Vikipēdija

Carnikava

Ādažu novada Carnikavas pagasta centrs
Šis raksts ir par ciemu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Carnikava (stacija).

Carnikava (no lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Zarnikau, Koivemund — ‘Gaujas grīva’) jeb agrāk Sānkaule[2][3][4][5][6] ir vairāk nekā 800 gadu sena apdzīvota vieta Ādažu novadā un ir Carnikavas pagasta centrs. Atrodas Vidzemes rietumos netālu no Gaujas ietekas Rīgas līcī tās kreisajā krastā. Pēc iedzīvotāju skaita Carnikava ir otrais lielākais ciems Latvijā un 38. lielākā apdzīvotā vieta valstī (2024. g. dati).

Carnikava
ciems
Carnikavas dzelzceļa stacijas ēka 2021. gadā
Carnikava (Latvija)
Carnikava
Carnikava
Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ādažu novads
Pagasts Carnikavas pagasts
Pirmoreiz minēta 1211. gadā
Citi
nosaukumi
Platība
 • Kopējā 7,32 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (2024)[1]
 • kopā 5 137
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss LV-2163
Mājaslapa carnikava.lv
Carnikava Vikikrātuvē

Vēsture

labot šo sadaļu

Carnikava — 18. un 19. gadsimtos saukta arī kā Meņģeļu muiža[7] — pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta (kā Coywemunde un Coiwemunde), daļa no Kubeseles novada.[8] "Latviešu Avīzes" 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule,[9] Krišjānis Barons rakstīja — Sānkeaute.[10]

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16. decembrī[11] Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā[11] to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).[12]

1626. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodeva pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) tika nodota kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpirka Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķīra to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķīra tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem ieguva landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķīra tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu[13]; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām.[14]

Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais[15] Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Meins.[16] Līdz 2017. gada 10. decembrim, kad baznīcu nodedzināja,[17] 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca bija visvecākā Vidzemes koka baznīca.[18] Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsimta otrajā pusē bija Sv. Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens,[19] pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda[20] būvēta greznākā pils Vidzemē — Carnikavas pils. Carnikavas kapi izveidoti 1773. gadā,[21] šajā laikā arī celts arhitektūras piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā.[22] 1782. gadā muiža ar tās kapellu piederēja pie Daugavgrīvas draudzes,[3] 1826. gadā — pie Ādažu.[23] 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlāja muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.

Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja tikai 1866. gadā. Carnikavieši 1875. gadā nodibināja labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Kopš 19. gadsimta Carnikavas pagastā darbojās draudzes skola. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju. 1906. gada 14. maijā Tēvija ziņoja, ka muižu no P. Pandera par 500 000 rubļu nopircis Heinrihs Gēgingers.[24] 1917. gada 30. septembrī nodeg Carnikavas muižas pils, iespējams – Krievijas Impērijas armijas karavīru tīšas vai netīšas rīcības dēļ.[25] Neilgi pēc tam Rīgas operācijas ietvaros Carnikavu ieņem vācu armija.

Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada janvārī Carnikavu ieņem Padomju Latvijas armija. No 24. līdz 27. maijam komunistus no Carnikavas padzen Atsevišķās latviešu brigādes 1. kavalērijas divizions Aleksandra Loevinga-Lēvinga vadībā kopā ar Landesvēru.[26][27] Kad varu pēc tam apkārtnē pārņem Bermonta armija, 1919. gada jūnijā un jūlijā Cēsu kauju ietvaros Carnikavu atbrīvo apvienotais igauņu-latviešu karaspēks. Starpkaru laikā ciemā darbojas 1875. gadā dibinātā Carnikavas labdarības biedrība un citas organizācijas, kā arī un zvejas uzņēmums "Carnikava". 1933. gadā labdarības biedrības vajadzībām tiek uzcelts Tautas nams "Ozolaine" un 1934. gadā – dzelzceļa līnijas Zemitāni–Rūjiena tilts pār Gauju.[28][29]

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 28. un 30. jūnijā pie dzelzceļa tilta notiek kaujas starp padomju karavīriem un latviešu nacionālajiem partizāniem, kas novērš tilta uzspridzināšanu.[30] 1944. gadā vācu karaspēks no Carnikavas apkārtnes atkāpjas bez kaujas, taču saspridzina tiltu, kuru pēc kara atjauno līdzīgā izskatā. Līdz 1949. gadam Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Ciemā atradās zvejnieku kolhozs "Carnikava".[31]

Carnikavas pagasts Rīgas rajona sastāvā izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu, kuru 2021. gada 1. jūlijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā pievienoja Ādažu novadam kā Carnikavas pagastu.[32]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

labot šo sadaļu

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[33]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
19651 110—    
19701 107−0.05%
19791 569+3.95%
GadsIedz.±% g.p.
19893 337+7.84%
20003 340+0.01%
20063 700+1.72%
GadsIedz.±% g.p.
20113 892+1.02%
20214 537+1.55%

Izglītība un kultūra

labot šo sadaļu

Carnikavā darbojas deviņgadīgā skola, jauniešu deju kolektīvs "Abi divi", pirmskolas bērnu deju grupa "Dālderītis", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Arnika". Daudzi no kolektīviem darbojas Carnikavas centrā esošajā Tautas namā "Ozolaine" (atklāts 1933. gadā).[34] Ar 2024. gada 1. septembri plānots Carnikavas pamatskolai piešķirt vidusskolas statusu.[35]

Personības

labot šo sadaļu

Carnikavā savā īpašumā strādājis biologs, embrioloģijas tēvs Kristians Panders, no 1827. līdz 1842. gadam veicot zinātnisko izpēti par paleontoloģiju, īpaši devona un silūra periodu.[36] Carnikavas muižas centra izdzīvojušajā pārvaldnieka namā (mūsdienās - Jūras iela 2) pēc Latvijas brīvības cīņu beigām līdz savai nāvei dzīvoja ģenerālis Mārtiņš Vācietis ar ģimeni. Carnikavas ciema daļa Sautiņi radusies no paraugsaimniecības, kurā saimniekoja vairāku Saeimas sasaukumu deputāts un lauksaimnieks Eduards Grantskalns.

Carnikavas novada Siguļu kapsētā atdusas viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis ar dzīvesbiedri dzejnieci — Ludmilu Vācieti (Azarovu). Carnikavā ilgstoši dzīvojis riteņbraucējs Toms Skujiņš, kurš 2021. gadā tika atzīts par Carnikavas novada gada sportistu.[37]

Carnikavas nēģi

labot šo sadaļu

Carnikavas nēģus uzskata par latviešu delikatesi. Apaļmutnieks upes nēģis (Lampetra fluviatilis) pieder bezžokļaiņu Agnatha virsklases nēģu klasei, ir pat miljons gadu sena suga. Carnikavieši senāk nēģi dēvēja par zutiņu, lai neizklausītos vāciski, bet smalkajās aprindās to dēvēja par neinaugu (no vācu: Neunauge — 'deviņacis'). 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu laikrakstos Carnikava dēvēta par "nēģu karalisti". Carnikavā vērienīgi svin Nēģu svētkus.[38]

Attēlu galerija

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ LĢIA vietvārdu datubāze
  2. ↑ Zarnikau (ltt.Sahnkaule, auch Gaujas-Mengela-M.)//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.228
  3. ↑ 3,0 3,1 Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62, S.676.
  4. ↑ Feldmann, Hans Johannes, von Zur Mühlen, Heinz. Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). Köln/Weimar: Böhlau Verlag, 1990. S.536.
  5. ↑ Napiersky, Karl E. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland. Erstes Heft. Riga: Druck un Verlag von W. F.Häcker, 1843. S.29
  6. ↑ "Rihgas leela Bihbeles-beedriba", Latweeschu Awises, Nr.50. Zettortdieena, 14tā Dezember 1850. 252.lpp.; "Par laukskohlu buhschanu Widzemē 1879/80. gadā." (Pielikums "Baznīcas un skolas ziņas"), Latweeschu Awises, 1882. gada 10. marts. 1.lpp.
  7. ↑ Krodsneeks J. Is Baltijas wehstures, 2—3. sējumi. Grāmatas Rigas Latw. beedribas derigu grahmatu nodal̦as isdewums 234. izdevums;251. izdevums. 2. sējums. Rigas Awises, 1913. — 26.lpp.
  8. ↑ Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga : Zinātne. 1993. 168, 169. lpp.
  9. ↑ "Righē 27tā Oktobera", Latweeschu Awises. Nr.33. Zettortdeenā, 4ā Nowembera 1826. 2.lpp
  10. ↑ Barons, Krišjānis, 1835-1923 Landkārte no latviešu zemes, 1859
  11. ↑ 11,0 11,1 Stryk, L. von. Beitraege zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Teil 2. Albanus'sche Buchdruckerei, 1885. S.69.
  12. ↑ Hagemeister, Heinrich von. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Teil 1. Riga: Eduard Franzen's Buchhandlung, 1836. S.52-53
  13. ↑ Dunsdorfs, E. Gaŗezera senraksti. Garezera raksti, Nr.5. 1934. gada 1. janvārī, 9.lpp
  14. ↑ Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62.
  15. ↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  16. ↑ Fridericus Menius. "Syntagma de origine Livonorum". Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  17. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 10. decembrī. Skatīts: 2017. gada 10. decembrī.
  18. ↑ http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/carnikavas-evangeliski-luteriska-baznica Arhivēts 2015. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē. Vidzemē, Brīvdabas muzejā esošās Sv.Pētera Usmas baznīca celta 1705. gadā Kurzemē pie Usmas ezera, Bornes baznīca celta 1537. gadā, ko apstrīd mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Sēlijā, Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Vecbornē, bet Valmierā esošā Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta Latgalē, Višķos 1621. gadā. http://www.catholic.lv/viski/baznica.html Arhivēts 2008. gada 23. martā, Wayback Machine vietnē. Turaidas baznīca ir celta 1750. gadā (http://www.turaidasdraudze.lv/baznica Arhivēts 2013. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē.), bet Lodes (Apšu) baznīca — 1780. gadā. http://www.latvia.travel/lv/lodes-apsu-baznica Arhivēts 2014. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  19. ↑ August Wilhelm Hupel. Der nordischen Miscellaneen 1.-28 Stück: Materialien zu einer öselschen Adelgeschichte. v. Hirschheydt, 1790S. S.260.
  20. ↑ Krastiņš, Jānis. Dr.arch. Arhitektūras stili Latvijā. http://e.znet.lv/Arhitekt_stili_Latvija_Text.pdf Arhivēts 2015. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  21. ↑ http://www.vieglicelot.lv/lv/object/carnikavas-kapi.htm[novecojusi saite]
  22. ↑ Dzintars, Jānis. Okupētās Latvijas dienas grāmata: 1944.--1972. Latviešu nacionālais fonds, 1976. 159. lpp
  23. ↑ Neuermühlen//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.227-228
  24. ↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38.lpp.
  25. ↑ «Par kādreiz grezno Carnikavas muižu šodien liecina vien kolonnas kapitelis». Lsm.lv (latviešu). 2018-09-22. Skatīts: 2024-07-04.
  26. ↑ «LKOK nr.3/1136 : Loevings-Lēvings, Aleksandrs». lkok.com. Skatīts: 2024-07-04.
  27. ↑ «Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku divizions - Vēsture». vesture.eu. Skatīts: 2024-07-04.
  28. ↑ «Tautas nams "Ozolaine"». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2024-07-04.
  29. ↑ «Foto: Dzelzceļa tilts Carnikavā pār Gauju». Latvijas Dzelzceļa muzejs. Skatīts: 2024-07-04.
  30. ↑ «Latviešu karavīru kapi un piemiņas vietas: Carnikavas kapos 1941. gada jūnijā kritušo nacionālo partizānu brāļu kapi». Latviešu karavīru kapi un piemiņas vietas. otrdiena, 2020. gada 14. janvāris. Skatīts: 2024-07-04.
  31. ↑ «Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā (2019) – Nematerialakultura.lv» (latviešu). Skatīts: 2024-07-04.
  32. ↑ «No 1. jūlija informāciju par pašvaldības aktualitātēm uzziniet www.adazi.lv». carnikava.lv. Skatīts: 2022-01-06.
  33. ↑ CSP
  34. ↑ «Tautas nams "Ozolaine"». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2024-06-09.
  35. ↑ «Satraukums, bērnu čalas un prieks par nākotni. Kā Zinību dienu sagaidīja Latvijas skolās». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-03-14.
  36. ↑ The Quarterly Journal of the Geological Society of London. Geological Society of London. The Society, 1866. p.xxxvii
  37. ↑ «Sumināti Carnikavas novada sportisti». www.sports.carnikava.lv. 2021-03-30. Skatīts: 2022-01-06.
  38. ↑ Roze, Jolanta. Novadu kulinārais mantojums: Carnikavas nēģi — kur tos pirkt un kā pagatavot, Tasty.lv, 2017

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Carnikava&oldid=4187132"