Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
Rietumu Brīvprātīgo armija (krievu: За́падная доброво́льческая а́рмия), vāciski saukta arī par Krievijas Rietumu armiju (vācu: Russische Westarmee) jeb Rietumkrievijas Atbrīvošanas armiju (vācu: Die Westrussische Befreiungsarmee), kā arī saukti par Bermontiešiem,[1][2] bija Pāvela Bermonta-Avalova komandētā un Rīdigera fon der Golca atbalstītā krievu un vācu algotņu armija, kas Brīvības cīņu laikā 1919. gada rudenī (Bermontiādes laikā) karoja pret Latvijas Bruņotajiem spēkiem.
 Vienīgais saglabājies armijas karogs | |
| Valsts |
 Baltā kustība (oficiāli).svg){kind=small} Vācija (neoficiāli) |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1919. gada 11. septembris — 1919. gada 1. decembris |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Karavīru skaits | ap 50 000 |
| Militārās operācijas |
Latvijas brīvības cīņas Lietuvas brīvības cīņas |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Pāvels Bermonts Valters fon Eberharts |
Armiju nodibināja tajā Krievijas pilsoņu karā periodā, kad Deņikina Dienvidkrievijas armija 1919. gada jūlijā—novembrī strauji virzījās uz Maskavu un uz Vāciju orientētie krievu un vācbaltiešu politiķi plānoja izveidot restaurētās Krievijas Impērijas rietumu provincēs sev lojālu t.s. "Rietumkrievijas valdību". 1919. gada septembrī ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai — operāciju "Zibensspēriens" (vācu: Blitzschlag)[3]
Armijas izveidošana
labot šo sadaļuPēc 1919. gada 3. jūlijā noslēgtā Strazdumuižas pamiera noteikumiem, sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība, izņemot cīņu pret Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem, kā arī jāatstāj Rīga (tuvākajā laikā arī pārējā Latvijas teritorija). Palikt varēja tikai Baltijas landesvērs, kuru atkal jāiekļauj Latvijas bruņoto spēku sastāvā.
Tā vietā, lai Vācijas armijas 6. rezerves korpuss atstātu Latvijas teritoriju, tas joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. Vācu spēku komandierim Baltijā fon der Golcam pievienojās "kņazs" Pāvels Bermonts, kurš centās ar tā palīdzību organizēt karaspēka daļas līdzdalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Šim nolūkam viņš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt brīvprātīgos un izveidojis t.s. “Atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību”, kuru bija iecerējis veidot, kā jātnieku — ložmetējnieku vienību. Grāfa Kellera korpusam Kurzemē pievienojās šeit palikušās vācu daļas — Virgoliča korpuss, Vācu leģions, Dzelzsdivīzija, Dibiča brīvkorpuss un Plēves grupa. Vācijas armijas virspavēlniecība atbalstīja šādas armijas izveidošanos, jo šai gadījumā Vācijai nevarētu pārmest kaujas darbību turpināšanu austrumos, taču reāli karadarbība turpinātos, pie tam ciešā atkarībā no Vācijas. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā.
Neraugoties uz 1918. gada 26. novembra "Vinniga notu", kurā Vācija de facto atzina Latvijas Pagaidu valdību, Bermonts-Avalovs pieņēma, ka pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Baltijas provinces atkal no starptautisko tiesību viedokļa pieder Krievijai.[4]
No Vācijas šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā.[5]
Armijas sastāvs
labot šo sadaļuPrecīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vēstures literatūrā pieturas pie šāda sastāva:[6]
- Dzelzsdivīzija ~18 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
- Vācu leģions ~12 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
- Grāfa Kellera korpuss ~10 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
- Virgoliča korpuss ~5000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
- Plēves grupa ~3000 vīru;
- Dībiča brīvkorpuss ~1000 vīru;
- Upju flote.
Kopā armijas sastāvā bija aptuveni 40—45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči.[7][8]
Valdības padome un finanses
labot šo sadaļuPēc tam, kad 1919. gada 21. septembrī vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā, Vācijas valdība pārtrauca finansiālās palīdzības sniegšanu. 6. oktobrī Bermonts apstiprināja nolikumu par Valdības padomes nodibināšanu, kuras priekšsēdētājs bija Konstantīns fon der Pālens (Константин Констанович Пален, 1861—1923), bet finansu un tirdzniecības-rūpniecības nodaļas vadītājs Rūdolfs fon Engelharts. Nodaļa sagatavoja Bermonta armijas pagaidu maiņas zīmes jeb " kases zīmes" (Kassenschein) 1, 5 un 10 marku vērtībā, ko sākumā iespieda Goca litogrāfijā Berlīnē, pēc tam J. Štefenhāgena litogrāfijā Jelgavā. 27. oktobrī Bermonts parakstīja pavēli par 1 markas naudaszīmju laišanu apgrozībā. Maiņas kurss bija 2 markas = 1 ostrublis = 2 Krievijas Impērijas rubļi.[9] Aversā bija teksts krieviski, bet reversā vāciski.
Sakāve
labot šo sadaļu
Latvijas bruņotie spēki ar Sabiedroto valstu un Igaunijas atbalstu pilnīgi sakāva Rietumkrievijas armiju Latvijas teritorijā, Lietuvas armija sakāva tās paliekas 1919. gada decembrī un piespieda atkāpties uz Austrumprūsijas teritoriju, kur tā tika demobilizēta. Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija šajās kaujās cieta sagrāvi un zaudēja aptuveni 5000 kritušo (Latvijas Bruņotie spēki zaudēja aptuveni 2000 kritušo).[10] Decembra sākumā pēdējās sakautās armijas daļas šķērsoja Latvijas—Vācijas robežu pie Palangas. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[11]
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ «Brīvības cīņas | Nacionālie bruņotie spēki». www.mil.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-10.
- ↑ «bermontieši | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2023-06-10.
- ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. — Berlin, 1938., S. 87.
- ↑ Bernhard Sauer. "Mythos eines ewigen Soldatentums". 894 lpp.
- ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
- ↑ Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. — Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
- ↑ Pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51—52 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu. — Awaloff. Im Kampf gegen den Bolschewismus. — Hamburg, 1925., S. 219.
- ↑ Pēteris Radziņš grāmatā "Latvijas atbrīvošanas karš" (Rīga, "Avots", 1990.) min šādus skaitļus: Vācu leģions, 5500 karavīri, 39 lielgabali; Dzelzs divīzija, 5000 karavīri, 20 lielgabali; Krievu nodaļa, 1500 karavīri, 6 lielgabali — pavisam 12 000 kājnieku un 65 lielgabalu.
- ↑ K. Ducmane, A. Ozoliņa. Naudas laiki Latvijā. No mārkas un vērdiņa līdz latam un eiro. Rīga: 2013. — 128 lpp.
- ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.
- ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Rietumu brīvprātīgo armija — Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
- П.Р.Бермонт-Авалов. Документы и воспоминания. "Вопросы истории", Москва, 2003, NoNo 1, 2, 5, 6 Arhivēts 2011. gada 6. septembrī, Wayback Machine vietnē.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |