Jozefs Bišofs
Jozefs Bišofs (vācu: Josef Bischoff, dzimis 1872. gada 14. jūlijā, miris 1948. gada 12. decembrī) bija vācu virsnieks, 1919. gadā kā brīvprātīgo Dzelzsdivīzijas komandieris piedalījās Latvijas brīvības cīņās pret Padomju Latvijas armiju, vēlāk pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi. Cieta sakāvi Bermontiādes laikā pret Latvijas Bruņotajiem spēkiem 1919. gada novembrī.
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1872. gada 14. jūlijā Langenbrikā (Langenbrück, tagad — Mostovice Polijā). Studēja Breslavas Universitātē, 1892. gadā iestājās Glivices kājnieku pulkā "Keits" un no 1902. līdz 1909. gadam dienēja Vācijas impērijas Āfrikas kolonijās. Kad sākās Pirmais pasaules karš, Bišofs tika iecelts par 60. Rezerves kājnieku pulka bataljona komandieri, 1916. gadā viņš komandēja 1. Turku kamieļu jātnieku pulku cīņās pret arābiem Sīnāja pussalā. 1918. gadā piedalījās kaujā pie Marnas pret ASV karaspēku.
Pēc Kompjeņas pamiera noslēgšanas majors Bišofs kopā ar tūkstošiem vācu brīvprātīgo ieradās Kurzemē, kur 1919. gada 16. janvārī uzņēmās Dzelzsbrigādes, vēlāk Dzelzsdivīzijas komandēšanu, kas piedalījās Latvijas brīvības cīņās pret LSPR armiju. 1919. gada 26. jūnijā pārgāja Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdības pakļautībā, no 21. septembra Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sastāvā. Bermontiādes laikā cīnījās pret Latvijas Bruņotajiem spēkiem un cieta smagu sakāvi kaujā par Pārdaugavu 1919. gada 10. novembrī.
Pēc atkāpšanās uz Vācijas teritoriju un 1920. gada martā piedalījās Kapa pučā (Kapp-Putsch) pret demokrātiski ievēlēto Vācijas valdību. Pēc tā apspiešanas Bišofs dzīvoja Bādenē pie Vīnes Austrijas Republikā, 1933. gadā tika izraidīts un atgriezās Vācijā. Pēc Austrijas anšlusa atgriezās Bādenē pie Vīnes, 1939. gadā tika paaugstināts par pulkvežleitnantu. Miris 1948. gada 12. decembrī Bādenē pie Vīnes.
Memuāri labot šo sadaļu
- Josef Bischoff. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum 1919. Berlin 1935.