Jelgavas atbrīvošana (1919)

Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī bija Latvijas armijas uzbrukuma operācija no 1919. gada 15. līdz 21. novembrim Latvijas brīvības cīņu laikā, kurā tā piespieda Veimāras Republikas pakļautībā esošās Rietumkrievijas armijas daļas atstāt Jelgavu. Uzbrukuma dēļ nepiepildījās Vācijas valdības nodomi sākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību, lai vienotos par Kurzemes un Zemgales tālāko politisko statusu.

Jelgavas atbrīvošana (1919)
Daļa no Latvijas brīvības cīņām
Piemineklis "Varonīgajiem tēvzemes dēliem 1919" pie Skuju skolas, kur 1919. gada 18. novembrī 6. Rīgas kājnieku pulks apturēja Dzelzsdivīzijas pretuzbrukumu. Tēlnieki Mārtiņš Šmalcs, Kārlis Zāle (1937., atjaunots 1987. gadā).
Datums 1919. gada 15—21. novembris Vieta Ozolnieku novads, Latvija 56°41′33″N 23°46′43″E Iznākums Latviešu uzvara
Karotāji
Latvijas armija	Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija

Jelgavas atbrīvošanas piemineklis "Lāčplēsis un Melnais bruņinieks" (tēlnieks Kārlis Jansons, 1932).

Galvenās kaujas notika Jelgavas novada austrumu teritorijā.

Priekšvēsture

Stāvoklis pirms uzbrukuma Jelgavai 1919. gada 17. novembra vakarā.

Pēc sakāves Torņakalna kaujās Dzelzsdivīzijas komandieris Jozefs Bišofs 11. novembrī deva pavēli savam 2. Kurzemes kājnieku pulkam (2. Kurländisches Infanterie—Regiment), kuru pastiprināja ar divīzijas smago artilēriju (2 haubicēm un 3 lielgabaliem) un krievu virsnieku nodaļu, ieņemt un aizstāvēt Pirmā pasaules kara laika pozīcijas aiz Misas upes no Plakaniešiem līdz Rīgas-Jelgavas šosejai un tālāk līdz Ziemassvētku kauju "Latviešu pārrāvumam" (Letten Bruch) Tīreļa purvā. Baltenlandes pulkam (Regiment Baltenland) pavēlēja novietoties Zoslēnu un Magazīnas muižas rajonā, bet 1. Kurzemes kājnieku pulkam kopā ar Lutca ložmetēju bataljonu, ieņemt pozīcijas gar Iecavas upi no Rīgas-Jelgavas šosejas līdz Ozolu muižai (Paulsgnade). 3. Kurzemes kājnieku pulkam un sapieru bataljonam (Pionier—Kompanie) pavēlēja novietoties uz dienvidiem no Celmu mājām, Jēgeru bataljonam (Kurländisches Jäger—Bataillon) Tetelmindē, bet Stevera artilērijas pulka divām baterijām Katrīnes muižā. Dzelzsdivīzijas rezerve atradās Jelgavā un Meijas muižā izvietoja kavalērijas pulku. Pēc Bermonta pavēles Grāfa Kellera korpuss tika sadalīts Kupčinska, Bodes un Dudara kaujas grupās, kurām lika atiet uz Valguntes, Kalnciema un Slokas pozīcijām gar Lielupes krastiem.

Latvijas bruņoto spēku virspavēlniecība nolēma līdz Latvijas valsts pasludināšanas pirmajai gadadienai ieņemt Jelgavu. Pirmais kaujas uzdevums bija Vidzemes divīzijai Mārtiņa Peniķa vadībā izdzīt Dzelzsdivīziju no Misas pozīcijām un to atspiest līdz otrajām pozīcijām aiz Iecavas upes, kaut arī mazā artilērija nebija spējīga sagraut vecos vācu ierakumus un bija grūti iztīrīt ejas dzeloņstiepļu aizžogojumos. Latvijas III bruņuvilciens 12. novembrī no Olaines stacijas apšaudījās ar vācu bruņuvilcienu un piespieda to aizbraukt Jelgavas virzienā.

Savukārt 14. novembrī Latgales divīzijas (komandieris Krišjānis Berķis) 9. Rēzeknes kājnieku pulks sāka uzbrukumu Rietumkrievijas armijas krievu vienībām gar Lielupes kreiso krastu un izdzina ienaidnieku no Mellužiem un Asariem, un pēc nelielas cīņas ieņēma Slokas pilsētu, bet pulka II bataljons ieņēma Kalnciemu. Vidzemes divīzijas 5. Cēsu pulka I bataljons piespieda Dzelzsdivīzijas 2. pulka vienībām atstāt Misas upes pozīcijas pie Plakaniešiem, bet pulka II bataljons ieņēma Putraimu un Briedes mājas.

15. novembrī 9. Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma Ķemerus un kopā ar 3. jātnieku eskadronu sasniedza Jelgavas-Tukuma lielceļu, pa kuru tālāk devās Jelgavas virzienā. Vidzemes divīzijas komandieris Mārtiņš Peniķis pavēlēja 6. Rīgas pulkam ar 2 inženieru rotām, 5 lielgabaliem, 3 mīnmetējiem un 1 bruņuauto izvirzīties pa Rīgas-Jelgavas šoseju un ieņemt pozīcijas gar Iecavas upi no Misas ietekas līdz Purmaļiem.

17. novembrī Jelgavā ieradās ģenerālis Valters fon Eberharts, kas uzņēmās Rietumkrievijas armijas vadību Bermonta-Avalova vietā. Vācieši plānoja līdz Sabiedroto valstu Nisela misijas atbraukšanai atsist Latvijas armijas uzbrukumu Jelgavai un panākt sev izdevīgākus nosacījumus pamiera sarunās. Tādēļ Dzelzsdivīzija, Rosbaha trieciendaļa un Vācu leģiona 1. brigāde saņēma pavēli sagatavoties pretuzbrukumam. 17. novembrī kapteiņa Aparnieka komandētais 1. partizānu pulks ielauzās pretinieka aizmugurē, izraisot pretinieka paniku Jelgavā.

Kaujas par Jelgavu

18. novembra kaujas

Bruņotais automobilis "Kurzemnieks", kas piedalījās kaujā pie Skuju skolas.

18. novembra rītā Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulka II bataljons no Valgundes pāri aizsalušajai Lielupei pie Mislavas uzbruka Kupčinska komandētajai krievu karaspēka grupai, iegūstot 4 ložmetējus, un turpināja uzbrukumu gar Svētes upi. Tādēļ Dzelzsdivīzijas komandieris lika sava 3. pulka Jēgeru bataljonam (Kurländisches Jäger—Bataillon) atstāt rezerves pozīcijas tagadējā Ozolnieku teritorijā un caur Jelgavu doties pretuzbrukumā, jo cirkulēja baumas, ka latvieši pārrāvuši krievu fronti un tuvojoties Grīvaskrogam. Savukārt Dzelsdivīzijas 1. pulka vienības devās pretubrukumā un uzbruka Siguldas pulka ambulancei Ķīšu klosterī, kuru aizdedzināja. Tomēr kaujā pie Siguldas pulka štāba Ķīšos latvieši guva uzvaru, saņēma gūstā 16 vāciešu un 1 smago ložmetēju.

Tās pašas dienas rītā Dzelzsdivīzija kopā ar Rosbaha trieciena nodaļu un bruņuvilcienu sāka pretuzbrukumu pāri Iecavas upei Vidzemes divīzijas pozīcijām. Vācu 1. Kurzemes kājnieku pulks (1. Kurländisches Infanterie—Regiment) gar Misas upi caur Cenas muižu virzījās uz Dalbiņiem. Uzbrukumu pastiprināja lidmašīnas, kas lidoja ļoti zemu un no ložmetējiem apšaudīja latviešu pozīcijas. Rosbaha grupa ar 3 lielgabaliem, 4 uguns metējiem, 1 mīnmeteju un 2 haubicēm uzbruka 6. Rīgas kājnieku pulkam gar Rīgas-Jelgavas šoseju un dzelzceļu, kur to atbalstīja bruņuvilciens. Ap pusdienlaiku latviešiem izdevās stabilizēt 6. Rīgas pulka fronti, II bataljons kopā ar bruņuauto "Kurzemnieks" pie Skuju skolas apturēja ienaidnieka uzbrukumu. Lielgabalu baterija pie dzelzceļa pārbrauktuves apturēja vācu bruņuvilcienu. Vakarā palīgā ieradās arī bruņu automobilis "Staburags". 6. Rīgas kājnieku pulks kaujā zaudēja 16 kritušos un divus bezvēsts pazudušos, ievainojumus guva 58 karavīri.

Vācu 2. Kurzemes kājnieku pulks uzbruka 5. Cēsu kājnieku pulka pozīcijām pāri Iecavas upei pie Purmaļu mājām, bet Vācu leģiona Baltenlandes bataljons (Regiment Baltenland) pāri Lielupei uzbruka karaskolas kadetiem netālu no Garozas. Kaujā pie Vareļiem tika nogalināti 12 un ievainoti 7 karaskolas kadeti, kuriem 1935. gadā tika uzcelts piemineklis. Pie Garozas kroga vācu uzbrukumu izdevās apturēt. Neizdevās arī Dzelzdivīzijas 3. pulka Petersdorfa nodaļas uzbrukums Valmieras pulkam pāri Lielupei pie Emburgas.

Ģenerālis Eberhardts 18. novembra vakarā pa radio nosūtīja Latvijas bruņoto spēku virspavēlniekam Jānim Balodim šādu telegrammu: Latvijas armijas virspavēlniekam. Krievijas Rietumarmija ir pārgājusi Vācijas aizsardzībā. Esmu pārņēmis viņas virspavēlniecību. Lūdzu dot man pa radio piekrišanu naktī no 19. uz 20. pārtraukt kara darbību pamiera sarunu iesākšanai. Ģenerālleitnants Eberhardts, vācu virspavēlnieks Baltijā. Šo telegrammu armijas vadība ar Latvijas Republikas Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa piekrišanu atstāja bez atbildes, jo uzskatīja, ka Zemgali un Jelgavu izdosies ātrāk atbrīvot ar ieročiem nekā ar sarunām.

Pilsētas ieņemšana

Jelgavas atbrīvošanas operācija 1919. gada 21. novembrī.

Kārlis Ulmanis Lielajā ielā pēc Jelgavas atbrīvošanas (1919).

Naktī uz 1919. gada 21. novembri Latvijas armijas 6. Rīgas kājnieku pulks sāka uzbrukuma operāciju pret Dzelzsdivīzijas 1. Kurzemes kājnieku pulku un Rosbaha brīvprātīgo pulku (Freikorps Roßbach), kas bija izveidojuši aizsardzības līniju gar Iecavas upi ar mīnmetējiem un ložmetējiem daudzajos ķieģeļu cepļos upes krastos. 6. Rīgas kājnieku pulka II bataljons kapteiņa Jāņa Priedes vadībā ar diviem lielgabaliem un bruņumašīnu rīta agrumā uzbruka gar Rīgas-Jelgavas šoseju, III bataljons no Purmaļu māju rajona, bet I bataljons un vieglā lielgabalu baterija palika rezervē. Pirms kaujas ar lielgabaliem apšaudīja ķieģeļu cepļus, bet pēc kājnieku uzbrukuma sākuma apšaudīja pretinieka lielgabalu bateriju pie Valdekas muižas. Tās pašas dienas rītā 7. Siguldas kājnieku pulks un 8. Daugavpils kājnieku pulks tuvojās pilsētai no ziemeļrietumu puses Lielupes kreisajā pusē, kur 8. pulka I bataljons no rīta ieņēma Līvberzes staciju, Upes muižu un Bērzu muižu.

Pēc sīvas cīņas ap plkst. 07.00 6. Rīgas kājnieku pulka II bataljona 7. rotai izdevās izdzīt ienaidnieku no ķieģeļu cepļiem pie Rīgas-Jelgavas šosejas, tā šķērsoja Iecavas upi un strauji virzījās pa šoseju uz priekšu, ieņēma Valdekas muižu ar tās lielgabalu bateriju. Ap plkst. 09.30 rota sasniedza Ozolmuižas ceļu un ieņēma pozīciju Lielupes krastā pie koka tilta iepretī Jelgavas pilij, kur to apturēja stipra ložmetēju uguns no otra krasta. No Tetelmindes puses sāka pienākt ienaidnieka karaspēka nodaļas, kas sīvā kaujā tika sakautas Jelgavas preču stacijas rajonā. Savukārt pulka III bataljons nespēja šķērsot Iecavas upi iecirknī no Brankām līdz Purmaļiem, jo ienaidnieks nikni aizstāvēja ķieģeļu cepļus. Ap plkst. 11.00 6. pulka komandieris pavēlēja III un I bataljonam pa ieņemto Rīgas-Jelgavas šoseju doties uz uz Jelgavu, atstājot Purmaļu rajonā vienīgi instruktoru rotu.

Latvijas armijas uzbrukuma laikā Dzelzsdivīzijas ložmetējnieki turēja zem stipras uguns gan koka, gan dzelzs tiltu pāri Lielupei. Lai izvairītos no aplenkuma, Dzelzsdivīzijas komandieris pieņēma lēmumu atstāt Jelgavas pilsētu. Dienas pirmajā pusē 8. Daugavpils kājnieku pulka III bataljons bez nopietnas pretestības ieņēma Meijas muižu un pēcpusdienā caur Ezera vārtiem iegāja Jelgavas ziemeļrietumu nomalē. 7. Siguldas pulka II bataljons iegāja pilsētā no rietumu puses pa Dobeles šoseju, bet I bataljons, virzīdamies gar Lielupi caur Ozolu muižu, šķērsoja Lielupi un iegāja pilsētā no ziemeļu puses.

6. Rīgas pulka 4 rotas šķērsoja Lielupi augšup no preču stacijas un ap plkst. 17.30 ieņēma Jelgavas dzelzceļa pasažieru staciju. Pulka pārējās rotas pārgāja pāri Lielupes tiltiem un drīz vien savienojās ar 8. un 7. pulka vienībām, kuras bija ienākušas pilsētā no ziemeļrietumiem un rietumiem. Stacijas rajonā sakautais ienaidnieka karaspēks atstāja 11 lielgabalus un lielu daudzumu munīcijas. Pie Tušķiem kapteiņa Aparnieka 1. partizānu pulka karavīri nolaida no sliedēm pretinieka bruņuvilcienu.

Novērtējums

Ar Jelgavas ieņemšanu 21. novembrī izbeidzās cīņas ar Bermonta armiju. Nākamajās dienās vēl notika nelielas sadursmes starp uzbrūkošās Latvijas armijas avangardiem un ienaidnieka arjergardiem. Uzvara bija tik pilnīga, ka ienaidnieks lielā steigā atgāja no Zemgales un Kurzemes, atstādams lielā vairumā dažādas kara mantas.

Piemiņa

Piemiņas zīme pie Tušķiem, kur no sliedēm nolaida bermontiešu bruņuvilcienu (2003).

1922. gadā pulkvedis Mucenieks Rīgas–Jelgavas šosejas malā esošajos brāļu kapos pie Skuju skolas uzstādīja 3,5 m augstu koka obelisku ar 6. Rīgas kājnieku pulka šajā vietā kritušo 16 karavīru vārdiem. Skuju skolas pārzinis Jānis Mednis kopā ar audzēkņiem iedēstīja Varoņu aleju, kur katrai liepai deva kritušā vārdu: Hermanis Alksnis, Edgars Brencis, Jānis Eriksons, Aleksejs Ivanovs, Jānis Kaspars, Teodors Kalns, Jāzeps Martušs, Jānis Ozoliņš, Pēteris Ozollapiņš, Augusts Pastalnieks, Kārlis Podziņš, Frīdrihs Raibais, Roberts Paegle, Pēteris Sinka, Arvīds Sabers, Kārlis Vinters. 1933. gadā nodibināja jaunu pieminekļa celšanas komiteju. 1937. gada 24. oktobrī pie Skuju skolas atklāja arhitekta Nikolaja Voita travertīnā veidoto pieminekli ar cilni un uzrakstu "Varonīgajiem tēvzemes dēliem 1919". Bareljefu veidojis tēlnieks Mārtiņš Šmalcs saskaņā ar sava skolotāja profesora Kārļa Zāles norādījumiem. 1937. gada 28. novembrī 16 kritušo karavīru pīšļi tika pārapbedīti Cenas kapos. Padomju okupācijas laikā pieminekļa priekšā aizaudzēja egļu dzīvžogu, ko nocirta 1987. gada beigās.

1932. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis pie Jelgavas dzelzceļa stacijas atklāja pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem (tēlnieks Kārlis Jansons). 1942. gada 31. oktobrī pēc vācu okupācijas pārvaldes rīkojuma piemineklim nokala sakautā vācu bruņinieka tēlu, bet 1950. gadā padomju okupācijas pārvalde lika iznīcināt "baltgvardiem celto pieminekli". Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieminekļa autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons to atjaunoja un no jauna pieminekli atklāja 1992. gada 21. novembrī.

1935. gada 20. maijā Jelgavas-Iecavas ceļa malā pie Vareļu mājām atklāja pēc mākslinieka J.Borkovska meta veidotu pieminekli kritušajiem Karaskolas kadetiem ar uzrakstu: "Par Latvijas neatkarību 1919. gadā kritušie kadeti". Padomju okupācijas laikā 1951. gadā pieminekli saspridzināja, bet 1990. gada 17. novembrī to atjaunoja (arhitekts G.Meimanis un tēlniece R.Kalniņa-Grīnberga).

Tušķos pie Jelgavas—Tukuma dzelzceļa pārbrauktuves un kādreizējās Tušķu pieturas atrodas 1938. gada 14. augustā Latvijas Dzelzceļnieku aizsargu pulka izveidota piemiņas zīme, kas veltīta Ziemeļlatvijas partizāniem, kuri 1919. gada 22. (21.) novembrī šajā vietā no sliedēm nolaiduši bermontiešu bruņuvilcienu. Pēc tam šo bruņuvilcienu līdz pat 1930. gadam savām vajadzībām izmantoja Latvijas armija. 2009. gadā Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā izveidoja pieminekli Artura Kēlera kaujas grupai, kas Jelgavu atbrīvoja no ziemeļu puses.