Štrika sazvērestība

Strika sazvērestība, zviedru presē saukta arī par Edlunda avantūru (zviedru: Edlunds äventyr), bija politisks skandāls Latvijas brīvības cīņu laikā, ko izraisīja Vidzemes bruņniecības landmaršala Heinriha fon Štrika un bijušā Zviedrijas militārā atašeja Krievijā Nilsa Edlunda (Nils Edlund, 1867-1930) aizturēšana Liepājas ostā 1919. gada februārī.

Latvijas Pagaidu valdība izmantoja šo incidentu savai propagandai. Saskaņā ar tās oficiālo versiju konfiscētie dokumenti liecināja, ka Heinrihs fon Štriks 1918. gada 18. janvārī ticis pilnvarots Vidzemes muižniecības vārdā Zviedrijā vest sarunas un noslēgt publiskus un privāttiesiskus līgumus. Starp papīriem bijuši dažādu dokumentu uzmetumi, tai skaitā arī „Vidzemes landmaršala un karaspēka priekšnieka uzsaukums tautai”, līguma projekts ar grāfu fon der Golcu par Latvijas un Igaunijas Pagaidu valdību gāšanu un Baltijas valsts izveidošanu, kā arī attiecīgas darbības plāns un plānotās valsts konstitūcijas projekts. Pagaidu valdība likvidēja vācbaltiešu ministru posteņus, kas ievērojami pacēla tās prestižu latviešu vidū. 26. februārī Pagaidu valdība nolēma Liepājā dibināt bruņotas vienības sacelšanās mēģinājumu apspiešanai, bet 27. februārī — sadalīt bezzemniekiem kroņa muižas.

Vēsture

1919. gada 18. februāra vakarā Liepājas ostas reidā no Stokholmas ieradās zviedru tvaikonis Runeberg. 19. februārī Latvijas muitas ierēdņi Eduarda Kaimiņa vadībā pārbaudīja Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika, atvaļinātā zviedru pulkvežleitnanta Nilsa Edlunda, atvaļināta vācu virsnieka Karla Štoka un Zviedrijas konsula Liepājā Gustava Helstrema (Gustaf Hällström, 1880-1962) dokumentus.

Muitnieki arestēja Štoku, Dimperamu un Edlundu, apsūdzot ieroču kontrabandā, no mantām konfiscēja tikai aizzīmogotu aploksni un papīriem piebāztu melnu portfeli. Tos viņš nodeva iekšlietu ministram M. Valteram, kas tobrīd pildīja arī Latvijas valsts galvas pienākumus. 21. februārī, īpaši sasauktas komisijas klātbūtnē, paciņa tika atvērta. Iepazinies ar tās saturu, M. Valters izdeva apcietināšanas pavēli: "Uz kaŗa stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrichu fon Striku. Pavēlu visiem, kam zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību." Vācu armijas patruļa arestēja H. fon Štriku, taču drīz atbrīvoja, un viņš pameta Latviju. Vācijas armijas štābs norobežojās no šī skandāla, deklarējot, ka fon Štriks, kas kopš 1918. gada septembra uzturējās Stokholmā, rīkojies bez viņu ziņas.

Konfiscēto dokumentu saturs

• 1918. gada 18. janvāra pilnvara Vidzemes landmaršalam Heinriham fon Štrikam sarunu vešanai, publisku un privāttiesisku līgumu slēgšanai Vidzemes muižniecības un bruņniecības vārdā;
• 1918. gada rudenī Stokholmā rakstīts uzsaukuma projekts Baltijas iedzīvotājiem ar aicinājumu apvienoties, lai atsvabinātos no brūkošās Krievijas un dibinātu savu neatkarīgu valsti;
• piezīmes par principiem, pēc kādiem būtu jābūt veidotai Baltenlandei: tā kā latviešu un igauņu esot skaitliski vairāk, bet vācbaltiešiem ir monopols kultūrā un uzņēmējdarbībā, jābūt izlīdzināšanai (Ausgleich), lai neviens netiktu atstumts. Vislietderīgāk būtu pēc Šveices parauga zemi sadalīt 6 kantonos — Kurzemē, Dienvidvidzemē, Latgalē, Ziemeļvidzemē, Igaunijā un Sāmsalā — ar spēcīgu reģionālo pašpārvaldi. Parlamenta vēlēšanas būtu balstītas nevis vispārējās balsstiesībās, bet kūriju sistēmā, lai neviens netiktu apdalīts, un arī skaitliskais mazākums ņemtu dalību valsts liktenī. Aktuāla esot muižu redukcija un zemes fonda izveidošana bezzemnieku nodrošināšanai ar zemi;
• piezīmes par to, kādas personas pēc savām spējām un intelekta būtu spējīgas piedalīties valsts veidošanā, piemēram, latvieši Ansbergs, Bergs, Zēbergs;
• projekta uzmetums līgumam ar Vācijas armijas virspavēlnieku Kurzemē. Galvenās prasības: Vācijas armijai jāatstāj Kurzemi, ļaujot saglabāt militāro bāzi Liepājā kā atbalsta punktu operācijām pret lieliniekiem Lietuvā. Landesvērs vairs netiek pakļauts Vācijas armijas virsvadībai. Jauni līgumi ar Vāciju iespējami tikai ar Antantes akceptu. Vācija atmaksā okupācijas nodarītos zaudējumus (20 000 000 marku jeb 8 000 000 zviedru kronu). Baltijas armiju veidot tikai no vietējiem resursiem, bet brīvprātīgos vervēt tikai neitrālās valstīs, bet ne Vācijā;
• Baltijas valsts Satversmes projekta uzmetums.

Sekas

1919. gada februārī sākās Latvijas Pagaidu valdības norobežošanās no kontaktiem ar vācbaltiešiem, aizsākot neoficiālu propagandas aģitāciju pret tiem kā latviešiem etniski naidīgu faktoru, aiz kura stāv Vācija ar saviem aneksijas plāniem. Viens no aktīvākajiem latviešu politiskā nacionālisma tā laika ideologiem A. Kroders rakstīja: "Ar šīs sazvērestības atklāšanu maskas bija norautas, un Latvijas pilsoņi nu skaidri redzēja tās piespiestās attiecības, kādas bija starp Latvijas valdību un vācu varas iestādēm."

Fon Štrikam aizbraucot, Latvijas varas iestāžu uzmanība tika pievērsta pulkvežleitnantam Nilsam Edlundam. Gan atsauca apsūdzību kontrabandā, taču nu apsūdzot, ka viņš esot piedalījies vācbaltiešu sazvērestībā nolūkā gāzt Pagaidu valdību. Pats Edlunds neizpratnē taisnojās, ka kā neitrālas valsts pārstāvis atbilstoši 1918. gada 7. decembra līgumam starp Vāciju un Latviju uzaicināts kļūt par Baltijas zemessardzes (landesvēra) komandieri. Savukārt vācbaltieši sūdzējās, ka viņš no tiem izkrāpis naudu, bet nav piegādājis kareivjus. Edlundam izdevās izbēgt no ieslodzījuma un pamest Kurzemi. 1919. gada 15. martā Edlunds laikrakstā Stockholms-Tidningen plaši aprakstīja piedzīvojumus Latvijā un savu dramatisko bēgšanu no cietuma Liepājā.

Štrika sazvērestības skandāla rezultātā aizsākās notikumu ķēde, kas pieauga spēkā un likumsakarīgi noveda pie 16. aprīļa puča un Cēsu kaujām.