Viļņas apgabals

Viļņas apgabals (lietuviešu: Vilniaus kraštas, poļu: Wileńszczyzna) bija vēsturiska Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Viļņas guberņas daļa, kas starp abiem pasaules kariem bija Lietuvas un Polijas Otrās republikas strīdus teritorija. Ar 1920. gadā noslēgto Lietuvas — Krievijas miera līgumu Padomju Krievija atzina Viļņas apgabalu par piederīgu Lietuvai. Vēl viena Lietuvas—Polijas strīdus teritorija izveidojās, sadalot bijušo Suvalku guberņu.

Viļņas apgabals (dažādos brūnganos toņos) un citas Lietuvas strīdus teritorijas (1918—1940)

1897. gadā veiktā pirmā Krievijas Impērijas iedzīvotāju skaitīšana uzrādīja, ka Viļņas iedzīvotājus pēc ticības veido 23,6% pareizticīgo, 36,9% katoļu, 41,3% jūdaistu. Pēc dzimtās valodas 40% iedzīvotāju tas bija jidišs, 30,9% poļu valoda, 20% krievu valoda, 4,2% baltkrievu valoda un 2,1% lietuviešu valoda. Lai arī lietuvieši apgalvoja, ka daudzus no viņiem pieskaita poļiem, viņi vienalga veidoja absolūto mazākumu Viļņas pilsētā. Tikmēr lielo krievu skaitu veidoja impērijas administrācijas un armijas pārstāvji, kuri nebija pilsētas patstāvīgie iedzīvotāji.

Poļu okupācija

Baltijas valstis pirms Žeļigovska armijas uzbrukuma Lietuvai 1920. gada oktobrī

Viduslietuvas Republikas teritorija (1920—1922)

Poļu—padomju kara laikā Polijas armija Pilsudska vadībā 1920. gada 16. augustā sāka pretuzbrukumu un septembrī ieņēma Baltkrievijas rietumu daļu. 8. oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis uzbruka Lietuvas armijas kontrolētajai teritorijai un ieņēma Viļņas apgabalu un arī vairākus Ilūkstes apriņķa pagastus Latvijā, 12. oktobrī pasludinot Viduslietuvas Republikas (Republika Litwy Środkowej) pagaidu valdības izveidi.

1920. gada 12. oktobrī Rīgas Melngalvju namā tika parakstīts pamiers starp Krieviju un Poliju. Tā kā bija saņemta informācija, ka Polija gatavojas okupēt visu Lietuvu, tad Lietuvas—Polijas kara dēļ 14. oktobrī Latvijas Bruņotie spēki ieņēma pozīcijas gar Latvijas—Lietuvas robežu, brīdinot Poliju, ka aizstāvēs Lietuvas neatkarību.

1922. gadā Viduslietuvas republika nobalsoja par pievienošanos Polijai, un Polijas sastāvā tika izveidota Viļņas vaivadija, kura iekļāva gan Viļņas apgabalu, gan citas teritorijas. 1923. gadā Tautu Savienība atzina Polijas tiesības uz Viļņas apgabalu. Trīsdesmito gadu beigās Polija, piedraudot Lietuvai ar karu, panāca tās piekrišanu Viļņas apgabala okupācijai. Latvijas vicekonsuls Viļņas apgabalā tolaik bija Fēlikss Donass.

Viļņas apgabala pārdalīšana

Lietuvas karaspēks ienāk Viļņā (1939)

Molotova-Ribentropa pakta rezultātā 1939. gadā Poliju savā starpā sadalīja Vācija un PSRS. 1939. gada 10. oktobrī Lietuva un PSRS parakstīja palīdzības līgumu, kas paredzēja ne tikai padomju bāzu izvietošanu, bet arī Viļņas apgabala rietumu daļas nodošanu Lietuvai, pārējā Viļņas apgabala daļa tika iekļauta Baltkrievijas PSR. 1939. gada 28. oktobrī Viļņas apgabala Lietuvas daļā tika atcelta Polijas likumdošana. Antans Merķis tika iecelts par Viļņas apgabala komisāru. Par Viļņas kara komandantu tika iecelts Prans Kauns (Pranas Kaunas). Vācu okupācijas laikā lielākā daļa Viļņas apgabala ietilpa Lietuvas ģenerālapgabalā.

Pēc Otrā pasaules kara robežas starp Lietuvas PSR un Baltkrievijas PSR tika precizētas, palielinot Lietuvai piešķirto Viļņas apgabala daļu. Šīs robežas saglabājušās arī mūsdienās.

Iedzīvotāji

1897. gadā toreizējā Viļņas apriņķī Krievijas Impērijas tautas skaitīšana uzrādīja 363 313 iedzīvotājus, no kuriem lielākās etniskās grupas pēc lietotās valodas bija baltkrievi (93 896 — 25,8%), ebreji (77 224 — 21,3%), lietuvieši (76 030 — 20,9%) un poļi (73 088 — 20,1%). Bez Viļņas apriņķī dzīvoja 208 781 cilvēku, no kuriem baltkrievu bija 87 382 (41,9%), lietuviešu 72 899 (34,9%), poļu 25 293 (12,1%), ebreju 15 377 (7,4%). Pašu pilsētu apdzīvoja galvenokārt poļi un ebreji, bija arī ievērojama krievu minoritāte.

1920. un 1930. gados tika īstenota aktīva polonizācijas politika, kuras gaitā liela daļa vietējo iedzīvotāju statistikā tika atzīmēti par poļiem neatkarīgi no to izcelsmes. 1931. gadā Viļņas-Traķu apriņķī, kas atradās Viļņas vojevodistes dienvidos, kopā ar Viļņu tika oficiāli uzskaitīti 75,5% poļu, 14,9% ebreju un tikai 4,5% lietuviešu un 1,8% baltkrievu.

1937. gadā Viļņā un tās apkārtnē dzīvoja 457 000 cilvēku, no kuriem poļi bija 39,37%, ebreji 34,16% un lietuvieši 19,23%. Pārējo iedzīvotāju daļu veidoja baltkrievi, krievi, tatāri u.c. 1939. gada beigās apgabalā papildus bija reģistrēti 18 311 kara bēgļu, vairums no kuriem bija poļi, ebreji un lietuvieši. Viļņas pilsētā dominēja poļi (64,6%) un ebreji (28,2%).

1942. vācu okupācijas iestādes savā statistikā novērtēja Viļņas un tās apkaimes Viļņas zemes (Wilnaland) iedzīvotāju sastāvu kā lietuviešus Viļņas zemē 41,75% un pašā pilsētā 20,54%, poļus 43,67% un 71,92%, un baltkrievus kā 10,87% un 2,11%. Ebrejus vācu vara praktiski iznīcināja. Pēc kara padomju vara, savukārt, sāka izspiest no pilsētas poļus, mudinot tos pārcelties uz Vācijai atņemto Austrumprūsijas daļu. Ap 50% poļu atstāja Lietuvas teritoriju. Izbraucēju skaitu no visas Lietuvas tikai 1944.—1946. gados vērtē uz 150 000.

Pēc 1989. gada padomju statistikas, poļi bija vairākumā Šaļčininku rajonā (82,5%) un Viļņas rajonā bez Viļņas (63,6%). Apgabalā notiek aktīva iedzīvotāju pārtautošanās atkarībā no tā, kuras tautības iedzīvotāju attiecīgajā vietā ir vairākumā un mazākumā.