Vikipēdija

Carnikava

ciems Carnikavas pagastā, Latvijā
Šis raksts ir par ciemu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Carnikava (stacija).

Carnikava (no lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Zarnikau, Koivemund — ‘Gaujas grīva’) jeb agrāk Sānkaule[3][4][5][6][7] ir vairāk nekā 800 gadu sena apdzīvota vieta Ādažu novadā, Carnikavas pagasta centrs. Atrodas Vidzemes rietumos netālu no Gaujas ietekas Rīgas līcī tās kreisajā krastā. Pēc iedzīvotāju skaita, Carnikava ir lielākais ciems (2022) Latvijā.

Carnikava
Carnikavas dzelzceļa stacijas ēka 2021. gadā
Carnikava (Latvija)
Carnikava
Carnikava
Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283Koordinātas: 57°08′N 24°17′E / 57.133°N 24.283°E / 57.133; 24.283
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ādažu novads
Pagasts Carnikavas pagasts
Pirmoreiz minēta 1211. gadā
Citi
nosaukumi
Platība
 • Kopējā 7,32 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (2022)[1]
 • kopā 4 882
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss LV-2163
Mājaslapa carnikava.lv
Carnikava Vikikrātuvē

VēstureLabot

Carnikava — 18. un 19. gadsimtos saukta arī kā Meņģeļu muiža[8] — pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta (kā Coywemunde un Coiwemunde), daļa no Kubeseles novada.[9] "Latviešu Avīzes" 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule,[10] Krišjānis Barons rakstīja — Sānkeaute.[11]

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16. decembrī[12] Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā[12] to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).[13]

1626. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodeva pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) tika nodota kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpirka Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķīra to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķīra tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem ieguva landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķīra tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu[14]; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām.[15]

Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais[16] Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Meins.[17] Līdz 2017. gada 10. decembrim, kad baznīcu nodedzināja,[18] 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca bija visvecākā Vidzemes koka baznīca.[19] Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsimta otrajā pusē bija Sv. Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens,[20] pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda[21] būvēta greznākā pils Vidzemē — Carnikavas pils. Carnikavas kapi izveidoti 1773. gadā,[22] šajā laikā arī celts arhitektūras piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā.[23] 1782. gadā muiža ar tās kapellu piederēja pie Daugavgrīvas draudzes,[4] 1826. gadā — pie Ādažu.[24] 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlāja muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.

Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja tikai 1866. gadā. Carnikavieši 1875. gadā nodibināja labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Kopš 19. gadsimta Carnikavas pagastā darbojās draudzes skola. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju. 1906. gada 14. maijā Tēvija ziņoja, ka muižu no P. Pandera par 500 000 rubļu nopircis Heinrihs Gēgingers.[25]

Līdz 1949. gadam Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagasts Rīgas rajona sastāvā izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu, kuru 2021. gada 1. jūlijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā pievienoja Ādažu novadam kā Carnikavas pagastu.[26]

IedzīvotājiLabot

Iedzīvotāju skaita izmaiņasLabot

Esošajās robežās, pēc CSB datiem.[27]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
19651 110—    
19701 107−0.3%
19791 569+41.7%
GadsIedz.±%
19893 337+112.7%
20003 340+0.1%
20113 892+16.5%
GadsIedz.±%
20214 537+16.6%

Izglītība un kultūraLabot

Carnikavā darbojas deviņgadīgā skola, jauniešu deju kolektīvs "Abi divi", pirmskolas bērnu deju grupa "Dālderītis", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Arnika".

PersonībasLabot

Carnikavā savā īpašumā strādājis biologs, embrioloģijas tēvs Kristians Panders, no 1827. līdz 1842. gadam veicot zinātnisko izpēti par paleontoloģiju, īpaši devona un silūra periodu.[28]

Carnikavas novada Siguļu kapsētā atdusas viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis ar dzīvesbiedri dzejnieci — Ludmilu Vācieti (Azarovu). Carnikavā ilgstoši dzīvojis riteņbraucējs Toms Skujiņš, kurš 2021. gadā tika atzīts par Carnikavas novada gada sportistu.[29]

Carnikavas nēģiLabot

Carnikavas nēģus uzskata par latviešu delikatesi. Apaļmutnieks upes nēģis (Lampetra fluviatilis) pieder bezžokļaiņu Agnatha virsklases nēģu klasei, ir pat miljons gadu sena suga. Carnikavieši senāk nēģi dēvēja par zutiņu, lai neizklausītos vāciski, bet smalkajās aprindās to dēvēja par neinaugu (no vācu: Neunauge — 'deviņacis'). 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu laikrakstos Carnikava dēvēta par "nēģu karalisti". Carnikavā vērienīgi svin Nēģu svētkus.[30]

Attēlu galerijaLabot

AtsaucesLabot

  1. ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Carnikavu». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
  2. ↑ LĢIA vietvārdu datubāze
  3. ↑ Zarnikau (ltt.Sahnkaule, auch Gaujas-Mengela-M.)//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.228
  4. ↑ 4,0 4,1 Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62, S.676.
  5. ↑ Feldmann, Hans Johannes, von Zur Mühlen, Heinz. Baltisches historisches Ortslexikon: Lettland (Südlivland und Kurland). Köln/Weimar: Böhlau Verlag , 1990. S.536.
  6. ↑ Napiersky, Karl E. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland. Erstes Heft. Riga: Druck un Verlag von W. F.Häcker, 1843. S.29
  7. ↑ "Rihgas leela Bihbeles-beedriba", Latweeschu Awises, Nr.50. Zettortdieena, 14tā Dezember 1850. 252.lpp.; "Par laukskohlu buhschanu Widzemē 1879/80. gadā." (Pielikums "Baznīcas un skolas ziņas"), Latweeschu Awises, 1882. gada 10. marts. 1.lpp.
  8. ↑ Krodsneeks J. Is Baltijas wehstures, 2—3. sējumi. Grāmatas Rigas Latw. beedribas derigu grahmatu nodal̦as isdewums 234. izdevums;251. izdevums. 2. sējums. Rigas Awises, 1913. — 26.lpp.
  9. ↑ Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga : Zinātne. 1993. 168, 169. lpp.
  10. ↑ "Righē 27tā Oktobera", Latweeschu Awises. Nr.33. Zettortdeenā, 4ā Nowembera 1826. 2.lpp
  11. ↑ Barons, Krišjānis, 1835-1923 Landkārte no latviešu zemes, 1859
  12. ↑ 12,0 12,1 Stryk, L. von. Beitraege zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Teil 2. Albanus'sche Buchdruckerei, 1885. S.69.
  13. ↑ Hagemeister, Heinrich von. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Teil 1. Riga: Eduard Franzen's Buchhandlung, 1836. S.52-53
  14. ↑ Dunsdorfs, E. Gaŗezera senraksti. Garezera raksti, Nr.5. 1934. gada 1. janvārī, 9.lpp
  15. ↑ Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3. Band. Riga: Johan Friedrich Hartknoch, 1782. S.62.
  16. ↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  17. ↑ Fridericus Menius. "Syntagma de origine Livonorum". Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  18. ↑ http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/749479-nodedzis_carnikavas_koka_dievnams_sigulos
  19. ↑ http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/carnikavas-evangeliski-luteriska-baznica Archived 2015. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē. Vidzemē, Brīvdabas muzejā esošās Sv.Pētera Usmas baznīca celta 1705. gadā Kurzemē pie Usmas ezera, Bornes baznīca celta 1537. gadā, ko apstrīd mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, Sēlijā, Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Vecbornē, bet Valmierā esošā Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta Latgalē, Višķos 1621. gadā. http://www.catholic.lv/viski/baznica.html Archived 2008. gada 23. martā, Wayback Machine vietnē. Turaidas baznīca ir celta 1750. gadā (http://www.turaidasdraudze.lv/baznica Archived 2013. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē.), bet Lodes (Apšu) baznīca — 1780. gadā. http://www.latvia.travel/lv/lodes-apsu-baznica Archived 2014. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  20. ↑ August Wilhelm Hupel. Der nordischen Miscellaneen 1.-28 Stück: Materialien zu einer öselschen Adelgeschichte. v. Hirschheydt, 1790S. S.260.
  21. ↑ Krastiņš, Jānis. Dr.arch. Arhitektūras stili Latvijā. http://e.znet.lv/Arhitekt_stili_Latvija_Text.pdf Archived 2015. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  22. ↑ http://www.vieglicelot.lv/lv/object/carnikavas-kapi.htm[novecojusi saite]
  23. ↑ Dzintars, Jānis. Okupētās Latvijas dienas grāmata: 1944.--1972. Latviešu nacionālais fonds, 1976. 159. lpp
  24. ↑ Neuermühlen//von Bienenstamm, H. Geographischer Abriss der Dreideutschen Ostsee-Provinzen Russlands; oder, der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826. S.227-228
  25. ↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38.lpp.
  26. ↑ «No 1. jūlija informāciju par pašvaldības aktualitātēm uzziniet www.adazi.lv». carnikava.lv. Skatīts: 2022-01-06.
  27. ↑ CSB
  28. ↑ The Quarterly Journal of the Geological Society of London. Geological Society of London. The Society, 1866. p.xxxvii
  29. ↑ «Sumināti Carnikavas novada sportisti». www.sports.carnikava.lv. 2021-03-30. Skatīts: 2022-01-06.
  30. ↑ Roze, Jolanta. Novadu kulinārais mantojums: Carnikavas nēģi — kur tos pirkt un kā pagatavot, Tasty.lv, 2017

Ārējās saitesLabot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Carnikava&oldid=3785301"