Pēteris Slavens
Pēteris Slavens (krievu: Пётр Антонович Славен; 1874—1919) jeb Pēteris Slavēns[1] bija latviešu virsnieks, Krievijas Impērijas armijas pulkvedis Pirmā pasaules kara laikā. Latviešu strēlnieku divīzijas apgādes daļas priekšnieks (1918), Sarkanās armijas Dienvidu frontes pavēlnieks (1918), Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks (1919).
| ||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1874. gada 5. septembrī (24. augustā pēc vecā stila) Gatartas pagastā zemnieka Antona Slavēna ģimenē. Mācījās Cēsu pilsētas skolā. Pēc Kazaņas karaskolas beigšanas 1893. gadā bija Krievijas Impērijas armijas kadru virsnieks. Pirmā pasaules kara laikā piedalījās kaujās Polijas un Baltkrievijas teritorijā kā 67. Tarutinas kājnieku pulka (67-й пехотный Тарутинский полк) štāba kapteinis (1914), no 1916. gada jūnija pulka štāba priekšnieks, ģenerālštāba kapteinis. 1917. gada rudenī viņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Ziemeļu frontes 5. armijas 730. kājnieku pulka (730-й Городеченский пехотный полк) komandieri. 1918. gada sākumā ārstējās Daugavpils slimnīcā, pēc vācu iebrukuma Latgalē pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja ārstēties. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas demobilizēts.
Kad Krievijas pilsoņu kara sākumā 1918. gada 13. aprīlī Sarkanās armijas sastāvā pulkveža Jukuma Vācieša vadībā tika atjaunota Latviešu strēlnieku divīzija, pulkvedis P. Slavens bija tās apgādes daļas priekšnieks. 1918. gada jūlijā viņš tika iecelts par 1. Kazaņas kājnieku divīzijas komandieri. No 1918. gada 16. augusta līdz 20. oktobrim viņš bija KPFSR 5. armijas komandieris Austrumu frontē, piedalījās Kazaņas ieņemšanā. 1918. gada 9. novembrī P. Slavenu iecēla par Dienvidu frontes pavēlnieku un viņš līdz 1919. gada 24. janvārim vadīja Sarkanās armijas kaujas pret Donas armiju pie Caricinas.
Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1919. gada sākumā Pēteris Slavens bija Padomju Latvijas armijas revolucionārās padomes loceklis, Pētera Avena vietnieks. 1919. gada 10. martā viņu iecēla par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku. Pēc militārās neveiksmes Rīgas aizstāvēšanā 1919. gada 10. jūnijā Slavens tika atcelts no Padomju Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata.[2] Pārcelts uz Serpuhovu, kur iecelts par Tulas nocietinātā rajona komandieri, taču drīz veselības problēmu dēļ atvaļināts.
1919. gada 18. jūlijā P. Slavens pie Vitebskas slepus šķērsoja frontes līniju, 3. novembrī pieteicās Latgales frontes štābā kā pārbēdzējs. Ieslodzīts Valmieras koncentrācijas nometnē, kur 1919. gada 14. novembrī miris (nometnes ārstu slēdziens: plaušu karsonis).[3]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Sv. Vladimira ordenis, 4. šķira ar šķēpiem un lentu (1.04.1915.);
- Sv. Annas ordenis, 2. šķira ar šķēpiem (6.08.1915.), 3. šķira ar šķēpiem un lentu (22.01.1915.), 4. šķira ar uzrakstu "Par drošsirdību" (9.04.1916.);
- Sv. Staņislava ordenis, 2. šķira ar šķēpiem un lentu (16.06.1916.), 3. šķira ar šķēpiem un lentu (3.06.1916.);
- Sv. Georgija zobens (Георгиевское оружие) par izcilību kaujās pie Varšavas 1914. gada 26. oktobrī