Brestļitovskas miera līgums

Brestļitovskas miera līgums (oficiālais nosaukums — Miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses) bija starpvalstu līgums, ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā. Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas,[1] Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju.[2]

Pamiera līguma parakstīšana 1917. gada 15. decembrī. Kreisajā pusē Osmaņu impērijas, Austroungārijas, Vācijas un Bulgārijas delegācijas (līgumu paraksta Austrumu frontes virspavēlnieks Bavārijas princis Leopolds), labajā pusē Padomju Krievijas delegācija (sēž Ļevs Kameņevs, Ādolfs Joffe un Anastāsija Bicenko)
Krievijas delegācija Brestļitovskas miera līguma sarunās īsi pirms sarunu pārtraukšanas 15. janvārī. Sēž no kreisās: Ļevs Kameņevs, Ādolfs Joffe, Anastāsija Bicenko. Stāv no kreisās: Vladimirs Lipskis, Pēteris Stučka, Ļevs Trockis, Ļevs Karahans

Tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība 1917. gada 8. novembrī izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Turpmākajām miera sarunām boļševiku delegācija piedāvāja šādus principus: atteikšanās no aneksijām, okupēto teritoriju ātra atbrīvošana, tautu pašnoteikšanās, atteikšanās no reparācijām. Uz to vācu puse ieteica "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[3]

1918. gada 7. janvārī Ļevs Trockis atbrīvoja Ādolfu Joffi un pats pārņēma sarunu vadīšanu ar mērķi novilcināt sarunas līdz "pasaules revolūcijas" sākumam karojošajās valstīs. Savukārt Vācijas delegācija izvirzīja šādus nosacījumus: Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšana. Trockis 18. janvārī lūdza uz laiku pārtraukt sarunas un devās uz Petrogradu.

Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 22. janvārī Kijivā proklamēja Ukrainas neatkarību un tās valdība nosūtīja miera sarunu delegāciju uz Brestļitovsku. Pēc tam, kad sarkangvardi 8. februārī ieņēma tās galvaspilsētu Kijivu, Ukraina 1918. gada 9. februārī parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm, kurā apņēmās samaksāt kontribūcijas ar pārtiku, izejvielām, bet pretī saņēma atzīšanu un militāro palīdzību. Krievijas delegācijas vadītājs Trockis 10. februārī paziņoja, ka "Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu un no savas puses pasludina karastāvokli ar Centrālajām valstīm par pārtrauktu. Krievu karaspēkam vienlaicīgi tiks dota pilnīgas demobilizācijas pavēle visās frontēs." 1918. gada 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts.

16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu. 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums arī Minskas virzienā, kur atradās krievu rietumu frontes virspavēlniecība un Kijivas virzienā Ukrainā. Jau 19. februārī Ļeņins vācu pusei lika steigšus piedāvāt slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē."

21. februārī vācieši ieņēma Minsku. 23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja. 24. februārī Vācijas armija ar ukraiņu vienību līdzdalību ieņēma Žitomiru, bet 2. martā Kijivu. 28. februārī vācieši ieņēma Narvas pilsētu, kas atrodas tikai apmēram 100 km attālumā no Petrogradas, tādēļ padomju valdība pārcēlās uz Maskavu, kas 5. martā oficiāli tika pasludināta par Padomju Krievijas galvaspilsētu.

3. martā Brestļitovskā tika parakstīts miera līgums, ko 15. martā ratificēja 4. ārkārtas padomju kongresa laikā. 8. martā Jelgavā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste. 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

 
Vācija atvēl osmaņiem pāris Aizkaukāza apgabalus
 
Aptuvenas teritorijas, kas nonāca Vācijas Impērijas un Austroungārijas Impērijas kontrolē

Vēl pirms Brestļitovskas miera sarunu sākuma notika Vācijas un Ukrainas Centrālās Radas sarunas par Ukrainas neatkarības atzīšanu. Padomju valdības pārstāvis Trockis bija spiests atzīt Ukrainas delegāciju par neatkarīgiem sarunu dalībniekiem. Ņemot vērā šo piemēru, 14. janvārī Osmaņu impērija piedāvāja Aizkaukāza Komisariātam sākt tiešas miera sarunas. Aizkaukāziešiem arī piedāvāja nosūtīt savu atsevišķo delegāciju uz Brestļitovskas sarunām. Kamēr Komisariāts vilcinājās ar atbildi, osmaņi gatavojās uzbrukumam. Šajā laikā Krievijas Kaukāza armija beidza pastāvēt, to aizvietoja gruzīnu un armēņu zemessardzes vienības. Kad Trockis pameta Brestļitovskas miera sarunas, osmaņi uzsāka uzbrukumu Kaukāzā, kam sekoja Trabzonas miera konference.

Līguma galvenie punkti

labot šo sadaļu

Brestļitovskas miera līguma galvenie punkti bija:[4][5]

  • 1. Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija no vienas puses un Krievija no otras puses paziņo, ka karastāvoklis starp tām ir beidzies. Tās ir nolēmušas turpmāk dzīvot savstarpējā mierā.
  • 3. Teritorijas, kas atrodas uz rietumiem no vienošanās rezultātā novilktās līnijas (skat. pielikuma tekstu zemāk) un agrāk piederēja Krievijai, turpmāk vairs nebūs pakļautas Krievijas valstiskumam [..]. Precīzu līnijas noteikšanu veiks vācu—krievu komisija. Minētajām teritorijām nebūs nekādu pienākumu pret Krieviju, kas būtu radušies sakarā ar to kādreizējo piederību Krievijai. Krievija atsakās no jebkādas iejaukšanās šo teritoriju iekšējās lietās. Vācija un Austroungārija apņemas šo teritoriju nākotni noteikt saskaņā ar to iedzīvotāju gribu.
  • 4. Vācija ir gatava pēc vispārējā miera noslēgšanas un Krievijas karaspēka demobilizācijas atstāt teritorijas uz austrumiem no 3. paragrāfā minētās līnijas, ja vien 6. paragrāfs nenosaka citādi. [..]
  • 6. Krievija apņemas tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. Ukrainas teritorija tiek nekavējoši atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Krievija apturēs jebkādu aģitāciju pret Ukrainas Tautas republikas valdību vai tās oficiālajām iestādēm. Igaunija un Vidzeme (tekstā — Livonija) arī tiks bez kavēšanās atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Igaunijas austrumu robeža stiepjas pa Narvas upi. Vidzemes robeža stiepjas pa Peipusa ezeru un pa Pleskavas ezeru līdz tā dienvidrietumu stūrim, tad pāri Lubānas ezeram Līvānu virzienā pie Daugavas. Igauniju un Vidzemi okupēs vācu policija līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. [...] Arī Somija un Ālandu salas tiks atbrīvotas no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem, somu ostas no krievu flotes un krievu jūras karaspēka vienībām [...]
  • 8. Abu pušu karagūstekņi tiks atlaisti uz savām dzimtenēm. [..]
  • 9. Līguma slēdzējpuses savstarpēji atsakās no savu kara izdevumu atlīdzināšanas [..].
  • 14. Savstarpējais miera līgums tiks ratificēts. [..] Krievijas valdība apņemas divu nedēļu laikā veikt apmaiņu ar ratifikācijas dokumentiem. Miera līgums stājas spēkā pēc tā ratifikācijas, ja vien tā paragrāfi, tā pielikumi vai papildu līgumi neparedz savādāk.
 
Sārtā krāsā iekrāsota teritorija, kas pēc līguma parakstīšanas vairs nebija pakļauta Krievijas valstiskumam. Vācija un Austroungārija apņēmās šo teritoriju nākotni noteikt saskaņā ar to iedzīvotāju gribu.

Līguma pielikums par Vācijas-Krievijas ietekmes zonu robežlīniju Latvijā:[6]

"3. punktā pieminētā līnija nosaka Krievijas pakļautībā esošās teritorijas rietumu robežu, kas iet starp Roņu un Kihnu salām, šķērso Rīgas līci līdz Gaujas ietekai, tad no austrumiem apliec Rīgu līdz Ikšķilei, šķērso Daugavu un gar tās gaitu turpinās līdz agrākajai Kurzemes guberņas robežai austrumos no Daugavpils, gandrīz līdz Drujai, no turienes pagriežas uz dienvidrietumiem un turpinās pāri Strustas ezeram līdz Drisvjatu ezeram.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes protests

labot šo sadaļu

1918. gada martā Latviešu pagaidu nacionālā padome izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu:[7]

"Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektoratam, Vidzemes atlikusē latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet trešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta, kultura un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionālo, kulturelo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokratijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām".

Papildvienošanās Berlīnē

labot šo sadaļu

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas, Vidzemes un Gruzijas. Vācija apņēmās neatbalstīt Padomju Krievijai naidīgos spēkus. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

Līguma pārtraukšana

labot šo sadaļu

Pirmā pasaules kara nobeiguma fāzē Vācija cieta militāru sakāvi Rietumu frontē un meklēja izlīgumu ar Antantes valstīm. 1918. gada 5. novembrī Vācijas valdība pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Padomju Krieviju. Ar 11. novembra pamiera līguma 15. punktu Antantes valstis panāca Brestļitovskas līguma anulēšanu no Vācijas puses.[8] Arī Krievijas valdība 1918. gada 13. novembrī anulēja Brestļitovskas miera līgumu.

  1. Līguma parakstīšanas laikā Latvija bija sadalīta divās daļās. Gandrīz visa Kurzemes guberņas teritorija un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa lielākā daļa atradās Oberosta pārvaldē. Pārējā sadalītās Vidzemes guberņas latviešu daļa atradās Iskolata kontrolē, 1917. gada 14. decembrī Vidzemes guberņai bija pievienoti Latgales apriņķi.
  2. Līguma teksts (krieviski)
  3. Krieviskais tulkojums: «принять к сведению заявления, в которых выражена воля народов, населяющих Польшу, Литву, Курляндию и части Эстляндии и Лифляндии, о их стремлении к полной государственной самостоятельности и к выделению из Российской федерации» no «Мирные переговоры в Брест-Литовске», т. I, изд. НКИД, М. 1920, стр. 29.
  4. Līguma teksts Arhivēts 2009. gada 12. decembrī, Wayback Machine vietnē. (vāciski)
  5. Nepilns līguma teksts (krieviski)
  6. Proceedings of the Brest-Litovsk Peace Conference The Peace Negotiations Between Russia and the Central Powers 21 November, 1917-3 March, 1918 Appendices: Russia-Germany. Adaptēts no angliskā tulkojuma: Washington, Government Printing Office, 1918
  7. «Latviešu Nacionālās Padomes protests pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. janvārī. Skatīts: 2015. gada 14. februārī.
  8. Armistice between the Allied Governments and Germany

Ārējās saites

labot šo sadaļu