Pitalova

pilsēta Krievijā

Pitalova (krievu: Пыталово) ir pilsēta Krievijas Federācijā, kas no 1920. līdz 1940. gadam bija Latvijas Republikas, bet no 1940. līdz 1944. gadam — Latvijas PSR teritorijā. No 1921. līdz 1938. gadam tā saucās Jaunlatgale, pēc tam pārdēvēta par Abreni, bet pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā pārdēvēta par Pitalovu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tā de facto palika Krievijas Federācijas sastāvā, bet pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija arī de iure atteicās no pretenzijām uz Abreni.[2]

Pitalova
pilsēta
Пыталово
Pitalovas dzelzceļa stacijas uzraksts 2007. gadā
Pitalovas dzelzceļa stacijas uzraksts 2007. gadā
Ģerbonis: Pitalova
Ģerbonis
Location of Pitalova
Pitalova (Pleskavas apgabals)
Pitalova
Pitalova
Koordinātas: 57°03′43″N 27°55′09″E / 57.06194°N 27.91917°E / 57.06194; 27.91917Koordinātas: 57°03′43″N 27°55′09″E / 57.06194°N 27.91917°E / 57.06194; 27.91917
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Ziemeļrietumu federālais apgabals
Federācijas subjekts Pleskavas apgabals
Rajons Pitalovas rajons
Pirmoreiz minēta 1782
Pilsētas tiesības 1925
Augstums 80 m
Iedzīvotāji (2020)[1]
 • kopā 5 354
Laika josla UTC+3 (UTC+3)
Mājaslapa pytalovo.reg60.ru
Pitalova Vikikrātuvē

NosaukumsLabot

Latvijā izplatīta versija, ka pilsētas nosaukums „Pitalova” ir pārkrievots „Pietālava” („pie Tālavas”) vārds.[nepieciešama atsauce] Iespējams arī, ka nosaukums ir saistīts ar somugru vārdu „tulva” — „tas, kurš maksā nodevas, plūdi”.[nepieciešama atsauce]

1938. gadā pilsētai piešķirtais nosaukums Abrene ir cēlies no Tālavas dalīšanas līgumā pieminētās Abrenes Atzeles zemē.

VēstureLabot

 
Abrenes pamatskola 1930. gadu sākumā
 
Abrenes ģerbonis (no 1933)

Teritorijas apgabals vēsturiski bijusi robežteritorija, kuru apdzīvojuši balti, somugri un slāvi. Latgaļu apdzīvotās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes (agrāk — Mudava) un Sebežas, teritorijā, kura aptver Abrenes pilsētu un apriņķa lielāko daļu. Novads ietilpa latgaļu zemē Atzelē, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu saistīta viena no Pitalovas nosaukuma izcelsmes versijām (pie Tālavas).[3]

13. gadsimtā, izveidojoties Livonijas Konfederācijai, Abrenes pilsnovads kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu, bet 15. gadsimtā šo teritoriju atkaroja Pleskavas kņazi. Pēc Livonijas kara 16. gadsimtā novada rietumu daļa nonāca Polijas-Lietuvas sastāvā, bet pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Abrene kļuva par Krievijas impērijas Pleskavas guberņas daļu. 1782. gadā Pitalovas sādža (krievu: сельцо) pirmo reizi minēta vēstures avotos. Vēl 19. gadsimta beigās konstatēts, ka Pitalovas apkārtnē daļa ļaužu, ko dēvēja par "krievu latviešiem", joprojām runāja latgaļu valodā. Krievijas impērijas sastāvā Abrenes apriņķis bija līdz pat Pirmā pasaules kara beigām.[3]

1863. gadā uz Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijas izbūvēja Pitalovas pieturas punktu, ar pilntiesīgu staciju Pitalovas stacija kļuva 1883. gadā.[4]

Brīvības cīņu un Latvijas valsts periods

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas Tautas padome pasludināja, ka tā apvieno visas latviešu apdzīvotās teritorijas Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās.[3] Šajā laikā Pilatovas stacija un tās apkārtne sāka veidoties par apdzīvotu vietu.[5] 1919. gada 10. jūnijā Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētajā memorandā bija teikts, ka "latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas [Kārsavas] un Pitalovas stacijām."

1920. gada janvāra Abrenes kauju laikā Latvijas armija ieguva kontroli pār Pitalovu un tuvāko apkārtni. Saskaņā ar Latvijas—Krievijas miera līgumu, kurā Krievija "bez ierunām" un "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no tiesībām attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, arī Pitalovu un tās dzelzceļa mezglu kopā ar 6 pagastiem iekļāva Latvijā.[3]

1921. gadā Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali.[6] 1925. gada 18. decembrī Augšpils pagasta Jaunlatgalei piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu, 1933. gadā — pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu pārdēvēja par Abreni.

Okupācijas periods

Latvijas atkārtotās okupācijas laikā 1944. gada 22. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Abreni. 22. augustā Krievijā esošajam Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijam lika "griezties ar lūgumu" iekļaut Abrenes pilsētu kopā ar sešiem apriņķa pagastiem: Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastu Krievijas PFSR sastāvā, to pamatojot ar lielo krievu īpatsvaru teritorijā. Nākošajā dienā, 1944. gada 23. augustā, teritoriju pievienoja Krievijas PFSR jaunizveidotajam Pleskavas apgabalam, kā rezultātā Latvijas teritorija zaudēja 2% savas platības.[3] Pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā, Abrene pārdēvēta par Pitalovu.

Latvijas neatkarības atjaunošanas periods

Kad 1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, tās 9. pantā nosakot Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar 1920. gada miera līgumu.[3] Deklarācijas preambulā arī tika konstatēts, ka 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure, nosakot pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai. Tas savukārt noslēdzās līdz ar valstiskās neatkarības de facto pasludināšanu 1991. gada 21. augustā.[7] Latvijas puse uzskatīja, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija, pieņemot 4. maija deklarāciju, akceptē arī Latvijas teritoriju, kāda tā bija 1920. gada Miera līguma slēgšanas brīdī. Tādējādi, 1992. gada 22. janvārī, LR Augstākā padome, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai 1944. gadā par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu".[3]

Krievija tam nepiekrita, tādēļ jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas—Krievijas robežas nospraušanai. Šajā laikā Latvija pretendēja uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kas savukārt nevēlējās pieļaut teritoriālas domstarpības ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar Krieviju. Līdz ar to 1997. gada 9. decembrī Latvija apstiprināja Latvijas—Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.[3]

Pēc iestāšanās ES un NATO Latvija 2005. gadā Krievijai izvirzīja prasību Latvijas—Krievijas robežlīgumam pievienot deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada miera līgumu. Taču tā laika politiskā vadība nolēma piekāpties, to skaidrojot ar nepieciešamību respektēt ES un NATO garantēto drošību. 2007. gada 27. martā Maskavā Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs robežlīgumu parakstīja, 17. maijā to ratificēja Saeima, un 29. maijā to apstiprināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.[3]

AtsaucesLabot

LiteratūraLabot

Ārējās saitesLabot

Skatīt arīLabot