Niedras valdība

Niedras valdība bija provāciska Latvijas Pagaidu valdība, kas pastāvēja no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, vienlaikus ar padzīto Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību un Pētera Stučkas LSPR valdību.

Izveide

Pēc Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanas 16. aprīļa pučā, Andrievs Niedra 27. aprīlī ieradās Liepājā kā starpnieks sarunās ar pučistu izveidoto Borkovska valdību. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja vāciešu arestētos Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un gāzto Pagaidu valdību bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši, kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa.

Niedra piedāvāja, lai vācieši publiski nosoda 16. aprīļa puču, bet Tautas padome jaunam kandidātam uzdod veidot valdību kurā ietilptu Ulmaņa valdības 4 ministri, Niedras piekritēji ar 4 ministriem, 3 vācieši un 1 ebrejs. Ulmanis šo piedāvājumu noraidīja.

Šādas koalīcijas valdības izveidošanu īpaši atbalstīja ASV misijas vadītājs Vorviks Grīns, kurš vēlējās ātrāku politisko risinājumu, lai visu uzmanību varētu veltīt kritiskajai Kurzemes frontes situācijai. Grīns regulāri tikās ar fon der Golcu un atbalstīja ģenerāļa darbības. 22. aprīļa Antantes misiju pārstāvju sapulce Liepājā vienojās par vēstuli fon der Golcam, pieprasot Manteifeļa un Pfefera vienību nosūtīšanu atpakaļ uz fronti, kā arī tādas Latvijas valdības sastādīšanu, kurā būtu pārstāvētas visas Latvijas tautības. Tādējādi radās priekšnoteikumi Niedras valdības veidošanai. Grīns nebija apmierināts ar Niedras valdības provācisko sastāvu, un 30. aprīlī noturēja kopīgas sarunas ar Niedru un Ulmani, kas beidzās bez panākumiem. Grīns piedāvāja veidot Ulmaņa vadītu valdību, kurā Ulmaņa ministri ieņemtu 7-8 vietas, bet 4-5 būtu vāciešiem un ebrejiem. Ņemot vērā vācbaltiešu aktīvo dalību karā pret boļševikiem, Grīns uzskatīja, ka viņiem pienākas pārstāvniecība Pagaidu valdībā.

Galu galā 10. maijā tika izveidots jauns Ministru kabinets Andrieva Niedras vadībā. Landesvēra vācbaltiešu un krievu daļas kā arī Dienvidlatvijas brigāde respektēja valdības sastāva maiņu,^{[nepieciešama atsauce]} savukārt Igaunijā tapšanas stadijā esošā Ziemeļlatvijas brigāde neatzina jaunā Ministru kabineta leģitimitāti. Lielākā daļa valsts ierēdņu turpināja veikt savus tiešos pienākumus, neraugoties uz to, kāds kurā brīdī bija Ministru kabineta sastāvs.

Jaunā valdība savai pastāvēšanai paredzēja 3 pamatuzdevumus: valsts saglabāšanu, likumības un saimniecības atjaunošanu, lielinieku izdzīšanu, Satversmes sapulces vēlēšanas un vispārievēlētas valdības izveidošanu.

ASV misijas Liepājā 1919. gada 10. maija ziņojums par tikšanos ar A. Niedru:

No rīta ieradās Niedras kungs un paziņoja, ka viņš veido pats savu kabinetu ar nolūku atbrīvot Rīgu. Šī viena mērķa labad viņš gatavs ignorēt Ulmani un pašus sabiedrotos. Viņš runāja gandrīz kā fanātiķis ar visīstāko patriotismu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav piedzīvots no Ulmaņa cilvēkiem. Ulmanis ... kārto savas zemes lietas kā sviesta un olu veikalu. Lai kāda ir mūsu oficiālā attieksme pret Niedru, es nevaru neapbrīnot veco garīdznieku. Acīm redzami viņš ir drošsirdīgs kā lauva. Viņš saka, ka viņš varot ieņemt Rīgu. Pēc tam viņam vienalga, cik gadu cietumā par to būtu jāpavada.

Ministru kabineta sastāvs

Liela daļa Niedras valdības ministru bija no Borkovska valdības.

• Ministru prezidents un iekšlietu ministrs Andrievs Niedra
• Iekšlietu ministra biedrs Oskars Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A. Niedra)
• Kara ministra un finanšu ministra vietas izpildītājs Juris Seskovs
• Kara ministrs Dr. Teodors Vankins, no 23. jūnija kara ministra biedrs barons Taube.
• Ārlietu ministra v. i. līdz 17. jūnijam Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču viņš atteicās no posteņa)
• Satiksmes ministrs līdz 19. jūnijam Heinrihs fon Brimmers, pēc tam J. Liepiņš.
• Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Jānis (Ivans) Šmits
• Tautas apgaismošanas ministra vietas izpildītājs Jūlijs Kupčs
• Zemkopības ministra vietas izpildītājs Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
• Finanšu ministrs Juris Seskovs (vēlāk Eižens Švarcs)
• Ceļu ministrs Kārlis Burkevics
• Tieslietu ministrs Dr. Pauls Sokolovskis
• Pārtikas (apgādes) ministra v. i. Andrejs Krastkalns
• Valsts darbu ministrs J.Kampe
• Valsts kontrolieris no 17. jūnija Heinrihs fon Brimmers

Karadarbība

Pateicoties Polijas uzbrukumam (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā), ievērojams skaits sarkano strēlnieku tika pārdislocēti uz Latgali, kas nostabilizēja fronti pie Ventas, deva laiku Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem reorganizēties un sākt pretuzbrukumu. Lielinieku pretestība tika salauzta un jau 22. maijā atbrīvota Rīga (veicot visai plašas vardarbības akcijas pret civiliedzīvotājiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem), un landesvēra daļas turpināja virzību uz priekšu, pārņemot lielinieku atstātās teritorijas.

Antantes valstis 25. maijā brīdināja Vāciju neizvest savu karaspēku no Baltijas, jo tas nozīmētu lielinieku atgriešanos. 29. maijā Antante arī atteicās no Balfūra 4. maija prasības atsaukt fon der Golcu. Vācieši izmantoja šo politisko atbalstu, kā arī Rīgas ieņemšanas panākumus, lai mēģinātu leģitimizēt Niedras valdību. 5. jūnijā Niedra Antantes misijām iesniedza savu plānu Tautas sapulces sasaukšanai un jaunas valdības izveidošanu. Ņemot vērā lielinieku panākumus iepriekšējās vēlēšanās, Niedra atteicās no demokrātisku vēlēšanu sarīkošanas iespējas un saglabāja Krievijas Impērijas laiku mantu cenza un šķiru principu. Tautas sapulci veidotu trīs vienāda lieluma grupu pārstāvji – 1/3 latviešu zemnieki un pilsētu buržuāzija, 1/3 strādnieki un amatnieki un 1/3 mazākumtautības, kurās vāciešiem būtu lielākā pārstāvniecība.

Tā kā Niedra atzina Ulmaņa parakstītos līgumus par landesvēru, visu šo laiku uz Latviju plūda algotņi no Vācijas, kam tika solīta zeme. Maijā sākās vācu karavīru, galvenokārt no Dzelzsdivīzijas, pāriešana landesvēra rindās, tā veidojot spēkus tālākam uzbrukumam Vidzemē.

Kad Niedras valdības karaspēks ieņēma Cēsis, izvērsās bruņots konflikts ar Igaunijas armiju un tās pakļautībā esošo Ziemeļlatvijas brigādi. 10. jūnija pamiera sarunu sapulcē Cēsīs piedalījās amerikāņu pārstāvji Grīns un Doulijs, britu Talents, franču pārstāvis Hurstels, kā arī landesvēra komandieris Alfrēds Flečers, igauņu pārstāvis Rēks un latviešu pārstāvis Kalniņš. Antantes vārdā runāja Vorviks Grīns, kura galvenais mērķis bija izbeigt konfliktu, lai visus spēkus varētu raidīt pret lieliniekiem. Viņš aizstāvēja vāciešiem izdevīgu viedokli, saskaņā ar kuru igauņu spēki pamestu Vidzemi, kurā kontroli pārņemtu Niedras valdībai pakļautais landesvērs.

Igauņi atteicās šo prasību pieņemt un Grīns deva viņiem laiku līdz 20. jūnijam. Uz šo laiku tika noslēgts pamiers. Grīns, ņemot vērā Niedras valdības militāro spēku, tagad piedāvāja politisko risinājumu, kurā Niedras valdībā iekļautos daži Ulmaņa valdības ministri. Vācu panākumi Latvijā satrauca britus, kas Parīzes miera sarunu gaitā 13. jūnijā ierosināja, ka ņemot vērā boļševiku spēku sakāves, pienācis laiks reālo varu nodot vietējām valdībām, un sākt vācu karaspēka izvešanu no Baltijas reģiona. Antante pieņēma lēmumu aizliegt vāciešiem tālāku virzību Igaunijas virzienā, lika pamest Ventspili un Liepāju, kā arī sākt evakuācija no Baltijas. Tāpat Antante apņēmās apgādāt vietējos nacionālos karaspēkus ar ieročiem, apģērbu un karamateriāliem. 23. maijā arī nodibināja Antantes misiju kuru vadīja britu ģenerālis Gofs. Amerikāņu pārstāvja Grīna ietekmei pienāca beigas, britiem pilnībā atbalstot igauņus un vēršoties pret vāciešiem. Gofa iecelšana arī iezīmēja Ulmaņa Pagaidu valdības varas atjaunošanas sākumu. Ieradies Latvijā 13. jūnijā, Gofs uzreiz pieprasīja landesvēra un vācu vienību atvilkšanu no Vidzemes, kā arī varas nodošanu Ulmaņa valdībai. Fon der Golcs atteicās pakļauties, norādot, ka šādi lēmumi jāpieņem Vācijas valdībai. Gofa parādīšanās arī lika vāciešiem paātrināt lēmumu par igauņu sakaušanu, cerot nostādīt britus fakta priekšā.

No 19. līdz 22. jūnijam notikušajās Cēsu kaujās Niedras valdībai padotais karaspēks cieta sakāvi. Sakāve Cēsu kaujās un Liepājas evakuācija 23. jūnijā samazināja vācu militārās ambīcijas, un briti izlēma ļaut vācu karaspēkam palikt Baltijā, kamēr turpinājās cīņa pret boļševikiem.

Valdīšanas beigas

Niedras valdība vadīja līdz 1919. gada jūnija beigām, kad sakāves Cēsu kaujās 24. jūnija Ministru Kabineta sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras. Sakāvi cietušās Latvijas zemessardzes un vācu algotņu karaspēka (Dzelzsdivīzija) daļas, saskaņā ar Antantes valstu uzraudzībā Strazdmuižā noslēgto vienošanos, evakuējās no Rīgas uz Zemgali. Pēc Strazdumuižas pamiera Niedras kabinetam uzticīgās karaspēka daļas, valdībai noliekot pilnvaras, vai nu atzina K. Ulmaņa vadītā Ministru kabineta atjaunošanas leģitimitāti (Dienvidlatvijas brigāde, landesvērs), vai iekļāvās t.s. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā (Dzelzsdivīzija u.c.).

Ārējās saites

• A.Niedras kabineta sēdes protokols par karaspēka papildināšanu organizējot vietējos zemessargus.
• A.Niedras kabineta sēdes protokols par bruņoto konfliktu ar Igaunijas karaspēku un par stāvokli Rīgā.
• Izraksts no A.Niedras kabineta sēdes protokola par militārpolitisko stāvokli.
• A.Niedras kabineta sēdes protokols par iekšpolitisko situāciju Latvijā.
• Izraksts no Jozefa Bišofa pavēles Dzelzsdivīzijai par pāriešanu A.Niedras valdības dienestā.

Priekštecis: O. Borkovska kabinets

Latvijas Pagaidu valdība 10.05.-26.06.1919.

Pēctecis: K. Ulmaņa kabinets