Atvērt galveno izvēlni

Krišjānis Berķis

Krišjānis Berķis (1884. gada 26. aprīlis1942. gada 29. jūlijs) bija Latvijas armijas ģenerālis. Latviešu strēlnieku komandieris, karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara un Triju zvaigžņu ordeņu kavalieris. Latvijas bruņoto spēku komandieris (1934-1940), Latvijas Kara ministrs (1940).

Krišjānis Berķis
Krišjānis Berķis
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 26. aprīlī
Īslīces pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 29. jūlijā (58 gadi)
Usoļlags, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīvesbiedre Hilma Lehtonene
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
ģenerālis
Dienesta laiks 1903 — 1940
Valsts Krievijas impērija (1903.—1917.), Latvija (1919.—1940.)
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Izglītība Viļņas kara skola, Kara akadēmiskie kursi
Cits darbs Rīgas garnizona priekšnieks, Kara ministrs

BiogrāfijaLabot

 
Pieņemot parādi ar ģenerāli Balodi un Kārli Ulmani
 
Latvijas kara ministrs Berķis ar kundzi 1940. gada jūnijā.

Dzimis 1884. gadā Bauskas novada Īslīces pagasta "Bērzkrogu" mājās zemnieka ģimenē. Pabeidza Kaucmindes pagasta skolu un Bauskas pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas izšķīrās par militāru karjeru. 1903. gadā Jelgavā izturēja savvaļnieka pārbaudījumus un 31. augustā iestājās Viļņas junkuru skolā. Mācījās kopā ar vēlākajiem Latvijas armijas virsniekiem O. Dankeru u.c. 1906. gada 6. aprīlī K. Berķis beidza kara skolu un ieguva podporučika pakāpi. Dienestu turpināja 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. 1909. gadā tika paaugstināts par poručiku un 1913. gadā par štāba kapteini, apprecējās ar Hilmu Lehtoneni.

Pirmais pasaules karšLabot

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā Somijas korpusa sastāvā cīnījās Austrumprūsijā, komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu. 1915. gada janvārī viņa korpusu pārcēla uz Galīciju. Tur paaugstināts par kapteini, piedalījās gandrīz visās pulka kaujās, un arī Brusilova uzbrukumā 1916. gada vasarā.

1917. gadā pārgāja pie latviešu strēlniekiem, no 4. augusta komandēja 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljonu, piedalījās kaujā pie Mazās Juglas. No 20. oktobra komandēja 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku, pēc Oktobra revolūcijas atteicās pakļauties lielinieciskās Kara revolucionārās komitejas pavēlēm. Par to tika arestēts un decembrī atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc atbrīvošanās atgriezās pie ģimenes Somijā, Somijas pilsoņu kara laikā 1918. gada sākumā bēga uz Smoļensku, bet maijā atgriezās Somijā.

Latvijas brīvības cīņasLabot

1919. gada 16. martā ar kuģi Vainemoinen Krišjānis Berķis ieradās Tallinā, kur tikās ar pulkvedi Zemitānu. 22. martā pulkvežleitnants Berķis tika iecelts par veidojamā Valmieras pulka rezerves bataljona komandieri. Kad 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi, sekmīgās mobilizācijas rezultātā līdz 18. maijam no rezerves bataljona izveidojās 2. Cēsu kājnieku pulks un pulkvežleitnantu Berķi iecēla par tā komandieri. 6. jūnijā Cēsu pulks Berķa vadībā nespēja aizstāvēt Cēsis pret Baltijas landesvēra uzbrukumu un atkāpās uz Liepas muižu, kur viņam nedēļas laikā izdevās palielināt pulka sastāvu līdz 2300 kareivjiem. Pēc uzvaras Cēsu kaujās Berķa vadītais Cēsu kājnieku pulks tupināja vajāt pretinieku un 6. jūlijā ienāca Rīgā. 6. augustā Krišjāni Berķi iecēla par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri un oktobrī paaugstināja par pulkvedi. 1919. gada okrobrī un novembrī pulkvedis Berķis piedalījās Rīgas aizstāvēšanas un Pārdaugavas atbrīvošanas kaujās, 1920. gada janvārī Latgales atbrīvošanas kaujās.

Karjera no divīzijas komandiera līdz Kara ministramLabot

Pēc Latvijas Brīvības cīņām ievēlēts Satversmes sapulcē (no mandāta atteicies) un turpināja komandēt 3. Latgales kājnieku divīziju, 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. Iestājās latviešu studentu korporācijā Patria. 1930. gadā ģenerālis Berķis beidza 8 mēnešu Virsnieku kursus un 1933. gadā darbojās bruņoto spēku štābā. 1934. gadā viņu iecēla par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Piedalījās 1934. gada 15. maija apvērsumā, 14. novembrī kļuva par Latvijas armijas komandieri, bet 1940. gada aprīlī par Kara ministru.

Pēc Latvijas okupācijas viņu 21. jūnijā atvaļināja no Latvijas armijas. Kopā ar ģimeni K. Berķis devās prom no Latvijas, 6. jūlijā viņš iebrauca Somijā, bet 12. jūlijā izlēma atgriezties Latvijā. 23. jūnijā Tallinā viņu ar ģimeni arestēja un deportēja uz PSRS Permas apgabalu, ieslodzīja Usoļlaga soda nometnē, kur viņš mira 1942. gada 29. jūlijā.

PSRS mira arī vienīgais Krišjāņa Berķa dēls Valentīns.

ApbalvojumiLabot

  • Sv. Vladimira ordenis (IV šķira)
  • Sv. Jura krusts
  • Lāčplēša Kara ordenis (visas 3 šķiras) Ar III šķiras ordeni apbalvots kā Latgales divīzijas komandieris, kurš 1919. gada oktobrī personīgi vadījis pārcelšanos pāri Daugavai, atbrīvojis Bolderāju un aizsācis Rīgas un Kurzemes atbrīvošanu no bermontiešiem. II. šķiru saņēmis par jau minēto Daugavas forsēšanu un arī personīgu drosmi 1919. gada 22. jūnija Cēsu kaujās. Ar Lāčplēša kara ordeņa I šķiru apbalvots par varonīgu divīzijas vadību Latgales atbrīvošanas cīņās.
  • Triju Zvaigžņu ordenis (I un II šķira)
  • Viestura ordeņa I šķiru ar šķēpiem
  • Aizsargu Nopelnu krusts
  • Sarkanā Krusta ordenis (I šķira)
  • Lietuvas Ģedimina ordenis (I šķira)
  • Polijas Polonia Restituta ordenis (I šķira)
  • Somijas Baltās rozes ordenis (I un II šķira)
  • Igaunijas Ērgļa ordenis (I šķira)
  • Franču Goda leģiona ordenis (II, IV un V šķiras)
  • Beļģijas Leopolda II ordenis (II šķira)
  • Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras 2. pakāpe)
  • Lietuvas Vytis Kryžiaus (I šķiras 3. pakāpe) u.c.

Ārējās saitesLabot