Vikipēdija

Zasulauks

Rīgas pilsētas daļa
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas apkaimi. Par citām jēdziena Zasulauks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Zasulauks ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā. Zasulauka apkaime ir viena no centrālajām Pārdaugavas apkaimēm. Tā robežojas ar Dzirciema, Āgenskalna, Šampētera un Imantas apkaimēm. Zasulauka apkaimes robežas ir Slokas iela, Jūrmalas gatve, Zārdu iela, dzelzceļa loks, dzelzceļš (Smārdes iela, Tapešu iela), Lielirbes iela, Kalnciema iela, Dreiliņu iela, Baldones iela, Slokas iela.

Zasulauks
Dzirciema iela, 2009. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Platība 1,190 km²
Iedzīvotāju skaits 7 358 (2018)
Transports
Autobuss 22., 35., 56., 63.
Tramvajs 2.
Cits Dzelzceļš
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1046
Ārējā saite apkaimes.lv

Zasulauka apkaimes kopējā platība ir 1,190 km², kas ir gandrīz piecas reizes mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā, taču pašreiz noteiktajās robežās šo apkaimi ir grūti uztvert kā vienotu telpisku un funkcionālu vienību, jo to fiziski sašķeļ Bolderājas dzelzceļa līnija, kas šķērso apkaimi tās rietumdaļā no dienvidiem uz ziemeļiem. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 5530 metri.

Zasulauks vēstures gaitā veidojies kā Rīgas centram tuvu esošs rūpnieciskais rajons, taču mūsdienās agrākais ražošanas spožums ir zudis, un apkaimē izvietojušās galvenokārt sociālisma laikā celtas dzīvojamās mājas, vietumis mijoties ar 19. gadsimta koka būvēm.

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Zasulauka, Iļģuciema un Dzirciema apkaimes ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876)

Tagadējā Zasulauka teritorija izvietojusies Daugavas sengultnes krastā uz plaša kāpu smiltāja līdzenuma kādreizējā Baltijas ledus ezera teritorijā. Vēsturiskās attīstības gaitā un cilvēka darbības rezultātā smilšu kāpas nolīdzinātas un apbūvētas. Arheoloģisko izrakumu rezultātā Zasulaukā atrasts sirdsveida krama bultas gals, kas pieder pie auklas keramikas kultūras un liecina, ka 2. g.t. p.m.ē. seno smilšu kāpu nogāzē tagadējā Zasulaukā uz dzīvi, iespējams, apmetušies lopkopji-mednieki.[1]

17. gadsimtā kādreizējās Zasumuižas vietā atradās birģermeistara Benkendorfa muiža.[2] 18. gadsimtā Zasulauka apkaimes robežas bija plašākas nekā šobrīd — tās teritorija sniedzās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai. Teritorijā bija izkaisītas vairākas nelielas zemnieku sētas, kuru iedzīvotāji pamatā bija brīvie zemnieki un algādži.[3] Zasulauks ir viena no tām apkaimēm, kas Rīgai tika pievienota vairākos "cēlienos", tomēr pirmā pievienošana notika samērā agri — 1786. gadā. Nākamās teritorijas pievienošana notika 1828. gadā, kad Rīgas administratīvajās robežās iekļāva mazu Zasulauka daļiņu ap Bolderājas dzelzceļu.

Par apdzīvotu teritoriju un rosīgu rūpniecisko rajonu Zasulauks sāka veidoties 18. gadsimta otrajā pusē līdz ar teritorijas īpašnieku maiņu. 1765. gadā Zasu muižu savā īpašumā ieguva pirmais latviešu izcelsmes rūpnieks, kroņa mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers. Uz jauniegūtās zemes bagātās Šteinhaueru dzimtas pārstāvis uzcēla rūpnīcas ēku un holandiešu tipa vējdzirnavas — pirmo Rīgas papīra manufaktūru. Manufaktūra izgatavoja dažādas kvalitātes papīru, par izejvielām izmantojot lupatas un ražošanā nodarbināja jaukta tipa darbaspēku — gan brīvos strādniekus, gan Šteinhauera dzimtcilvēkus.[4] Jānis Šteinhauers bija Rīgas latviešu brāļu draudzes vadītājs, un tādēļ Zasumuižas teritorija izveidojās par Pārdaugavas brāļu draudzes centru.[5] Ar laiku papīrfabrikas darbībā radās grūtības, tā vairākkārt mainīja īpašniekus, līdz 1806. gadā Zasumuižas papīrdzirnavu iekārtu pārdeva Ulbrokas papīrmanufaktūrai, un papīra ražošana Zasulaukā beidzās.[6] Manufaktūras ēkas vēlāk pārveidoja vadmalas ražošanas vajadzībām, un 1810. gadā atklāja Zasulauka vadmalas manufaktūru. Īpaši plaši šo rūpalu izvērsa Georgs Ādolfs Tīlo, kurš 1833. gadā nopirka manufaktūras ēkas un uzņēmumu modernizēja, par dzinējspēku agrāko dzirnavu vietā uzstādot tvaika mašīnu. Vadmalas manufaktūrā par vērpējām strādāja latviešu sievietes, kas dzīvoja tuvējās barakās, taču līdztekus fabrikā tika nodarbināti arī Rīgā iebēgušie dzimtcilvēki, cietumnieki un klaidoņi. Lai gan arī vadmalas manufaktūra beidza pastāvēt jau 1873. gadā, 19. gadsimts Zasulaukā iezīmējās ar divu spēcīgu manufaktūru darbību. Turklāt jau minētā G.Ā. Tīlo dēls Ādolfs ap 19. gadsimta vidu atvēra skolu fabrikas strādnieku bērniem, svētdienas skolu pieaugušajiem un bibliotēku. Kā Jāņa Šteinhauera Zasu muižiņā nodibinātās pirmās papīra manufaktūras sekas tika mantots 20. gadsimta ražošanas ēku kvartāls pie Kuldīgas un Daugavgrīvas ielu satekas.[7]

1856. gadā visu Zasumuižas teritoriju nopirka K.Ā. Tīlo, un 19. gadsimta vidū liela daļa Zasulauka teritorijas tika sadalīta ap 100 zemesgabalos, uz kuriem tika būvētas dzīvojamās ēkas. Tomēr līdz pat 19. gadsimta beigām Zasulauka teritorija uzskatāma par mazapdzīvotu: "uz stāvā Daugavas senkrasta pacēlās tikai neliels ciems, vairākas pilsētnieku vasaras "muižiņas", dažas manufaktūras un vējdzirnavas".[8]

19. gadsimta otrajā pusē Zasulauka teritorija turpināja savu attīstību kā rūpniecisks rajons, jo šajā laikā savu darbu sāka vairākas manufaktūras, tostarp Drāšu rūpnīca (1874), Tapešu fabrika (1884), mašīnbūves fabrika "Motors" (1896), ķīmiskā fabrika (1897), skārda izstrādājumu fabrika (1898), krāsu fabrika (1898), kā arī Zasulauka vērpšanas un aušanas manufaktūra (1895).[9] Atbilstoši apkaimes pamatfunkcijai, tās iedzīvotāji 19. un 20. gadsimta mijā pamatā bija fabriku strādnieki.[10]

19. gadsimtā Zasumuižas teritorija stiepās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai, un pati Zasu muiža atradās tagadējā Botāniskā dārza teritorijā. Vēstures gaitā un īpašnieku maiņu rezultātā mainījās arī Zasulauka apkaimes robežas, piemēram, vēl 20. gadsimta 30. gados Zasulauka teritorija ietvēra arī daļu no Āgenskalna zemes — tagadējo Āgenskalna priežu rajonu.[11] Gan Āgenskalna, gan Zasulauka koka apbūve stipri cieta 1812. gada priekšpilsētu dedzināšanas akcijā, tomēr jau divdesmitajos gados ar sparu sākās jaunu koka namu celtniecībā, no kuriem liela daļa joprojām redzami Zasulauka ielās. Toreizējā Zasumuižas teritorijā atradās arī vairākas pilsētnieku atpūtas — jurista K.G. Drēzdena muižiņa un lieltirgotāja Francea atraitnes muiža, taču neviena no šīm koka arhitektūras būvēm nav saglabājusies.

 
Diētiskās pansijas ēka Kandavas ielā 4/6 (celta 1877. gadā)
 
Zasulauka stacijas ēka

Apkaimes attīstībā būtiska loma bija teritoriju šķērsojošo dzelzceļa līniju izveidei — 1873. gadā atklāja līniju Rīga—Bolderāja, savukārt 1877. gadā caur Zasulauku sāka kursēt vilciens Rīga—Tukums. 1912. gadā tika uzcelta tagadējā Zasulauka stacijas ēka, taču vēl līdz pat 1920. gadam stacija saglabāja savu veco nosaukumu "Zasenhofa".

Ejot līdzi laikam, 1950. gadā Zasulaukā dibināja motorvagonu depo, lai veiktu tehnisko apkopi un remontu elektrovilcieniem, kas kursēja šajā pašā gadā atklātajā — Latvijā pirmajā elektrificētajā dzelzceļa līnijā Rīga—Dubulti.

20. gadsimta sākumā lielākā daļa Zasumuižas zemes tika sadalīta apbūves gabalos un pārdota. 1919. gadā Rīgas pilsētas administratīvajai teritorijai pievienoja vēl pēdējo Zasulauka teritoriju ārpus toreizējās Rīgas robežām. 1922. gadā tiesības Zasulauka muižas teritorijām pieprasīja Rīgas pilsēta ar nodomu paplašināt pilsētas apbūvi.

Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā atrodas trīs 18. līdz 19. gadsimtā celtas, labi saglabājušās muižiņu ēkas, kas nodēvētas vienā vārdā — Volfšmita muižiņas un šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Muižiņu teritorijā bija iekopts parks, kur teicami saglabāta Pārdaugavai raksturīgā daba un reljefs, laika gaitā tas kļuvis par savdabīgu rezervātu.[7] Šī unikālā teritorija kļuva par pamatu Botāniskā dārza izveidei Zasulaukā. Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs ir dibināts 1922. gadā Dreiliņos, taču savu tagadējo vietu atrada 1926. gadā, kad Latvijas valdība no Volfšmita dzimtas mantiniekiem atpirka 10 hektāru lielu teritoriju Kandavas ielā 2.

Šajā pašā ielā atrodas arī 1877. gadā celtais koka arhitektūras piemineklis — bijusī diētiskās pansijas ēka, kas savos ziedu laikos lepojās ar nosaukumu "Pīlādžbirzs muižiņa" (angļu: Ashgrowe),[12] kā arī arhitekta Alfrēda Grīnberga funkcionālisma stilā 1934. gadā būvētā Rīgas 34. vidusskola.

Padomju varas gados Zasulauks attīstījās kā tipisks mikrorajons, mazstāvu dzīvojamajai apbūvei mijoties ar daudzdzīvokļu ēkām un rūpniecisko teritoriju. 20. gadsimta 70. un 80. gados notika intensīva dzīvojamo namu masīvu celtniecība Elvīras ielas apkaimē un teritorijā starp Dzirciema ielu un Bolderājas dzelzceļu. Zasulauka ielu tīkls vēsturiski veidojies uz seno satiksmes ceļu bāzes. Starp Daugavgrīvas, Kalnciema un Slokas ielām pakāpeniski izveidojušās mazākas šķērsielas.

Otrpus sliedēm, Fridriha Candera ielā 1 atrodas inženiera, raķešbūves pioniera F. Candera nams, kur laikā no 1898.—1913. gadam dzīvojusi viņa ģimene. Tur kādreiz atradies arī inženiera memoriālais muzejs (dibināts 1987. gadā), kas 2005. gadā pārcelts uz Latvijas Universitātes telpām. Jūgendstila koka nams celts 1886. gadā pēc Kārļa Felsko projekta, taču savu tagadējo plānojumu un izskatu tam piešķīris arhitekts Vilhelms Bokslafs 1897. gadā.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Feodālā Rīga, Zeids T. (galv. red.) — R., 1978. — 21. lpp.
  2. ↑ Jakovļeva M. Rīgas Pārdaugava zviedru valdīšanas beigu posmā (pēc kartogrāfiskā materiāla) // Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. — 1990. g. — 555. sēj. — 101. lpp.
  3. ↑ J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. — R., 1996. — 291. lpp.
  4. ↑ — LVVA Izstādes "Zasulauks un Āgenskalns" katalogs. Arhivēts 2014. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē., 16. lpp., arhivi.lv
  5. ↑ — LVVA Izstādes "Zasulauks un Āgenskalns" katalogs. Arhivēts 2014. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē., 7. lpp., arhivi.lv
  6. ↑ J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. — R., 1996. — 283. lpp.
  7. ↑ 7,0 7,1 Blūms P. Rīgas muižiņas. // Koka Rīga — R., 2001. — 96. lpp.
  8. ↑ — LVVA Izstādes "Zasulauks un Āgenskalns" katalogs. Arhivēts 2014. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē., 11. lpp., arhivi.lv
  9. ↑ Encikopēdija Rīga, Jērāns P. (galv. red.) — R., 1988. — 743. lpp.
  10. ↑ Ozoliņa Dz. Rīgas privātmuižiņas un to īpašnieku maiņa: notikušie un izjukušie darījumi. // Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, Caune, A. (galv. red.), 5. sēj. — R, 2005. — 255. lpp.
  11. ↑ Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. — 31. lpp.
  12. ↑ ambermarks.com

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zasulauks&oldid=4069827"