Atvērt galveno izvēlni
Baltijas Landesvēra karogs
Landesvēra dalība Latvijas Brīvības cīņās līdz Latgales atbrīvošanai.
Tīrot ieročus, 1919. gada vasara

Baltijas landesvērs (vācu: Baltische Landeswehr — "Baltiešu zemessardze"), retāk Latvijas zemessardze (vācu: Lettländische Landeswehr) bija nosaukums vācbaltiešu dominētām militārajām vienībām, kas sāka veidoties 1918. gada novembrī, un ar 1918. gada 7. decembra līgumu par landesvēra izveidošanu, kļuva par pirmo Latvijas Republikas armiju. Landesvēru drīz papildināja Kalpaka latviešu un Līvena krievu vienības.

1919. gada jūlijā landesvēru iekļāva Latvijas Bruņotajos spēkos un tas pastāvēja līdz 1920. gada martam, kad tika iekļauts 1. Kurzemes kājnieku divīzijā. Baltijas landesvērs izgāja visu Latvijas Brīvības cīņu gaitu. Tā pazīstamākie komandieri bija Alfrēds Flečers (1919. gada 1. februāris — 12. jūlijs) un Harolds Aleksanders (1919. gada 12. jūlijs — 1920. gada 18. februāris).

IzveidošanaLabot

 
Aicinājums brīvprātīgajiem aizstāvēt dzimteni. 1918. gada 12. decembris.

Pēc 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamiera noslēgšanas beidzās Pirmais Pasaules karš. Antantes valstis uzdeva brūkošās Vācijas impērijas karaspēkam palikt Baltijā, lai nepieļautu boļševiku Sarkanās armijas virzību uz rietumiem.

Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome 1918. gada novembra sākumā izlēma sākt veidot savus bruņotos spēkus, “Baltijas landesvēru”. 11. novembrī Vācijas 8. armijas vadība oficiāli atļāva dibināt baltiešu pašaizsardzības spēkus (šajā laikā par baltiešiem sauca tikai vācbaltiešus).[1]

12. novembrī landesvēra štābs aicināja visus 18-60 gadus vecos vīriešus brīvprātīgi pieteikties karaspēkā un 16. novembrī trijās vācbaltiešu rotās bija reģistrēti jau 1600 brīvprātīgie.[2] Savukārt divās latviešu landesvēra rotās 15. novembrī bija iestājušis 400 brīvprātīgie.[3] Klimenta Didorova vadībā 15. novembrī izveidojās krievu rota.

12. novembrī vācbaltieši bija izveidojuši Rīgas 1. rotu, 17. novembrī bija noformēta Triecienvienība (Stoßtruppe), kurai sekoja Rīgas 2. rota, artilērijas baterija, virsnieku ložmetējnieku rota, un 29. novembrī Jelgavā izveidotā fon Rādena vienība. Vācbaltiešu izveidotās vienības pakļāvās Vācijas armijas virsniekam, majoram Šeibertam (Scheibert) un štāba vadītājam, kapteinim Dītriham (Dietrich).[4]

Militārā sakāve un Novembra revolūcija noveda pie Vācijas armijas sabrukuma, daudzviet izveidojās kareivju padomes, armijas vienības sāka haotisku atkāpšanos uz dzimteni. Lai nodrošinātu atkāpšanos, un karamateriālu kontroli, 30. novembrī Vācijas 8. armijas vadība pavēl no uzticamiem Vācijas kareivjiem izveidot Dzelzsbrigādi (vēlāko Dzelzsdivīziju). Salīdzinoši augstā alga brigādei piesaistīja arī kareivjus ar zemu morāli, kas vēlāk izpaudās neveiksmīgās kaujas operācijās. Dzelzsbrigādē vēlāk iekļāva arī tos, kas Latvijā ieradās kā brīvprātīgie no Vācijas, lai cīnītos pret boļševikiem.

Vācijas un Pagaidu valdības līgumiLabot

1918. gada 19. novembrī landesvērā bija iestājušies 2500 brīvprātīgie. Jaunpasludinātās Latvijas republikas Pagaidu valdības un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā Augusta Vinniga starpā 7. decembrī tiek noslēgts "Līgums par Landesvēra izveidošanu". Līgums paredzēja landesvēru veidot uz brīvprātības pamatiem no 18 latviešu, 7 vācu un vienas krievu rotas. Komandierim pēc sākotnējā plāna bija jābūt kādas neitrālas valsts (Zviedrijas) pārstāvim, taču tas neīstenojās. Vācijas karaspēku Latvijā atzina par okupācijas varu, kas uzņēmās saistības uz kredīta piešķirt vajadzīgo bruņojumu un dot naudas līdzekļus.[5]

Multietniskā "Latvijas zemessardze" (Lettländische Landeswehr), ar Vācijas militāro atbalstu kļuva par Latvijas armiju. Administratīvi to pakļāva Latvijas Apsardzības ministram Jānim Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai. Par landesvēra pagaidu komandieri iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu, kura palīgs bija apakšpulkvedis Roberts Kļaviņš, bet par ģenerālštāba priekšnieku kapteini Dītrihu, kura palīgs bija kapteinis Mārtiņš Hartmanis.[6]

Vācieši un vācbaltieši turpināja karaspēku saukt par Baltijas landesvēru, nevis Latvijas zemessardzi. Latviešu rotas, kas sāka veidoties landesvēra ietvaros, savus nosaukumus veidoja pēc formēšanas vietas nosaukuma (Rīgas, Cēsu, Jelgavas, Latgales) vai sastāva (Virsnieku, Studentu).[7] Kad sākās karagūstekņu atbrīvošanu Vācijā, līdz decembra otrajai pusei no atbrīvotajiem latviešu strēlniekiem tika izveidotas trīs latviešu Rīgas rotas. Kā drīz izrādījās, tajās valdīja lielinicisks noskaņojums. No bijušās Krievijas impērijas armijas latviešu virsniekiem un instruktoriem izveidoja Instruktoru rezerves rotu. Patriotiski noskaņotie jaunieši izveidoja Atsevišķo studentu rotu. Cēsis izveidojās Cēsu rota.

Decembra sākumā Sarkanā armija iebruka Latvijas teritorijā. Vācijas armija tai neizrādīja gandrīz nekādu pretestību. Pēc visumā nesekmīgās latviešu brīvprātīgo vervēšanas,29. decembrī Pagaidu valdība un Vinnigs 29. decembrī noslēdza "Līgumu par pilsonības piešķiršanu pret lieliniekiem karojošajiem brīvprātīgajiem". Brīvprātīgajiem no Vācijas apsolīja Latvijas pilsonību. Sākās nekontrolēta brīvprātīgo vervēšana Vācijā, kur ar to nodarbojas Vinnigs un fon der Golca brālis. Daudzi vācu algotņi Liepājā ieradās ar pārliecību, ka viņiem ir apsolīta zeme un Latvijas pilsonība, kas vēlāk radīja lielus konfliktus ar Pagaidu valdību, vāciešiem uzskatot, ka viņi ir apmānīti.

Kara gaitasLabot

 
Rīgas ieņemšanas operācija 1919. gada 21.-22. maijā.
 
Cīņas pie Daugavas tiltiem, 22 maijs

Tuvojoties Sarkanajai armijai, 1918. gada 29. decembrī sadumpojās landesvēra Rīgas 1. latviešu rota (komandieris apakšpulkvedis Jānis Imaks), kas nevēlējās piedalīties Inčukalna kaujā pret boļševikiem. Par neuzticamiem uzskatīja arī pārējo Rīgas latviešu rotu kareivjus. Dumpi 30. decembrī apspieda Vācijas karaspēks un Lielbritānijas karaflote. 1. rotu izformēja. 31. decembrī Rīgā izsludināja vispārējo mobilizāciju, kurai bija jāsākas janvāra pirmajaš dienās, un par landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. 1. janvārī pienāca ziņas par landesvēra sakāvi Inčukalna kaujā.

Decembra kauju rezultātā vācu landesvēra vienības bija stipri cietušas. Zirgu un artilērijas lielākā daļa bija zaudētas pie Inčukalna. Rīgā bāzētās latviešu rotas izrādījās politiski neuzticamas, bet Dzelzsbrigādes vāciešu kaujasspars bija zemāks par cerēto. Notika izmaiņas landesvēra vadībā - kapteinis fon Bekmans (von Boeckmann) nomainīja štāba priekšnieku kapteini Dītrihu, kurš stājās aizejošā majora Šeiberta vietā.[8]

Bažas par latviešu kareivju uzticamību izrādījās pamatotas. Krītot Rīgai, četras latviešu rotas pārgāja lielinieku pusē, bet daļa kareivju dezertēja. Tikai Instruktoru, Studentu un Cēsu rotas paliekas palika Pagaidu valdības pusē. Studentu rotas 190 kareivji, vācu landesvēra vienības un ap 70 vīru liela krievu vienība 2. janvāra vakarā atkāpās uz Jelgavu. Kalpaka komandētās latviešu vienības pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā, un 3. janvāra 6.00 rītā sāka atkāpties pāri tiltiem uz Pārdaugavu. Kalpaks šeit veica kareivju skaitīšanu. Bija palikuši 132 Instruktoru rezerves virsnieku rotas kareivji, 85 Cēsu rotas kareivji un daži desmiti citu rotu pārstāvju. Šajā brīdī Kalpaks un Pagaidu valdība varēja rēķināties ar kādiem 400 karavīriem. Pēdējais Rīgu 3. janvāra rītā pameta Dzelzsbrigādes arjergarda bataljons.[9]

1919. gada februāra sākumā Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Viņš tika iecelts par Liepājas militāro gubernatoru un Vācijas bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Ziemeļlietuvā. Viņa pakļautībā turpmāka tradās arī vācbaltiešu un latviešu landesvēra vienības. 1919. gada 16. aprīlī vācu un vācbaltu karaspēka daļas Liepājā īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu Aprīļa puču. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca komandētās un Andrieva Niedras Pagaidu valdībai padotās vienības ar majora Flečera 29. maija pavēli izvietojās puslokā no Gaujas ietekas jūrā caur Inčukalnu līdz Daugavai, pie kam pulkveža J. Baloža komandētā Atsevišķā latviešu brigāde izvietojās kreisajā spārnā no jūras līdz Inčukalnam, bet citas landesvēra daļas pa labi līdz Daugavai.

Pēc sadurmēm pie Ieriķiem 1919. gada jūnijā sākās landesvēra karadarbība pret Igaunijas karaspēku un tam pakļauto latviešu Ziemeļlatvijas brigādi, kas beidzās ar landesvēra sakāvi Cēsu kaujās un Juglas kaujās. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera nosacījumiem no landesvēra izslēdza vācu algotņus un Vācijas pilsoņus, kuriem bija jāatstāj Latvija. Pēc attīrīšanas no Vācijas pilsoņiem, landesvēru, kā daļu no jaunajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem komandēja britu pulkvežleitnants Harolds Aleksanders, viņa vietnieks barons Georgs fon Taube, štāba vadītājs Volferts Gerhards fon Rādens.

Latgales atbrīvošanaLabot

 
Zīverta artilērijas vienība, 1920. gada 5. janvārī

1919. gada septembra sākumā landesvēru cauri Rīgai nosūta uz Austrumu fronti, izvietojot Krustpils tuvumā. No 16. līdz 18. septembrim landesvērs pārņem latviešu vienību pozīcijas pie Līvāniem. Nākamās nedēļas paiet aktīvā patrulēšanā un reidos, kas izvēršas sadursmēs ar pretinieku un karagūstekņu iegūšanā. 3. oktobrī latviešu vienības šķērsoja Daugavu un ieņēma Līvānus. Landesvēra daļas cauri Līvāniem šķērso Dubnu un pēc kaujas atbrīvo Mucinīkus, sagūstot 30 pretinieka kareivjus.[10]

Bermontiāde apturēja Latvijas armijas uzbrukumu Austrumu frontē. Pāris mēnešus Līvāni veidoja landesvēra pozīciju galveno bāzi. Kareivji laiku pavadīja ierakumu un mājvietu iekārtošanā. Sarkanās armijas pirmā līnija atradās tālu, jo starp pretiniekiem atradās purvi. Tiek veikta aktīva patrulēšana, kas izvērtās regulārās sadursmēs ar pretinieku un karagūstekņu iegūšanā. 1919. gada 11. novembrī landesvēra kareivji veica dziļu reidu pretinieka teritorijā pie Nīcgales. Papildus nogalinātajiem, tika iegūti 125 gūstekņi, 55 zirgi, 2 lielgabali un 3 ložmetēji. 20. decembrī notika jauns reids Klevinskoje (Kļavinski?) apkārtnē. Tiek iznīcināta pretinieka artilērijas baterija, saņemti 30 gūstekņi, 40 zirgi, 2 vieglie lielgabali un 2 ložmetēji.[11]

1920. gada 3. janvārī, sākoties Latgales atbrīvošanas operācijai, landesvērs atradās frontes centrālajā zonā, starp latviešu vienībām ziemeļos un poļu karaspēku dienvidos. Landesvēram tika uzdots sasniegt līniju Šķilteri-Vilcāni-Rožanova-Mālnieki-Lipenieki-Budiški. Ņemot vērā reidu laikā iegūto informāciju par Sarkanās armijas pozīcijām, un pretinieka vājo pretestību, uzbrukums izvērtās sekmīgi, landesvēram zaudējot tikai 4 ievainotos, kamēr gūstā saņēma vairāk nekā 60 sarkanarmiešu. Landesvērs palika ieņemtajās pozīcijās līdz 10. janvārim.[12]

11. janvārī uzbrukums atsākās, sarkanarmiešiem izrādot minimālu pretestību. 13. janvārī landesvēra uzbrukums virzījās uz Moskvinu, no kurienes bēgošo pretinieku Trieciengrupa vajāja līdz Mazajiem Rumpiem. Sadarbībā ar latviešu vienību ieņēma Vaivodus. Kauju gaitā vācbaltiešu un latviešu vienības bez cīņas atbrīvoja Preiļus. Hāna vienība pēc īsas cīņas ieņēma Lielos Rumpus un Zareņus. 15. janvārī uzbrukums turpinājās, kad sniegā un -27 grādu salā landesvēra kareivji veica 12 stundas ilgu pārgājienu, nesastopoties ar pretinieku. 16. decembrī Barta vienība kopā ar latviešu vienību ieņēma Groveriškus un vēlāk sasniedza vecticībnieku apdzīvotos Tiskādus. Naktī uz 17. janvāri kareivji steidzās palīgā latviešu 9. bataljona kareivjiem cīņās par Mozgu ciemu. 17. janvārī landesvēra vienības sasniedza uzdotos mērķus: Trieciengrupa ieņēma Maltas staciju, sagrābjot pāris vagonus ar pretinieka munīciju, Hāna vienība – Maltu, Barta vienība – Beloglazovku. Kareivjiem šeit bija iespēja atpūsties. Lai arī kaujas zaudējumi nebija lieli, šajās dienās grūtības sagādāja lielais sals, kas tuvojās -29 grādiem. Daudzi guva apsaldējumus vai saslima.[13]

 
Rēzeknes atbrīvošanas operācija

Landesvērs veica Rēzeknes atbrīvošanu. 21. janvāra 2:00 naktī Trieciengrupa sāka uzbrukumu, lai pārrautu Rēzeknes-Ludzas dzelzceļa līniju. Nākamajās stundās, pienākot citām landesvēra vienībām, sākās uzbrukums Rēzeknei. Iebrūkot pilsētā, lielākās cīņas notika pie dzelzceļa stacijas, kur pretestību izrādīja bruņuvilciens, kam izdevās staciju pamest. 8:45 no rīta landesvērs pabeidza Rēzeknes atbrīvošanu, sagrābjot ap 100 karagūstekņu un daudz munīcijas. Dienas gaitā Rēzeknē ienāca arī Engelharta kavalērija un uzbrukums turpinājās tālāk austrumu virzienā. Netālu no Rēzeknes, Griškānos notika jauna sadursme ar pretinieku, kas bija spiests atkāpties.[14] Asas cīņas notiek Škinčovā tiek sasniegta Dubinova. 20.-21. janvāra kaujās tika sagrābti simtiem karagūstekņu un iegūti lieli munīcijas krājumi.[15]

Turpmāko cīņu laikā, 28. janvārī Hāna vienība reidā saņēma gūstā 12 karavīru, bet Barta vienība zaudēja 1 kritušo un 3 ievainotos cīņās par Vonogu, Rikavas un Dauguļu ciemu atbrīvošanu. 30. janvārī landesvērs sasniedza Zilupes upi pie Rozenovas. 18 uzbrukuma dienās sniegā un salā landesvēra kareivji ar kaujām bija nogājuši vairāk nekā 160 kilometrus. Landesvērs turpināja patrulēt pierobežas rajonā, dažreiz veicot reidus un sagrābjot pretinieka gūstekņus.

IzformēšanaLabot

1920. gada marta beigās Aleksanders beidz pildīt landesvēra komandiera pienākumus; landesvēru 30. martā pārveidoja par 13.Tukuma kājnieku pulku ar vācu pavēļu valodu.[16] Pulku iekļāva 1. Kurzemes kājnieku divīzijā. 1922. gada 1. aprīlī pulku likvidēja, kareivjus pievienojot 7. Siguldas kājnieku pulkam.

Kritušie un piemiņaLabot

 
Baltijas Landesvēra memoriāls 2. Meža kapos pēc atklāšanas 1929. gada 22. maijā.
 
Atjaunotais Baltijas Landesvēra memoriāls, 2019.
 
Baltijas landesvēra veterāna krusts

Landesvēra vācbaltu vienībās Brīvības cīņu laikā (tai skaitā, Cēsu kaujās) krituši un bezvēsts pazuduši vismaz 291 karavīri, kā arī vēl vairāki desmiti miruši no slimībām un dažādos negadījumos.[17]

1929. gada 22. maijā, atzīmējot Rīgas ieņemšanas 10 gadadienu, Rīgas 2. Meža kapos atklāja Baltijas Landesvēra brāļu kapu memoriālu. Pie jaunatklātā pieminekļa pulcējās aptuveni desmit tūkstoši vācbaltiešu ar savu organizāciju karogiem. 1929. gada naktī uz 9. jūniju laukakmeni ar tajā iekalto krustu saspridzināja. Vainīgos Latvijas policija neatrada.[18] Pieminekli atjaunoja neregulāra laukakmeņa formā.

Vācu okupācijas laikā šeit izveidoja pieminekli 7565 Otrajā Pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem ap kuru izveidoja kritušo vācu karavīru apbedījumus. Pēc Otrā pasaules kara pieminekli atkal saspridzināja un kapavietas iznīcināja. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vācu kara kapu kopšanas tautas apvienība (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge e. V.) un Brāļu kapu komiteja kapa pieminekli atjaunoja, savienojot vecā pieminekļa saspridzinātās daļas (tēlnieks Ģirts Burvis). Atjaunoja arī koka zvanu tornīti ar vārtu motīvu, nedaudz izmainot tā atrašanās vietu. Vēlāk kapu ansamblis tika papildināts ar kritušo vārdu plāksnēm, no granīta un nerūsējošā tērauda izveidojot glabātuvi grāmatai ar visu 2. Meža kapos apglabāto vācu karavīru vārdiem.[19]

KomandieriLabot

Landesvēra komandieriLabot

  • No 1918. gada novembra vidus – majors Šeiberts (Scheibert).[20]
  • No 1918. gada decembra beigām – hauptmanis fon Bekmans (von Boeckmann).
  • No 1919. gada 26. janvāra – huptmanis Dornāgens (Dorrnagen).
  • No 1919. gada 6. februāra – majors Flečers (Fletcher).
  • No 1919. gada 12. jūlija – pulkvedis Aleksanders (Alexander) un viņa vietnieks, barons fon Taube (von Taube).

Oberštāba priekšnieki:

  • No 1918. gada novembra vidus līdz decembra beigām - hauptmanis Dītrihs (Dietrich).
  • No 1919. gada februāra vidus – hauptmanis cu Dona (zu Dohna).
  • No 1919. gada 12. jūlija – majors fon Rādens (von Rahden), rotmistrs Dannels (Dannehl).

Adjutanti:

  • No 1919. gada 6. februāra – leitnants Engelmans (Engelmann).
  • No 1919. gada 12. jūlija – rotmistrs Keizerlings (von Keyserling).

Trieciengrupas komandieriLabot

  • No 1918. gada 17. novembra - rotmistrs Bēms (Böhm).
  • No 1919. gada 6. janvāra – barons Hanss Manteifels.
  • No 1919. gada g. 22. maija – barons Heinrihs Manteifels.
  • No 1920. gada 7. janvāra – grāfs Dankmārs Beizels fon Gimnihs (Dankmar Beissel von Gymnich).
  • No 1920. gada 21. marta – rotmistrs Oto Ekerts (Otto Eckert).

Štāba priekšnieki:

  • No 1918. gada 17. novembra - rotmistrs Toms Girgensons.
  • No 1919. gada 15. septembra – rotmistrs Volfs fon Damnics (Wolf von Damnitz).
  • No 1920. gada 7. janvāra – rotmistrs Oto Ekerts.

SastāvsLabot

Vācbaltiešu veterāni pēc kara beigām koncentrējās tikai uz vācbaltiešu vienību gaitām. 1929. gadā minētas šādas landesvēra vienības:

  • Trieciengrupa. To veido 1., 2., 5., 6. kājnieku skvadroni, 3. kavalērijas skvadrons, 4. ložmetēju skvadrons, artilērijas baterija, mīnētāju vienība.
  • Vācbaltiešu kaujas bataljons. Izveidots 1919. gada 25. janvārī Liepājā no trīs sākotnējo Rīgas rotu kareivjiem. Pirmais komandieris, hauptmanis Malmēde, tāpēc parasti saukts par Malmēdes vienību. No 1919. gada 11. jūlija komandieris ir Barts (Barth). To veidoja 1., 2.,3. kājnieku kompānijas, ložmetējnieku kompānija, mīnētāju vienība, vācbaliešu artilērijas baterija.
  • Vācbaltiešu bataljons. Izveidots 1919. gada 19. februārī pie Ventas frontes. Pirmais komandieris, grāfs cu Eilenburgs (zu Eulenburg). No 19. aprīļa komandē rotmistrs fon Jēna (von Jena). No 17. jūlija komandē barons Karls Hāns (Carl Hahn). To veidoja 1.(Rādena), 2.(Kleista), 3.(Rošera) kājnieku kompānijas, mīnētāju vienība, Hāna kavalērijas vienība, Zīverta artilērijas baterija. Rošera kompānija sākotnēji ietilpst Toeniges (Tönnige) Vācijas kareivju bataljonā un tikai 1919. gada jūlijā to iekļauj landesvērā.[21]
  • Neatkarīgās vienības, ko veidoja galvenokārt kavalērijas formējumi: Engelharta kavalērijas vienība, Drahenfela (Drachenfels) kavalērijas vienība, Goldfelda kavalērijas vienība, Štromberga izlūku vienība.

Sastāvs 1919. gada 20. maijā[22]Labot

 
Baltijas landesvēra struktūra 1919. gada 20. maijā
 
Baltiešu landesvēra vadības grupa 1919. gada rudenī pie Līvāniem. No kreisās Landesvēra komandieris Aleksanders (aizmugurē), štāba komendants Harijs Štrombergs, Zakens, štāba priekšnieks Joahims Hāns. Sarokojas Sesils Hāns un Karls Hāns.

1919. gada sākumā landesvērs sastāv no 5 bataljoniem (13 rotām), 6 eskadroniem un 4 artilērijas baterijām.

  • Barona Manteifela Triecienbataljons, 18 virsnieki, 406 kareivji.
  • Cilenberga bataljons, 28 virsnieki, 331 kareivis.
  • Malmēdes bataljons, 53 virsnieki, 408 kareivji.
  • Latviešu bataljons, 188 virsnieki, 213 kareivji.
  • Krievu (Līvena) bataljons, 66 virsnieki, 125 kareivji.
  • Citas vāciešu vienības, 28 virsnieki, 470 kareivji.
  • Artilērija, 52 virsnieki, 267 kareivji.
  • Kavalērija, 22 virsnieki, 298 kareivji.
  • Landesvēra oberštābs, 25 virsnieki, 143 kareivji.

Kopā 475 virsnieki un 2661 kareivis.[23]

Kājnieku daļas un to komandieriLabot

Kavalērijas daļasLabot

  • Latviešu kavalērijas nodaļa
  • Engelharta kavalērijas nodaļa
  • Drahenfela kavalērijas nodaļa
  • Papenheima kavalērijas nodaļa
  • Halma kavalērijas nodaļa
  • Krievu kavalērijas nodaļa

Artilērijas daļasLabot

  • 1. Vācbaltiešu baterija (Ēmke)
  • 2. Vācbaltiešu baterija (Barts)
  • 3. Vācbaltiešu baterija (Zīverts)
  • Vācbaltiešu haubiču baterija
  • Krievu baterija (Rols)

Sapieru daļasLabot

  • Latviešu sapieru nodaļa
  • MG Snaiperu nodaļa (hauptmanis fon Hainahs)
  • Sapieru nodaļa (Harijs Štormbergs)

Sakaru daļasLabot

  • Latviešu telefonistu nodaļa
  • Vācbaltiešu telefonistu nodaļa
  • Vācbaltiešu radio nodaļa

Transporta nodaļasLabot

  • Armijas autokolona 021
    • Munīcijas un vilciena kolona I
    • Munīcijas un vilciena kolona II
    • Zemeskolona III

AviācijaLabot

  • Lidotāju nodaļa 433

Medicīniskās daļasLabot

  • Lauka lazarete
  • Sanitāru rota
  • Sanitāru vilciens

Saimniecības daļasLabot

  • 1. Saimniecības rota
  • 2. Saimniecības rota
  • Pirts—mazgātava
  • Zirgu lazarete
  • Liepājas noliktava

Skatīt arīLabot

LiteratūraLabot

  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  • Andrievs Niedra „Tautas nodevēja atmin̦as – piedzīvojumi cīn̦ā pret lieliniecismu”. — Zinātne, Rīga 1998. ISBN 5796611445
  • Eugen Engelhardt, Wilhelm Engelhardt "Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918 - 1920". — Volk und Reich Verlag, Berlin 1938.
  • Baltischer Landeswehrverein „Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus”. — Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plates, Rīga 1938. (ein Gedenkbuch)
  • Cordt von Brandis "Baltikumer, Schicksal eines Freikorps". — Berlin 1939.
  • Rüdiger von der Goltz. "Meine Sendung in Finnland und im Baltikum". — Leipzig 1920.

FilmaLabot

AtsaucesLabot

  1. Vietējās ziņas: Pašaizsardzība. Jaunākās ziņas. 16.11.1918.
  2. Edgars Andersons. Latvijas vēsture: 1914-1920. Daugava: Stokholma, 1967., 344. lpp.
  3. Vietējās ziņas: brīvprātīgo pieteikšanās. Jaunākās ziņas. 15.11.1918.
  4. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  5. Konference par Latvijas vēsturi "Latvijas un Eiropas jaunās valstis: 1918 - 1939." Archived 2007. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē. 06.11.1998
  6. Şcheiberta|issueType:P Baltijas Ziņas, Nr.191 (14.12.1918)
  7. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam
  8. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  9. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam
  10. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  11. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  12. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  13. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  14. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  15. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  16. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  17. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  18. zudusilatvija.lv
  19. Pieminekļi vācu karavīriem II Meža kapos Rīgā
  20. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  21. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus
  22. Baltische Landeswehr by Shawn Bohannon
  23. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija

Ārējās saitesLabot