Salacgrīva

pilsēta Limbažu novadā, Latvijā

Salacgrīva ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Limbažu novadā, Salacas upes grīvā. Attālums no Salacgrīvas līdz Rīgai — 103 km, līdz Limbažiem — 50 km, līdz Valmierai — 95 km. Pilsētas saimniecībā liela nozīme ir koku eksportam, kokapstrādei, pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.

Salacgrīva
Novada pilsēta
Piemineklis jūrniekiem Salacgrīvā
Piemineklis jūrniekiem Salacgrīvā
Karogs: Salacgrīva
Karogs
Ģerbonis: Salacgrīva
Ģerbonis
Salacgrīva (Latvija)
Salacgrīva
Salacgrīva
Koordinātas: 57°45′06″N 24°21′26″E / 57.75167°N 24.35722°E / 57.75167; 24.35722Koordinātas: 57°45′06″N 24°21′26″E / 57.75167°N 24.35722°E / 57.75167; 24.35722
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Limbažu novads
Pilsētas tiesības kopš 1928. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Salismünde
Administrācija
 • Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Zunde
Platība[1]
 • Kopējā 13,2 km2
 • sauszeme 12,4 km2
 • ūdens 0,8 km2
Augstums 4 m
Iedzīvotāji (2023)[2]
 • kopā 2 504
 • blīvums 201,4 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4033
Mājaslapa www.salacgriva.lv
Salacgrīva Vikikrātuvē

Vēsture labot šo sadaļu

Kā apdzīvota vieta Salacgrīva pastāvējusi jau 5. gs., kad pie Salacas grīvas atradusies lībiešu apmetne Saletsa. Lībiešu pils vietā Salacas labajā krastā vairākus gadsimtus vēlāk tika uzcelta Rīgas arhibīskapa Salacas pils, kura pirmoreiz minēta 1391. gadā Lībekas hronikā kā Saltze. Pils bija biežs uzbrukumu mērķis Livonijas kara laikā, bet Lielā Ziemeļu kara laikā 1702.-1703. gadā tā tika uzspridzināta un vairs netika atjaunota. Ap pilskalnu vēl mūsdienās var redzēt, kur bijis kanāls, pa kuru braukuši kuģi.

Salacgrīvas izaugsme notikusi līdz ar piekrastes kuģniecības attīstību Rīgas līcī. Lai līdzšinējo liellaivu vietā ostā varētu iebraukt arī kuģi, Salacas gultni padziļināja un upes grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu. Salacgrīva kļuva par nozīmīgu pārkraušanas vietu Ziemeļvidzemes ražojumu — kokmateriālu, linu un labības — tālākai transportēšanai uz Pērnavu un Rīgu. 19. gadsimta beigās gada laikā ostā ienāca līdz 200 kuģiem, kas veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu, tādēļ gadsimta beigās šeit bija vairāk nekā 70 dzīvojamo un 40 noliktavu ēku. 20. gadsimta sākumā preču plūsma uz Salacgrīvu mazinājās tādēļ, ka Vidzemē attīstījās dzelzceļu būve, un lielākā daļa preču tika transportētas uz jaunizbūvēto Ainažu ostu, ko ar iekšzemi savienoja šaursliežu dzelzceļš. Galu galā salacgrīvieši pārorientējās tikai uz koku pludināšanu pa Salacu un to tālāku transportēšanu.

Pēc neatkarības pasludināšanas sāka attīstīties kultūras dzīve un pēc H. Edemaņa iniciatīvas 1921. gadā Salacgrīvā tika nodibināta pirmā vidusskola. 1928. gadā 7. februārī Salacgrīvai tika piešķirts pilsētas statuss.

Lielas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē bija PSRS periodā, kad Salacgrīvā tika izveidota zivju fabrika, kura sākotnēji bija paredzēta Ainažos, kā arī nodibināts zvejnieku artelis „Brīvais vilnis”. Pateicoties zivrūpniecības attīstībai, no jauna tika izbūvēta osta, un iedzīvotāju skaita pieaugums veicināja jaunu dzīvojamo namu celtniecību. Ar gadiem zvejnieku kolhozi kļuva turīgāki un centās pilsētu labiekārtot, tādēļ tās ziemeļu daļā tika izveidots Zvejnieku parks ar stadionu un brīvdabas estrāde, kurā katru gadu jūlija sākumā notiek Zvejnieku svētki, no 2001. gada — Jūras svētki.

Mūsdienu Salacgrīvas saimniecībā vēl joprojām liela nozīme ir koku eksportam, kokapstrādei, kā arī pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.[4]

Kultūra labot šo sadaļu

Bibliotēka labot šo sadaļu

19. gadsimta beigās pilsētas teritorijā sāka darboties Salacgrīvas Saviesīgā biedrība, ar kuras palīdzību 1902. gada 4. augustā nodibināja Salacgrīvas Saviesīgās biedrības bibliotēku un 1912. gadā tika uzcelts biedrības nams, kurā sev mājas atrada arī bibliotēka. Sākumā tajā bija atrodamas 300 dažāda satura grāmatas, bet vēlāk to skaits pieauga līdz 700 sējumiem. 1957. gadā bibliotēku sadalīja Salacgrīvas pilsētas un Salacgrīvas bērnu bibliotēkā. Kopš 2003. gada Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā darbojas novadpētniecības istaba.[5]

Muzejs labot šo sadaļu

Kopš muzeja dibināšanas 1998. gadā tas darbojas kā novada vēstures centrs vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un vēstures pētniekiem. Muzeja arhīvā atrodami materiāli par zveju un zvejniekiem Salacas upes lejtecē un Ziemeļvidzemes jūras piekrastē; par seno nēģu zveju ar tačiem; par Vecsalacas un Svētciema muižu vēsturi, uz kuru zemēm veidojās Salacgrīva; par pilsētas ekonomisko un politisko dzīvi; apkārtnes skolām, baznīcām un draudzēm; par salacgrīviešiem, kas ievērojami ar saviem nopelniem pedagoģijā, zinātnē, kultūrā un mākslā, uzņēmējdarbībā, politikā un tautsaimniecībā.[6]

Tūrisms labot šo sadaļu

Salacgrīvas novada tūrisma informācijas centrs pēc neatkarības atjaunošanas bija pirmais tūrisma informācijas centrs Latvijā. Savu darbu tas uzsāka 1993. gada 21. jūnijā, taču oficiāli dibināts tika 1994. gada 3. novembrī.[7]

Top 5 valstis, no kurām ārvalstu tūristi ieceļo Salacgrīvā ir Igaunija, Vācija, Somija, Lietuva un Krievija.[8]

Populārākie tūrisma objekti:

  • Nēģu tacis — unikāls zvejas paņēmiens ar vairāku gadsimtu vēsturi, ko mūsdienās izmanto tikai Salacgrīvā. Nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, no kuras upes straumē tiek iegremdēti nēģu murdi un notiek zveja. Taci katru gadu ierīko no jauna no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem un stiprināšanai netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves, bet īpašas sasaites.
  • Mantu kambaris — vieta, kur iespējams apskatīt dažādus žurnālus, grāmatas, rotaļlietas, traukus un interjera priekšmetus, kā arī padomju laika audio, video un fotoaparatūru sākot no pirmajiem modeļiem.
  • Muzejs — iespēja apskatīt pastāvīgo ekspozīciju „Zutiņš murdā”, kurā parādīta zvejas vēsture un tradīcijas Vidzemes jūrmalā, kā arī senā nēģu zvejas metode, kad pāri upei tiek būvēts aizsprosts jeb tacis.
  • Salacas promenāde un bāka — bāka ir četrstūrains balts tornis ar sarkanu laternu tā galā. Mūsdienās tā vairs nedarbojas, taču savulaik kalpojusi, lai visi zvejnieki atrastu ceļu mājup. Bāka tika celta daudzo sēkļu dēļ piekrastē starp Salacgrīvu un Ainažiem, kas visā Rīgas līča piekrastē kuģošanai bija bīstamākais apgabals. Lai pasargātu Salacas krastu no erozijas, nolēma būvēt promenādi. Tā tapa, vietējiem savedot akmeņus. Atjaunoto Salacgrīvas promenādi atklāja 2014. gada maijā.
  • Naborigama ceplis — keramikas apdedzināšanas krāsns jeb Naborigama uzbūvēta 2007. gada vasarā. Šajā krāsnī iespējams sasniegt porcelāna apdedzināšanas temperatūru virs 1300 grādiem. Lai sasniegtu nepieciešamo karstumu, katru gadu jūlijā kambarkrāsns tiek kurināta veselu nedēļu. Pēc nedēļas uz cepļa atvēršanu sapulcējas mākslinieki, lai redzētu savu mākslas darbu rezultātus.[9]

Pasākumi labot šo sadaļu

  • Februārī notiek Starptautiskais Meteņu masku tradīciju festivāls, kad pilsētā darbojas meistardarbnīcas, kurās katram iespēja izveidot sev masku, kā arī dažādi ar tradīcijām saistīti muzikāli pasākumi.
  • Maijā Salacgrīvā norisinās 4 pasākumi: Muzeju nakts, Reņģēdāju festivāls, Amber Race — Swimrun sacensības, Plostnieku svētku. Plostnieku svētki, kuros katrs pēc sentēvu metodēm var apgūt prasmes plostu siešanā, izmantojot plostnieku darbarīkus. Amber Race ir pirmās swimrun sacensības Latvijā, kas notika 13.08.2016 Salacgrīvā. Swimrun ir izturības sporta veids, kurā taku skriešana mijas ar peldēšanu atklātos ūdeņos.
  • Jūnijs ir Akustiskās mūzikas festivāla „Sudraba kaija” laiks, kura mērķis ir stimulēt visdažādāko žanru muzikantus spēlēt akustiski. Festivālā darbojas seno mūzikas instrumentu darbnīcas un semināri.
  • Otrā jūlija sestdienās notiek Jūras svētki. Dienas garumā darbojas zivju tirgus, notiek koncerti, dejas, izbraucieni jūrā ar zvejas kuģīšiem un laivām.
  • Jūlija beigās tiek atzīmēts Klasiskās mūzikas festivāls, kura laikā Eiropas valstu pedagogu pavadībā notiek meistarklases talantīgākajiem mūzikas skolu bērniem no Latvijas, Eiropas un Āzijas. Festivāla laikā Salacgrīvas novadā notiek klasiskās mūzikas koncerti.
  • Augusts pilsētniekiem asociējas ar Pilsētas svētkiem, kad piektdienas vakars tiek aizsākts ar vēsturisku filmu demonstrēšanu, bet sestdienas rīts turpinās ar tirgošanos, radošām darbnīcām un novada biedrību organizētiem pasākumiem un koncertiem. Viens no interesantākajiem pasākumiem ir basketbola sacensības Salacgrīvas krastu mačs, kas notiek ar mērķi popularizēt basketbolu un veselīgu dzīvesveidu visās vecumgrupās. Turnīrs notiek Salacgrīvas pilsētas svētku ietvaros, kurās piedalās Salacgrīvas novada iedzīvotāji. Turnīrā savā starpā sacenšas divas komandas — Salacas labā un kreisā krasta iedzīvotāji. Katras spēles rezultāts tiek skaitīts kopsummā.
  • Lai dzīvesveidu padarītu veselīgāku un interesantāku septembrī notiek 6,5 km garais Trīs tiltu maratons, kas nav mainījies vairāk kā trīsdesmit gadus kopš tradīcijas dibināšanas.
  • Oktobrī tradicionāli svin Nēģu dienu, kurā ir iespējams apmeklēt visus Salacas un Svētupes nēģu tačus, nobaudīt nēģu zupu un karsti ceptus nēģus, redzēt kā ķer nēģus, dzirdēt dziesmas par jūru, upi un zvejniekiem, kā arī padejot.[10]

Sports labot šo sadaļu

Sporta un atpūtas komplekss "Zvejnieku Parks" atrodas Salacgrīvas ziemeļu pusē, pašā jūras krastā. Tā platība ir 13 ha.

Basketbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem Salacgrīvā. Pilsētā ir basketbola klubs ”BK Salacgrīva”.

Reliģija labot šo sadaļu

Salacgrīvā ir trīs tradicionālo konfesiju dievnami:

  • Salacgrīvas Sv. Marijas Goreti baznīca (katoļu draudze) — jauno katoļu dievnamu konsekrēja V.E. arhibīskaps Jānis Pujats 1997. gada 27. jūlijā. Baznīcas arhitekts ir Dagnis Straubergs. Dievnamu projektēja Dagnis Straubergs. Sv. Marijai Goreti veltīto mozaīkas autore ir Mārīte Folkmane, bet lielā altāra krustu un Kristus atveidu darināja mākslinieks Jānis Bārda.[11]
  • Lielsalacas Evaņģēliski luteriskā baznīca — celta 1777. gadā (koka ēka), 1853.-1857. gadā uzcelta mūra baznīca, 1892. gadā baznīca paplašināta, tai piebūvēta altāra telpa (500 sēdvietas). Baznīcas atjaunošanas darbi notikuši 1927. gadā, dievnama 200 gadu jubileja baznīcā svinēta 1997. gada 10. jūlijā.[12]
  • Salacgrīvas Sv. Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca — celta 1873. gadā — tās arhitekts ir R. Pflūgs, kas ir arī Kristus Piedzimšanas jeb Rīgas pareizticīgo katedrāles autors.[13]

Iedzīvotāji labot šo sadaļu

Iedzīvotāju skaita izmaiņas labot šo sadaļu

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[14]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
1881455—    
1935921+1.31%
19592 080+3.45%
GadsIedz.±% g.p.
19702 366+1.18%
19793 385+4.06%
19893 481+0.28%
GadsIedz.±% g.p.
20003 609+0.33%
20112 930−1.88%
20212 576−1.28%

Ievērojamas personības labot šo sadaļu

Salacgrīvā dzimuši vai dzīvojuši:

  • Dzintris Kolāts (1959) — bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors un Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadītājs

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 18 janvāris 2023.
  2. 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2022». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 3 oktobris 2023.
  3. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. "Salacgrīva", Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju dome, 2008
  5. «Salacgrīvas bibliotēka». www.salacbiblioteka.lv. Skatīts: 2023-06-27.
  6. «Salacgrīvas muzeja mājaslapa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 16. jūlijā.
  7. Latvia travel — Salacgrīvas tūrisma informācijas centrs
  8. 2014. gada Salacgrīvas novada tūrisma statistika
  9. «Salacgrīvas TIC - ko darīt». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 20. jūlijā.
  10. Salacgrīvas TIC — pasākumi
  11. Salacgrīvas TIC — Sv. Marijas Goreti baznīca[novecojusi saite]
  12. Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu mājaslapa
  13. «Salacgrīvas TIC – pareizticīgo baznīca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 20. jūlijā.
  14. CSP