējās atjaunot Polijas-Lietuvas kopvalsti 1772. gada robežās, kas nozīmēja, ka viņi varētu izvirzīt pretenzijas ne tikai uz stratēģiski svarīgo Daugavpili, bet uz visu Latgali. 30. aprīlī Padomju Latvijas spēkiem nācās nosūtīt ap 3000 kareivju uz fronti dziļi Lietuvā, no Panevēžas līdz Švenčoņiem, tā ievērojami pavājinot Rīgas aizsardzību. Padomju Latviju tagad apdraudēja no trim pusēm — igauņi ziemeļos, vācieši rietumos un poļi dienvidos. Pastāvēja risks, ka poļiem un igauņiem saskaņoti uzbrūkot, visu Padomju Latvijas karaspēku varētu ielenkt milzīgā katlā. Lai samazinātu šo risku, Sarkanās armijas spēki aprīļa vidū sāka neveiksmīgus uzbrukumus igauņiem Veravas (Veru) un Valkas virzienos.

Sadursmes Kurzemes frontē

Visu aprīli starp abām pusēm notika apšaudes un izlūkošanas reidi, kas beidzās ar gūstekņu un ieroču iegūšanu. 28. aprīlī boļševiki uzsāka spēcīgus uzbrukumus vācu 1. gvardes rezerves divīzijas pozīcijām no Staļģenes tilta līdz Bauskai, taču pēc sākotnējiem panākumiem un Bauskas ieņemšanas draudiem, tos atsvieda atpakaļ.

18. maijā sākās Padomju Latvijas armijas uzbrukums frontes flangos — Slokas virzienā un pie Lietuvas robežas. Divi padomju armijas pulki ar Lielupes kuģu artilērijas atbalstu uzbruka Pauļa Zolta komandētajai Studentu bataljona 2. rotai Kaugurciemā, kā arī Cēsu bataljona 2 rotām pie Slokas un Neatkarības bataljona 3. rotai, Slokā un Pavasaru muižā. Zolta vāji apmācītā un bruņotā rota devās durkļu pretuzbrukumā, kurā krita pats Zolts, taču piespieda pretinieku bēgt, kaujā nogalinot kādus 30-50 karavīrus. No 18. līdz 21. maijam notika aktīvi uzbrukumi Brandisa pozīcijām Bauskas un Lietuvas pierobežas tuvumā, kur cīņas abām pusēm noritēja ar mainīgām sekmēm. 22. maijā sākoties uzbrukumam Rīgai, arī Brandisa vienības pārgāja uzbrukumā, kura galvenais mērķis bija Kemjanu muiža Lietuvā. 23. maijā lielinieki sāka atkāpšanos Jaunjelgavas un Jēkabpils virzienā.

Rīgas atbrīvošana

Rīgas uzbrukuma operācija

Alfrēds Flečers

Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgali 1919. gada maijā

Lai ieņemtu Rīgu, fon der Golcs un Vācijas valdība izspēlēja 16. aprīļa pučam līdzīgu teātri, organizējot notikumus, taču oficiāli paliekot malā. Šī bija pēdējā iespēja Vācijas armijai vairāk vai mazāk atklāti piedalīties kaujās Baltijā. 7. maijā Antantes valsts Vācijai iesniedza Versaļas miera līguma projektu, tā parakstīšanai dodot divas nedēļas. Līguma 433. pants paredzēja Vācijas spēku izvešanu no Baltijas provincēm un Lietuvas, aizliedza jaunu Vācijas vienību ievešanu šajās zemēs, kā arī aizliedza Vācijas karaspēkam iejaukties šajās valstīs notiekošajā.

Maijā fon der Golcs devās uz Berlīni, lai saņemtu atļauju Rīgas ieņemšanai, kur saņēma atbildi, ka to vajadzētu veikt landesvēram bez Vācijas spēku atklātas iesaistīšanās. Šī iemesla dēļ uzbrukumu veica landesvērs, kas ļāva notiekošo pozicionēt kā Latvijas iekšējo lietu. Rīgas ieņemšanu aplenkuma kustībā caur Iecavu un Ikšķili, kā tas notika 1917. gada Rīgas operācijas laikā, valdība neatbalstīja, jo tā īstenošana būtu jāizmanto 1. gvardes rezerves divīzija. Valdība arī ierobežoja militāro vienību kustību — Vācijas karaspēkam neļāva doties tālāk par Rīgu, landesvēram tikai līdz Juglas līnijai, bet štābu no Liepājas drīkstēja pārcelt uz Jelgavu. Vācijas valdība deva fon der Golcam darbības brīvību, oficiāli no uzbrukuma Rīgai norobežojoties.

Tikmēr fon der Golcs jau plānoja, ka Rīgas ieņemšanai sekotu Vidzemes atbrīvošana, un Petrogradas ieņemšanu kopā ar igauņu un baltgvardu spēkiem. Maija sākumā Igaunijas militārais pārstāvis Liepājā informēja fon der Golcu, ka igauņu spēki plāno ieņemt Vecgulbeni un varbūt pat svarīgo Krustpils dzelzceļa mezglu, tā atbrīvojot Vidzemi no boļševikiem. Paralēli igauņiem uzbrukumu Daugavpils virzienā maija vidū sāka poļi. Tādējādi Rīgas noturēšana Sarkanajai armijai kļuva militāri aizvien sarežģītāka. Sarkanās Armijas vadītājs Jukums Vācietis 23. aprīlī ziņoja Ļeņinam, ka Krievijas Pilsoņu kara izšķirošās kaujas pašlaik notiek austrumu un dienvidu frontēs, uz kurām jāsūta visi papildspēki, kamēr rietumu frontē notiekošajam nav tik svarīga nozīme.

Uzbrukuma plāns

Izmantojot vēl pēdējo iespēju, lai izmantotu savu pilno militāro spēku, un glābtu Niedras valdības prestižu, fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai, kuru vadīja landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukuma plāns paredzēja Dienvidlatvijas brigādei un landesvēra vācu vienībām uzbrukt no pozīcijām Kalnciemā un Slokā. Dzelzsdivīzijai pa šoseju bija jādodas no Jelgavas uz Rīgu, un jānodrošina aizmugures atbalsts uzbrūkošajām vienībām. Bauskā izvietotajai Jorka nodaļai un Bauskas bataljonam bija jānodrošina labais spārns, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija palika rezervē Lietuvas pierobežā.

Uzbrukums Rīgai bija paredzēts 12. maijā, bet to iztraucēja Niedras nolaupīšana, ko veica Ulmaņa valdībai lojāli virsnieki. Pēc tam, kad Niedram 17. maijā izdevās no gūsta izbēgt, uzbrukumu nolika uz 22. maiju. Šajā laikā arī izvērsās Baltās armijas uzbrukums Petrogradai, 21. maijā baltajiem sasniedzot Krasnoje Selo. Padomju Latvija ne tikai nesaņēma papildus rezerves, bet tās esošie spēki tika nosūtīti uz apdraudētākiem frontes sektoriem. Tādējādi Rīgas zaudēšanu bez cīņas padomju vēsturē izskaidroja ar stratēģiski nelabvēlīgo frontes situāciju, kurā Rīgu noturēt pat nebija domāts.

Pretējo pušu spēki

Pēc padomju avotiem, Rīgas krišanas priekšvakarā Padomju Latvijai bija 600 km gara fronte pret igauņiem, vāciešiem, latviešiem un poļiem. Šajā frontē 1. maijā atradās 28 180 kareivji, 1827 kavalēristi, 605 ložmetēji, 98 lielgabali, daži mīnmetēji, 12 lidmašīnas. Oficiāli armijā skaitījās 45 000 kareivju, taču reāli to bija daudz mazāk, armijā plosījās slimības un bads. Tikmēr fon der Golca 6. rezerves korpusā, kas bija izvērsts 170 km garā frontē, skaitījās 40 000 kareivji.

Abu pušu virsnieku un kareivju skaits ir zināms aptuveni. Kaujās iesaistīto Vācijas un Dzelzsdivīzijas kareivju skaits nav skaidri zināms, jo daudzas no vienībām, sekojot valdības noteiktajiem ierobežojumiem, veica tikai aizmugures nodrošināšanas funkcijas.

Uzbrukumā Slokas—Kalnciema virzienā landesvēram bija 8 bataljoni, 6 eskadroni un 4 baterijas. Trijos vācu bataljonos 3700 cilvēki, trijos latviešu bataljonos 1580 cilvēki, Līvena krievu bataljonā 400 un fon Mēdema bataljonā 400. Kopā 663 virsnieki, 5405 kareivji, 84 ložmetēji, 72 rokas ložmetēji, 17 lielgabali. Sarkanā armija šeit pretī izvirzīja 1. divīzijas un 2. divīzijas piecus bataljonus, kopā 1784 kareivjus, 57 ložmetējus, 6 vieglos un 2 smagos lielgabalus. Kopā šajās vienībās skaitījās 3610 cilvēki.

No Jelgavas virziena Rīgai uzbrūkošajā Dzelzsdivīzijā, kas spēlēja atbalstošo lomu, kaujās piedalījās 9 bataljoni ar 4500 kareivjiem, 420 kavalēristiem, 110 ložmetējiem, 202 rokas ložmetējiem, 28 vieglajiem un 8 smagajiem lielgabaliem. Pret tiem Sarkanā armija izvirzīja 8 bataljonus ar 2540 kareivjiem, 54 ložmetējiem, 6 vieglajiem un 4 smagajiem lielgabaliem, vienu bruņuvilcienu. Kopumā 4512 vīrus. Padomju vēsturnieki aprēķināja, ka Rīgai uzbrukuši līdz 15 000 landesvēra un Dzelzsdivīzijas kareivji, kamēr aizsardzību veikuši maksimums 8127 padomju kareivji un virsnieki.

Kad naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, 2062 zirgiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņu auto, kopējos boļševiku spēkus pārspīlēti vērtējot no 10-14 000 lielus.

Uzbrukuma gaita

Cīņas pie tiltiem

Artilērijas atbalsts no Pārdaugavas

Flečers savu karaspēku sadalīja trīs grupās. Pirmo grupu komandēja viņš pats. Tajā ietilpa Triecienbataljons ar artilērijas pusbateriju, Mēdema vienība, sapieru nodaļa, Engelharda nodaļa, viena latviešu rota, viens latviešu kavalērijas eskadrons un Malmēdes bataljons. Šī grupa 22. maija 1:30 naktī sāka uzbrukumu no Kalnciema gar Grabes mājām, Skangaļiem, Komandieru ceļu Dzilnuciema virzienā.

Otrajā grupā, ko komandēja Balodis, bija Eilenberga bataljons, artilērijas pusbaterija, Drahenfelda kavalērijas daļa, Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigādes 1. bataljons un viena rota no 3. bataljona. Šī grupa 4:30 no rīta sāka uzbrukumu pie Ogļu mājām (Tīreļu tuvumā) un virzoties gar Babītes ezera dienvidu krastu, caur Pietiņiem, Bļodniekiem, Dzilnām gar Ložmetējkalnu un Krievu kalnu devās Piņķu un Pūpes (Babītes) virzienā.

Trešo grupu vadīja kapteinis Jānis Puriņš. Tajā ietilpa Dienvidlatvijas brigādes divas rotas un viens kavalērijas eskadrons, kā arī rezervē atstātais 2. Cēsu bataljons. To atbalstīja 4 Lielupes kuģīši un divi prāmji, ko aprīkoja ar ložmetējiem un lielgabaliem. Šī grupa virzījās no Slokas un Kauguriem cauri visai Jūrmalai un gar Babītes ezera ziemeļu krastu sasniedzot Priedaines staciju.

Padomju Latvijas armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt ap pulksten 11. Ap šo pašu laiku Flečera un Baloža kolonnas savienojās pie Dzilnuciema. Šeit arī pienāca pavēle latviešu un vācu vienībām turpināt uzbrukumus atsevišķi. Vācu vienības bez kavēšanās devās uz Rīgu, ceļš uz kuru bija neaizsargāts, kamēr Baloža latviešu daļām vispirms pavēlēja ieņemt Piņķus, Pūpi un pie Bulduru tilta savienoties ar Puriņa grupu, bloķējot atkāpšanās ceļu no Jūrmalas bēgošajām boļševiku vienībām. Šī pārkārtošanās noveda pie tā, ka boļševiki bija paspējuši nostiprināties Piņķu muižā, kapsētā un baznīcā. Pēc ilgākas apšaudes viņi atkāpās uz Pūpi un no turienes uz Daugavgrīvu, kur pārcēlās uz Daugavas labo krastu. Baloža kolonna 23. maiju sagaidīja pie Piņķiem. Puriņa vadītā kolonna ielu cīņās atbrīvoja Jūrmalu, ap 22. maija 18.00 ieņemot Priedaines staciju un Bulduru tiltu. Uzbrukuma gaitā Flečers izmantoja vairākas lidmašīnas, kas ne tikai apšaudīja boļševiku spēkus, bet arī veica izlūkošanu un nodeva situācijas ziņojumus komandieriem.

Dzelzsdivīzija savu uzbrukumu sāka no rīta, pēc pusotru stundu ilgušas artilērijas apšaudes. Pēc Olaines ieņemšanas ap pusdienlaiku neliela tās daļa devās uz Ķekavu, bet galvenie spēki uz Rīgu.

Tikmēr Flečera kolonnas Valtera fon Mēdema korpuss un Trieciengrupa leitnanta Hansa fon Manteifela-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau priekšpusdienā ieņēma Zasulauku, ap 11:00 sasniedza Daugavas tiltus un centās iebrukt Vecrīgā. Pie tiltiem cīņas turpinājās gandrīz divas stundas. Līdz 13:30 situācija pie tiltiem un dzelzceļa uzbēruma bija kritiska, taču tad pienāca pārējie Flečera kolonnas spēki un Dzelzsdivīzijas avangards. Trieciengrupai mēģinot ieņemt Citadeli ar mērķi atbrīvot tur ieslodzītos gūstekņus, krita fon Manteifels-Cēge. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes ielu un Miera ielu, kur cīņas beidzās ap 19:00. Atkāpjoties lielinieki paspēja Centrālcietumā (ko ap 19:30 atbrīvoja Dzelzsdivīzija) nošaut ap 60 ieslodzīto gūstekņu, galvenokārt vācu muižniekus un mācītājus. Ap 18:00 Rīgā ieradās Līvena nodaļa, kuru nosūtīja uz Rīgas ziemeļiem, Mangaļsalas virzienā. Landesvērs ziņoja par saviem 11 kritušajiem, taču kopējais Rīgā kritušo skaits nav precīzi zināms. Kaujās krita arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Ziediņš, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā. Kritušo Manteifeli-Cēgi izvadīja no Doma baznīcas un apglabāja dzimtās Kazdangas pils kapos.

Ofensīvas noslēgums

23. maijā frontes līnija stiepās pa Mīlgrāvja—Ķīšezera—Juglas ezera—Ikšķiles—Ķekavas līniju. Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības un Studentu rota ar Latvijas karogu ienāca Rīgā 23. maija rītā ap 9:00, kur tos Daugavas krastmalā sveica iedzīvotāji. Baloža kareivji devās uz kazarmām Pērnavas ielā, kā arī piedalījās pilsētas "tīrīšanā". Jau uzreiz sākās jaunu kareivju vervēšana latviešu vienībām. Pēc īsas atpūtas Rīgā palika tikai Dienvidlatvijas brigādes 3. bataljons (Studentu rota), kas turpmāk veica garnizona pienākumus. 1. un 2. bataljons 24. maijā kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli vajāt boļševikus un doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Līvena vienībai uzdeva no Vecmīlgrāvja doties uz Ropažu staciju, kur izjaukt sliedes, un tad doties uz Juglu. Apšaudē pie Alderiem Līvenu smagi ievainoja. Šajās dienās no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, ko iekļāva Baloža komandētās brigādes sastāvā. Vecpiebalgā izveidoja 4. Rīgas bataljonu un Vējavā 8. Piebalgas bataljonu.

Daugavgrīvas cietoksnī pēdējie sarkanarmieši padevās 25. maijā. Niedra no Jelgavas Rīgā ieradās 26. maijā. 28. maijā latviešu karavīri par godu ASV misijai Suvorova un Elizabetes ielu stūrī noturēja parādi. Arī fon der Golcs ieradās Rīgā, un 29. maijā pieņēma Rīgas ieņemšanā piedalījušos vienību parādi.

Lai arī Sarkanā armija saņēma papildspēkus trīs pulku un divu bruņuvilcienu apjomā, tajā pašā laikā sabruka Sarkanās armijas fronte Pečoru rajonā, kur igauņu pusē pārgāja padomju igauņu divīzijas komandieris ar štābu un daudziem kareivjiem. Tas noveda pie Pleskavas krišanas 25. maijā, kas sarežģīja Padomju Latvijas situāciju. Sarkanā armija centās veidot aizsardzību pie Alūksnes un Pitalovas, lai pretotos igauņu uzbrukumam Krustpils virzienā, taču tas izgāzās, un 5. jūnijā igauņu un dāņu brīvprātīgo spēki ieņēma Krustpili. Fronte Latgalē nostabilizējās, bet poļu uzbrukums Daugavpilij apstājās pie Ignalinas.

Vidzemes atbrīvošana

Vienlaikus ar militārajām un politiskajām kaujām, kas notika Kurzemē, Ulmaņa Pagaidu valdība izveidoja militāru aliansi ar Igauniju, kas deva iespēju tās teritorijā veidot jaunas latviešu bruņotās vienības un Ziemeļvidzemē atklāt otro fronti pret boļševikiem.

Igaunijas atbalsts

Igaunijas brīvības cīņu gaita

Arī Igaunijai bija grūtības ar savas nacionālās armijas izveidošanu boļševiku iebrukuma apstākļos, un tā noslēdza militāru savienību ar vācbaltiešu Baltenregiment un 1918. gada 6. decembrī ar "balto" Krievu ziemeļu korpusu. Igauņu virspavēlnieks Johans Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežas var nosargāt, atbalstot krievu, latviešu, ingru armijas, kas veidotu buferzonu pret boļševikiem. Laidoners šo stratēģiju sauca par aktīvo aizsardzības karu (aktiivne kaitsesõda). 1919. gada 13. maijā ap 3500 kareivju lielais Krievu Ziemeļu korpuss sāka uzbrukumu Petrogradas virzienā. Laidoneram tas bija izdevīgi, jo tie piesaistīja Sarkanās armijas uzmanību, un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai, kur tie ātri atbrīvoja Vidzemi no boļševikiem. Konfliktu ar vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju Igaunijā sauc par Landesvēra karu (Landesveeri sõda), un 23. jūnija uzvaru Cēsu kaujās kopš 1934. gada tā svin kā savu Uzvaras dienu. Landesvēra sakāve demonstrēja igauņu kaujasspējas arī Antantes pārstāvjiem, kas turpmāk daudz noteiktāk atbalstīja Igaunijas neatkarību.

Ziemeļlatvijas armijas veidošanās

Kapteinis Jorģis Zemitāns

Padomju Krievijas iebrukumu Igaunijā igauņiem ar Somijas brīvprātīgo pulka Ziemeļu zēni (Pohjan Pojat) atbalstu izdevās ātri atsist. Jau 1919. gada 1. februārī igauņu karaspēks boļševikus padzina no Valkas, Rūjienas un vairākiem Ziemeļlatvijas pagastiem. 3. februārī ministrs Zālītis pilnvaroja Jorģi Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē, bet par civillietu pārstāvi igauņu atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos iecēla Markusu Gailīti. Artilērijas organizēšanai uz Igauniju nosūtīja pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu.

1919. gada 10. janvārī par Latvijas militāro pārstāvi Igaunijā ieceltais kapteinis Zemitāns Latvijas valdības uzdevumā, un ar Igaunijas atbalstu 20. janvārī sāka organizēt latviešu brīvprātīgo rotas no Igaunijā esošajiem latviešu bēgļiem, liekot pamatus Ziemeļlatvijas brigādei. No 26. līdz 28. janvārim pēc Zemitāna un Gailīša iniciatīvas Tallinā, Pērnavā un Tartu latviešu karaspēkā pieteicās 657 vīrieši, kuru apbruņošanai igauņi izsniedza ap 400 šautenēm. Brīvprātīgos katru dienu apmācīja divas stundas, pēc tam atkal atlaižot mājās.

18. februārī Ulmanis noslēdza līgumu ar Igauniju par latviešu bruņoto vienību veidošanu un darbību tās kontrolētajās teritorijās. Atbilstoši līgumam, līdz Limbažu—Valmieras—Smiltenes—Alūksnes līnijas sasniegšanai, Ziemeļlatvijas latviešu karaspēka vienības bija pilnībā pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai. Kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols. Igauņi sākumā piekrita tikai viena kājnieku bataljona un artilērijas vada veidošanai, bet nepretojās, kad Tartu 18. februārī kā pirmais izveidojās 1. Valmieras kājnieku pulks, ko nodeva igauņu 2. kājnieku divīzijas pakļautībā. 13. februārī daži 1917. gadā ievēlētās Zemes padomes locekļi Valkā atjaunoja savu darbību, un kopā ar septiņu atbrīvoto pagastu pārstāvjiem nodibināja jaunu Zemes padomi, kas 16. februārī pieņēma lēmumu organizēt bruņotas vienības, un izsludināja virsnieku un instruktoru mobilizāciju. 25. un 26. februārī Zemitāns veica mobilizāciju Valkas un Rūjienas apgabalos, iegūstot 60 virsniekus un 1451 kareivi, kurus nosūtīja uz Tartu apmācībai. 28. februārī Zemitānu paaugstināja par pulkvežleitnantu, bet 13. martā par pulkvedi. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Par Tartu izvietotā štāba priekšnieku iecēla Voldemāru Ozolu.

Marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā — otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 20. martā — rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis).

1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Kareivju apgāde ar formām un apaviem sagādāja lielas problēmas, daudziem kareivjiem paliekot basām kājām. Problēmu daļēji atviegloja iedzīvotāju dāvinājumi un vienreizējs kara nodoklis 700 000 rubļu apmērā. 25. aprīlī Zemitāns pavēlēja Valkā izveidot 1. Ziemeļlatvijas eskadronu.

No igauņu karagūstekņu nometnēm Ziemeļlatvijas brigādē mobilizēja Sarkanarmijā karojušos latviešus. Atbrīvotājos Ziemeļlatvijas pagastos veica jaunu rekvizīciju, no katrām mājām ņemot vienu apģērba kārtu un 3-5000 rubļus. Plaši rekvizēja zirgus, ratus, gaļu, sviestu un citu pārtiku. Civiliedzīvotājiem arī bija jāveic piespiedu darbi armijas vajadzībām, lauku apkopšanu atstājot sieviešu un bērnu ziņā. Aršana bieži notika naktīs.

Sekmīgās mobilizācijas dēļ 1. Valmieras pulks 15. maijā bija pieaudzis līdz 31 virsniekam, 3 ārstiem, 12 kara ierēdņiem un 1274 instruktoriem un kareivjiem. No pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija — pulkvežleitnants Šmits.

Dalība kaujās

Sarkanās armijas pretuzbrukums 1919. gada aprīlī

Dāņu Baltijas palīdzības korpusa kaujas gaitas Vidzemē

26. martā 1. Valmieras kājnieku pulkam pavēlēja doties uz fronti. Ar vietējo latviešu dāvinātu pulka karogu, pa dzelzceļu no Tartu cauri Valkai karā devās 80 virsnieki un 1300 karavīri. 28. martā pulks sasniedza Melnupes tiltu un kopā ar igauņu karaspēku devās uzbrukumā Alūksnei, kas sākās 31. martā, bet apsīka jau nākamajā dienā. Pēc 19 dienas ilgām cīņām pulks atkāpās uz izejas pozīcijām pie Melnupes, kur palika līdz maija beigām. 29. martā igauņi atguva 16. februārī zaudētos Ainažus, taču 31. martā tos atkal zaudēja. 2. aprīlī pulkam pievienojās Valmieras artilērijas baterija ar 3 lielgabaliem un 110 kareivjiem, no kura vēlāk izveidojās Vidzemes artilērijas pulks. Gandrīz mēnesi 1. Valmieras pulks turpināja nenozīmīgas cīņas Apes—Mencenes (et:Mõniste)—Jaunrozes (et:Vastse-Roosa)—Vecrozes (et:Vana-Roosa) muižu rajonā, abām pusēm pārvietojoties pa Alūksnes—Valkas dzelzceļa līniju. 17. aprīlī boļševiki sāka lielu pretuzbrukumu, kura mērķis bija ieņemt Valku un Veravu. 25. aprīlī viņi ieņēma Rūjienu. 1. maijā igauņi sāka pretuzbrukumu, 1. maijā atgūstot Rūjienu, bet 3. maijā — Mazsalacu, pēc tam, līdz maija beigām fronte nostabilizējās Jaunates—Staiceles līnijā. Pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā, situācija mainījās arī ziemeļu frontē. 23. maijā Zemitāns 1. Valmieras artilērijas bateriju pievienoja 2. Cēsu pulkam, un ieilgušās cīņas pie Melnupes tika izbeigtas. Valmieras pulks tajās bija zaudējis 5 kritušos un 21 ievainoto.

24. maijā igauņi ieņēma Izborsku, bat 26. maijā — Pleskavu. 25. maijā igauņu karaspēks kopā ar latviešu daļām ieņēma Ainažus, 26. maijā — Salacgrīvu un Strenčus, bet 27. maijā — Limbažus, 28. maijā — Api, 29. maijā — Alūksni, no kurienes devās uz Vecgulbeni. 31. maijā latviešu, igauņu un dāņu vienības iegāja Vecgulbenē, kur ieguva Padomju Latvijas armijas pamestās 15 lokomotīves, 80 vagonus, 3 lielgabalus, 60 zirgus un daudz munīcijas. Straujā uzbrukumā 1. jūnijā rītā 34 vīru lielai grupai Lubānā izdevās pārsteigt 4. sarkano strēlnieku pulka saimniecības daļu, sagūstot 300 sarkanarmiešu kopā ar 4. pulka karogu, iegūstot 100 zirgu un lielus naudas krājumus. Tajā pašā dienā pulka 1. un 5. rota sagūstīja vēl 650 un 750 kareivju, kā arī ieguva 15 ložmetēju un 2000 šauteņu. Turpmākajās dienās pulks ieņēma Jaungulbeni, Cesvaini, Madonu un Ļaudonu un 5. jūnijā sasniedza Krustpili, kur no boļševiku pamestiem vagoniem izveidoja ar lielgabalu un ložmetējiem bruņotu vilcienu. Daudzi no šeit saņemtajiem karagūstekņiem bija nesen mobilizētie vietējie iedzīvotāji, kurus uzņēma Ziemeļlatvijas brigādes rindās. Sakarā ar Cēsu kauju sākšanos tālāku uzbrukumu nācās apturēt.

Lai arī gandrīz 100 kareivjus izsitumu tīfa dēļ nācās atstāt slimnīcā, 20. maijā no Tartu uz Rūjienu izbrauca 2. Cēsu kājnieku pulks, ko sasniedza 22. maija rītā, un tur nonāca Igaunijas 3. divīzijas pakļautībā. Šeit turpinājās kareivju apmācība, bet kopumā pulks bija slikti apbruņots, tam trūka apģērba un apavu. Tā sastāvā bija iekļauti Valmieras pulka dienestam nederīgie, kā arī karagūstekņi. Līdz ar 1. Valmieras pulka došanos uzbrukumā, kaujas darbību 27. maijā kopā ar igauņu 3. divīziju sāka arī 2. Cēsu pulks, kas, lai arī slimnīcā tīfa un slimību dēļ nācās atstāt vēl 224 kareivjus, 29. maijā pameta Rūjienu un 30. maijā sasniedza Valmieru, kuru pirmie ieņēma igauņi. Šajā brīdī pulkā bija 21 virsnieks un 400 kaujasspējīgi kareivji. Cēsu pulka 1. rota, kopā ar partizānu vienību virzoties caur Rubeni, pie Lenčiem šķērsoja Gauju, un 30. maijā atbrīvoja Cēsis, kurās nākamajās dienās ieradās arī pārējās Cēsu pulka vienības un štābs.

Zemitāns nelielo partizānu vienību pārdēvēja par Ziemeļlatvijas partizānu pulku kapteiņa Aparnieka vadībā, kuru nosūtīja Latgales virzienā. 5. jūnija rītā partizāni Ļaudonā nodibināja kontaktus ar 1. Valmieras pulku. Valmierā no Cēsu pulka nodalīja vienu rotu, kuru nosūtīja padzīt pēdējos lielinieku spēkus no Mūrmuižas, Raunas, Drustiem, Cesvaines un Lubānas, sasniedzot pozīcijas pie Borkovas, kur tā pārgāja Valmieras pulka padotībā.

Cēsu kaujas

Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes un virsnieki. Cēsīs, visticamāk 1919. gada 5. jūnijā

Cēsu kaujas un tām sekojošās Juglas kaujas

31. maija rītā Cēsis ieņēma 2. Cēsu kājnieku pulka partizānu vienība, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca arī pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā — arī 1. Valmieras pulka daļas un Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētas aizstāvībai sāka veidot Skolnieku rotu. 3. jūnijā 2. Cēsu pulks bija gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet to apturēja konflikts ar landesvēru.

Pēc Rīgas zaudēšanas, un zaudējumiem Vidzemē, Stučkas vadītās Padomju Latvijas teritorija samazinājās līdz Latgalei. Tikmēr Niedras valdību atbalstošie vācu spēki no Kurzemes pirmo reizi tieši saskārās ar Vidzemi kontrolējošajām igauņu un latviešu vienībām, kas bija lojālas Ulmaņa valdībai. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas valdības spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju. 29. maijā Flečers, kurš bija kļuvis par Rīgas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latviešu landesvēra vienībām jāsasniedz Lubāna—Peipusa ezera līnija, bet Dzelzsdivīzijai Lubāna-Jēkabpils līnija. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jūnijā jāsasniedz Lubānas-Litenes-Alūksnes līnija, bet 8. jūnijā Lubānas—Balvu—Liepnas līnija.

2. jūnija vakarā landesvēra pārstāvji no Ieriķu dzelzceļa stacijas telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, taču tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs ieradās ap 30 landesvēristu, lai nodibinātu kontaktu ar Ziemeļlatvijas brigādi. 3. jūnijā ap 14:00 Cēsis ieradās jau 200 Manteifeļa landesvēra jātnieku. Sarunu laikā landesvēristi izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem landesvērs pakļāvās pavēlei pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu. Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri pieņēma paziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (fon Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā pieprasīja starp abiem karaspēkiem noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei.

5. jūnija vakarā igauņu un latviešu komandieri kopā ar ASV misijas pārstāvi pulkvedi Devliju bruņotā vilcienā devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz viņiem pie Amatas tilta atklāja uguni, vilciens atgriezās Cēsīs. Tajā pašā vakarā igauņus un latviešus uz sarunām uzaicināja Niedras valdība, taču šis piedāvājums tika ignorēts. Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Naktī uz 6. jūniju ap 3:20 landesvērs artilērijas atbalstā sāka uzbrukumu Cēsīm no Līvu apkārtnes, kas turpinājās līdz 13:00, kad pilsētu ieņēma. Cēsu aizstāvji kaujā zaudēja 13 kritušos, 40 pazudušos, ap 100 ievainotos un atkāpās uz Raunas pozīcijām. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis.

Pēc Cēsu ieņemšanas landesvērs uzbrukumu neturpināja. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas panāca pamiera noslēgšanu un sāka sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. 14. jūnijā fon der Golcs igauņu virspavēlniekam Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par lielinieku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri. 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņēma Dzelzsdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies.

Šajā konfliktā asi izpaudās Baloža Dienvidlatvijas brigādes nepatīkamais stāvoklis. Tā joprojām ietilpa landesvērā, kuru komandēja Flečers, kurš atzina Niedras vadību. Taču Balodis atteicās atzīt Niedras valdību un uzturēja kontaktus ar Ulmaņa Pagaidu valdību uz "Saratova", kas gan nekādas militārās pavēles nedeva. Balodi arī ietekmēja Antantes pārstāvji, kas ieteica saglabāt neitralitāti konfliktā ar igauņiem. Viņš arī neatsaucās uz Zemitāna aicinājumiem pievienoties Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Šīs nesaskaņas vēlāk ietekmēja latviešu virsnieku attiecības, kā arī Latvijas un Igaunijas militāro sadarbību, kuru bojāja Laidonera nepatika pret Balodi.

Pirms kaujas Baltijas landesvērā un Dzelzsdivīzijā bija līdz 7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 smago un 280 vieglo ložmetēju un 52 lielgabali. Igauņu un latviešu spēkos kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.

Flečers 18. jūnijā paziņoja, ka no 19. jūnija uzskata pamieru par beigušos. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās Straupes virzienā. Blankenburga spēkus pie Lādes muižas atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma Straupi. 21. jūnijā 3:30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu.

Pulkvedis Zemitāns sešjūgā iebrauc caur Triumfa arku Rīgā (1919. gada 6. jūlijā).

Ziemeļlatvijas brigādes sveikšana Rīgā

22. jūnijā sākās igauņu—latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23. jūnija rītā vainagojās ar Cēsu ieņemšanu. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu, apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. Juglas kauju gaitā vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas ezera. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā ar Strazdumuižas pamiera noslēgšanu. Tas paredzēja vācu vienību aiziešanu no Rīgas līdz 5. jūlija vakaram, atkāpšanos uz Olaini un pēc iespējas drīzāku aiziešanu no Latvijas. Igauņi apņēmās nevirzīties tālāk par 3. jūlija līniju, bet Rīgas pārvaldi uzticēja Antantes pārstāvim. Visiem Vācijas pilsoņiem, kas karoja Latvijā, vajadzēja pamest Latviju, bet landesvērs, kurā palika tikai vietējie vācbaltieši, tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders. Niedras valdība pameta Rīgu un beidza pastāvēt. Arī Ulmaņa valdība Antantes spiediena rezultātā 30. jūnijā paziņoja par atkāpšanos.

Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi, bez turpmākas asinsizliešanas. Pamieru vēlāk kritizēja par to, ka vāciešu tūlītēja nepadzīšana no Latvijas noveda pie Bermontiādes, taču šeit jāņem vērā tas, ka pamieru nenoslēdza Latvijas valdība, bet igauņi, kam nebija iemesla karu turpināt, un bija svarīgs Antantes viedoklis.

1. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādē skaitījās 202 virsnieki, 335 instruktori, 10 019 kareivji un 580 zirgi. Jau 20. jūnijā Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā (pulku vēlāk pārsauca par 7. Siguldas kājnieku pulku).

Pagaidu valdības atzīšana

Gofa 27. jūnija paziņojums, ko izlīmēja Liepājas ielās

Pagaidu valdības sagaidīšana pēc nokāpšanas no kuģa Liepājā 1919. gada 27. jūnijā

1919. gada 23. maijā Antantes augstākā padome nodibināja militāro misiju Somijā un Baltijā britu ģenerāļa Huberta Gofa vadībā, un turpmāk Antante reģionā spēlēja daudz aktīvāku lomu.

Paralēli vāciešiem neveiksmīgajām Cēsu kaujām, Antante beidzot panāca, ka fon der Golcs ar vācu karaspēku un militārās pārvaldes iestādes 23. jūnijā beidzot pameta Liepāju. Vācieši gan nedevās uz netālo Austrumprūsiju, bet uz Grobiņu un Priekuli. Vāciešu pamestajā Liepājā drošību uzturēt uzticēja Līvena krievu vienībai, kas pilsētā iegāja ar Krievijas Impērijas karogu, tā izraisot iedzīvotāju satraukumu un Pagaidu valdības protestu angļiem. 24. jūnijā Liepājā pienāca ziņas par Versaļas miera līguma parakstīšanu, un 25. jūnijā iedzīvotāji nojauca Vilhelma II pieminekli.

26. jūnijā no Tallinas Liepājā ieradās Gofs, kas informēja par Cēsu kauju gaitu. Pēcpusdienā britu pārstāvji tikās ar Ulmani par jaunas koalīcijas valdības izveidošanu, kurā plašāk iekļautu mazākumtautības. Ulmanis piekrita iekļaut vācbaltiešu un krievu ministrus ar noteikumu, ka Antante atzīst viņa valdību. 27. jūnijā Gofs izplatīja pavēli, ka par Liepājas pagaidu komandantu ieceļ pulkvedi Kaņepu, ka no Tallinas uz pilsētu jānogādā Zemitāna karaspēka daļas, ka Antantes atzītā Ulmaņa valdība atsāk savu darbu un pēc pārveidošanas tā pārstāvēs visus valsts iedzīvotājus. Saratov atgriezās Liepājā un valdība izkāpa krastā. Pēc tikšanās ar Tautas padomes priekšsēdētāju Čaksti, kas informēja par Antantes vēlmi pēc valdības demisijas, 30. jūnijā Ulmaņa pirmā Pagaidu valdība atkāpās. Naktī uz 1. jūliju trīs angļu karakuģi Liepājā izsēdināja apmēram 1200 kareivju no 3. Jelgavas kājnieku pulka, kas sava komandiera Dankera vadībā pārņēma pilsētas kontroli.

Naktī uz 3. jūliju fon der Golcs uzņēmās vācu un vācbaltiešu vienību komandēšanu un pavēlēja tiem atiet uz Pārdaugavu. Šādu lēmumu ietekmēja viņa bailes, ka igauņu kuģi varētu iznīcināt Daugavas tiltus, un nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu. 3. jūlijā, uzreiz pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, pulkvedis Talents Rīgā izplatīja paziņojumu par vācu un landesvēra atkāpšanās termiņiem, un ka Ulmaņa valdības atkāpšanās dēļ Rīgu pagaidām pārvaldīs Antantes civilgubernatori, britu pulkvedis Talents un amerikāņu pulkvedis Davlejs. Viņš arī nekavējoties pārtrauca nāvessodu izpildi Rīgā aizturētajiem.

5. jūlijā Tautas padome nosūtīja pateicību Igaunijas Satversmes sapulcei par igauņu nopelniem kopējā ienaidnieka sakaušanā. 8. jūlijā Ulmaņa valdība ar Saratov triumfējot atgriezās Rīgā. Kā apsolīts, Ulmanis jaunajā valdībā iekļāva divus vācbaltiešus un vienu ebreju, un viņa vadīto otro Pagaidu valdību Tautas padome apstiprināja 13. jūlijā.

Latvijas Bruņoto spēku izveidošana

Ģenerālis Dāvids Sīmansons

6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes spēki, un beidzot satikās abas Latvijas armijas daļas — Dienvidlatvijas brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde. Starp to virsniekiem vēlāk izvērsās konkurence par amatiem un ietekmi, ziemeļniekiem pakāpeniski zaudējot Kalpaka—Baloža atbalstītājiem, lai arī ziemeļnieki Balodi apvainoja sadarbībā ar vāciešiem. Arī Cēsu kauju nozīme brīvības cīņās pakāpeniski tika samazināta. 10. jūlijā par jauno Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieku iecēla neitrālu kandidātu, pensionētu ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, kurš par štāba priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu. Simonsonu arī iecēla par Apsardzības ministru. 12. jūlijā viņš iecēla Balodi par komandieri visām vienībām, kas Austrumu frontē Latgalē karoja pret boļševikiem, bet Zemitānu par Rīgas garnizona komandieri.

Jūlija vidū Austrumu frontē bija 9041 kareivis un 413 virsnieki, Rīgas apkārtnē 6773 kareivji un 622 virsnieki, Liepājā un rezervē 5706 kareivji un 103 virsnieki, etapos un komandantūrās 2662 kareivji un 108 virsnieki.

Ziemeļlatvijas brigādē bija 3 pulki pa 3 bataljoniem katrā, kamēr Dienvidlatvijas brigādi veidoja astoņi līdz galam neizveidoti bataljoni. Ar 15. jūlija virspavēlnieka pavēli no tām izveidoja Latvijas Bruņoto spēku trīs kājnieku divīzijas — 1. Kurzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jāni Balodi, 2. Vidzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jorģi Zemitānu, 3. Latgales kājnieku divīzija ar komandieri Krišjāni Berķi. Katrā divīzijā bija trīs kājnieku pulki, viens artilērijas pulks, viens jātnieku eskadrons un viena inženieru rota. No Dankera Liepājā izvietotajiem kareivjiem 1920. gada sākumā izveidoja 4. Zemgales kājnieku divīziju. Latgalē izveidoja Latgales partizānu pulku. Armijai joprojām asi trūka apģērba un ieroču.

6. jūlijā no Vācijas pilsoņiem attīrīto Baltijas landesvēru, kurā joprojām skaitījās 5000 cilvēki, no kuriem kaujasspējīgi bija 3700 cilvēki ar 11 lielgabaliem, iekļāva Latvijas Bruņoto spēku sastāvā kā Latvijas vācu zemessardzi, lai arī to turpināja saukt par landesvēru. To vispirms pārvietoja uz Tukumu, un tad uz Krustpili, kur tas ieņēma pozīcijas pret boļševikiem. 25. jūlijā par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Aleksanderu. Tā kā viņš nemācēja vācu valodu, par faktisko landesvēra komandieri kļuva vācbaltietis barons Taube, lai arī pārējos vadošajos amatos iecēla latviešu virsniekus. Bermontiādes laikā Taubem bija slepena vienošanās par sadarbību ar Bermontu, taču tai neizdodoties, Taube bēga uz Vāciju. Viņa vietā nāca viens no landesvēra pirmajiem veidotājiem, barons Volferts Gerhards fon Rādens, kurš palika lojāls Latvijai.

1919. gada vasaras beigās Kurzemes divīzija atradās Latgalē, pie Krustpils—Rēzeknes dzelzceļa. Landesvērs atradās pie Līvāniem. Vidzemes un Latgales divīziju lielākā daļa atradās Rīgā, bet pārējās daļas izveidoja aizsardzību Jelgavas virzienā, kur jau darbojās Bermonts.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums

R. fon der Golcs un P. Bermonts pie ieejas štābā Jelgavā.

Sadalītā Latvija pirms Bermontiādes kaujām un Latgales atbrīvošanas sākuma 1919. gada novembrī:

  Bermonta armija (Kurzemē un Zemgalē) un Baltijas landesvērs (pie Latgales robežas)

  Padomju Latvijas armija (Latgalē)

  Latvijas Republikas armija (Vidzemē, Sēlijā, Liepājā un Ventspilī)

  Polijas armija (Sēlijā)

  Lietuvas armija (Sēlijā)

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste sakarā ar Pārdaugavas operācijas gadadienu 1920. gada 11. novembrī apbalvo Latgales divīzijas komandieri pulkvedi Krišjāni Berķi ar Lāčplēša Kara ordeni.

Lai samazinātu fon der Golca komandētā vācu karaspēka iespējamos konfliktus ar Latvijas armiju, Antante 25. jūlijā izveidoja neitrālās joslas starp Rīgu un Jelgavu un Liepāju un Jelgavu, sagaidot, ka fon der Golca spēki ātri atgriezīsies Vācijā. Taču fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Tā kā Vācija vairs nevarēja savas armijas klātbūtni Kurzemē pamatot ar cīņu pret boļševikiem, vai Niedras valdības atbalstu, radās plāns par sadarbību ar Pāvelu Bermontu, kurš 12. jūnijā ar 350 kareivjiem ieradās Jelgavā no Vācijas, un 6. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Šajā laikā Vācijā joprojām aktīvi vervēja vācu brīvprātīgos un krievu karagūstekņus dienestam Latvijā. Bermonts sākumā paziņoja, ka ar savu armiju no Daugavpils došoties uz Padomju Krieviju.

21. septembrī fon der Golcs noslēdza slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības. Bermonta spēkos aktīvi darbojās vietējie vācbaltu baroni un muižnieki.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība sākotnēji neparedzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem. Attiecības starp vācu un krievu kareivjiem nebija draudzīgas, taču vēl sliktāk tie izturējās pret latviešiem, aplaupot zemniekus, daudzus nošaujot par simpatizēšanu boļševikiem. Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ieņēma un izdemolēja latviešu karaspēka komandantūru Jelgavā. Arī Aizputē, Džūkstē, Jaunpilī, Ezerē u.c likvidēja latviešu komandantūras. Bermonts iespieda pats savu naudu un divus laikrakstus — vāciski un krieviski.

23. septembrī Bermonts paziņoja, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēlēja savai armijai ieņemt aizsardzību Olaines—Iecavas upes—Valgundes—Līvbērzes līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā kopā ar Golcu sasauca apspriedi, kurā piedalījās arī A. Niedra, T. Vankins un J. Kupčs. Tajā pieņēma vairākus lēmumus:

• Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un nodibināt tur krievu Baltijas provinču valdību;
• tāpat jārīkojas ar igauņu valdību Balahovičam, kas atrodas Tērbatā;
• Niedru izsludināt par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru;
• Latvijai un Igaunijai piešķirt zināmās robežās autonomiju zem krievu valdības uzraudzības;
• Latvijai un Igaunijai nav brīv uzturēt sava karaspēka;
• Baltijas muižniecība patur savas privilēģijas.

4. oktobrī Bermonts informēja Antonu Deņikinu par saviem plāniem vispirms ieņemt Rīgu un tad ar nodrošinātu aizmuguri cauri Daugavpilij doties uz Novosokoļņikiem. Deņikins esot reaģējis ar vārdiem "Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem".

6. oktobrī Bermonts nosūtīja telegrammu Ulmanim, pieprasot informāciju par to, kā Latvijas valdība varētu nodrošināt viņa netraucētu virzību pret boļševikiem. Vienlaikus viņš izdeva pavēli Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vienībām doties Rīgas virzienā. 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Viņiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas.

Latvijas Bruņotajos spēkos 6. oktobrī dienēja 38 200 cilvēki, no kuriem 31 690 bija karavīri. Armijai bija 21 624 šautenes, 173 ložmetēji, 121 patšautenes, 27 lielgabali. Liela daļa šo spēku atradās Latgales frontē pret boļševikiem un nevarēja aizstāvēt Rīgu. Pret labi apbruņotajiem bermontiešiem Latvijas Pagaidu valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīru, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Latvijas armija atkāpās no Ķekavas, pēc tam no Asariem un Dubultiem. 9. oktobra rītā dienvidu frontes komandieris Zemitāns deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, kas ātri izgāzās, vāciešiem līdz vakaram sasniedzot Torņakalnu Rīgā. Šajā brīdī Zemitāns ar štābu pameta Rīgu, dodot pavēli armijai atkāpties uz Juglas pozīcijām. Pēc tam, kad virspavēlnieks Sīmansons ar štāba priekšnieku Kalniņu personīgi apmeklēja fronti, viņi pavēlēja armijai līdz 10. oktobra agram rītam atkāpties tikai no Pārdaugavas, ieņemot aizsardzību gar Daugavu līdz Stopiņiem. Šajā dienā Rīgā ieradās arī divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās Latvijas Pagaidu valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armijai jābūt padotai igauņu komandierim, Latvijai jāsedz visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma jāsamaksā 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā (Valkas, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Ternejas pagastus un daļu no Naukšēnu un Ipiķu pagasta), vienlaikus atstājot Roņu salu Latvijai. Tautas padomē izvērsās asas diskusijas par šīm prasībām.

Ar angļu un franču karaflotes artilērijas palīdzību 15. oktobrī Ludviga Bolšteina vadītais 9. Rēzeknes kājnieku pulks šķērsoja Daugavu, ieņemot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. 16. oktobrī Daugavu šeit šķērsoja visa Latgales divīzija. 16. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Jaunjelgavai, kas beidzās bez panākumiem. Latvijas armijas vadībā veica plašas izmaiņas. Sīmansona vietā 16. oktobrī par armijas virspavēlnieku iecēla Balodi. Štāba priekšnieku Kalniņu nomainīja pulkvežleitnants Laimiņš, kuru 28. oktobrī nomainīja pulkvedis Pēteris Radziņš. Vidzemes divīzijas komandieri Zemitānu un 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri Šmitu nomainīja attiecīgi Mārtiņš Peniķis un Jānis Apinis. Rīgas apriņķi veiktā mobilizācija deva 2000 jaunus kareivjus.

Tautas padome oktobra beigās izšķirošo lēmumu par Igaunijas prasībām uzdeva veikt jaunieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza. Antantes valstis sāka pastiprināti atbalstīt Latviju ar bruņojumu, oktobrī piegādājot 22 lielgabalus, 18 600 šautenes, 124 ložmetējus, 30 000 artilērijas lādiņu, 7400 granātas un 10 miljonus patronu.

• 
  Bermonta drukātā nauda
• 
  Bermontiešu artilērijas sašautie nami Daugavmalā
• 
  Latviešu kareivji atbrīvotajā Pārdaugavā, 11. novembris
• 
  Britu karakuģi Karostā

Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, pret Bermontu raidot 554 virsniekus un 10 662 kareivjus ar 47 lielgabaliem, 11 352 šautenēm, 114 ložmetējiem. Ar sabiedroto karaflotes artilērijas atbalstu Latvijas Bruņotie spēki sāka uzbrukumu Rietumkrievijas armijai no ziemeļiem, ieņemot Bulduru tiltu, Piņķu muižu, Babītes staciju. 4. novembrī 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Dammes muižas, Zolitūdi un Anniņmuižu. Šajā dienā Bermonts pavēlēja saviem spēkiem uzbrukt Liepājas Karostas garnizonam, bet uzbrukumu ar angļu karaflotes artilērijas palīdzību izdevās atsist. 10. novembra rītā 9. Rēzeknes pulks un Aparnieka partizānu pulks iegāja Torņakalna aizmugurē, 6. Rīgas pulks ieņēma Zasulauku, 7. Siguldas pulks ieņēma Torņakalnu un Cementa fabriku. 11. novembra rītā tika atbrīvots Torņakalns, vakarā bermontieši bija atspiesti līdz Olainei un Ķekavai.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja nepārtrauktu pretinieka vajāšanu Zemgalē un Kurzemē. 15. novembrī Latgales divīzija ieņēma Sloku un Kalnciemu. Tikmēr Liepājā bermontieši veica pēdējo mēģinājumu ieņemt Karostu, taču Dankera vadītā pretuzbrukumā tos sakāva un atsvieda Durbes virzienā. Jelgavas sektorā bermontieši mēģināja veikt pretuzbrukumu, taču tika sakauti. 16. novembrī Rēzeknes pulks ieņēma Ķemerus, 17. novembrī 4. Valmieras pulks ieņēma Bausku. Rietumkrievijas armijas jaunais komandieris ģenerālis Valters fon Eberharts 18. novembra vakarā piedāvāja noslēgt pamieru, taču tika ignorēts. 21. novembrī Latvijas armijas Daugavpils, Siguldas un Rīgas pulki atbrīvoja Jelgavu, bet 22. novembrī Tukumu, 24. novembri Talsus un Sabili, 27. novembrī Vecauci. Atkāpšanās laikā bermontieši ne tikai aplaupīja vietējos iedzīvotājus un zemniekus, bet arī aizdedzināja daudzas ēkas, tai skaitā Jelgavas pili. Ņemot vērā lielo vāciešu skatu, Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Rietumkrievijas armiju savā aizsardzībā, un ka Latvijai ir jāpārtrauc kaujas operācijas. Atbildot Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē. Līdz 1919. gada 1. decembrim tālaika Latvijas teritorija līdz pat Palangai bija atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā Rietumkrievijas armijas paliekas sakāva arī Lietuvas karaspēks un tās paglābās Austrumprūsijā. Attiecības ar Vāciju normalizēja 1920. gada 15. jūlija Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

Izmantojot uzvaru, 4. decembrī demisionēja jūlijā izveidotā otrā Pagaidu valdība, un 8. decembrī Tautas padome apstiprināja trešo Ulmaņa veidoto Pagaidu valdību, kurā pa vienai vietai bija atvēlēts vāciešiem un ebrejiem.

Latgales atbrīvošana

Austrumu fronte 1919. gada 7. jūnijā

Latvijas un Igaunijas armiju kontrolētā teritorija pirms Latgales atbrīvošanas (no 1920. gada sākumā iespiestas angļu kartes)

Latgales partizānu pulka kareivji

Frontes līnija kauju beigās un galīgā Latvijas—Krievijas robeža 1920. gadā Latgalē

Austrumu fronte, 1919

LSPR valdība pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā bēga uz Krievijas pilsētu Veļikije Luki. Pēc frontes stabilizēšanās, jūlijā tā atgriezās Latvijā, kur līdz 1920. gada janvārim bāzējās Rēzeknē.

Pēc tam, kad igauņu armija 26. maijā ieņēma Pleskavu, uzbrukumu Latgales virzienā turpināja daļa igauņu spēku, kopā ar dāņu brīvprātīgajiem un Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulku. Maija beigās tika atbrīvota Vidzemes austrumu daļa un 5. jūnijā sasniegta Jēkabpils. Uzbrukums notika ar minimālu pretestību, saņemot daudz karagūstekņu un kara materiālu. Tuvojoties Cēsu kaujām, igauņi atvilka savu karaspēku, un uzbrukums Latgalei apsīka. Lai papildinātu spēkus, 12. jūnijā tika veikta mobilizācija Līvānu un Stalidzēnu pagastos, iegūstot 400 jauniesauktos. Mobilizācija Pļaviņu rajonā deva vēl 900 vīrus. Fronte nostabilizējās līnijā Daugavpils—Līvāni—Rudzāti—Varakļāni—Lubāna ezers—Kuprava—Liepna—Pleskava.

Boļševiku kontrolētajos apgabalos izvērsās partizānu cīņa. Maija beigās sāka organizēties partizāni Balvos, kas 27. maijā uz ceļa netālu no Stompakiem apšaudīja boļševiku kolonnu. Lai nodrošinātu kārtību piefrontes joslā, sāka veidoties Latgales partizānu pulks. 6. jūnijā boļševiku pamestajos Balvos ienāca igauņu karaspēks, kas turpmāk kritiskos brīžos sniedza palīdzību partizāniem. 8. jūnijā notika partizānu uzbrukums Gārsenē, kam sekoja apšaude Aknīstē. 22. jūnijā Aknīstē nodibinājās Augškurzemes partizānu pulks ar 110 vīriem, kas līdz jūlija beigām bija padots Ilūkstes apriņķi daļēji ieņēmušās Lietuvas armijas pavēlniecībai. 21. jūnijā vietējie partizāni atsita uzbrukumu Turku ciemam. 24. jūnijā pulkveža Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes spēki ieradās Mārcienas un Ļaudonas apkārtnē, kur no 2. Cēsu pulka pārņēma frontes aizsardzību, bet 26. jūnijā pārņēma arī Barkavas aizsardzību.

Polijas ambīcijas

Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijas Otrā republika, kas vēlējās 1772. gada robežu atjaunošanu, guva iespēju pārvietot savu armiju no vācu robežām uz austrumiem. Ātri ieņēmuši Minsku un nodrošinājuši savu austrumu flangu, poļi augusta vidū atsāka uzbrukumu Daugavpils un Polockas virzienā. 31. augusta rītā Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija (1. Dywizja Piechoty Legionów) ielauzās Kalkūnu stacijā un sāka uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Sarkanās armijas papildspēki šo uzbrukumu atsita, atguva Grīvas dzelzceļa staciju un Nīderkūnus, saglabājot kontroli pār priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.

1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēji. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, laižot darbā jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, poļi atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra uzbrukuma operācijai.

Austrumu fronte, 1920

Latgales atbrīvošanas operāciju bija iecerēts sākt 1919. gada oktobra sākumā, bet šos plānus izjauca Bermonta uzbrukums. Bermontiādes laikā Latgales frontē atradās 1. Kurzemes divīzijas Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulki, kā arī Latgales partizānu pulks un vācbaltiešu Baltijas landesvērs.

Uzreiz pēc Bermonta sakāves armijas galvenos spēkus atkal pievērsa pēc iespējas ātrākai Latgales atbrīvošanai. Tam bija vairāki iekšēji un ārēji iemesli:

• Igaunija sāka miera sarunas ar Padomju Krieviju, kas nozīmēja, ka Krievijas Pilsoņu karā uzvarējušajiem boļševikiem drīz rastos iespēja uz Latgales fronti nosūtīt papildspēkus. Igauņi ar Padomju Krieviju pamieru noslēdza 31. decembrī, un tas stājās spēkā 1920. gada 3. janvārī.
• Latgales atbrīvošana pirms gaidāmo Latvijas—Padomju Krievijas pamiera sarunu sākšanas dotu Latvijai spēcīgāku stāvokli sarunās.
• Ar Lietuvu un Poliju vēl nebija panāktas vienošanās par robežām, un nevarēja pieļaut, lai šo valstu armijas pirmās ieņemtu Daugavpili un tās apkārtni.
• Polija piedāvāja 30 000 karavīrus Latgales atbrīvošanai, sākotnēji pretī prasot tikai viņu apgādāšanu ar pārtiku.
• Drīza Latgales atbrīvošana ļautu visā Latvijas teritorijā veikt Satversmes sapulces vēlēšanas.
• Latgales ceļu sliktais stāvoklis nozīmēja, ka karaspēka kustībai labāka ir ziema, nekā pavasara šķīdonis.

Pēc jaunas mobilizācijas Latvijas Bruņoto spēku kopskaits 1919. gada 31. decembrī sasniedza 69 232 cilvēkus, kurus papildināja 2179 brīvā līguma darbinieki, tādējādi armijas kopskaits pārsniedza 71 000. Boļševiki Latgalē bija izvērsuši Padomju Krievijas 15. armiju ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru kopskaitu 1920. gada 1. janvārī lēsa uz 6620 kājniekiem, 370 kavalēristiem ar 239 ložmetējiem un tuvu 60 lielgabaliem.

Pēc uzvaras pār Bermontu uz Latgales fronti pārsvieda 3. Latgales kājnieku divīziju. Tā pret boļševikiem sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizānu pulku un landesvēru, kas kopumā veidoja 22 000 kareivju ar 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās ar Poliju, kas uzbrukumam atvēlēja 30 000 kareivjus, pretī prasot tikai to apgādāšanu ar pārtiku.

Poļu armija apņēmās veikt uzbrukumu no Daugavpils līdz Polockai izvietotajiem padomju spēkiem, forsējot Daugavu pie Daugavpils. Latvijas armijai bija jāšķērso Daugava pie Buivīšiem, sasniedzot Osvejas ezeru un Zilupi. Latviešu kreisajam spārnam vajadzēja ieņemt Pitalovu, Kārsavu, Rēzekni un Ludzu. Kopējā uzbrukuma sākumu noteica uz 1920. gada 3. janvāri, un to vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs.

3. janvārī poļi ieņēma Daugavpili un līdz 5. janvārim sasniedza Dubnas upi. Latviešu kreisā spārna uzbrukums, kam bija jāsākas 5. janvārī ar uzbrukumu Pitalovas stacijai, slikto laika apstākļu dēļ sākās tikai 9. janvārī. 8. Daugavpils kājnieku pulks 9. janvārī ieņēma Viļaku. Boļševiku aizsardzībai palīdzēja tas, ka 3. janvārī bija sācies pamiers ar Igauniju, tādējādi tie varēja pārmest papildspēkus Pitalovas aizsardzībai, kuru 13. janvārī aizsargāja 5400 kareivji ar 107 ložmetējiem. 14. janvārī Pitalovu beidzot ieņēma Latgales partizānu pulks, un nākamajās dienās to izdevās noturēt, par spīti atkārtotiem boļševiku pretuzbrukumiem. Uz Latgales fronti 15. janvārī pārmeta arī Vidzemes divīzijas Valmieras pulku. Rēzekni izdevās ieņemt vēlāk nekā plānots. 21. janvāra rītā pilsētā iebruka landesvēra vienības, kurām ap 12:00 sekoja 2. Ventspils kājnieku pulks. Šajās dienās kaujas darbību ietekmēja lielais sals, temperatūrai nokrītot līdz -20, -29 grādiem. 26. janvārī Ventspils pulks ieņēma Ludzu.

Uzbrukumam sākoties, Padomju Latvijas valdība bēga uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savas pastāvēšanas beigām. Par sasniegumiem Latgales atbrīvošanā Tautas padome 23. janvārī Balodi paaugstināja par ģenerāli.

Apvienotie Latvijas un Polijas spēki kaujās pie Daugavpils, Ziemeļlatgales operācijā un Rēzeknes atbrīvošanas kauju laikā ieguva kontroli pār Latgali. Pēc Zilupes līnijas sasniegšanas uzbrukumi 1. februārī apstājās, jo 30. janvārī bija noslēgts slepens pamiers starp Latviju un Padomju Krieviju. Nelielas sadursmes turpinājās vēl vairākas dienas. Miera sarunas oficiāli sākās 1920. gada 16. aprīlī un Latvijas—Krievijas miera līgums tika noslēgts 11. augustā.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm Poļu—padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.

Diplomātiskā darbība kara laikā

Paralēli militārajiem notikumiem, ne mazāk svarīgi bija Latvijas Pagaidu valdības centieni iegūt ārvalstu politisko, finansiālo un militāro atbalstu. Latviešu politiķi izmantoja katru iespēju, lai nodibinātu ciešākus sakarus ar Antantes valstīm, īpaši Lielbritāniju, kuras karaflote atradās Baltijas jūrā. Pagaidu valdībai bija diplomātiskas attiecības ar Vācijas pārstāvi Vinnigu un jauno Vācijas vēstnieku Gisbertu fon Rombergu. Uz Vāciju bija nosūtīts Latvijas pārstāvis Vilhelms Šreiners.

Lielbritānija un Francija 1917. gada beigās vienojās par ietekmes zonām reģionā, Lielbritānijai uzticot Baltijas piekrasti, bet Francijai — atjaunoto Poliju. Drīz pēc Vācijas padošanās, 1918. gada 1. decembrī Liepājā ieradās vairāk nekā 20 britu karakuģu eskadra kontradmirāļa Edvīna Aleksandera-Sinklēra vadībā, kas tālāk devās uz Tallinu. 4. decembrī Ulmanis un Finanšu ministrs Kārlis Puriņš devās uz Tallinu, lai satiktos ar angļiem, taču nav drošu ziņu par viņu tikšanos. Ulmanis arī it kā esot apmeklējis Helsinkus, kur lūdzis palīdzību ASV pārstāvjiem. Antantes pārstāvjiem šajā laikā trūka zināšanu par Baltijas reģiona politisko situāciju.

Ulmaņa ārzemju brauciena laikā pastiprinājās padomju iebrukums Latvijā, un 1918. gada 7. decembrī jaunais Apsardzības ministrs Zālītis ar Vinnigu parakstīja līgumu par Landesvēra izveidošanu. Vinnigs finansiāli atbalstīja Pagaidu valdību, no 22. novembra līdz 4. janvārim tai piešķirot vismaz 3,75 miljonus marku. 17. decembrī Stučka izplatīja Padomju Latvijas izveidošanas manifestu, pasludinot Pagaidu valdību par gāztu.

Pēc vizītes Tallinā 17. decembra vakarā E. Aleksandera-Sinklēra vadītā britu eskadra piestāja Rīgā. 18. decembrī pēc Aleksandera-Sinklēra, britu konsula Vivjēna Bosenketa (Bosanquet) (kurš ieradās ar britu kuģi) un Pagaidu valdības sapulces tika paziņots, ka daļa britu kuģu paliks Rīgā un sniegs militāro atbalstu Pagaidu valdības spēkiem. Eskadras lielākā daļa devās uz Liepāju. 20. decembrī Ulmanis iesniedza protestu Bosenketam par to, ka pretēji pamiera noteikumiem, Vācijas armija atkāpjas, neaizstāvot Latviju. 23. decembrī uz britu mīnukuģa "Princess Margaret" notika Bosenketa tikšanās ar Vinnigu un 8. armijas pavēlniecības pārstāvi apakšpulkvedi Birkneru. Aizbildinoties ar vācu armijas sabrukumu, Birkners paziņoja, ka nevar izpildīt Bosenketa prasību pretoties boļševikiem un atgūt jau zaudētās teritorijas.

Uz Pagaidu valdības lūgumu pēc Lielbritānijas militārās iejaukšanās briti atbildēja, ka ir gatavi latviešu karaspēku atbalstīt ar ieročiem, taču nekāda militāra desanta Rīgā nebūs. Britiem nevēloties militāri palīdzēt un latviešiem negribīgi pievienojoties Pagaidu armijas vienībām, Ulmanis pēc konsultēšanās ar Bosenketu vērsās pie Vinniga pēc palīdzības un 1918. gada 29. decembrī noslēdza līgumu par pilsonības piešķiršanu Vācijas brīvprātīgajiem kareivjiem. Tas drīz radīja problēmas ar vāciešu un vācbaltiešu militārajiem formējumiem, kas bieži vien veidojās patvaļīgi, bez skaidra juridiskā statusa, militārās un politiskās pakļautības. Protestējot pret šo līgumu, 30. decembrī sociāldemokrāti pameta Tautas padomi.

1919. gada 2. janvārī ārlietu ministrs Meierovics nosūtīja vēstuli Lielbritānijas premjerministram Loidam-Džordžam, kā arī ASV, Francijas, Itālijas un Japānas valdībām, lūdzot 15 miljonu mārciņu aizdevumu cīņai pret lieliniekiem. 10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā. 20. janvārī Igaunijas valdība atļāva Tallinā, Pērnavā un Tartu izveidot pa divām latviešu rotām katrā pilsētā.

1919. gada 12. janvārī Ulmanis kopā ar Finanšu ministru Puriņu un Zemkopības ministru Goldmani no Liepājas devās uz Stokholmu un Kopenhāgenu. Stokholmā jau atradās Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals. Liepājā no valdības palika tikai Miķelis Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis. Ulmaņa aizbraukšanu no Liepājas daudzi uztvēra kā bēgšanu no valsts. Pēc lēna kuģojuma ar kabeļkuģi 20. janvārī Ulmaņa delegācija ieradās Bornholmā un nākamajā dienā Kopenhāgenā, kur preses intervijā aicināja atbalstīt Latviju pret boļševikiem. Ulmanis tikās ar ASV vēstniecības darbiniekiem, lūdzot naudas un pārtikas palīdzību, un atļauju vervēt brīvprātīgos. Lielbritānijas vēstniecībā viņš vienojās par 5000 šauteņu piegādi latviešu karaspēkam. 25. janvārī Ulmanis ar Puriņu ieradās Stokholmā, kur zviedri bija sākuši vervēt brīvprātīgos karošanai Latvijā, savācot 400 virsniekus un 4000 kareivjus. Taču uzreiz pēc Ulmaņa došanās uz Helsinkiem vervēšanu Zviedrijā pārtrauca, iespējams, tāpēc, ka Ulmanis nevarēja apsolīt naudu algotņu apmaksai. No Helsinkiem, kur atkal notika sarunas ar ASV diplomātiem, Ulmanis devās uz Tallinu, kur igauņi izvērsa veiksmīgu pretuzbrukumu pret Padomju Krievijas iebrucējiem. Šeit izdevās panākt vienošanos ar igauņiem par latviešu bruņoto vienību veidošanu Igaunijā un atbrīvotajos Ziemeļlatvijas novados. No Tallinas viņš atkal devās uz Stokholmu, kur veica sarunas ar baņķieriem par kokmateriālu pārdošanu. No Stokholmas caur Berlīni Ulmanis devās uz Kauņu, kur 1. martā parakstīja vienošanos ar Lietuvu kas Latvijai piešķīra 5 miljonus vācu marku, apmaiņā pret lietuviešu tiesībām izmantot Liepājas ostu. Lietuvas kravu apsargāšanu ostā ļāva veikt Lietuvas kareivjiem.

• 
  Britu mīnukuģis "Princess Margaret"
• 
  Admirāļa Sinklēra flagmanis "Cardiff"
• 
  Britu kuģi Liepājā 1918. gada decembrī
• 
  Britu kuģi Liepājā 1918. gada decembrī

Antantes politika

Lielbritānijas pirmajā Baltijas misijā bija gandrīz 40 cilvēku. 1919. gada februārī un martā briti sāka piešķirt šaujamieročus latviešu un igauņu vienībām. Britu kara flote Baltijas jūrā pieauga līdz 100 kuģiem, nodrošinot satiksmi un piegādes. Franču misiju vadīja apakšpulkvedis Emanuēls Diparkē (Du Parquet). ASV misijas vadītājs apakšpulkvedis Vorviks Grīns 1919. gada pavasarī personīgi iepazinās ar situāciju frontē un 12. aprīlī ziņoja uz Parīzi, ka bez vācu karaspēka (kurā esot 73 000 kareivju) šī zeme tūlīt kritīs boļševiku rokās. Aprīlī Grīns daudz pūļu veltīja tam, lai nodrošinātu Kurzemē bāzētā vācu karaspēka netraucētu apgādi. Amerikāņi un franči pavasarī sāka pārdot jaunajām Eiropas valstīm savus pārpalikušos karamateriālus. ASV piešķīra kredītu Baltijas valstu apgādei ar pārtiku. Pirmā pārtikas piegāde Liepāju sasniedza 9. aprīlī. Kopumā ASV Latvijai pārdeva pārtiku 2,6 miljonu ASV dolāru vērtībā.

16. aprīļa apvērsuma dēļ 4. maijā Lielbritānijas ārlietu ministrs Balfūrs pieprasīja fon der Golca atsaukšanu, ko Vācijas valdība noraidīja 9. maijā. Vācija paziņoja, ka plāno visdrīzākajā laikā izvest karaspēku no Baltijas, tā apklusinot britu protestus, kuriem vācu karaspēka klātbūtne bija nepieciešama cīņā pret boļševikiem (pakāpeniski sākās 1. gvardes divīzijas daļu pārvietošana uz Polijas robežu). Tikmēr Vorviks Grīns regulāri tikās ar fon der Golcu un atbalstīja ģenerāļa darbības. 22. aprīļa Antantes misiju pārstāvju sapulce Liepājā vienojās par vēstuli fon der Golcam, pieprasot Manteifeļa un Pfefera vienību nosūtīšanu atpakaļ uz fronti, kā arī tādas Latvijas valdības sastādīšanu, kurā būtu pārstāvētas visas Latvijas etniskās grupas. Tādējādi radās priekšnoteikumi Niedras valdības veidošanai. Grīns, neapmierināts ar Niedras valdības provācisko sastāvu, 30. aprīlī noturēja kopīgas sarunas ar Niedru un Ulmani, kas beidzās bez panākumiem. Grīns piedāvāja Ulmaņa vadītu valdību, kurā Ulmaņa ministri ieņemtu 7—8 vietas, bet 4—5 būtu Latvijas vāciešiem un ebrejiem. Ņemot vērā vācbaltiešu aktīvo dalību karā pret boļševikiem, Grīns uzskatīja, ka viņiem pienākas pārstāvniecība valdībā.

23. maijā nodibināja Antantes militāro misiju Baltijā britu ģenerāļa Huberta Gofa vadībā, militārās misijas vadītājs Latvijā bija brigādes ģenerālis Alfrēds Berts. Vorvika Grīna ietekme strauji samazinājās, britiem pilnībā atbalstot igauņus un vēršoties pret vāciešiem. Gofa iecelšana iezīmēja Ulmaņa Pagaidu valdības varas atjaunošanas sākumu.

Pēc Rīgas ieņemšanas Antantes valstis 25. maijā brīdināja Vāciju neizvest savu karaspēku no Baltijas, jo tas nozīmētu boļševiku atgriešanos. 29. maijā Antante atteicās no Balfūra 4. maija prasības atsaukt fon der Golcu. Vācieši izmantoja šo politisko atbalstu, lai mēģinātu leģitimizēt Niedras valdību. 5. jūnijā Niedra Antantes misijām iesniedza savu plānu Tautas sapulces sasaukšanai un jaunas valdības izveidošanu.

1919. gada vasarā Antante cerēja uz Baltās kustības uzvaru Krievijas pilsoņu karā, kas novestu pie demokrātiskas Krievijas izveidošanas. 1919. gada 26. maijā Antante aicināja admirāli Kolčaku atzīt Polijas un Somijas neatkarību, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai paredzot plašu nacionālo autonomiju.

Vācu militārie un politiskie panākumi Latvijā satrauca britus, kas Parīzes miera sarunu gaitā 13. jūnijā ierosināja, ka, ņemot vērā boļševiku spēku sakāves, pienācis laiks reālo varu nodot vietējām valdībām, un sākt vācu karaspēka izvešanu no reģiona. Antante pieņēma lēmumu aizliegt vāciešiem tālāku virzību Igaunijas virzienā, lika pamest Ventspili un Liepāju un uzsākt evakuāciju no Baltijas. Antante apņēmās apgādāt vietējos nacionālos karaspēkus ar ieročiem, apģērbu un karamateriāliem. 13. jūnijā ieradies Latvijā Gofs uzreiz pieprasīja landesvēra un vācu vienību atvilkšanu no Vidzemes, kā arī varas nodošanu Ulmaņa valdībai. Fon der Golcs atteicās pakļauties, norādot, ka šādi lēmumi jāpieņem Vācijas valdībai. Gofa parādīšanās lika vāciešiem paātrināt lēmumu par igauņu sakaušanu, cerot nostādīt britus fakta priekšā.

22. jūnijā Vācijas valdība informēja fon der Golcu, ka drīzās Versaļas miera līguma parakstīšanas dēļ Vācijas karaspēkam jāpamet Liepāja. 23. jūnijā vācieši aizgāja no Liepājas uz Grobiņu un Priekuli, bet Liepājā iegāja Līvena kareivji. Sakāve Cēsu kaujās un Liepājas evakuācija 23. jūnijā samazināja vācu militārās ambīcijas, un briti izlēma ļaut vācu karaspēkam palikt Baltijā, kamēr turpināsies cīņa pret boļševikiem. Par Liepājas garnizona komandieri iecēla britu apakšpulkvedi Robinsonu. 26. jūnijā Liepājā ieradās Gofs un 27. jūnijā paziņoja, ka Ulmaņa Pagaidu valdība atsāk darbu. Tajā pašā dienā Gofs uz sava kuģa tikās ar Niedru, paziņojot, ka atbalsta Ulmaņa—Niedras—vācbaltu koalīcijas valdības veidošanu. Taču sarunās par otro Pagaidu valdību Ulmanis un vācbaltieši Niedru pilnībā ignorēja.

Strazdumuižas pamiers skaidri iezīmēja Lielbritānijas politisko atbalstu Ulmaņa Pagaidu valdībai. 30. jūnijā atkāpās pirmā Ulmaņa Pagaidu valdība, briti ar igauņiem un vāciešiem (bez Latvijas pārstāvju piedalīšanās) 3. jūlijā parakstīja Strazdumuižas pamieru par Vācijas karaspēka izvešanu. Rīgas pārvaldi uz neilgu laiku pārņēma Antantes pārstāvji. 6. jūlijā Rīgā iegāja Ziemeļlatvijas brigādes spēki, 8. jūlijā Rīgā no Liepājas ar "Saratovu" ieradās jau demisionējusī Pagaidu valdība. Sekojot Antantes prasībai par plašāku etnisko koalīciju, 13. jūlijā Ulmanis izveidoja otro Pagaidu valdību ar vācbaltu un ebreju ministru līdzdalību. Vācu un landesvēra galvenie spēki, kopumā ap 35 000 kareivju, atkāpās uz Tukumu, Jelgavu, Bausku un Priekuli. Ar Gofa 8. jūlija pavēli par landesvēra komandieri iecēla britu apakšpulkvedi Aleksanderu un nosūtīja uz Austrumu fronti. Britu virsnieki aizvietoja vāciešus, sākot apmācīt latviešu vienības.

1919. gada 17. jūnijā Latvijas Pagaidu valdība noslēdza līgumu ar ASV par karamateriālu piegādi no militārajām noliktavām Francijā un 1919. gada laikā amerikāņu piegādes sasniedza 2,5 miljonus USD. 27. augustā Jānis Seskis noslēdza līgumu arī ar Franciju, kas apņēmās piegādāt karamateriālus 15 miljonu franku vērtībā, pilnībā apgādājot vienu latviešu divīziju. Franču virsnieki apmācīja latviešu kareivjus piegādāto ieroču lietošanā. Francija piegādāja ieročus un formas tērpus 10 000 kareivjiem, 6 artilērijas baterijas ar 50 000 lādiņiem, 50 ložmetējus, 500 rokas ložmetējus ar 10 miljoniem patronu. Francija arī piegādāja 5 miljonu ASV dolāru vērtu kravu ar 40 000 veļas pāriem, 500 tonnām medikamentu, kā arī lauka pārtiku un kondensēto pienu. Lielbritānija rudenī piegādāja ieročus un formastērpus 10 000 kareivju vajadzībām. Dati par piegādēm atšķiras. Oktobrī Lielbritānija piegādāja 28 lielgabalus, 18 600 šautenes, 124 ložmetējus, 30 000 lielgabala lādiņus, 10 miljonus patronu. Britu ieroču piegādes turpinājās novembrī, un decembrī tika piegādāti pirmie tanki. Līdz kara beigām briti piegādāja ieročus 2,3 miljonu mārciņu apmērā. Pēc citiem datiem, oktobrī Lielbritānija piegādāja 19 500 šautenes, 14 vieglos un 2 smagos lielgabalus, 5000 lielgabalu lādiņus, 25 ložmetējus, 16 miljonus krievu, 5 miljonus angļu un 1 miljonu vācu šauteņu patronu. Par ieročiem Latvija daļēji norēķinājās pārdodot kokmateriālus un linus.

1919. gada augusta sākumā Gofu atsauca uz Londonu, un par Lielbritānijas militārās misijas vadītāju kļuva viņa vietnieks britu ģenerālis Frenks Māršs. Lai nodrošinātu igauņu atbalstu Judeniča baltajam karaspēkam, viņš panāca, ka Judeničs atzīst Igaunijas neatkarību. Lai koordinētu dažādo valstu un kustību karus pret Padomju Krieviju 26. augustā Rīgā Mārša vadībā notika konference, kurā piedalījās Igaunijas pārstāvis Johans Laidoners, Latvijas pārstāvji Ulmanis un Sīmansons, Bermonts, Lietuvas un Polijas pārstāvji. Viņi vienojās par kopīgu ofensīvu 15. septembrī. Katrai armijai iedalīja atbildību par konkrētu frontes sektoru. Latvijā igauņiem atstāja atbildību par Austrumu fronti uz ziemeļiem no Lubāna ezera, Latvijas armijai no Lubānas ezera dienvidiem līdz Subatei. Bermontam bija jāieņem Daugavpils un pa Maskavas dzelzceļu jāuzbrūk Veļikijiem Lukiem. Lietuvas armija atbildēja par fronti no Subates līdz punktam 35 km uz dienvidrietumiem no Daugavpils, uz dienvidiem no kura fronti pārņēma Polija. Vienošanās jau no sākuma saskārās ar politiskām grūtībām un ofensīva izgāzās. Briti nesekmīgi mēģināja panākt, lai Bermonts atzīst Pagaidu valdību. Bermonts atteicās to darīt, izmantojot to, ka viņa armijā bija tuvu 50 000 kareivjiem, kamēr Judeniča armijā bija nazāk par 19 000. Uzskatot, ka Bermonta nepaklausības iemesls ir viņa pārāk ciešie sakari ar vāciešiem, 15., 18. un 25. septembrī Antantes augstākā padome aicināja fon der Golcu ar štāba virsniekiem atsaukt uz Vāciju, attiecīgu notu iesniedzot 27. septembrī. 3. oktobrī Vācija atbildēja, ka fon der Golcs ir atsaukts, un galīgo vācu evakuāciju vadīs ģenerālis Valters fon Eberharts. Gandrīz visi vācu kareivji šajā laikā jau bija pārgājuši Bermonta pakļautībā un evakuācija uz viņiem neattiecās.

Lai risinātu Latvijas un Igaunijas konfliktus ar Bermontu un Judeniču, Antante izveidoja Baltijas reģiona sabiedroto komisiju franču ģenerāļa Nisela (Nissel) vadībā. Arī Nisels cerēja panākt risinājumu, kas ļautu balto krievu un vāciešu spēkiem palikt šeit, turpinot cīņu pret boļševikiem. Taču vēl pirms komisijas ierašanās Latvijas armija sakāva un padzina Bermontu no valsts, ignorējot Nisela aicinājumus pārtraukt kaujas.

Līdz ar Vrangeļa armijas sagrāvi 1920. gada beigās kļuva skaidrs, ka boļševikus gāzt neizdosies, un demokrātiska Krievija "vienotās un nedalāmās" impērijas robežās neizveidosies. Antantes valstis 1921. gada janvārī atzina Latvijas un Igaunijas neatkarību. Tādējādi Padomju Krievijas uzvara nodrošināja Latvijas neatkarību. ASV visilgāk cerēja uz boļševisma sakāvi, tāpēc Latvijas neatkarību atzina tikai 1922. gada vasarā.

Miers ar Krieviju

Lielbritānijas pārstāvja Talenta vēstule Meierovicam ar lūgumu nesākt miera sarunas ar Padomju Krieviju

1919. gada 31. augustā Padomju Krievija piedāvāja Igaunijai sākt miera sarunas. 11. septembrī mieru piedāvāja arī Latvijai, Lietuvai un Somijai. Padomju Krievija piedāvāja atzīt šo valstu neatkarību, ko vēl nebija izdarījušas Antantes valstis vai Baltās kustības vadītāji. 11. un 12. septembrī Rīgā tikās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, kas vienojās sasaukt Baltijas valstu premjerministru un ārlietu ministru konferenci. Tā notika 14. un 15. septembrī Tallinā, piedaloties Somijas, Igaunijas un Latvijas premjerministriem un ārlietu ministriem, kā arī Lietuvas pārstāvjiem, taču lēmumu par miera sarunām neizdevās pieņemt. Igaunijas delegācija tāpēc 18. septembrī pameta miera sarunas, kas 17. septembrī bija sāktas Pleskavā. No 29. septembra līdz 1. oktobrim Tērbatā atkal notika premjerministru un ārlietu ministru konference, kurā Somijas vilcināšanās dēļ (somi vēlējās iegūt parlamenta atbalstu miera sarunu sākšanai) pārējās Baltijas valstis piekrita jautājumu atlikt līdz 25. oktobrim. Pēc 6. oktobrī sāktām diskusijām pamiera sarunu sākšanu 9. oktobrī atbalstīja Latvijas Tautas padome. Lai nodibinātu kontaktu, 8. oktobrī no Rīgas uz Maskavu devās Sarkanā Krusta delegācija, kurai padomju ārlietu komisārs Georgijs Čičerins apliecināja gatavību atzīt Latviju tās etnogrāfiskajās robežās. Oktobra beigās Deņikins atradās 200 km attālumā no Maskavas, bet Judeničs bija Petrogradas pievārtē, tāpēc miera sarunas pēc 25. oktobra nesākās. Latvija septembri un oktobrī saņēma Antantes pārstāvju brīdinājumus pret miera sarunu sākšanu ko pavadīja draudi pārtraukt jebkādu tālāku palīdzību. Somijas parlaments nolēma nesākt miera sarunas.

Krievijas pilsoņu kara situācija strauji mainījās, un līdz novembra beigām Sarkanā armija bija sakāvusi Kolčaku, Deņikinu un Judeniču. 10. novembrī Tartu atkal sanāca Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji. Kā novērotāji piedalījās Somijas un Polijas pārstāvji. Igaunija vēlējās nekavējoties sākt miera sarunas, to atbalstīja Lietuva, kamēr Latvija, iesaistīta karā pret Bermontu, nebija gatava riskēt ar Antantes atbalsta zaudēšanu. Kad 17. novembrī uz sarunām ar Igauniju Tērbatā ieradās padomju delegācija, tā neoficiāli apstiprināja, ka ir gatava atzīt Latvijas tiesības uz Latgali. 19. novembrī Padomju Krievija ar Igauniju, Latviju un Lietuvu parakstīja vienošanos par karagūstekņu apmaiņu. Par spīti Antantes noraidošajai nostājai, 5. decembrī Tērbatā sākās Padomju Krievijas un Igaunijas miera sarunas, kurās Latvija piedalījās kā novērotāja. Decembrī mainījās Lielbritānijas politika attiecībā uz Krieviju, un tā vairs neiebilda pret Baltijas valstu vēlmi sākt miera sarunas.

19. decembrī padomju pārstāvji Latvijai iesniedza savu pamiera piedāvājumu, uz ko Latvija atbildēja ar piedāvājumu sākt slepenas sarunas, kā pamatnoteikumu pieprasot atzīt Latvijas tiesības uz Latgali. 24. decembrī Maskava uzaicināja Latvijas delegāciju uz sarunām. 31. decembrī Igaunija un Padomju Krievija parakstīja pamieru. 2. janvārī Latvijas pamiera delegācija devās uz Maskavu. 3. janvārī sākās Polijas un Latvijas kopīgā Latgales atbrīvošanas operācija. 6. janvārī Latvijas pamiera delegācija ieradās Maskavā un 11. janvārī sākās sarunas. Padomju puse ierosināja pamieru noslēgt atklāti, kamēr Latvija uzstāja uz slepenu vienošanos, jo Latgalē turpinājās karadarbība, kuras dēļ pamiera noslēgšana ieilga. Šajā laikā, no 1920. gada 15. līdz 22. janvārim, Helsinkos notika piecu Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas) konference, kurā Somija atkal iestājās pret miera slēgšanu ar Padomju Krieviju. Latvijas delegācija beidzot saņēma pilnvaras 30. janvārī parakstīt pamieru, ar kuru karadarbību izbeidza 1. februārī plkst. 12.00. 6. februārī Padomju Krievija piedāvāja sākt miera sarunas.

Kara beigas

Ģenerālis Jānis Balodis pēc brīvības cīņu beigām

1920. gada 13. augusta pavēlē bruņotajiem spēkiem virspavēlnieks Jānis Balodis rakstīja: „Sakarā ar parakstītā miera līguma noteikumiem šodien pulksten 24 starp Latviju un Krieviju iestājas miera stāvoklis. Es apsveicu armiju ar varonīgi izcīnīto mieru un nosūtu vissirsnīgākos novēlējumus ikvienam karavīram, kā turpmākā dzimtenes aizsardzības darbā mūsu slavenās armijas rindās, tā atgriežoties pie citiem mūsu valsts nostiprināšanas un izbūves veidiem.” Sākās demobilizācija un dažādo armijas iestāžu likvidācija. 1921. gada 31. martā Balodis izdeva savu pēdējo virspavēlnieka pavēli armijai, 1. aprīlī Ministru kabinets pieņēma lēmumu likvidēt armijas štābu un virspavēlnieka amatu.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gada 1. decembrī Latvijas Bruņotajos spēkos bija 51 176 karavīri pēc saraksta un 39 183 karavīri pēc sastāva (1886 virsnieki un sanitārvirsnieki, 539 kara ierēdņi, 6403 instruktori un 30 355 kareivji). 1921. gada sākumā demobilizēja visus Latvijas studentus, kuri bija nokalpojuši vismaz pusotru gadu (arī karaskolu un virsnieku kursus beigušos studentus), lai tie varētu turpināt izglītību. Līdz 1921. gada pavasarim varēja doties mājup vairāku kategoriju karavīri, atstājot kazarmās tikai kara ierēdņus, radistus, rakstvežus un tamlīdzīgus speciālistus. 1921. gada 15. maijā armijā pēc saraksta bija vairs tikai 24 616 karavīri, pēc sastāva — 20 260, 1. augustā attiecīgi — 23 748 un 19 229 karavīri.

Valsts nostiprināšanās

Latvijas karte ar tālaika vietvārdu rakstību pirms galīgo Latvijas-Lietuvas un Latvijas-Igaunijas robežu nospraušanas (J. Roze, 1921)

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, kas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Sākotnēji ievēlētajiem 150 deputātiem, pēc robežu novilkšanas Valkā, pievienojās vēl divi deputāti. 9. jūnijā Satversmes sapulce ratificēja 5. maijā Berlīnē parakstīto pagaidu līgumu ar Vāciju, bet 2. septembrī miera līgumu ar Krieviju.

1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce pieņēma pirmo likumu, kas iesāka Agrāro reformu Latvijā un vācu muižniecības ekonomiskās varas beigas. 1921. gada 26. janvārī Antantes valstis pieņēma lēmumu par Igaunijas un Latvijas atzīšanu de iure, un 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā. 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzina arī ASV.

Valsts robežas izveide

Padomju—poļu kara laikā Polijas armija 1919. gada oktobrī bija okupējusi Grīvas pilsētu un sešus apriņķa austrumdaļas pagastus (Bornes, Borovkas (Ezernes), Demenes, Kalkūnu, Salonajas un Skrudalienas pagastus), kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada jūlijā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, pēc 1920. gada oktobrī sākās sarunas par Latvijas—Polijas robežas izveidi.

Pēc neveiksmīgām divpusējām sarunām par Latvijas—Igaunijas robežas gaitu abas puses vienojās jautājuma lemšanu uzticēt britu pulkveža Talenta vadītai komisijai. 1920. gada jūlija sākumā Talents Valkas pilsētas lielāko daļu un Valkas dzelzceļa staciju piešķīra Igaunijai. Latvijai piešķīra Ainažu, Ipiķu, Pedeles, Ērģemes pagastus, Igaunijai piešķīra Cores un Plāteres pagastus, bet Omuļu, Liellugažu, Jaunrozes, Veclaicenes pagastus sadalīja starp abām valstīm. Neveiksmīgo robežu sarunu dēļ Latvijas valdība iesniedza demisiju, ko Satversmes sapulce nepieņēma.

Lielākās problēmas radīja Latvijas—Lietuvas robežas konflikts, jo Lietuvas bruņoties spēki atsacījās atdot 1919. gada cīņās ar Padomju Latvijas armiju ieņemtos Ilūkstes apriņķa pagastus. Kad 1920. gada 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, 11. augustā Ilūkstes apriņķa komandantūra ziņoja, ka Lietuvas armijas vienības sāk virzīties uz ziemeļiem Bebrenes pagastā, plānojot ieņemt Ilzes muižu. 1920. gada 22. augustā 12. Bauskas kājnieku pulks saņēma pavēli pārcelties pāri Daugavai pie Nīcgales un kopā ar Zemgales divīzijas jātnieku eskadronu un Zemgales artilērijas pulka 1. bateriju atstumt lietuviešus līdz Asares-Bebrenes līnijai.

Kad 24. augustā sākās nelielas sadursmes starp abām pusēm, Latvijas armijas štāba priekšnieka vietnieks Jānis Ceplītis un Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers steigšus devās uz Kauņu, kur veda sarunas ar Lietuvas aizsardzības ministru Konstantīnu Žuku. 26.-27. augustā Bauskas pulks pulkveža Kriša Ķūķa vadībā piespieda lietuviešus atkāpties līdz agrākajai demarkācijas līnijai, 1920. gada 27. augustā K. Žuks parakstīja vienošanos par Lietuvas armijas atkāpšanos uz dienvidiem no līnijas Subate-Lašmuiža-Ilūkste, turpinot izmantot Kalkūnu dzelzceļa staciju. Tomēr 1. septembrī 6. Lietuvas kājnieku pulks kopā ar robežsargiem un žandarmērijas vienībām vēl arvien atradās Subatē (apmēram 50 karavīri ar 2 ložmetējiem), 150 karavīri ar 2 ložmetējiem bija izvietota Baltmuižas dzirnavās, bet 6. pulka štābs joprojām atradās Jaunsventē. Lietuvieši ieņēma pozīcijas līnijā Kazimirišķi-Laucesa-Demene-Beļmonti-Raki. Tālāk uz austrumiem pozīcijas ieņēma 9. Lietuvas kājnieku pulks. 2. septembrī Lietuvas militārais pārstāvis Rīgā Talats-Kelpša (Kazys Tallat-Kelpša) tika informēts, ka nākamajā dienā Latvijas karaspēks ieņems Subates ziemeļu daļu, kā arī Lašu un Pilskalnes pagastus. 3. septembra rītā latviešu karavīru ieņēma Subati, sagūstot 21 lietuviešu karavīru. Pēc dažām stundām sākās apšaude, kurā krita lietuviešu karavīrs Justīns Krupšaitis un divi Lietuvas armijas karavīri tika ievainoti. Pulksten 14 Subatē ieradās pulkvedis Krišs Ķūķis, kurš ar diviem komandieriem devās uz lietuviešu pozīcijām. Lietuviešu rotas komandieris A. Šimkus pēc sarunām pieņēma lēmumu atkāpties no pilsētas. Tikai vakarā Lietuvas militārais pārstāvis Rīgā paziņoja par dotu pavēli atkāpties, bet vietējie komandieri joprojām noliedza rīkojuma saņemšanu. 4. septembra rītausmā lietuvieši apšaudīja latviešu vienības pozīciju pie Lašu muižas. Oficiālu pavēli atkāpties lietuviešu vienības saņēma 5. septembrī, dienu pēc Bulduru konferences noslēguma. 7. septembrī Subatē ieradās apvienotā Latvijas un Lietuvas komisija, lai uz vietas nokārtotu demarkācijas līnijas jautājumu. 9. septembrī latviešu komendantūru pārvietoja no Subates uz Kazimirvāles muižu. 18. septembrī Latvijas prese ziņoja, ka lietuvieši aizejot izdemolējuši Lašu (Stendera) mācītājmuižu.

Pēc tam, kad 1920. gada 8. oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis ieņēma Viļņas apgabalu, Lietuvas armija atstāja ieņemtos Ilūkstes apriņķa pagastus un 14. oktobrī Latvijas Bruņotie spēki ieņēma pozīcijas gar Latvijas-Lietuvas robežu, brīdinot Poliju, ka aizstāvēs Lietuvas neatkarību.

Pēc Latvijas—Lietuvas robežas nospraušanas 1921. gadā Latvijai tika pievienots Aknīstes (Oknistes) pagasts, kas pirms kara piederēja pie Kauņas guberņas Novoaleksandrovskas apriņķa, bet Lietuvai tika pievienota Palanga, kas pirms kara piederēja pie Kurzemes guberņas.

Karā kritušie un ievainotie

Brīvības cīņas ilga 628 dienas. To laikā notika vismaz 75 lielākas kaujas. Salīdzinot ar Pirmā pasaules kara kauju upuru skaitu Latvijā, brīvības cīņas prasīja salīdzinoši niecīgus upurus (neskaitot civiliedzīvotāju upurus terora, bada un slimību dēļ). Precīzu kritušo skaitu daudzi avoti nepiemin vispār, bieži arī nepiemin kritušo tautību, kas neļauj noteikt, vai kritušie bija latvieši, krievi vai vācbalti. Landesvēra vācbaltu veterānu dati liecina, ka brīvības cīņu laikā (tai skaitā, Cēsu kaujās) krituši un bezvēsts pazuduši vismaz 291 karavīri, kā arī vēl vairāki desmiti miruši no slimībām un dažādos negadījumos. Tāpat neskaidrs ir Latvijā karojušo Padomju Latvijas armijas, nedz arī Vācijas, Igaunijas un Polijas armiju kritušo karavīru skaits.

• Kurzemes atbrīvošanā krituši 17 virsnieki un 42 kareivji.
• Vidzemes atbrīvošanā krituši 6 virsnieki un 70 kareivji.
• Bermontiādē krituši 57 virsnieki un 686 kareivji.
• Latgales atbrīvošanā latviešu vienībās krituši 16 virsnieki un 391 kareivis, kamēr landesvērs zaudējis 17 virsniekus un 206 kareivjus.
• No ievainojumiem miruši 12 virsnieki un 228 kareivji.
• Bez vēsts pazuduši 29 virsnieki un 1252 kareivji.
• Ievainoti 3844 kareivji.
• Kontuzēts 241 kareivis.

Gūstā saņemti 5277 pretinieka kareivji, nav skaidrs, cik no tiem lielinieki, cik bermontieši.

Kara izmaksas un parādi

Neņemot vērā Latvijas valdības tēriņus, kas pārsniedza 811 miljonus Latvijas rubļu un neņemot vērā Igaunijas tēriņus Ziemeļlatvijas brigādes uzturēšanai, kara izmaksas veidoja 855,4 miljonus latu.

1923. gada 9. novembrī Lielbritānija pieprasīja Igaunijai, Latvijai un Lietuvai kara gada parāda atmaksu. 1925. gada 18. februārī trīs Baltijas valstu pārstāvji tikās Rīgā un konstatēja, ka:

• Lielbritānija parādu aprēķinājusi pēc jaunu kara materiālu cenām, kamēr piegādātie materiāli bieži bijuši veci un lietoti.
• Dažkārt piegādāti nevajadzīgi materiāli.
• Daļa piegādāto materiālu nemaz nebija Lielbritānijā ražoti, bet atņemti Vācijai kā kara trofejas.
• Pieprasītās cenas par 80-90% pārsniedz tās, par kurām ieročus kara laikā iepirka.

1925. gada 13. augustā Latvija un Lielbritānija noslēdza vienošanos, ar kuru parādu noteica uz 1,3 miljoniem angļu mārciņu, kuras pakāpeniski jāatmaksā 30 gadu laikā.

Francija, kas Krievijas Impērijai bija aizdevusi lielus kredītus, vēlējās, lai Latvija sedz daļu impērijas parāda. Franči 1922. gada sākumā aprēķināja, ka Latvijai jāmaksā 1/60 daļa no parāda, jeb 250 miljoni zelta franku. 1922. gada 13. martā Francijas prezidents Raimons Puankarē vēstniekam Grosvaldam pieprasīja šī parāda atmaksu. Tā kā ar Latvijas—Padomju Krievijas miera līgumu Krievijas puse uzņēmās visus impērijas parādus, tad Latvija noraidīja Francijas prasību. Taču Latvijai bija jāatmaksā 1919. gadā sniegtā militārā palīdzība 11,6 miljonu franku vērtībā, ko izdevās izdarīt jau 1923. gadā. 1931. gada 15. maijā Ulmaņa valdība piekrita piecu gadu laikā Francijai samaksāt 4,5 miljonus franku par latviešu kareivju transportēšanu no Tālajiem Austrumiem uz Latviju 1920. gadā.

ASV Latvijai bija piegādājusi gan kara materiālus, gan pārtiku. 1919. gada 8. aprīlī noslēdzot līgumu par pārtikas piegādēm, Pagaidu valdība uzreiz garantēja priekšapmaksu 5 miljonu USD vērtībā. Latvijas puse nevarēja izvēlēties piegādāto preču daudzumus, cenas un kvalitāti. Pienāca sūdzības par nevajadzīgu preču piegādēm un miltu slikto kvalitāti. Neskatoties uz Latvijas sūdzībām, 1925. gada 25. septembrī abas valstis vienojās par 5,77 miljonus USD lielā parāda atmaksu. Tas bija jāatmaksā līdz 1984. gadam, veicot ikgadējus maksājumus. Ilgais atmaksas termiņš nozīmēja, ka kopā ar procentiem Latvija atmaksātu 13,5 miljonus USD.

Baltais un sarkanais terors

Brīvības cīņām bija ne tikai šķiru cīņas, bet arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļojās "balto"—"sarkano", latviešu—vācu attiecībās.

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija revolucionārais terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. 1919. gada sākumā izveidoja koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. Bez tiesas pirmajā lielinieku varas mēnesī tika nošauti luterāņu mācītāji Ansis Bīlenšteins (12. janvārī), Aleksandrs Bernevics (16. janvārī), Kārlis Moltrehts (20. janvārī). 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Īpašs terors tika vērsts pret luterāņu mācītājiem, sevišķi pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par visu vietējo vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

Pēc tribunāla sprieduma naktī no 7. uz 8. februāri Cēsu cietumā tika nošauts mācītājs Vilhelms Grīners, 16. februārī Biķernieku mežā mācītājs Heinrihs Bose, Jelgavas cietumā 14. martā kopā ar 47 citiem ieslodzītajiem tika nošauts mācītājs Arnolds Rutkovskis, Biķernieku mežā 14. martā kopā ar apmēram 60 ieslodzītajiem mācītāji Eižens Bergs un Teodors Šeinpflugs, Rīgas Matīsa cietumā 16. martā mācītājs Pauls Fromholds-Treijs, Mežaparkā 26. martā mācītāji Edgars Hasmanis un Kārlis Šlavs, Vecsaules mežā 19. martā mācītājs Kristaps Strautmanis, Rīgas Centrālcietumā 20. martā mācītājs Pauls Vahtsmuts. Pirms lielinieku atkāpšanās no Rīgas Centrālcietumā kopā ar citiem ieslodzītajiem tika nošauti mācītāji Hermanis Bergengrūens, Erhards Deblers, Augusts Ekharts, Teodors Hofmanis, Eberhards Zāvari, Eižens Šeiermanis, Teodors Taube un Ernsts Fromholds-Treijs. 29. maijā Gulbenē tika nošauts mācītājs Konstantīns Ūders.

Rīgā padomju vara nošāva vismaz 1549 un pārējā Latvijā 2083 cilvēkus, kopā 3632. Kopējo nošauto skaitu lēš tuvu 5000. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā nošaušanas veica Biķernieku mežā. No vācu iedzīvotāju vidus ņēma ķīlniekus. Izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes buržuāzijai un vāciešiem, no kurām, padomju varai krītot, atbrīvoja 18 000 ieslodzīto.

"Baltais terors" sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī no lieliniekiem tika atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija arī vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā „visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina.” Latvijas PSR vēsturnieki vēlāk rakstīja par Ventspilī nošautiem 400, Kuldīgā 136 un Jelgavā 500 cilvēkiem.

1919. gada 22. maija Rīgas ieņemšana bija negaidīts pārsteigums daudziem Padomju Latvijas iestāžu darbiniekiem, kas dienas sākumā esot devušies uz darbu kā parasti, bet pēc tam metušies bēgt un slēpties. Iespējams, tas arī deva pirmo impulsu apšaušanām, jo pagalmi un pagrabi bija pilni ar aizdomīgiem cilvēkiem. Nošaušanas riskam visvairāk pakļauti bija strādnieku rajonos dzīvojošie, militāra izskata drēbes nēsājošie un sievietes ar īsākiem matiem, ko uzskatīja par revolucionāro "plintes meiteņu" jeb "plintnieču" pazīmi. Flečers Rīgā izsludināja karastāvokli, pavēlēja nodot visus ieročus, padomju iestāžu darbiniekiem lika pieteikties policijā, iedzīvotājiem aizliedza atrasties uz ielām no 6 vakarā līdz 6 rītā. Jau nākamajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku — uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2—3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Pilsētas kvartālu "tīrīšanas" laikā šur un tur esot izrādīta bruņota pretestība. Aizdomās turētos pirmajās dienās vienkārši nošāva uz ielas. Pie Marijas ielas tilta nošāva 10 lieliniekus, kas bija pretojušies Teātra bulvārī, un līķus iesvieda pilsētas kanālā, no kura viņus izvilka tikai 26. maijā.

23. maijā landesvēra vienības sāka plašu pilsētas "tīrīšanu" un teroru, nogalinot vismaz vairākus simtus aizdomās turamo. 23. maijā tīrīšanās piedalījās arī Baloža brigādes spēki, kam bija pavēlēts "iztīrīt" rajonu starp Brīvības, Avotu un Deglava ielām, sākot no Elizabetes ielas, kas liek domāt par viņu līdzdalību terorā. Latviešu kareivji gan aizturētos pēc izmeklēšanas parasti esot ātri atbrīvojuši un lielākā Baloža brigādes daļa Rīgu drīz pameta.

Flečera karaspēks Suvorova bulvārī 12 nodibināja ātro tiesu (vācu: Standgericht), kura tiesāja bez izmeklēšanas. Ēkas pagalmā divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva apcietinātos. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms. Matīsa kapos jau pirmajās dienās ieveda vismaz 204 nošauto līķus. Nekontrolēto apšaušanu vietā 28. maijā izveidoja lauka karatiesas, kuras veidoja 2 vācieši, 2 latvieši un 1 minoritātes pārstāvis. Karatiesas turpināja nāvessodu piespriešanu. Sagūstīto sarkanarmiešu un aizdomās turēto cilvēku skaits ātri sasniedzis 3000. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. 29. maijā Rīgā atkal notika plaši aizdomīgo aresti, tika aizturēti cilvēki, kas uz ielas atrodas pēc 6. vakarā. Joprojām publiski uz ielām tika nošauti bēgošie aizturētie, kā arī visi, kas izrāda pretestību. Pārdaugavā pēc karatiesas lēmuma nošauti vairāk par 300 cilvēku. ASV pārstāvis pulkvežleitnants Vorviks Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: „Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus.”

Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 9. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Zemitāns pavēlēja visām Vidzemes komandantūrām apcietināt visus komunistus un nodot tos lauka karatiesai. 1919. gada 22. decembrī lauka kara tiesa Valmieras Latviešu biedrības zālē pasludināja spriedumu 14. decembrī Kokmuižā apcietinātajiem LKP Darba jaunatnes savienības Vidienas apgabala konferences delegātiem. 11 cilvēkiem piesprieda nāvessodu, bet 16 cilvēkiem ieslodzījumu. Latvijas PSR laikā Valmierā nošautos komjauniešus dēvēja par Valmieras komunāriem.

Vēlāka Brīvības cīņu interpretācija

Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigāžu virsniekiem bija atšķirīgi uzskati par to, kurai brigādei lielāki nopelni uzvarā. Tā bijušais Igaunijas armijas Alūksnes grupas štāba priekšnieks atvaļinātais pulkvedis Voldemārs Ozols 1932. gadā nodibināja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kuru 1933. gadā Latvijas valdība aizliedza, V. Ozolu apcietināja un izraidīja no Latvijas. Zināms, ka Voldemārs Ozols bija saistīts ar PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi.

Padomju vēsturē parasti norādīja uz to, ka cīņā pret Padomju Latviju galveno lomu spēlēja Vācijas un Lielbritānijas politiskās intereses. Spēku samērs, kur pilnībā dominēja vāciešu karaspēks, kā arī izšķirošā Vācijas, Igaunijas un Polijas karaspēka darbība, padomju vēsturniekiem ļāva uzskatīt, ka Padomju Latvijas armiju ir sakāvušas nevis niecīgās “baltlatviešu” vienības, bet starptautiskas kontrrevolūcijas spēki, kara gaitā Lielbritānijai izspiežot Vāciju no reģiona un izveidojot jauno nacionālo valstu sanitāro kordonu pret boļševisma tālāko virzību Eiropā.

Brīvības cīņu hronoloģija

1918

• 11. novembris: Vācijas Impērija noslēdza pamieru ar Antantes valstīm, beidzās Pirmais pasaules karš; Antantes spiediena rezultātā Vācija anulēja Brestļitovskas miera līgumu. Z. A. Meierovics kā LPNP pārstāvis no Apvienotās Karalistes Ārlietu ministrijas saņēma Latvijas de facto atzīšanu (t. s. Balfūra notu).
• 13. novembris: Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja publicēja aicinājumu iestāties Baltijas landesvērā ("Baltijas zemessardzē"). Padomju Krievija paziņoja par Brestļitovskas miera līguma laušanu un Sarkanā armija devās uzbrukumā Vācijas spēkiem.
• 17. novembris: apvienojās Latviešu pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste, bet par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu — Kārlis Ulmanis.
• 18. novembris: Rīgā proklamēja Latvijas Republiku.
• 19. novembris: Baltijas zemessardzē bija reģistrējušies 2500 brīvprātīgo.
• 25. novembris: Vācijas valdības uzdevumā Augusts Vinnigs parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu (t.s. "Vinniga notu").
• 28. novembris: Baltijas hercogistes Reģentu padome pārtrauca darbību.
• 1. decembris: Sarkanā armija iebruka Latvijas teritorijā.
• 2. decembris: Sarkanās armijas vienības pārņēma savā kontrolē Rēzeknes—Krustpils dzelzceļa līniju.
• 4. decembris: Krievijā tika izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.
• 7. decembris: Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs vienojās, ka Latvijas valsts bruņotie spēki jeb „Latvijas zemessardze” (Lettländische Landeswehr) administratīvi pakļausies Latvijas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā — Vācijas okupācijas spēku vadībai. Sarkanā armija ieņēma Alūksni.
• 8. decembris: pēc Sarkanās armijas 436. direktīvas tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии).
• 9. decembris: Sarkanā armija ieņēma Daugavpili.
• 17. decembris: Latvijas Padomju valdība Maskavā izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās. Sarkanā armija ieņēma Valku.
• 19. decembris: Landesvērs atsita Sarkanās armijas bruņuvilciena uzbrukumu pa dzelzceļa līniju Daugavpils—Rīga pie Ogres tilta.
• 22. decembris: Padomju Krievijas valdība atzina Latvijas Padomju Republikas neatkarību. Sarkanā armija ieņēma Valmieru. Cēsu rotas kauja ar Sarkanās armijas vienību pie Raunas upes dzelzceļa tilta.
• 23. decembris: Sarkanā armija ieņēma Cēsis.
• 29. decembris: Latvijas Pagaidu valdība noslēdza līgumu ar Vācijas pilnvaroto Vinnigu par brīvprātīgo aicināšanu stāties militārajos formējumos cīņai pret komunistiem.
• 31. decembris: sākās Inčukalna kauja, kurā latviešu sarkano strēlnieku pulki sakāva Landesvēra četras vācbaltiešu rotas.

1919

• 3. janvāris: Sarkanā armija ieņēma Rīgu.
• 4. janvāris: Izveidoja LSPR armiju, ko komandēja Jukums Vācietis.
• 5. janvāris: Izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandēja Oskars Kalpaks, Pagaidu valdība atkāpās no Jelgavas uz Liepāju.
• 10. janvāris: Japānas valdība atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 16. janvāris: kauja pie Lielauces.
• 29. janvāris: kauja pie Skrundas.
• 30. janvāris: Haiti valdība atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 31. janvāris: Padomju Latvijas spēki bija iekarojuši Latvijas lielāko daļu, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolēja Kurzemes daļu uz rietumiem no Ventas.
• 3. marts: Sākās Golca komandētās Dzelzsdivīzijas, Baltijas landesvēra un Latviešu atsevišķā bataljona (no 14. marta — „Latvijas armijas dienvidu grupas”) pretuzbrukums Latvijas SPR spēkiem.
• 6. marts: Nejaušā apšaudē ar vācu spēkiem krita pirmais Latviešu atsevišķā bataljona pavēlnieks Oskars Kalpaks. Viņa vietā stājās Jānis Balodis.
• 10. marts: Tika atbrīvota Saldus pilsēta.
• 21. marts: Latviešu atsevišķo bataljonu pārformēja par brigādi.
• 22.—24. marts: kaujas pie Kalnciema un Slokas.
• 16. aprīlis: Vāciešu organizētā puča rezultātā varu pārņēma Niedras valdība, bet Ulmaņa Pagaidu valdība patvērās uz Saratov.
• 22. maijs: Vācu vienības atbrīvo Rīgu.
• 23. maijs: Rīgā iesoļoja Latviešu atsevišķā brigāde.
• 25. maijs: sadursmes pie Carnikavas.
• 29. maijs: Dāņu Baltijas palīdzības korpuss piedalījās Alūksnes atbrīvošanā.
• 3. jūnijs: Vācu spēki sasniedza Cēsis.
• 4.—6. jūnijs: Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulks un Dāņu Baltijas palīdzības korpuss atbrīvoja Madonu, tad Krustpili un Jēkabpili.
• 6. jūnijs: sākās Cēsu kaujas, kuras ilga līdz 3. jūlijam, kad noslēdzas Juglas kaujas. Pret vācu karaspēku cīnījās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde.
• 10. jūnijs: kauja pie Biržiem.
• 22. jūnijs: Igaunijas armija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi Cēsu kaujās sakāva vācu spēkus.
• 24. jūnijs: sadursme pie Siguldas.
• 1.—2. jūlijs: kauja pie Mazās Juglas.
• 3. jūlijs: Strazdumuižas pamiera noslēgšana.
• 6. jūlijs: Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde Jorģa Zemitāna vadībā.
• 21. jūlijs: Igaunijas valdība starpvalstu līgumā atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• jūlijā Berlīnē izveidoja Rietumkrievijas valdību ar mērķi nodrošināt Vācijas politiskās intereses Krievijas pilsoņu kara laikā.
• 26.—27. augustā: kauja pret Sarkano armiju pie Līvāniem.
• 11. septembris: Padomju Krievijas valdība piedāvāja sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu.
• 13. septembris: Svētais Krēsls atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 17. septembris: Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija formāli pakļāvās Rietumkrievijas valdībai.
• 25. septembris: Somija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 3. oktobris: 3. Jelgavas kājnieku pulks un Baltijas landesvērs ieņēma Līvānus.
• 5. oktobris: Vācijas misija slepeni atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu, gatavojoties bermontiešu uzbrukumam Rīgai.
• 6. oktobris: Bermonts-Avalovs izveidoja sev padotu Rietumkrievijas padomi, kas pārņēma Rietumkrievijas valdības funkcijas.
• 8. oktobris: Bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņēma Pārdaugavu.
• 14. oktobris: 3. Jelgavas pulka bataljons atsita bermontiešu uzbrukumu Viesītei.
• 15. oktobris: kauja Bolderājā un Iļģuciemā.
• 16.—19. oktobris: 4. Valmieras kājnieku pulks atsita bermontiešu uzbrukumu Jaunjelgavai.
• 22. oktobris: Polija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 23. oktobris: Lietuva atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 20. oktobris: kauja pie Talsiem.
• 3. novembris: Latvijas armija devās pretuzbrukumā bermontiešu spēkiem.
• 5. novembris: kauja pie Liepājas.
• 11. novembris: Latvijas armija atbrīvoja Pārdaugavu no bermontiešiem.
• 19. novembris: Rietumkrievijas armijas militārie formējumi pārgāja tiešā Veimāras Republikas ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā.
• 21. novembris: Latvijas armija atbrīvoja Jelgavu.
• 22. novembris: Lietuvas armija pie Radvilišķiem sakāva Rietumkrievijas armijas paliekas.
• 25. novembris: Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics iesniedza notu Vācijas Ārlietu ministram H. Milleram par Latvijas kara pieteikumu Vācijai.
• 1. decembris: Latvijas armijas kauja pie Līvāniem pret Sarkano armiju.
• 3. decembris: Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu pie Latvijas—Vācijas robežas netālu no Palangas.

1920

• 3. janvāris: Sākās Latvijas un Polijas karaspēku kopīga operācija "Ziema" pret Sarkano armiju. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņēma Daugavpili.
• 10. janvārī: kauja pie Kārsavas Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijas laikā.
• 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņoja Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
• 14. janvāris: Pitalovas ieņemšana.
• 26. janvāris: kauja pie Ludzas Rēzeknes atbrīvošanas operācijas laikā.
• 1. februāris: Latvija noslēdza pamieru ar Padomju Krieviju.
• 2. februāris: pēdējā militārā sadursme pie Zilupes.
• 17.—18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
• 28. aprīlis: Francija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
• 1. maijs: Satversmes sapulces pirmā sēde.
• 15. jūlijs: Tika noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju, kurā Vācijas valdība piekrita atzīt Latviju pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes valstīm.
• 11. augusts: Noslēgts Latvijas—Krievijas miera līgums, kura 2. pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”.

Kartes

• 
  Sarkanās armijas uzbrukums (1918. gada decembris)
• 
  Padomju Latvijas armijas iebrukums Kurzemē un Zemgalē (1919. gada februāris)
• 
  Pretuzbrukums Kurzemē un Zemgalē (1919. gada aprīlis)
• 
  Landesvēra sakāve un Sarkanās armijas atkāpšanās (1919. gada jūnijs)
• 
  Bermonta armijas atkāpšanās (1919. gada novembris)
• 
  Latgales atbrīvošana (1920. gada janvāris)

Skatīt arī

• Poļu—padomju karš
• Krievijas pilsoņu karš
• Lietuvas brīvības cīņas
• Igaunijas brīvības cīņas
• Latvijas atzīšana de facto
• Latvijas atzīšana de iure
• Cēsu pulka skolnieku rota
• Rīgas sargi

Literatūra

• Franču pulkvežleitnanta Emanuela Diparkē atmiņas. — Mansards, Rīga 2019.
• Dokumenti stāsta. 1988 Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• Armijas štāba apmācības dal̦a „Latvijas brīvības karš”. — Pilskalns, Lincoln 1959.
• Jānis Seskis „Latvijas Valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, atmin̦as un apcerējumi (1914—1921)”. — Pilskalns, Lincoln 1961.
• Aleksandrs Plensners „Latvijas atbrīvošanās”. — A. Gulbis, Rīga 1928.
• H. J. „Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918 gadā”. — Gauja, Michigan 1979.
• Pēteris Bērziņš „Latvijas brīvības cīņas 1918—1920”. — Rīga 1928.
• „Latvijas brīvības cīn̦as un sasniegumi 1918.—1928.”. — Izglītības Ministrija, Rīga 1928.
• Ādolfs Erss „Vidzeme brīvības cīn̦ās”. — Pagalms, Rīga 1935.
• Harijs Valnovskis „Mūsu skolas jaunatne brīvības cīņās, Rīgas skolnieku rota”. — Grāmatu Zieds, Rīga 1938. (dalībnieka vēsturisks apcerējums)
• Velta Strazdiņa „Ķekavas novads, Pirmais Pasaules karš un Brīvības cīņas”. — Jumava, Vilnius 2015. ISBN 9934117398
• Edmunds Freivalds, Andrejs Iksens „Daugavas Sargi, brīvības cīņas 1919. gadā”. — Leta, Rīga 1923. (38 autori)
• Kārlis Dzirkalis „Cēsu Pulka Skolnieku Rota un skolu jaunatnes varoņgars Brīvības cīņās 1919.” — 1969.
• Pēteris Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmin̦as, pārdomas, atzin̦as”. — Rīga 1985.
• „Proletariata diktatura Latwijâ”. — Latwees̳chu nazionalo leetu komis̳ariata, Kulturas-is̳ glihtibas nodałas is̳dewums, Maskawa 1919.
• Tomasz Paluszyński "Walka o niepodległość Łotwy 1914—1921". — Dom Wydawniczy Bellona, Warszawa 1999. ISBN 8311089590
• Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss "Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten : Beitr. z. Entstehungsgeschichte d. Republiken Estland u. Lettland". — J.-G.-Herder-Inst., Marburg (Lahn) 1977.
• Herbert A. Grant Watson "The Latvian Republic — the struggle for freedom". — G. Allen & Unwin, London 1965.
• Pēteris Stučka «Пять месяцев Социалистической Советской Латвии» Центральный комитет Коммунистической партии Латвии, Псков 1921. (сборник статей и заметок)

Ārējās saites

• Latvijas atbrīvošanas kara vēsture, I. 1938 Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• Latvijas atbrīvošanas kara vēsture, II. 1938 Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• «Latvijas Neatkarības karš». Nacionālā enciklopēdija.
• Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu [1.]
• Latvijas Brīvības karš 1918. — 1920. Arhivēts 2015. gada 26. novembrī, Wayback Machine vietnē.
• Fotoliecības par 1919. gada Cēsu kaujām Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
• Somu "Ziemeļu zēnu" cīņas Latvijā
• Dāņu brīvprātīgie Latvijas Neatkarības karā 1919. gadā
• Vorvika Grīna vadītās Amerikas Savienoto Valstu misijas darbība Latvijā 1919. gada aprīlī-maijā: Liepājas posms
• Brīvības cīņu piemiņas vietas