Latvijas ģenerālapgabals
Latvijas ģenerālapgabals (vācu: Generalbezirk Lettland) bija nacistiskās Vācijas izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra okupētās Latvijas teritorijā. Tas ietilpa Ostlandes reihskomisariātā, kas pastāvēja no 1941. gada 25. jūlija līdz 1944. gada 8. septembrim. Galvaspilsēta bija Rīga, Latvijas ģenerālkomisārs bija Oto-Heinrihs Drehslers. 1944. gada oktobrī galvaspilsētu pārcēla uz Liepāju un par Latvijas ģenerālkomisāru iecēla Oskaru fon Borku (Oskar von Borcke, 1910–?).[1][nepieciešama(s) papildu atsauce(s)]
Teritorija
labot šo sadaļuLatvijas ģenerālapgabals sastāvēja no sešiem novadiem (apgabaliem), kuros ietilpa 19 agrākie Latvijas Republikas apriņķi:[2]
- Liepājas apgabals (Kreisgebiet Libau, dibināts 1941. gada 25. jūlijā)
- Liepājas pilsēta
- Aizputes apriņķis (Kreis Hasenpoth)
- Kuldīgas apriņķis (Kreis Goldingen)
- Liepājas apriņķis (Kreis Libau)
- Talsu apriņķis (Kreis Talsen)
- Ventspils apriņķis (Kreis Windau)
- Jelgavas apgabals (Kreisgebiet Mitau, dibināts 1941. gada 25. jūlijā)
- Jelgavas pilsēta
- Bauskas apriņķis (Kreis Bauske)
- Jelgavas apriņķis (Kreis Mitau)
- Jēkabpils apriņķis (Kreis Jakobstadt)
- Tukuma apriņķis (Kreis Tuckum)
- Ilūkstes apriņķis (Kreis Illuxt, pievienots Jelgavas apgabalam 1941. gada 1. septembrī)
- Rīgas zemes apgabals (Kreisgebiet Riga-Land, dibināts 1941. gada 25. jūlijā)
- Rīgas apriņķis (Kreis Riga)
- Madonas apriņķis (Kreis Modohn, pievienots Rīgas apgabalam 1941. gada 1. septembrī)
- Rīgas pilsētas apgabals (Kreisgebiet Riga-Stadt, dibināts 1941. gada 1. septembrī)
- Rīgas pilsēta
- Daugavpils apgabals (Kreisgebiet Dünaburg, dibināts 1941. gada 1. septembrī)
- Daugavpils pilsēta
- Abrenes apriņķis (Kreis Abrehnen)
- Daugavpils apriņķis (Kreis Dünaburg)
- Ludzas apriņķis (Kreis Ludsen)
- Rēzeknes apriņķis (Kreis Rositten)
- Valmieras apgabals (Kreisgebiet Wolmar, dibināts 1941. gada 1. septembrī)
- Cēsu apriņķis (Kreis Wenden)
- Valkas apriņķis (Kreis Walk)
- Valmieras apriņķis (Kreis Wolmar)
Pašpārvalde un valstiskuma atjaunošanas mēģinājumi
labot šo sadaļuPēc Latvijas Republikas valdības ministru, virsnieku un politiķu iniciatīvas 1941. gada jūlija sākumā Rīgas Latviešu biedrības namā izveidoja Latviešu organizāciju centru. Turpretī Rīgas komandants L. Petersens 1941. gada 9. jūlijā izdeva rīkojumu: Pēdējā laikā atsevišķas personas patvaļīgi ieņem dažādus amatus, patvarīgi tiek pat atjaunotas centrālās iestādes, kas pastāvējušas pirms boļševiku laikiem. Tāda rīcība nav pielaižama un ir sodāma.
Ādolfs Hitlers 1941. gada 17. jūlijā parakstīja rīkojumu par Ostlandes reihskomisariāta izveidi un civilpārvaldes ieviešanu okupētajos austrumu apgabalos. Latvijas ģenerālapgabalu izveidoja 1941. gada 25. jūlijā, tā vadītājs bija ģenerālkomisārs Oto-Heinrihs Drehslers. Latvijas ģenerālapgabalā augstākais SS un policijas vadītājs bija SS oberfīrers Valters Šrēders. Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs Latvijā bija SS brigādenfīrers Valters Štālekers, kas kategoriski uzstājās pret mēģinājumiem atjaunot Latvijas valstiskumu. Pēc viņa pavēles 1941. gada augustā likvidēja apmēram 700 latviešu pašaizsardzības spēku komandantūru, tika izformētas un atbruņotas latviešu nacionālo partizānu vienības. Vācu varas iestādes steidzās paziņot, ka nekāda Latvijas valdība netiks veidota un ka Latvijas statuss tiks izlemts pēc kara "jaunajā Eiropā".
1941. gada nogalē Ostlandes teritorijā tika izveidotas civilās pašpārvaldes. Latvijas ģenerālapgabala Iekšlietu ģenerāldirektors iecēla pilsētu un pagastu amatpersonas. Oficiālā valoda pašpārvaldes iestāžu starpā bija latviešu, bet saskarsme ar vācu okupācijas iestādēm notika vācu valodā.[3] Okupēto austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs 1942. gada 7. martā parakstīja direktīvu, kas konkretizēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ģenerālapgabalu pārvaldi un noteica, ka vācu vadība šajos trijos ģenerālapgabalos veiks pārraudzības funkcijas, bet tiešais zemes pārvaldes darbs jāveic no vietējiem iedzīvotājiem izveidotām iestādēm. 1942. gada 9. maijā Latvijas ģenerālkomisārs O.-H. Drehslers iecēla šādus pašpārvaldes ģenerāldirektorus:[4]
- Iekšlietu ģenerāldirektors — Oskars Dankers (1941—1944), bijušais Latvijas armijas ģenerālis, Liepājas garnizona komandieris. 1941. gadā viņu ģenerāldirektora amatam izraudzīja A. Rozenbergs.
- Saimniecības ģenerāldirektors — Voldemārs Zāgars (1941—1943), bijušais Latvijas Republikas Finanšu ministrijas referents tirdzniecības un saimniecības jautājumos, Eksporta nodaļas vadītājs.
- Finanšu ģenerāldirektors — Jānis Skujevics (1942—1944), bijušais Latvijas Republikas Saimniecības departamenta direktors un finanšu ģenerāldirektors. Viņš bija atbildīgs par Latvijas ģenerālapgabala budžetu, ar tiesībām izdot rīkojumus par publiskiem nodokļiem.
- Tieslietu ģenerāldirektors — Alfrēds Valdmanis (1941—1943), bijušais Latvijas Republikas finanšu ministrs. Vēlāk Alberts Kviesis (1943), bijušais Valsts prezidents un Teodors Zvejnieks (1944), bijušais Tiesu palātas priekšsēdētāja vietas izpildītājs.
- Izglītības un kultūras ģenerāldirektors, vienlaikus Rīgas Universitātes rektors — Mārtiņš Prīmanis (1941—1944), bijušais Latvijas Universitātes rektors.
- Tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors — Oskars Leimanis (1942—1944), bijušais Latvijas Republikas Latvijas Dzelzceļu virsvaldes darbinieks.
- Latvijas pašpārvaldes revīzijas vadītājs bija Pēteris Vanags.
A. Valdmanis 1942. gada novembrī memorandā O.-H. Drehsleram rakstīja, ka Vācija varētu ļaut Latvijai izveidot brīvvalsti pēc Slovākijas parauga, pretī saņemot atbalstu latviešu mobilizācijai leģionā. A. Rozenbergs arī izdeva rīkojumu Austrumu ministrijas darbiniekiem sagatavot priekšlikumus Ā. Hitleram, kuros bija jāietver doma, ka Latvijai un Igaunijai nākotnē jādod politiska patstāvība ciešā reiha kontrolē un pakļautībā. Savukārt Heinrihs Himlers sagatavoja projektu, kas paredzēja vidēju statusu starp Bohēmijas un Morāvijas protektorātu un Slovākijas valsti. H. Loze arī 1943. gadā turpināja pretoties Baltijas valstu autonomijas idejai. Viņš uzsvēra, ka tas attālinās Ostlandi no Vācijas.
1943. gada 13. augustā Rīgā tika nodibināta nelegāla Latvijas Centrālā padome, kas 1944. gada 17. martā pieņēma memorandu par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. 1944. gada aprīlī Gestapo apcietināja LCP vadītājus, 1944. gada 8. septembra sēdē Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs Pauls Kalniņš parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
Savukārt A. Rozenbergs 1944. gada 30. novembrī parakstīja atzinumu par Latvijas Nacionālās komitejas (LNK) izveidošanas lietderību, 1945. gada 20. februārī Potsdamā tika sasaukta Latvijas Nacionālā padome, kas ievēlēja LNK un tās prezidentu ģenerāli Rūdolfu Bangerski, komitejas locekļi bija leģiona virspulkvedis Arturs Silgailis, agronoms Jānis Andersons, pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš, Jānis Miezis u. c. 1945. gada marta sākumā LNK kopā ar tās prezidentu R. Bangerski pārcēlās uz Liepāju, kur mēģināja savā ziņā pārņemt atsevišķas civiliestādes, taču vācu militārā pavēlniecība LNK boikotēja. 1945. gada 3. maijā LNK pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju un Liepājā tika izveidota jauna valdība, kuru līdz Kurzemes grupējuma kapitulācijai vadīja leģiona pulka komandieris pulkvedis Roberts Osis.[5]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Territoriale Veränderungen in Deutschland und deutsch verwalteten Gebieten
- ↑ «Generalbezirk Lettland». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 7. novembrī.
- ↑ LATVIJA ATKAL OKUPĒTA ZEME
- ↑ «Vēsturnieku komisijas raksti 22. sējums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 7. novembrī.
- ↑ [1] Arhivēts 2015. gada 3. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Latvija nacistu varā (1941—1945) Antonijs Zunda, "Latvijas Avīze" 2014. gada 2. decembrī