Versaļas līgums

Versaļas līgums ir Parīzes miera konferencē izstrādāts un 1919. gada 28. jūnijā parakstīts miera līgums starp Pirmajā pasaules karā uzvarējušajām Antantes valstīm un Vāciju. Līguma 231. punktā Vācija uzņēmās atbildību par kara radītajiem postījumiem. Vācija zaudēja ievērojamu daļu no pirmskara teritorijas (lielāko daļu Polijai), tai nācās atbruņoties un izmaksāt reparācijas Antantes valstīm. Līgums nesasniedza savus mērķus - Vācija nekļuva par militāri vāju un mierīgu zemi. Vāciešu neapmierinātība ar Versaļas līguma noteikumiem radīja labu augsni nacionālsociālisma izaugsmei un tikai divdesmit gadus vēlāk sākās Otrais pasaules karš.

Versaļas līguma teksta angliskā versija.

Versaļas līguma parakstīšana pils Spoguļu zālē (V. Orpena glezna, 1919). Vācijas pārstāvis J. Bells paraksta līgumu, pretī sēž no kreisās: ASV delegācija ar prezidentu V. Vilsonu (5. no kreisās), Francijas premjers Ž. Klemanso (6. no kreisās), Lielbritānijas delegācija ar premjeru D. Loidu Džordžu (7. no kreisās), Japānas delegācijas vadītājs Saiondzi (12. no kreisās). Stāv no kreisās Grieķijas, Portugāles, Kanādas, Serbijas, Indijas, Itālijas, Beļģijas, Dienvidāfrikas un Austrālijas pārstāvji, kā arī citi Lielbritānijas delegācijas locekļi.

The Signing of the Peace Treaty of Versailles

Antantes valstu mērķi

Par Vācijas likteni lēma trīs valstu pārstāvji (t. s. Versaļas "Lielais trijnieks"), proti, Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Loids Džordžs, Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso un ASV prezidents Vudro Vilsons. Versaļas līgums bija kompromiss, kas pilnībā neapmierināja nevienu no viņiem. Laikabiedri par līgumu izteicās, ka tas ir "trausls kompromiss starp amerikāņu utopismu un eiropiešu paranoju."

Francijas prasības

Francijas prasības bija visstingrākās, jo tās teritorijā bija notikusi gandrīz visa Rietumu frontes karadarbība. Francija uzstāja uz reparāciju maksājumiem un vēlējās pilnīgu Vācijas demilitarizāciju, savas robežas pārcelšanu līdz Reinas upei (vai Reinzemes bufervalsts radīšanu). Uzstājot uz Reinzemes un Rūras kontroli Francija vēlējās samazināt Vācijas industriālo spēku.

Rezultātā līgums paredzēja Reinzemes demilitarizāciju un franču kontroli pār Zāras reģionu. Francija arī ieguva dažas Vācijas kolonijas.

Lielbritānijas prasības

Lai arī Britu impērija karā bija zaudējusi simtiem tūkstošus kritušo un Anglijas teritorija tika bombardēta, tiešu kara darbību savā teritorijā tā nebija piedzīvojusi. Pēc kara impērija ieguva vairākas Vācijas kolonijas Āfrikā. Briti uzstāja uz reparācijām, taču nevēlējās pilnīgu Vācijas ekonomisko iznīcināšanu un Francijas pārlieku dominanci Eiropā.

ASV prasības

Abu Eiropas lielvalstu vadītāju pretstats bija ASV prezidents Vilsons, kurš jau 1917. un 1918. gadā piedāvāja savus "Četrpadsmit punktus" uz kuru pamata veidot jauno starptautisko kārtību. Galvenie no tiem bija koloniālo impēriju apspiesto tautu pašnoteikšanās, atbruņošanās, brīva tirdzniecība, Polijas atjaunošana, Tautu savienības izveidošana.

ASV notikušo vēlēšanu rezultātā Vilsona pārstāvētā Demokrātiskā partija zaudēja ietekmi un nespēja panākt 2/3 kongresa vairākumu līguma pieņemšanai. ASV Republikāniskā partija nevarēja pieņemt Tautu savienības izveidošanu, jo tā daļēji ierobežotu ASV suverenitāti. Pret līgumu bija arī daudzi īru un vācu izcelsmes Demokrātiskās partijas kongresmeņi.

Miera līguma nosacījumi

Versaļas līgumā noteiktās Vācijas robežu izmaiņas

Reparācijas

1921. gadā tika aprēķināts, ka Vācijai par kara zaudējumiem jāmaksā 132 miljardi zelta marku (pēc tā laika kursa - USD 31,4 miljardi vai £6,6 miljardi. Pēc 2013. gada naudas vērtības aptuveni USD 442 miljardi vai £284 miljardi). Reparāciju maksājumi vairākas reizes tika pārskatīti, līdz 1932. gada Lozannas konferencē iesaldēti.

Vācijas teritorijas redukcija

Vācijas teritorijas izmaiņas. Ar punktiem iezīmētajā Vācijas teritorijā tika aizliegta militāru celtņu būvniecība.

• vēsturiski vācu apdzīvoto Elzasas un Lotringas provinču atdošana Francijai, kas tās bija zaudējusi 1870. gada Francijas-Prūsijas karā.
• Ziemeļšlēsviga pēc iedzīvotāju plebiscīta tika atdota Dānijai. Pārējā Otrajā Šlēsvigas karā zaudētā Šlēsviga-Holšteinas teritorija izvēlējas palikt Vācijas sastāvā.
• Poznaņas un Pomerānijas (Rietumprūsijas) provinču lielākā daļa tika atdota neatkarību atguvušajai Polijai.
• Augšsilēzijas austrumu daļa pēc plebiscīta tika atdota Polijai.
• daļa Augšsilēzijas tika piešķirta Čehoslovākijai.
• Eupenes-Malmeģu rajonu piešķīra Beļģijai.
• Mēmeles reģionu (Klaipēdas apgabalu) nodeva franču kontrolē, līdz to 1923. gadā militāri anektēja Lietuva.
• Zāras teritorija uz 15 gadiem nokļuva Tautu savienības kontrolē, Francija saņēma visas tur iegūtās ogles.
• Austrumprūsijas osta pilsēta Danciga tika pasludināta par Tautu savienības kontrolētu Dancigas brīvpilsētu, kurā Polijai tika piešķirtas tranzīta tiesības.
• Vācijas kolonijas pārņēma Beļģija, Lielbritānija, Francija, Portugāle, Japāna, Jaunzēlande un Austrālija.

Vācijas demilitarizācija

Lai nepieļautu jaunu karu, Vācijas armija nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, nedrīkstēja pastāvēt obligātais karadienests. Kareivjiem bija jādien 12 gadus, virsniekiem 25, lai nodrošinātu, ka militāra apmācība pieejama tikai nelielam skaitam vīriešu. Tika likvidēts ģenerālštābs. Vācijas flotē nedrīkstēja būt vairāk par 15 000 vīru, tika samazināts kuģu skaits un izmērs. Vācijai nedrīkstēja būt tanki, kara aviācija un zemūdenes. Tika aizliegts ieroču eksports un imports. Vācu armijai bija aizliegts atrasties tuvāk par 50 kilometriem no Reinas.

Skatīt arī

• 1919. gada Parīzes miera konference
• Starpkaru periods

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Versaļas līgums.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)