Ilūkste

Ilūkste
Ilūkste;
	Novada pilsēta
	Raiņa piemineklis Ilūkstē
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Ilūkste
	Koordinātas: 55°58′40″N 26°17′51″E / 55.97778°N 26.29750°EKoordinātas: 55°58′40″N 26°17′51″E / 55.97778°N 26.29750°E
Valsts	Latvija
Novads	Augšdaugavas novads
Pilsētas tiesības	kopš 1917. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Illoxen, Illuxt
Administrācija
• Ilūkstes apvienības pārvaldes vadītāja	Ruta Buldure (p.i.)
Platība
• Kopējā	8,7 km2
• sauszeme	8,5 km2
• ūdens	0,2 km2
Augstums	100 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	2 082
• blīvums	244,1 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-5447
Mājaslapa	www.ilukste.lv
	Ilūkste Vikikrātuvē

Ilūkste ir pilsēta Sēlijas dienvidaustrumos, Augšdaugavas novadā, agrākais Ilūkstes apriņķa un Ilūkstes novada centrs. Izvietojusies Ilūkstes upes abos krastos autoceļu P70 un P72 krustojumā 204 kilometru attālumā no Rīgas.

Ilūkste ir viens no Sēlijas kultūras centriem.^[4] Ilūkstē ir vairākas izglītības iestādes, sporta un mūzikas skola, darbojas kultūras centrs, bibliotēkas, bērnu un jauniešu centrs. Tajā ir gan interešu pulciņi, gan novadpētniecības muzejs, darbojas 232. Ilūkstes mazpulku organizācija. Atzīmējama vēl viena nevalstiska organizācija — dienas centrs “Fēnikss” cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Ilūkstes vēsturiskajā centrā atrodas triju konfesiju dievnami — katoļu, pareizticīgo un atjaunotā luterāņu baznīca (Latvijas PSR laikā tajā atradās sporta skola).

Vēsture

Ilūkste pirms sagraušanas 1915. gadā

Tiek uzskatīts, ka Ilūkstes apkārtnē atradies 1251. gadā minētais Alektenes pilsnovads.^[5] Kā apdzīvota vieta tā sākusi veidoties 16. gadsimta sākumā Livonijas ordeņa Daugavpils komturejai piederošajā Sēlijas daļā no iedzīvotājiem, kas uz šejieni pārcēlās pēc lietuviešu iebrukumā izpostītā Pobežas miesta. Rakstos pirmoreiz minēta 1559. gadā^[6] kā mazs miestiņš Ilūkstes upes labajā krastā, kas pēc ordeņa likvidācijas pārgāja bruņinieka Kaspara Zīberga īpašumā un ietilpa Pilskalnes (Šlosbergas) muižas teritorijā.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas 1567. gadā Ilūkstē uzcēla luterāņu baznīcu un latīņu skolu 1596. gadā. Glābdamies no represijām, no Krievijas ieradās vecticībnieki. Ilūkstes muižnieks Bērtulis Zībergs (Bartold von Syberg zu Wischling, dzimis 1572) deva patvērumu no Rīgas izraidītiem jezuītiem, kas veica rekatolizāciju abpus Daugavai un 1690. gadā šeit uzcēla koka katoļu baznīcu. Laikā no 1754. līdz 1769. gadam jezuīti uzcēla Ilūkstē baznīcu ar diviem augstiem torņiem, kas tajā laikā bija viena no lielākajām Latvijā.

Pateicoties savai atrašanās vietai ceļu no Sēlijas vidienes, Lietuvas, Baltkrievijas un Daugavpils krustojumā Ilūkste sāka veidoties kā tirdzniecības centrs un pēc pievienošanas Krievijas impērijai 1798. gadā bija Ilūkstes pilskunga tiesas (Hauptmannschaft Illuxt) centrs. 1816. gadā uzcēla uniātu baznīcu. Pēc 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas tā kļuva par Ilūkstes apriņķa centru. Miestā apmetās daudz ebreju tirgotāju. Katru gadu janvārī un augustā šeit notika gadatirgi, 1840. gadā garām miestam izbūvēja veco Pēterburgas—Varšavas lielceļu, 1873. gadā dzelzceļa līniju Dinaburga—Tilzīte. 1861. gadā uniātu baznīcu nodeva pareizticīgajiem. 1861.—1865. gadā uzcelta jauna luterāņu baznīca. 1892. gadā Ilūkstes miestam piešķīra ierobežotas pašvaldības tiesības. 1910. gadā atklāja Ilūkstes skolotāju institūtu ar krievu mācību valodu, ko Pirmā pasaules kara laikā pārcēla uz Jaroslavļu. Pēc Vācijas karaspēka Kurzemes ofensīvas 1915. gadā Ilūkste ilgāku laiku atradās uz pašas kaujas līnijas, vairākkārt gāja no rokas rokā un tālab te nebija palicis neviens vesels nams. 1917. gadā Ilūkste ieguva pilsētas tiesības, tomēr tā vairs neatguva savu agrāko nozīmi. Sagrautas bija arī visas baznīcas, ieskaitot lielo katoļu baznīcu, kas pēc kara vairs netika atjaunota. 1921. gadā katoļiem piešķīra bijušo uniātu (grieķu katoļu) baznīcu, kas tika pārbūvēta.

Pēc Latvijas Republikas izveidošanas 1927. gadā uzcēla tagadējo Ilūkstes 1. vidusskolu, kuras atklāšanā piedalījās toreizējais izglītības ministrs Rainis. Viņam par godu pie skolas 1990. gadā uzstādīja tēlnieka Folkmaņa veidotu pieminekli.

Ģeogrāfija

Ilūkste atrodas Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļaustrumu malā pie robežas ar Austrumlatvijas zemienes Aknīstes nolaidenumu. Pilsēta izvietojusies Ilūkstes upes krastos Ilūkstes-Eglaines senlejas nogāzēs. Pilsētai pieder arī neliela platība Daugavas ielejā. Ilūkstes upes platums pilsētā ir ap 8 m, dziļums 1,2 m. Pilsētā uzstādināts dzirnavezers (2,5 ha).^[4] No upes, kuru senāk sauca par Luksti un kura līkumo cauri lukstu pļavām, iespējams, cēlies pilsētas nosaukums. Divu kilometru attālumā no Ilūkstes uz Subates pusi ir dabas liegums ‘’Pilskalnes Siguldiņa’’, kas atrodas ledāju kušanas ūdeņu veidotā subglaciālā gultnē ar vairākiem ezeriņiem, ko savieno Dubupīte.^[7]

Ilūkste robežojas ar Pilskalnes pagastu ziemeļrietumu pusē un Sventes pagastu dienvidaustrumu pusē. Aiz pilsētas dienvidrietumu robežas izbūvēts autoceļa P70 Daugavpils-Subate posms. Ilūkstē sākas autoceļš P72 uz Biržiem (Jēkabpili).^[4]

Iedzīvotāji

ledzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimta 2. pusē un 20. gadsimta sākumā. 18. gadsimta 1. pusē pilsētā dzīvoja poļi, ebreji, krievi un vācieši. Pēc Pirmā pasaules kara strauji pieauga latviešu īpatsvars, bet pēc Otrā pasaules kara atkal palielinājās krievu īpatsvars. ledzīvotāju sastāvs vienmēr ir bijis daudznacionāls. Te dzīvo latvieši un poļi, kā arī samērā daudz ir krievu un baltkrievu. Samazinoties iedzīvotāju dabiskajam pieaugumam, iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties.^[4]