Oskars Borkovskis
Oskars Frīdrihs Borkovskis (vācu: Oskar Friedrich Borkowsky, 1872—1945) bija vācbaltiešu jurists un politiķis.
| ||||||||||
Pēc Kurzemes okupācijas 1915. gadā sadarbojās ar Kurzemes militāro pārvaldi, 1917. gada 21.—22. septembrī bija viens no sešiem Kurzemes Zemes sapulces Liepājas deputātiem, 1919. gadā Liepājas prokurors.
Latvijas brīvības cīņu laikā pēc Aprīļa puča Liepājas gubernators un vācu brīvprātīgo karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs viņu 1919. gada 26. aprīlī nominēja par Latvijas Pagaidu valdības vadītāju gāztā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vietā. Borkovskis savā valdībā uzaicināja piedalīties sešus ministrus no latviešu, vācbaltiešu un ebreju partijām.[1]
27. aprīlī Liepājā ieradās mācītājs Andrievs Niedra, kas kļuva par starpnieku sarunās starp Borkovski un gāztās Latvijas Pagaidu valdības ministriem. Pēc Antantes militārās misijas pieprasījuma viņš 29. aprīlī atbrīvoja Ulmaņa kabineta ministrus. Pēc neveiksmes jaunas kompromisa valdības izveidošanā 1919. gada 5. maijā Oskars Borkovskis nodeva Niedram valdības vadītāja pienākumus, kādu laiku saglabājot iekšlietu ministra portfeli.
1923. gada 11. janvārī Latvijas Tiesu palāta viņam uzrādīja apsūdzību par stāšanos sakaros ar Baltijas zemessardzes trieciena bataljonu, lai gāztu Latvijas pagaidu valdību, par sevis izsludināšanu par jaunās valdības komisāru un jauna ministru kabineta sastādīšanu. Rīgas apgabaltiesa Borkovskim 1924. gadā piesprieda 9 mēnešu ieslodzījumu pārmācības namā, ko Tiesu palāta nomainīja uz ieslodzījumu cietoksnī.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ IX. Liepājas posms. No: Bruno Kalniņš. "Vēl cīņa nav galā…", Stokholma, 1983.
- ↑ Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914–1940. Stokholma: Daugava 1976. — 314 lpp. (atsauce uz laikrakstā "Latvis" 1924. gadā publicēto prāvas atreferējumu)