Bateru kauja
Bateru kauja jeb kauja pie Bateru mājām bija kauja Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 22. martā pie Džūkstes upes Jaunbērzes pagastā starp Latvijas armijas dienvidu grupas (jeb Latviešu atsevišķās brigādes) spēkiem un Padomju Latvijas armijas 10. latviešu strēlnieku pulku.
| Bateru kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Dienvidlatvijas brigāde |
.svg){kind=small} Padomju Latvijas armija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Jānis Balodis | Pēteris Slavens | ||||||
| Spēks | |||||||
| Dienvidlatvijas brigādes 1. Latvijas Neatkarības bataljons, 2. Cēsu bataljons, 3. Atsevišķais studentu bataljons | Padomju Latvijas armijas 10. strēlnieku pulks | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 10 kritušie, 23 ievainotie | ap 50 kritušo | ||||||
Priekšvēsture labot šo sadaļu
1919. gada 6. martā uzbrukuma laikā Padomju Latvijas armijas daļām savstarpējā landesvēra latviešu un vāciešu karaspēka daļu apšaudē gāja bojā 1. latviešu atsevišķais bataljona komandieris Oskars Kalpaks un Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis. 10. martā Atsevišķais latviešu bataljons kopā ar piekomandētajiem Goldfelda kavalēristiem ieņēma Saldu, 16. martā Studentu rota ieņēma Jaunpili un 17. marta rītā Bikstu muižu. Vācu landesvēra spēki 18. marta vakarā ieņēma Jelgavu, 19. martā Latviešu atsevišķais bataljons ieņēma Līvbērzi, bet Dzelzsdivīzija Dobeli. 20. martā latviešu bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķo bataljonu pārformēja par 1. Latviešu atsevišķo brigādi, rotas pārveidojot par bataljoniem (1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu) un nosaucot par Latvijas armijas dienvidu grupu.[1] To pastiprināja 2 jātnieku eskadroni, artilērijas baterija, velosipēdisti-izlūki un vezumieki. Brigādes skaitliskais sastāvs pieauga līdz 1000 kareivjiem un kavalēristiem.
Brigādei deva uzdevumu šķērsot Lielupi, un tā devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā. Savukārt Padomju Latvijas armijas 10. un 16. strēlnieku pulki saņēma uzdevumu doties pretuzbrukumā līdz Tukuma-Jelgavas šosejai.
Kaujas gaita labot šo sadaļu
22. marta rītā Latviešu atsevišķās brigādes vienības no Ērzeļu kroga devās Kalnciema virzienā. Pēc pāris kilometriem avangardā esošais Artuma-Hartmaņa eskadrons nonāca krustugunīs, kad to sāka apšaudīt no Bateru un Sarmu mājām. Abu naidīgo pušu spēki izvērsās kaujai. Studentu rotas vads un tikko kā saformētā kapteiņa E. Graudiņa rota veica apiešanas manevru, mežā uzduroties sarkano strēlnieku rotai, kas veica identisku manevru pretī. Kaujā, kas dažviet nonāca līdz tuvcīņai, sarkanie strēlnieki tika piespiesti atkāpties. Savukārt brigādei piekomandētā hauptmaņa Millera artilērijas baterija atklāja uguni pa Bateru mājām, apspiežot pretinieka ugunspunktu. Pēc artilērijas apšaudes Studentu rota un Latvijas Neatkarības bataljons devās triecienuzbrukumā un ieņēma pretinieka pozīcijas.[2]
Sekas labot šo sadaļu
Abas puses pēc divu stundu apšaudes atkāpās, taču kaujas rezultātā bija izjaukts Padomju Latvijas armijas mēģinājums doties uz Jelgavu, kuru Landesvēram ar Dzelzsdivīzijas atbalstu izdevās noturēt. 24. martā Dienvidlatvijas brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, bet 25. martā Studentu bataljons šķērsoja Lielupi un ieņēma Klīves muižu. 26. martā Neatkarības bataljons ar landesvēra Malmedes bataljona atbalstu ieņēma Sloku, sasniedzot plānoto Lielupes līniju, kur vācu un latviešu vienību uzbrukums apstājās uz gandrīz diviem mēnešiem.
Zaudējumi labot šo sadaļu
Kaujā krita ap 50 Padomju Latvijas armijas karavīri. Latviešu atsevišķā brigāde zaudēja 10 kritušos (Aleksandrs Baginskis, Kārlis Barons, Otto Greble u.c.) un 23 ievainotos.
Piemiņa labot šo sadaļu
1936. gadā kaujas vietā mežā netālu no Rīgas-Liepājas šosejas pie Bataru mājām atklāja piemiņas akmeni.[3] 2012. gadā to iekļāva Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.[4] Netālu no akmens uz koka piestiprināta piemiņas zīme kritušajiem padomju karavīriem.
Literatūra labot šo sadaļu
- Mārtiņš Peniķis. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. Rīga, 1938. (1961., 2005.)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «J. Zālīša pavēle par Latvijas armijas dienvidus grupu.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 31. maijā. Skatīts: 2018. gada 1. septembrī. Arhivēts 2007. gada 31. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ vesture.eu
- ↑ «Piemiņas akmens ģenerāļa Jāņa Baloža brigādes kaujas vietā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. februārī. Skatīts: 2018. gada 1. septembrī.
- ↑ Grozījums Kultūras ministrijas 1998.gada 29.oktobra rīkojumā Nr.128 "Par Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu" Kultūras ministrijas rīkojums Nr.6-1-75 Rīgā 2012. gada 5. martā