Aleksandrs Plensners
Aleksandrs Plensners (1892—1984) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, rakstnieks un žurnālists. Latvijas militārais atašejs Berlīnē (1937—1940). Latviešu zemes pašpārvaldes ģenerāldirekcijas darbinieks, Latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieks (1941), Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks (1943—1944). Grāmatas "Latvijas atbrīvošanās" autors (1929).[1]
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1892. gada 25. aprīlī Grašu pagasta "Lejaspakuļu" māju saimnieka ģimenē. Mācījās Mangaļu tālbraucēju jūrskolā, studēja A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes sabiedriski juridiskajā nodaļā (1913—1915).
Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās iestājās Aleksandra karaskolā Maskavā, kuru beidza 1916. gadā. Kā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks piedalījās kaujās pie Smārdes un Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna, paaugstināts par štabskapteini (1920).
Pēc Latvijas brīvības cīņu sākšanās 1918. gada 11. decembrī kļuva par Latviešu nacionālo bruņoto spēku ģenerālštāba organizācijas nodaļas priekšnieku, Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Rīgai 31. decembrī iecelts par ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju 1919. gada 28. februārī pārskaitīts par kapteini. Gatavojoties Cēsu kaujām, 17. jūnijā pārcelts uz Ziemeļlatvijas brigādi, kur Valkā pildīja galvenā kara cenzora pienākumus, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 18. jūlijā iecelts par Preses nodaļas priekšnieku armijas virspavēlnieka štābā. No 1920. gada 19. janvāra līdz 1922. gada 8. jūlijam bija laikraksta "Latvijas Kareivis" galvenais redaktors. Publicēja stāstu Antica Fiamma (1920). 1920. gada 18. novembrī paaugstināts par pulkvežleitnantu.
Pēc brīvības cīņu beigām A. Plensners kļuva par Latvijas Universitātes filozofijas (1920—1927) studentu, iestājās latviešu studentu korporācijā "Lettonia", bija izdevuma "Universitas" pirmais redaktors. Vienlaikus pildīja Latvijas armijas galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka pienākumus. Pārgāja uz vēstures studijām LU (1927—1934), izdeva grāmatu "Latvijas atbrīvošanās" (1928), atkārtoti bija laikraksta "Latvijas Kareivis" redaktors (1932—1937). 1936. gada 17. novembrī paaugstināts par pulkvedi. Absolvējis Latvijas Augstāko kara skolu, viņš 1937. gada 24. maijā kļuva par Latvijas kara aģentu (militāro atašeju) Vācijā un Ungārijā. Pēc Latvijas okupācijas pulkvedis Plensners atteicās atgriezties dzimtenē, tādēļ Kirhenšteina valdība 1940. gada jūlijā viņam atņēma Latvijas pavalstniecību.
1941. gada maijā Marienburgā (Austrumprūsijā) viņš aktīvi līdzdarbojās Latvju kareivju nacionālās savienības darbības atjaunošanā, vēlāk kļūdams par tās vadītāju. Pēc Vācijas iebrukuma Latvijā 1941. gada 3. jūlijā Liepājā Vācijas Kara flotes kontradmirālis Francis Klāsens Plensneru pilnvaroja pārņemt latviešu pašaizsardzības vienību vadību Latvijas piekrastes apgabalos. 1941. gada 18. jūlijā mīklainos apstākļos mira latviešu pašaizsardzības vienību štāba priekšnieks Viktors Deglavs. Vācu okupācijas sākumā Aleksandrs Plensners strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu un kultūras ģenerāldirekcijā. No 1943. gada maija līdz 1944. gada vasarai viņš pildīja Latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska štāba priekšnieka pienākumus.
1944. gada 16. aprīlī, atsaucoties uz SS reihsfīrera Heinriha Himlera telegrāfisku rīkojumu, viņu nosūtīja uz fronti, par štāba priekšnieku ieceļot pulkvedi Arturu Silgaili. 27. maijā Plensners pārņēma 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu. 1944. gada 10. jūlijā Sarkanā armija veica pēkšņu un spēcīgu uzbrukumu 19. latviešu divīzijas kaujas iecirknī, mēģinot novērst tās atkāpšanos uz Opočku. Cīņu laikā pie Duhnovo pulkvedim Plensneram radās incidents ar sedzējrotas komandieri oberšturmfīreru Šmerbahu. Tādēļ 13. jūlijā Plensneru atcēla no pulka komandiera amata un nodeva lauka kara tiesai, apvainojot kaujas pavēles neizpildīšanā, tomēr kara tiesa viņu attaisnoja.
Kopš 1945. gada 20. februāra Plensners veica Potsdamā izveidotās Latvijas Nacionālās komitejas kancelejas priekšnieka pienākumus un martā kopā ar ģenerāli Bangerski apmeklēja Kurzemes cietoksni, lai vienoties ar SS grupenfīreru Hermani Bērendu par latviešu pašpārvaldes izveidi. Pēc bēgļu gaitām Vācijā 1950. gadā A. Plensners pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, trimdā nāca klajā viņa atmiņu grāmatas: "Divdesmitā gadsimta pārvērtības" un "Pret vētrām un negaisiem". Miris 1984. gada 3. aprīlī, apglabāts Stokholmas Meža kapos.[2]
Darbi
labot šo sadaļu
- Latvijas atbrīvošanās (1928)
- Divdesmitā gadsimta pārvērtības: atmiņas (1978)
- Pret vētrām un negaisiem (1982)
Literatūra
labot šo sadaļu- Pauls Irbe. Pulkvedis Aleksandrs Plensners. Tautai un tēvzemei veltīts mūžs: rakstu kopojums pulkveža piemiņai (1987)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XVI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 32 760-32 762. sleja.
- ↑ «nekropole.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 21. martā.