1917. gada Krievijas revolūcija Latvijā

1917. gada Krievijas revolūcija Latvijā bija daļa no 1917. gada Krievijas revolūcijas. Tā iezīmēja galīgo šķelšanos Latvijas sociāldemokrātijā, latviešu strēlnieku vienību radikalizēšanos un pāriešanu boļševiku pusē, boļševiku dominēšanu jaunizveidotajās padomēs un vēlētajos varas orgānos, kā arī nelielo pilsonisko partiju nostāšanos Latvijas neatkarības idejas pusē. Svarīgākie revolūcijas notikumi notika Rīgā un Vidzemē. Īslaicīgais padomju varas posms Vidzemē un Latgalē deva iemeslu 1918. gada novembra Padomju Krievijas iebrukumam Latvijā lai atjaunotu padomju varu un izveidotu Latvijas SPR.

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Situācija pirms revolūcijas

Situācija latviešu zemēs 1917. gadā ļoti atšķīrās no 1905. gada revolūcijas laika. Kurzemi un Zemgali bija okupējusi Vācijas Impērija un Krievijas revolūcijas notikumi te izpaudās minimāli. 1915. gada pavasarī un vasarā, bēgot no vāciešiem, abu novadu iedzīvotāju liela daļa devās bēgļu gaitās. Daudzi darba spējīgie vīrieši bija iesaukti armijā vai devušies bēgļu gaitās. No industriālās Rīgas uz Krieviju 1915. gadā evakuēja gandrīz visu rūpnīcu iekārtas un strādniekus. Rīga kļuva par pustukšu piefrontes pilsētu, kuras ielās dominēja kareivji un Kurzemes bēgļi. Latgale atradās Vitebskas guberņas sastāvā. Revolucionārie notikumi šeit noritēja savādāk, jo atšķirībā no Rīgā un Vidzemē izvietotās 12. armijas, Latgali kontrolēja Krievijas Impērijas 5. armija.

1917. gads iesākās ar asiņainajām Ziemassvētku kaujām sekojošo Vācijas Impērijas 8. armijas pretuzbrukumu. Ziemassvētku un Janvāra kauju laikā kritušajos un ievainotajos latviešu strēlnieki zaudēja ap 37% kareivju. Strēlnieku neapmierinātība ar Krievijas armijas komandieriem noveda pie viņu straujas politiskās radikalizēšanās revolūcijas pirmajos mēnešos.

1905. gadā zemnieki un strādnieki sacēlās pret cara patvaldību, kas izmantoja policiju un armiju, lai apspiestu revolūciju. 1905. gada revolūcijas vadoņi 1917. gada revolūcijas sākumā vai nu atradās ārzemju trimdā vai apcietinājumā un Sibīrijas trimdā. Arī mēreni pilsonisko aprindu vadoņu lielākā daļa atradās Petrogradā un Maskavā. 1917. gada revolūcija sākās ar patvaldības krišanu, policijas likvidēšanu un armijas atbalstu Pagaidu valdībai. 1917. gada revolūcija Latvijā lielā mērā bija jau uzvarējušo revolucionāru cīņa Rīgā un Vidzemē par varu, kur 1905. gada revolucionārās strādniecības lomu spēlēja revolucionārie kareivji. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis rakstīja: "Galvenā starpība starp 1905. gadu un Marta revolūciju bija tā, ka 1905. gads sākās ar demonstrācijām, bet 1917. gads ar organizēšanos, komitejām un rezolūcijām."

Revolūcijas pirmās dienas

Latviski izdotajos laikrakstos pastāvēja karalaika cenzūra, un revolucionāro notikumu dēļ pāris dienas nepienāca Pēterburgas un Maskavas laikraksti. Ziņas par carisma krišanu un Krievijas Pagaidu valdības izveidošanos sāk parādīties 3. martā, kad sāk publicēt pirmos jaunās valdības pārstāvju uzsaukumus armijai saglabāt mieru. Saņemot ziņas par carisma gāšanu 3. martā Rīgas pilsētas dome apsveica jauno Pagaidu valdību. Pilsētnieki nekādu revolucionāro aktivitāti sākotnēji neizrādīja. Tikmēr Rēzeknē 4. martā kareivju un strādnieku grupas atbruņoja policiju un atbrīvoja ieslodzītos.

5. martā Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Nikolajs Ruzskijs un 12. armijas komandieris ģenerālis Radko-Dimitrijevs informēja kareivjus par izmaiņām valstī, un aicināja lojāli kalpot jaunajai Pagaidu valdībai. Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī notika kareivju demonstrācijas. Šajā dienā strēlnieku rotu pārstāvji tikās Valmierā un izvēlēja delegāciju (K. Gaili, J. Vilku, J. Larozi, A. Anskinu), ko nosūtīja uzņemt kontaktus ar Petrogradas Strādnieku un kareivju deputātu padomi. No Latvijas sociāldemokrātijas (LSD) rindām nākušie kareivju delegāti Petrogradā nodibināja sakarus ar LSD veterānu Pēteri Stučku, kas darbojās ne tikai Petrogradas Strādnieku un kareivju padomes izpildkomitejā bet arī boļševiku Petrogradas komitejā. 8. un 9. martā sociālistu meņševiku un eseru vadībā izveido 12. armijas kareivju deputātu padomi (Iskosols 12), kas turpmākajos mēnešos bija uzticīga Pagaidu valdībai un atbalstīja Pirmā pasaules kara turpināšanu. 9. martā 12. armijas virsnieki izveidoja savu Virsnieku izpildkomiteju (Iskomof 12). 11. martā latviešu strēlnieki deva zvērestu jaunajai Krievijas Pagaidu valdībai.

Pagaidu valdība izsludināja politisko amnestiju, pilnīgu preses un sapulču brīvību, legalizēja streikus un apsolīja drīzas Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Pakāpeniski sākās latviešu politisko trimdinieku atgriešanās Krievijā, vai no Krievijas uz Rīgu un Vidzemi.

Padomju veidošanās

Vidzemes guberņas pirmais komisārs Andrejs Krastkalns.

Vidzemes guberņas otrais komisārs Andrejs Priedkalns.

Vidzemes guberņas gubernators un citi administrācijas augstākie ierēdņi uzreiz pēc revolūcijas bēga no Rīgas. 4. martā Pagaidu valdība visā Krievijā atcēla guberņu gubernatorus un vicegubernatorus, tos aizvietojot ar Pagaidu valdības komisāriem.

5. martā Pagaidu valdība par Vidzemes guberņas komisāru iecēla konservatīvo Rīgas pilsētas galvu Andreju Krastkalnu, kurš 6. martā deva pavēli visām iestādēm turpināt ierasto darbu. 7. martā kara evakuāciju krietni noplicināto Rīgas strādnieku organizāciju 150 pārstāvji izveidoja Rīgas Strādnieku deputātu padomi 46 locekļu sastāvā. Par tās pirmo priekšsēdētāju kļuva A. Zeibots, ko drīz aizvietoja Rūdolfs Endrups. Līdzīgi kā Petrogradā, Rīgas Strādnieku deputātu padome sevi uzskatīja par likumīgu izpildvaru, izdeva savu laikrakstu "Ziņotājs" un pavēlēja policiju aizvietot ar strādnieku miliciju. Par "Ziņotāja" redaktoru iecēla 18 gadus veco tieslietu studentu Brūno Kalniņu, kas bija arī LSD jauniešu organizācijas vadītājs. Tāpat kā Petrogradā, Rīgā izveidojās divvaldība, jo darbu turpināja vēlētā Rīgas pilsētas dome Andreja Krastkalna vadībā. Viņš nepieņēma jauno strādnieku miliciju, un veidoja paralēlu miliciju, galvenokārt no ugunsdzēsējiem. 8. martā mērenais LSD spārns (meņševiki) un pilsonisko (buržuāzijas) aprindu pārstāvji no 48 dažādām organizācijām nodibināja Rīgas Sabiedrisko organizāciju padomi. 10. martā Rīgā un daudzviet citur notika pirmās plašākās revolucionārās demonstrācijas.

6. martā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība nosūtīja Vidzemes pagastu valdēm vēstuli par zemes sapulces sasaukšanu:

"Līdz ar vecā režīma iestāžu darbības pārtraukšanu radusies neatliekama vajadzība veco vietā izveidot jaunas. Uzskatot šo jautājumu šajā vēsturiskajā momentā par pašu svarīgāko, Rīgas lauksaimniecības centrālās biedrības valde saziņā ar Pagaidu valdības pārstāvi Vidzemē, ar Rīgas pilsētas galvu A. Krastkalnu un ar armijas komandiera piekrišanu nolēmusi sasaukt Vidzemes latviešu daļas lauku iedzīvotāju sapulci, lai apspriestu zemes pagaidu pārvaldīšanu Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos un noorganizētu jaunus lauku pašpārvaldes varas orgānus."

Atsaucoties aicinājumam, 12.-13. martā Valmierā notika Vidzemes apriņķu pārstāvju sapulce, kas izveidoja Vidzemes Pagaidu Zemes padomi. Ar Pagaidu valdības akceptu tā kļuva par jauno Vidzemes guberņas latviešu daļas pārvaldes orgānu. Padomē ievēlēja 48 locekļus, kas bija politiski mēreni zemnieki, lauku iestāžu un skolu ierēdņi un pat 4 muižnieki. Tā iesākās divvaldības laiks, kad ar Pagaidu valdībai lojālām padomēm konfliktēja aizvien radikālākās kareivju un strādnieku padomes.

18. martā Rīgas Strādnieku deputātu padome izteica neuzticību Krastkalnam. 20. martā padomes izpildkomiteja pieņēma lēmumu par Rīgas domes atlaišanu un Pagaidu domes izveidošanu. Lēmumu atbalstīja arī mērenā Rīgas Sabiedrisko organizāciju padome. Pagaidu dome 65 cilvēku sastāvā iekļāva arī daudzus pilsonisko aprindu pārstāvjus. Par Pagaidu domes vadītāju ievēlēja advokātu Gustavu Zemgalu no radikāldemokrātu partijas. 3. aprīlī atstādināto Krastkalnu pēc Rīgas Strādnieku deputātu padomes rīkojuma arestēja un nosūtīja uz Petrogradu. 6. aprīlī Vidzemes Pagaidu Zemes padome par jauno Vidzemes komisāru ievēlēja LSD veterānu Andreju Priedkalnu, bet par viņa vietnieku Kārli Ulmani. Priedkalns nesen bija atbrīvots no cietuma un vēl atradās Petrogradā, kas netraucēja viņa kandidatūru atbalstīt arī Rīgas Strādnieku deputātu padomei un 12. armijas izpildkomitejai. 8. aprīlī Vidzemes guberņas vadību uz laiku uzticēja guberņas ierēdnim S. Rahmaņinam divu Rīgas Strādnieku deputātu padomes pārstāvju kontrolē. Pagaidu valdība negribīgi piekrita Priedkalna kandidatūrai, kurš 18. maijā ieradās Rīgā un 19. maijā stājās amatā.

Aprīļa sākumā Krievijas Impērijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis Krievijā izkaisīto latviešu bēgļu vidū sāka veidot trimdas Kurzemes Pagaidu Zemes padomi. Tas izraisīja politisku šķelšanos bēgļu vidū, daļai latviešu boikotējot Zemes padomes vēlēšanas. 25. un 26. aprīlī Tērbatā notika Kurzemes bēgļu un latviešu strēlnieku pārstāvju kopsapulce, kas protestēja pret šajā pašā laikā notiekošo Kurzemes zemes sapulci, kas 27. aprīlī vainagojās ar Kurzemes Pagaidu Zemes padomes nodibināšanu. Par redzamāko Zemes padomes vadītāju izvirzījās Jānis Čakste, kuru Pagaidu valdība iecēla par vāciešu okupētās Kurzemes guberņas komisāru.

Kopš pirmās Polijas sadalīšanas 1772. gadā Latgale ietilpa Vitebskas guberņas sastāvā. 26. un 27. aprīlī Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress kurā ievēlēja Latgales Pagaidu Zemes padomi, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu. No padomes 60 deputātu vietām 24 atvēlēja poļu, ebreju un krievu pārstāvjiem. Bez prasības apvienoties ar pārējām latviešu zemēm, latgalieši sākotnēji bija mazāk revolucionāri, vairāk koncentrējoties uz vietējās valodas un katolicisma aizstāvēšanu.

Lielinieku parādīšanās

Uzreiz pēc revolūcijas legalizējās Krievijā esošā LSD Centrālkomiteja, kurā no 1914. gada dominēja Ļeņina sekotāji, lielinieki. Latviešu bēgļu veidotās LSD un boļševiku šūniņas bija aktīvas daudzās Krievijas pilsētās. Iedzīvotājiem situācija sociāldemokrātiskajā partijā bija neskaidra, taču daudzi atcerējās tās vadošo lomu 1905. gada revolūcijas laikā. 1917. gadā daudzi partijas dibinātāji un vadītāji atradās trimdā. Partija vairs nebija neatkarīga, bet nonākusi Ļeņina Krievijas sociāldemokrātiskās partijas pakļautībā. 7. martā Maskavā sāka iznākt laikraksts "Sociāldemokrāts" un Petrogradā "Cīņa". 20. martā legāli sāka darboties LSD Rīgas nodaļa, kurā bija ap 300 biedru. Daudzās pilsētās jaunveidotās padomes vadīja LSD boļševiki, kas vairāk klausīja partijas vadībai nevis Pagaidu valdībai. Pēc padomju vēsturnieku datiem marta beigās Rīgā un Vidzemē bija ap 600 boļševiku.

Mērenais LSD spārns, meņševiki (mazinieki), 23. martā Petrogradā sāka izdot Anša Rudevica vadīto "Strādnieku Avīzi". Jūnijā meņševiki izveidoja savu organizāciju, septembrī nodibināja savu partiju, kas kļuva par Krievijas meņševiku partijas autonomu daļu. No LSD 1917. gada septembrī galīgi atšķēlās arī meņševiki-internacionālisti, kas 1918. gada jūnijā Rīgā atjaunoja neatkarīgu Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partiju. Šajā partijā iekļāvās arī latviešu meņševiki. 1903. gadā dibinātā Latviešu sociāldemokrātu savienība martā legalizējās kā nacionāli noskaņotā Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (eseri), kurai bija labas pozīcijas Rīgā, Valkā un Cēsīs, 1. maijā sāka izdot laikrakstu "Darba Tauta".

22. martā Rīgas Strādnieku padome visos uzņēmumos ieviesa 8 stundu darbadienu. 23. martā visā Krievijas Impērijā notika revolūcijas dienās kritušo piemiņai veltītas demonstrācijas. Rīgā demonstrāciju organizēja LSD, un tā bija pirmā patiesi lielā revolucionārā demonstrācija ar sarkanajiem karogiem. Demonstrāciju no Rīgas pareizticīgo katedrāles kāpnēm patriotiski uzrunāja ģenerālis Radko-Dimitrijevs un svētīja pareizticīgo mācītājs. Lai atmodinātu 1905. gada revolūcijas garu, 40-50 000 demonstrantu no Esplanādes devās uz Matīsa kapiem, kur bija apglabāti daudzi nošautie 1905. gada revolucionāri. Lielāko demonstrantu daļu veidoja kareivji, militārie orķestri spēlēja sēru maršus un Marseljēzu.

26. martā nodibinājās latviešu strēlnieku LSD organizācija. No 27. līdz 29. martam Rīgā notika Latviešu strēlnieku pulku delegātu 1. kongress, kas izveidoja Latviešu strēlnieku pulku apvienoto padomi un tās izpildkomiteju Iskolatstrelu ko vadīja kapteinis Voldemārs Ozols. Trešā daļa Iskolatstrela locekļu bija LSD biedri, bet vadībā atradās meņševiki un eseri. Strēlnieku kongress izteica neuzticību Vidzemes Pagaidu Zemes padomei.

No 19. līdz 22. aprīlim Maskavā notika LSD 13. konference, kurā piedalījās sociāldemokrāti un boļševiki. No Latvijas konferencē piedalījās tikai 4 deputāti. Partija atbalstīja radikālās Ļeņina Aprīļa tēzes, kas bija vērstas uz Pagaidu valdības gāšanu un padomju varas nodibināšanu. Konference atbalstīja latviešu apdzīvoto zemju apvienošanu vienotā Latvijā, kas būtu autonoma demokrātiskas Krievijas sastāvā. Maija sākumā LSD Centrālkomiteja atgriezās Rīgā, kur 13. maijā sāk iznākt "Cīņa", kamēr Stučka palika Petrogradā.

Bezzemnieku organizēšanās

Lai grautu mērenās Vidzemes Pagaidu Zemes padomes varu, un dotu politisku varu bezzemniekiem, LSD un Rīgas Strādnieku deputātu padome 15. martā aicināja katrā pagastā ievēlēt divus deputātus, ko nosūtīt uz 16.-18. aprīlī Valmierā notiekošo Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu. Kongresā piedalījās 436 deputāti no 239 Vidzemes pagastiem. 10 cilvēku prezidijā ievēlēja 7 boļševikus un 2 meņševikus-internacionālistus. Ar 265 pret 120 balsīm kongress pieņēma boļševiku izvirzīto dienas kārtību, kas koncentrējās uz politiskiem jautājumiem. Bezzemnieki un laukstrādnieki pieņēma lēmumu par visu muižas un baznīcas zemju konfiskāciju, ieviesa 8 stundu darbalaiku, izteica neuzticību Vidzemes Pagaidu Zemes padomei, nodibināja pagastu Bezzemnieku padomes un ievēlēja Vidzemes Bezzemnieku padomi 45 cilvēku sastāvā, kurā dominēja boļševiki. Bezzemnieku pārstāvjiem turpmāk vajadzēja strādāt kopā ar Rīgas Strādnieku deputātu padomi. Kongresa rezolūcija paziņoja:

"Atzīdami, ka bez plašu politisku tiesību iekarošanas nav domājama mūsu drīza tālākā attīstība un pilnīga atsvabināšanās, ka ar tagadējo Krievijas revolūciju mūsu cīņa nav beigusies, bet gan stiprināma, mēs pieprasām tādu valsts iekārtu, kurā ar vismazākiem upuriem varētu turpināt savu cīņu līdz pilnīgai uzvarai — sociālismam; mēs cīnāmies par demokrātiski federatīvas republikas ievešanu."

Rīgas Strādnieku deputātu padome panāca, ka 26. aprīlī Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietas izpildītājs Gustavs Zemgals izdod rīkojumu visām pagastu valdēm netraucēt bezzemnieku padomju veidošanos. Maija beigās bezzemnieku padomes bija izveidotas visā Vidzemē.

LSD dominētās padomes, bezzemnieki un kareivju padomes jau no paša sākuma atteicās atzīt Kurzemes Pagaidu Zemes padomi, jo tā pārstāvēja galvenokārt zemes īpašniekus. Pēc sarunām tika panākta vienošanās, ka abas puses apmainīsies ar pārstāvjiem, kas piedalīsies ikdienas darbā kā novērotāji. Ņemot vērā Bezzemnieku padomes lielo atbalstu tautā, Vidzemes Pagaidu Zemes padome uzaicināja bezzemniekus pievienoties savam darbam. 3. maija sēdē Vidzemes Bezzemnieku padome izlēma apvienoties ar Vidzemes Pagaidu Zemes padomi, pamatojot šo lēmumu ar to, ka tādējādi tā varēs kontrolēt Zemes padomes darbu. Padomi tagad veidoja 93 deputāti, no kuriem LSD kontrolēja ap 45% deputātu, Zemnieku savienība 34%, meņševiki un eseri 5%. Bezzemnieku padome Zemes padomē izveidoja savu frakciju, kas 12. maijā arī iekļāvās Rīgas Strādnieku deputātu padomes Bezzemnieku frakcijā. Tādējādi Rīgas un Vidzemes politiskā vara daļēji saplūda.

Tika pieņemti lēmumi par muižu konfiskāciju, nomas līgumu ierobežošanu, vēlēšanas tiesību piešķiršanu visiem 20 gadus sasniegušajiem. Pagastos Bezzemnieku padomes sāka graudu rekvizīcijas, tālāk tos pārdodot trūcīgajiem zemniekiem. Vidzemē un Latgalē ar revolucionāro kareivju palīdzību sākās muižnieku aresti, muižu zemju un darba inventāra sagrābšanas. Laukstrādnieki daudzviet pieteica streikus, lai iegūtu 8 stundu darbalaiku un lielākas algas. Vidzemes guberņas komisārs Priedkalns jūlijā atteicās apspiest zemnieku aktivitātes, norādot, ka pie tām vainojami paši muižnieki, kas galvenokārt bija vācbaltieši. Cīņa par zemi nebija nodalāma no nacionālā konflikta pret vācbaltiešu eliti. Muižu un baznīcu zemju konfiskāciju līdz galam noveda 1920. gada Agrārā reforma.

Neatkarības prasības

1917. gada maija sākumā "Cīņā" un "Dzimtenes Atbalsī" parādās raksti par to, ka Latvija varētu kļūt neatkarīga. Ernests Blanks jūnijā un jūlijā "Dzimtenes Atbalsī" kurā atbalstīja Krievijas sadalīšanu nacionālās valstīs. "Mūsu ideāls ir suverēna Latvija. (...) Otrā pakāpe uz leju - Latvijas-Lietuvas republika un trešā pakāpe, vēl zemākā pakāpe - federācija ar Krieviju. Pēc tam nāk Latvijas pašnāvība." Neatkarības jautājums radīja ideoloģiskas problēmas LSD, kas par galveno uzdevumu uzskatīja internacionālo šķiru cīņu par sociālismu. LSD par galveno uzskatīja nevis nācijas, bet strādnieku šķiras, proletariāta intereses.

Pilsonisko politiķu darbība

Ar LSD nesaistītos vai nacionāli noskaņotos politiķus šajā laikā parasti dēvē par pilsonisko aprindu (buržuāzijas) pārstāvjiem, lai arī to politiskās prasības bieži bija līdzvērtīgi radikālas.

Veidojās situācija, ka neokupētajās latviešu zemēs lielāko atbalstu guva radikālie sociāldemokrāti un boļševiki, kamēr pa Krieviju izkaisītajās bēgļu kopienās populārāki bija pilsoniskā un nacionālā spārna pārstāvji, kas atbalstīja Pagaidu valdību un ierobežotas padomju tiesības. Sabiedriskā darbinieka un bēgļu kustības vadītāja Viļa Olava nāve 28. martā laupīja vienu no cienītākajiem pilsonisko aprindu vadītājiem. Visas pilsoniskās partijas šajā laikā aizstāvēja autonomas, demokrātiskas un kapitālistiskas Latvijas ideju, ko ar Krieviju saistītu vāja federācija.

Martā Rīgā izveidojās Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, kas izdod laikrakstu "Jaunais Vārds". Liberāļus pārstāv Latvijas Republikāņu partija, un Latviešu Demokrātiskā partija, kas 29. jūnijā sāk izdot avīzi "Jaunais Laiks". Maskavā ar laikrakstu "Dzimtenes Atbalss" saistītie inteliģenti nodibina Latviešu Nacionāldemokrātu partiju. Partijas biedrs Linards Laicēns, kurš vēlāk kļūst par komunistu, saraksta un aprīļa beigās izdod brošūru "Latvijas valsts", kurā pieprasa ļoti plašu autonomiju. Partijas izpildkomiteja jūlijā pārcēlās no Maskavas uz Cēsīm, kur sāka izdot avīzi "Brīvā Latvija".

29. aprīlī Valkā nodibināja Latviešu zemnieku savienība, kas izdeva laikrakstu "Līdums". Kārļa Ulmaņa vadītā partija ātri kļuva par vienu no lielākajām Vidzemē. Zemnieku savienībai pievienojās viens no eseru vadoņiem Miķelis Valters. Zemnieku savienība aizstāvēja autonomu Latviju Krievijas sastāvā, vēlēšanu tiesības visiem 20 gadus sasniegušajiem, vispārējo sociālo apdrošināšanu, bezmaksas izglītību, muižu konfiskāciju un zemes piešķiršanu bezzemniekiem.

Lielinieku nostiprināšanās

Maija sākumā Rīgas Strādnieku deputātu padomē sāka dominēt lielinieki Rūdolfa Endrupa un Jāņa Lencmaņa vadībā. 11. maijā padome paziņoja ka Pagaidu valdība nav spējīga pārtraukt karu un glābt Krievijas ekonomiku no sabrukuma.

Rīgā no 12. līdz 17. maijam notika Latviešu strēlnieku deputātu 2. kongress, kurā Krievijas 12. armijas virsniecības, pilsonības un mēreno sociālistu pārstāvji zaudēja boļševikiem. 17. maijā kongress nobalsoja par pāriešanu Ļeņina vadīto boļševiku pusē. Šis balsojums iezīmēja lūzumu attiecībās ar pilsoniskajām partijām, kuras tagad publiski sāka kritizēt strēlniekus par nodevējiem un dezertieriem. Lai vēlreiz apstiprinātu savu lēmumu, no 27. līdz 30. maijam notika Latviešu strēlnieku deputātu 3. kongress, kurā ar 185 pret 75 balsīm atkal apstiprināja 17. maija rezolūciju. Pēc šādas šķelšanās, nacionāli noskaņotie latviešu strēlnieku virsnieki 4. augustā nodibināja Latvju kareivju nacionālo savienību. 12. armijā pastiprinās revolucionārais sabrukums, sākas brāļošanās ar vāciešiem, tiek noslēgti vietēji pamieri.

18. jūnijā vairāki desmiti tūkstoši Rīgas strādnieku izgāja demonstrācijā pret Pagaidu valdību un pieprasīja miera noslēgšanu. Plašas demonstrācijas notika arī pārējā neokupētās Latvijas daļā. Neskatoties uz kareivju nevēlēšanos karot, Pagaidu valdība sāka Jūnija ofensīvu, kas izvērsās sakāvē. Pēc tam kad Pagaidu valdībai Petrogradā 3. un 4. jūlijā izdevās apspiest haotisku boļševiku apvērsuma mēģinājumu, naktī uz 6. jūliju Rīgā izcēlās sadursmes starp Pagaidu valdībai lojāliem vienībām un 3. Kurzemes pulka kareivjiem, kurās uzvarēja boļševikiem lojālie strēlnieki. Disciplīnas ieviešanai Pagaidu vadība 12. jūlijā armijā atjaunoja nāvessodus. Turpinoties Pagaidu valdības mēģinājumiem apspiest boļševikus, 21. jūlijā krievu kareivju vienības izpostīja Rīgas strādnieku milicijas namu, "Cīņas" redakciju. Uz laiku šķita, ka Pagaidu valdībai, ar meņševiku un eseru atbalstu padomēs, ir izdevies sagraut boļševikus un nostabilizēt savu varu.

Ar Vidzemes komisāra Priedkalna atļauju no 9. līdz 19. jūlijam strēlnieku apsargātajā Rīgas pilī notika LSD 5. kongress. 120 kongresa delegāti pārstāvēja 7672 LSD biedrus un 32 delegāti pārstāvēja boļševiku partijas 6427 biedrus. Kongresu vadīja boļševiks Jūlijs Daniševskis. Piedalījās arī mērenais spārns, ko vadīja Pauls Kalniņš, Fricis Menders, Kristaps Eliass u.c., kas neveiksmīgi aizstāvēja sadarbību ar pilsoniskajām partijām. Ar lielu balsu vairākumu kongress pieņēma aicinājumu gāzt Pagaidu valdību. Kongress apstiprināja 21. maija LSD Centrālkomitejas lēmumu par nepieciešamu daudzās padomes apvienot vienā Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un kareivju padomē, kas pārņemtu varu. 29.-30. jūlijā Rīgas pilī sanāca 69 delegāti no Rīgas un Vidzemes padomēm, kas nodibināja Strādnieku un zaldātu apvienoto padomi un tās izpildkomiteju Iskolatu par kuras vadītāju 31. jūlijā ievēlēja Oto Kārkliņu. No 27 Iskolata locekļiem 23 bija boļševiki un 4 meņševiki-internacionālisti. 2. augustā Iskolats paziņoja, ka tas apvieno un pārstāv visus revolucionāros strādniekus, kareivjus un bezzemniekus.

Valkā no 14. līdz 16. jūlijam notika Latviešu Zemnieku savienības kongress. Partijas uzdevums bija sacensties ar boļševikiem augustā gaidāmajās Vidzemes apriņķu padomju vēlēšanās. Tā aizstāvēja tradicionālo zemniecību un noraidīja boļševiku kolektīvisma idejas.

1917. gada septembrī Voldemārs Zāmuels, Zigfrīds Anna Meierovics un Ādolfs Klīve Petrogradā tikās ar Pagaidu valdības vadītāju Kerenski. Protestēt pret valdību ieradās arī Oto Kārkliņš. Kerenskis apvainoja visus latviešus boļševismā, kritizēja strēlniekus un pārtrauca tikšanos. Daļa pilsonisko partiju sāka aizvien atklātāk runāt par iespējamo Latvijas atdalīšanos no Krievijas.

Vēlēšanas

Pēc plašas 26. marta igauņu kareivju un strādnieku demonstrācijas Petrogradā, 30. martā Pagaidu valdība sadalīja Vidzemes guberņu, igauņu apdzīvoto ziemeļu daļu pievienojot Igaunijas guberņai un piešķirot tai autonomiju. Vidzemes Pagaidu Zemes padome, sekojot igauņu piemēram, Pagaidu valdībai iesniedza projektu, kurā paredzēja - likvidēt vācbaltiešu pārvaldes iestādes, Latgali pievienot Vidzemei, un pēc Kurzemes atbrīvošanas izveidot autonomu Latviju, kas ietilptu Krievijas federācijā. 22. jūnijā Pagaidu valdība pieņēma "Vidzemes pašvaldības likumu" ar kuru apstiprināja jaunu pārvaldes orgānu veidošanu vēlēšanu ceļā, taču nepiekrita Latgali pievienot Vidzemei, izraisot plašu neapmierinātību latviešos un latgaliešos.

1917. gada otrajā pusē Pagaidu valdības sarīkoja vairākas brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, kuru mērķis bija izbeigt haotisko padomju periodu un pāriet uz visu iedzīvotāju vēlētiem pārvaldes orgāniem. Bija paredzēts uz katriem 5000 iedzīvotājiem ievēlēt vienu Vidzemes Zemes padomes deputātu. Rīgas apriņķī (bez Rīgas) jāievēl 33, Cēsu 39, Valmieras 36 un Valkas 45 deputāti.

Notika pilsētu domju vēlēšanas, 17. augustā sākās Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķu zemes padomju vēlēšanas, 20. augustā notika Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas. Vācu uzbrukuma dēļ izjuka vēlēšanas Rīgas apriņķi, un pārējos apriņķos vēlāk notika papildvēlēšanas. Visur, izņemot Valkas pilsētas domi, uzvarēja LSD boļševiki. 12.-14. un 19.-21. novembrī notika Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās deputātu vietas ieguva Pēteris Stučka, Fricis Roziņš un Jānis Bērziņš, kamēr Zemnieku savienība ieguva vienu vietu.

Šim laikam raksturīgi, ka visas partijas ir savā ziņā revolucionāras. Piemēram, neviena partija neaizstāv monarhijas atjaunošanu. Izņemot sociāldemokrātus, pārējā partijām tūkst skaidras ideoloģijas, ir tikai dažādi priekšvēlēšanu solījumi. Gandrīz katrai partijai bija viens vai vairāki laikraksti, kas uzrunāja strēlniekus, neokupēto Vidzemi un Krievijas bēgļu centrus.

Rīgā vēlētāju sarakstos reģistrēja 160 000 vēlētāju. Balsot varēja arī sievietes. Frontes tuvuma dēļ vēlēt pilsētā ļauj arī ap 40 000 kareivju. Vēlēšanās piedalījās 13 saraksti kas pārstāvēja ne tikai politiski, bet arī etnisko spektru, vēlēšanās piedaloties ebreju, vācu, krievu un leišu-poļu-igauņu apvienotajiem sarakstiem. No 550 kandidātiem jaunajā Rīgas domē ievēlēja 120. Augustā notiek aktīva priekšvēlēšanu aģitācija. Neskaidru iemeslu dēļ 12. augustā izvērsās apšaude starp Pagaidu valdībai lojālu "nāves bataljonu" un 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku. Bojā gāja ap 30 kareivju un 50-100 ievainoja. 13. augusta vēlēšanās par derīgām atzina 123 192 rīdzinieku un 25 021 balsis. Stučkas vadītais LSD saraksts Rīgā saņēma 41,2% balsu un 49 no 120 domnieku vietām. 19 vietas ieguva vācbaltiešu koalīcija, 18 vietas dažādu sociālistu un ebreju Bunda koalīcija, kas bija gatava sadarboties ar LSD. 9 vietas ieguva Latvijas Demokrātu partija, 4 vietas Zemnieku savienības un nacionāldemokrātu koalīcija. Kopumā ap 3/4 jaunievēlēto domes deputātu bija dažādu virzienu sociālisti.

20. augusta vēlēšanās Vidzemē LSD saņēma 61% balsu, Zemnieku savienība 35%. Cēsu apriņķa padomes vēlēšanās LSD ieguva 67%, Valkas apriņķī 71% un Valmieras apriņķī 77% balsu. Valmieras apriņķī LSD ieguva gandrīz 33 tūkstošus balsu, kamēr Zemnieku savienība 15,3 tūkstošus, eseri 1283. Cēsu apriņķī LSD ieguva 21 tūkstoti, Zemnieku savienība 16,7 tūkstoti bet eseri 3380 balsis. Tādējādi no 40 deputātu vietām jaunajā Vidzemes Zemes padomē LSD ieguva 24, Zemnieku savienība 15, eseriem atstājot 1 deputāta vietu.

Jaunā Vidzemes Zemes padomes sanāca 29.-30. augustā Valkā, ievēlot valdi no 4 LSD deputātiem un 3 Zemnieku savienības deputātiem. Par priekšsēdētāju 29. augustā ievēlēja Iskolata priekšsēdētāju Oto Kārkliņu, kas turpmāk apvienoja abus amatus. Jau pēc ievēlēšanas divi Zemnieku savienības biedri atteicās darboties padomes valdē. Jaunu konfliktu izraisīja pilsonisko partiju pārstāvju tikšanās Petrogradā, lai sāktu darbu pie Latviešu pagaidu nacionālās padomes izveidošanas. LSD un Iskolats to uzskatīja par mēģinājumu veidot neievēlētu un šķeltniecisku organizāciju.

8. oktobrī Zemnieku savienība LSD iesniedza prasības savas darbības turpināšanai Zemes padomē:

• jābeidz partiju šķiru cīņa un jādomā par Latvijas kopīgajām interesēm.
• visi pašvaldības iestāžu amati jāsadala proporcionāli partiju iegūtajām balsīm vēlēšanās.
• Zemes padomei jāatbalsta nacionālās padomes veidošana.

Boļševiki šajā laikā jau gatavojās varas sagrābšanai Petrogradā, un Oto Kārkliņš visas prasības noraidīja. 10. oktobrī Zemnieku savienība pārtrauca darbu Zemes padomē un to pameta.

Pēc Rīgas zaudēšanas

19. augustā Vācijas Impērijas 8. armija sāka Rīgas operāciju, kas dažas dienas vēlāk vainagojās ar Rīgas ieņemšanu. 12. Krievijas armija un strēlnieki atkāpās uz Vidzemi, kur krievu kareivji izvērsa marodierisma kampaņu. Daļa LSD Centrālkomitejas palika Rīgā, pārējiem evakuējoties uz Valmieru. 21. augustā jaunievēlētā Rīgas dome sanāca uz sapulci, bet jau vakarā pilsētā ienākušie vācieši domi atlaida, un vismaz 6 deputātus dažas dienas vēlāk nošāva. Revolūcijas politiskā dzīve turpmāk koncentrējās Cēsīs, Valmierā un Valkā.

Korņilova afēras izgāšanās augusta beigās ievadīja jaunu radikālisma vilni. Kerenskis bija spiests balstīties uz boļševiku kontrolētajām armijas vienībām. Boļševiki sāka kontrolēt Petrogradas un Maskavas padomes. Latviešu strēlnieki no komandieru amatiem padzina Kārli Goperu u.c. konservatīvos virsniekus. Septembra sākumā Iskolats strēlnieku vienībās ieviesa politiskos komisārus, par kuru vadītāju iecēla no Petrogradas atsūtīto Semjonu Nahimsonu, kurš bija dzimis Liepājā. 23.-24. septembrī Valkā notika LSD 14. konference, kas pieņēma lēmumu sekot Krievijas boļševiku norādījumiem.

Petrogradā bāzētā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālā komiteja, kuru vadīja Jānis Čakste, 1917. septembrī aicināja visu latviešu politisko spēku pārstāvjus 1. oktobrī tikties Petrogradā, lai sagatavotu kongresu, kas izveidotu Latviešu nacionālo padomi. LSD, boļšeiki un Vidzemes Zemes padome šo ideju noraidīja. Tādējādi 1. oktobra tikšanos Petrogradā apmeklēja tikai Zemnieku savienības un dažu sīkpartiju pārstāvji.

Arī Krievijas Vitebskas guberņas sastāvā esošajās padomēs izvirzās boļševiki, Daugavpilī viņi izstājas no Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā notiek padomju pārvēlēšanās, kurās uzvar boļševiki. No 18.-22. oktobrim Daugavpilī notiek Krievijas 5. armijas kareivju padomju kongress. Armijas izpildkomitejā ievēl 28 boļševikus, 8 kreisos eserus, 15 labējos eserus un vēl 9 dažādus sociālistus.

10.-13. oktobrī Petrogradā notiek Ziemeļu apgabalu padomju kongress, kurā piedalās latviešu boļševiku delegācija. Viens no kongresa organizētājiem ir Somijas boļševiku vadītājs Ivars Smilga. Kongresa prezidijā darbojas Stučka. 16. oktobrī Valkā notiek LSD Ārkārtas konference, kas atbalsta Ļeņina 10. oktobra lēmumu par bruņotu sacelšanos. 18. oktobrī Cēsis izveido 12. armijas Kara revolucionāro komiteju, kas gatavojas boļševiku revolūcijai. Šajā laikā pulkvedis Jukums Vācietis, kurš pavasarī bija iestājies Nacionāldemokrātu partijā, izlemj pāriet boļševiku pusē un viņu ieceļ par 2. strēlnieku brigādes komandieri. Revolūcijas plānošanai nepiekrīt 2. strēlnieku brigādes 6. pulka komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis, kuru atbrīvo no amata. 1. strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Peniķis šajā laikā sadarbojās ar boļševikiem sacelšanās plānošanā.

18.-21. oktobrī Petrogradā notika otrā pilsonisko partiju tikšanās, kas nodibina Latviešu pagaidu nacionālo padomi, kas 17. novembrī Valkā sanāk uz pirmo sapulci. Oktobra revolūcija iezīmēja lūzuma punktu pilsonisko partiju attieksmē pret Latvijas autonomiju. Redzot radikālās boļševiku valdības izveidošanos, latviešu politiķi sāka apsvērt pilnīgi neatkarīgas un demokrātiskas valsts izveidošanas iespējas.

Pēc Oktobra revolūcijas

Saņemot ziņu par Oktobra revolūcijas uzvaru Petrogradā, 27. oktobra pirmajās stundās strēlnieki beidza pakļauties 12. armijas vadības pavēlēm un sāka īstenot sacelšanās plānu. 27. oktobrī viņi ieņēma Cēsis, 29. oktobrī Valmieru. Revolūcijas dienās uz īsu laiku par atteikšanos piedalīties revolūcijā arestēja daudz virsnieku, kas pēc atbrīvošanas izvēlējās pamest dienestu strēlnieku pulkos.

12. armijas Zaldātu deputātu padomes izpildkomiteja, kurā vairākums bija menševikiem un eseriem, 28. oktobrī Cēsīs sasauca jau iepriekš plānoto 12. armijas kongresu. Mērenajiem sociālistiem izdevās panākt uzvaru daudzos jautājumos, bet boļševiki panāca, ka ar 248 pret 243 balsīm kongress atbalstīja Pagaidu valdības gāšanu un izteica atbalstu jaunajai padomju valdībai. Armijas padome ievēlēja divus līdzpriekšsēdētājus, un dažas nedēļas vēlāk boļševikiem izdevās pārņemt varu padomē.

Svarīgajā dzelzceļa un telegrāfa punktā Valkā koncentrējās pēdējās Pagaidu valdībai uzticīgās vienības, kas, redzot boļševiku uzbrukuma neizbēgamību, 7. novembrī bez pretestības pilsētā ļāva ienākt 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkam. 8.-9. novembrī Valkā notika Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes sēde, kas pamatojoties uz Oktobra revolūciju, pārņēma varu no 12. armijas kara revolucionārās komitejas, likvidēja visas Pagaidu valdības radītās pārvaldes iestādes un ievēlēja jaunu Iskolata prezidiju, par kura priekšsēdētāju kļuva Fricis Roziņš. Padome arī pieņēma lēmumu uzņemt kontaktus ar Latgali, lai izveidotu vienotu Padomju Latviju. Šajā laikā Iskolats funkcionēja kā Vidzemes valdība. 22. novembrī Iskolats paziņoja par muižu konfiskāciju un zemes nacionalizēšanu. Konfiscēja 410 muižas.

Arī Krievijas 5. armijas vienības Latgalē atbalstīja boļševikus, 30. oktobrī ieņemot Daugavpili un Rēzekni. 3.-4. decembrī Rēzeknē notika boļševiku kontrolētais Otrais Latgales kongress, kurā atkal notika diskusija par pievienošanos Latvijai vai palikšanu Krievijā. 202 no 345 deputātiem nobalsoja par boļševiku piedāvājumu pievienoties Latvijai. Ļeņina vadītā Krievijas Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.

Decembra sākumā strēlnieku Apvienotā rota un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks devās uz Petrogradu, kur apsargāja Ļeņina vadības ēkas. 7.-8. decembrī Cēsīs notika 5. strēlnieku kongress, zināms arī kā Apvienotā latviešu strēlnieku pulku Lielā padome. Tajā piedalījās 244 delegāti, no kuriem 42 bija Iskolatstrela locekļi. Par kongresa priekšsēdētāju ievēlēja Vilhelmu Steinhardu. Lai arī boļševiki pilnībā dominēja, kongresā izskanēja sūdzības par apgādes un apģērba trūkumu. Pulku pārstāvji ziņoja, ka tie nav gatavi karadarbībai. Kongress atbalstīja prasību par vienota latviešu korpusa izveidošanu, kā arī kritizēja jaunievēlēto Satversmes sapulci.

LSD 14.-16. decembrī noturēja 15. konferenci, kurā aizstāvēja ideju par autonomu Latviju Padomju Krievijas sastāvā. 16.-18. decembrī Valmierā notika Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress no kura 297 delegātiem 258 bija boļševiki. Kongress pasludināja padomju varas nodibināšanu Latvijā un sevi par augstāko varas orgānu. Kongress atbalstīja Latvijas palikšanu Krievijas sastāvā, atbalstīja jauno Ļeņina valdību un apstiprināja Latgales pievienošanu Vidzemei. Atkārtoti atbalstīja 8 stundu darbalaiku, muižu konfiskāciju un to pārvaldības nodošanu bezzemnieku padomēm. Kongress ievēlēja jaunu Iskolata sastāvu ar 69 locekļiem. Par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Frici Roziņu. 19. decembrī tika publiskots manifests par padomju varas nodibināšanu Latvijā:

"Revolucionārās Padomju varas uzdevums ir stāties pie sociālisma celtniecības, soli pa solim iznīcinot privāto īpašumu uz visiem ražošanas līdzekļiem: zemi, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem, transporta līdzekļiem un bankām utt."

Drīz pēc Oktobra revolūcijas notika jau Pagaidu valdības ieplānotās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Vidzemes un Latgales boļševiki ieguva pāri par 75% balsu. Strēlnieku pulkos gandrīz 95% nobalsoja par boļševikiem. Vidzemē nobalsoja 136 080 vēlētāju no kuriem 97 781 nobalsoja par boļševistisko LSD sarakstu. Pagastu iedzīvotāju mītiņos bieži pieņēma deklarācijas jaunās Tautas Komisāru Padomes (valdības) atbalstam. Tā kā Satversmes sapulcē eseri bija ieguvuši lielāko deputātu daļu, LSD sāka gaidāmo sapulci visādi kritizēt, atsakoties to atzīt jau pirms tās sanākšanas.

Iskolats decembrī sāka ieroču konfiskācijas, un veidoja Sarkano gvardu vienības. Decembrī slēdza laikrakstus "Līdums" un "Laika Vēstis", 1918. gada janvārī slēdza meņševiku "Strādnieku Avīzi". Tālāku boļševiku kontrolētās padomju varas izveidošanu izbeidza 1918. gada februārī sāktais Vācijas karaspēka uzbrukums, ar kuru visa Latvijas teritorija nokļuva vācu militārās pārvaldes kontrolē.