Livonijas krusta kari

Livonijas krusta kari (vācu: Kreuzzug gegen die Heiden in Livland, igauņu: Liivi ristisõda un eestlaste muistne vabadusvõitlus) bija ar militārām misijām atbalstītā Senās Latvijas un Senās Igaunijas pakļaušana un kristianizēšana. Par to sākumu uzskata 1171. gadu, kad Romas pāvests Aleksandrs III aicināja finansiāli atbalstīt misionāru Fulko. 1160.—1170. gadā notika pirmā dokumentētā kristiešu misionāra nosūtīšana uz Livoniju — trimdā esošais dāņu arhibīskaps Eskils (1137—1177) par Igaunijas bīskapu iecēla cisterciešu mūku Fulko.

Livonijas krusta kari
Kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā
Vieta Baltija
Karotāji
Livonijas bīskapija, Tērbatas bīskapija, Zobenbrāļu ordenis, Livonijas ordenis, Dānija, Zviedrija	Līvzeme, Tālava, Jersika, Koknese, Sēlija, Zemgale, Kursa, Ugaunija, Sakala, Sāmsala, Revala, Harija, Jerva, Viruzeme, Lietuva, Žemaitija	Polocka, Pleskava, Novgoroda, Vladimira-Suzdaļa
Komandieri un līderi
Bertolds (Livonijas bīskaps)† Turaidas Teodorihs† Bīskaps Alberts Bernhards no Lipes Tērbatas Aleksandrs† Venno Folkvins† Villekens fon Endorps† Oto fon Luterbergs† Ernsts fon Rasburgs† Valdemārs II Jūhans I Sverkersons Viclavs	Ako† Kaupo† Ase Dabrelis Ninnus Varidotis Tālivaldis† Rameka Rūsiņš† Vetseke† Visvaldis Lembits† Viestards Šabis Namejs Daugerūts Mindaugs Vikints Tranaitis Vaišelga Traidenis Vītenis	Vladimirs (Polockas kņazs) Vladimirs Mstislavičs Daumants Aleksandrs Ņevskis

Sākotnēji kristianizēšana notika miermīlīgi, bet militāras misijas sākās pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā atļāva vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē. Šo misiju rezultātā tika izveidota Livonijas Konfederācija. Livonijas krusta kari pieder pie Ziemeļu krusta kariem, kas ir kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.—14. gadsimtā.

Priekšvēsture

Senās Igaunijas un Senlatvijas valstis un zemes ap 1200. gadu (R. Vitrams, 1939, 1954).

Rakstiskas liecības par pirmajām kristiešu misijām Latvijā ir saglabājušās kopš 11. gadsimta sākuma. Kristietības ietekmes no kaimiņzemēm tajā laikā izplatījās galvenokārt tirdzniecības sakaru, kolonizēšanas un krusta karagājienu veidā. Militārās misijas no Rietumeiropas, ko historiogrāfijā sauc par krusta kariem (latīņu: Expeditiones sacrae), sākotnēji tika organizētas, lai atkarotu musulmaņu iekarotās teritorijas un lai aizsargātu šajās zemēs dzīvojošos kristiešus, ceļotājus un tirgotājus.

1165. gadā ar Romas pāvesta Aleksandra III svētību Lundas arhibīskaps Eskils iecēla Benediktiešu ordeņa mūku Fulko par pirmo zināmo bīskapu "Aistu zemē". Tas notika Eskila un dāņu karaļa Valdemāra I (1157—1182) savstarpējas konkurences apstākļos, kas atrisinājās 1160. gadu vidū. Fulko atbalstīja trimdā esošais pāvests Aleksandrs III, 1171. vai 1172. gadā izdodams trīs vēstules par igauņu kristīšanu, aicinot dāņus atbalstīt viņa misiju finansiāli un lūdzot Norvēģijas arhibīskapu atļaut Stavangeras Sv. Ūlafa klostera mūkam Nikolasam pavadīt Fulko viņa misijā (Fonnesberg Schmidt 2005, 244—245). Taču avotos nav atrodamas ziņas, ka Fulko būtu sasniedzis Igauniju.

Neilgi pēc tam ap 1180. gadu kopā ar vācu tirgotājiem Līvzemē ieradās augustīniešu mūks Meinards un apmetās Ikšķilē, 1185. gadā viņš ataicināja mūrniekus no Gotlandes (Visbijas) un uzcēla akmens pili un baznīcu Ikšķilē, kā arī akmens pili Mārtiņsalā Salaspilī (Holme, Holmia). Spriežot pēc Lībekas Arnolda hronikas, mūks Meinards kā Lībekas tirgotāju garīgais tēvs un rakstvedis sācis braukt uz Daugavas grīvu ap 1182. gadu. Sākuma gados Meinards ieradies tikai uz navigācijas sezonu un rudenī atgriezies Lībekā. Galvenais Meinarda nolūks bijis kristietības sludināšana Daugavas līviem. Kristietības sludināšanai mūks Meinards bija saņēmis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kura meslu atkarībā atradās līvi, Kokneses un Jersikas valsts.

Misiju attīstība un rezultāti

Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem (Ā. Alkšņa zīmējums, ap 1890).

Daļa līvu kristietību bija pieņēmuši Meinarda darbības rezultātā jau pirms Ikšķiles pils uzcelšanas, pārējie solījās to darīt, kad pils būšot uzcelta. Taču, kad tā bija uzcelta, līvi solījumu tomēr nepildīja. Līvu kaimiņi zemgaļi, uzzinājuši par Ikšķilē uzcelto pili, laivās cēlās pāri Daugavai un, apmetuši pilij virves, mēģināja to ievilkt ūdenī. Kaimiņos dzīvojoši salieši (Salaspils iedzīvotāji), sapratuši, kāda nozīme ir mūra pilij, sagribēja šādu pili arī sev un tāpēc nolēma kristīties, ja arī viņiem šāda pils tikšot uzcelta. Daži kristījās jau tūdaļ un arī viņiem tika uzbūvēta tāda pati pils un baznīca. Tomēr pēc pils uzcelšanas līvi ne tikai savu solījumu nepildīja, bet sāka vajāt kristītos līvus, aplaupīja Meinardu, piekāva viņa kalpotājus un draudēja arī viņu pašu izdzīt no zemes. Šis apdraudējums lika Meinardam meklēt militāru atbalstu.

Baidoties no atriebības, līvi vairākkārt negribēja laist Meinardu prom, tāpēc viņš nosūtīja uz Romu mūku Teoderihu. Romas pāvests Celestīns III pēc Livonijas bīskapa Meinarda sūtņa Teoderiha lūguma 1195. vai 1196. gadā, uzzinājis kristīgo skaitu nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes (Līvzemes) pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu (sk. Indriķa hronika I, 12.). Daļa vēsturnieku un sabiedrības šo pāvesta rīcību uzskata par Livonijas krusta karu izsludināšanu.

Latviešu Indriķis savā hronikā piemin, ka krustnešu brauciens uz Līvzemi ticis pielīdzināts ceļojumam uz Jeruzalemi. Šādi ceļojumi, kas iekļāvās tā laika svētceļojumu tradīcijā, tika organizēti uz teritorijām, kur bija nepieciešams aizstāvēt kristiešus. Parasti tirgotājus, misionārus un citus ceļotājus aizsargāja bruņoti cilvēki, kurus sauca par bruņiniekiem. Jau miermīlīgā misionāra Zēgebergas klostera mūka Meinarda darbības laikā radās nepieciešamība aizstāvēt ne vien ieceļotājus, bet arī jaunkristītos vietējos iedzīvotājus. Tādēļ tika veidotas aizsardzības formācijas, kurās iekļāvās gan bruņinieki, gan kristīgajai ideoloģijai lojālie vietējie iedzīvotāji.

Latvijas un Igaunijas teritorijas sākotnēji netika iekarotas un pakļautas kādai citai valstij tradicionālajā izpratnē. Kristianizēšanā tika izveidota Livonijas Konfederācija, kurā vietējās pašvaldības tiesības daļēji saglabāja iepriekšējie valdnieki, saglabājot arī savu karaspēku, cīņās piedaloties kopā ar Zobenbrāļu ordeni, vai atsevišķi, kā arī atsevišķos gadījumos atsakoties piedalīties cīņās, vai pat cīnoties pret zobenbrāļiem.

Veidojoties Livonijas valstij, kuras aizsākums bija Alberta iecelšana par Līvzemes bīskapu, militārais kontingents nostiprinājās, tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Šis militārais formējums, laika gaitā pārciezdams dažādas pārmaiņas, visā Livonijas valsts pastāvēšanas laikā veica militāras misijas gan iekšējo nesaskaņu gadījumos, gan valsts aizsardzībai, gan uzbrukumiem, lai atbildētu uz dažādiem ārējiem militāriem izaicinājumiem.

Kaujas pret Lietuvas dižkunigaitijas valdniekiem, Polockas, Pleskavas un Novgorodas kņaziem Livonijas teritorijā tiek uzskatītas par šo karu sastāvdaļu. Livonijas valsts veidošanās procesā tai pievienotajām teritorijām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam). Modenas Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senioriem.

Cakuls uzskata, ka Livonijas krusta karu dēļ Livonijas valsts teritorijā iekļautās nekrievu tautas tika konsolidētas Livonijas valstī un tādējādi pasargātas no pārkrievošanas, no kuras neizvairījās, piemēram, tagadējās Baltkrievijas teritorijā dzīvojošās nekrievu tautas. Latvijas vēstures zinātnes pamatlicējs profesors Arveds Švābe 1922. gadā raksta:

"13. gs. Baltijas jautājums bija kļuvis starptautisks. Viņas dēļ savā starpā cīnījās Dānija, Zviedrija, Krievija. Ja cīņā nebūtu iejaukusies Vācija, tad droši vien Latvija pakļūtu zem vairākiem kungiem. Varbūt mūsu senči būtu pazaudējuši savu tautību, pāriedami krievos vai leišos. Turpretim jaundibinātās Māras zemes robežas ietvēra sevī gandrīz visas Baltijas nekrievu tautības. Ar to tās paglābās no pārkrievošanās. [..] Bij vajadzīga sveša vara, kura ar spēku no ārienes saturētu kopā (Baltijā) patvaļā augušās ciltis. Šo uzdevumu izpildīja Māras valsts. Kopīgas cīņas un ieroču brālības vienā sabiedrotā karaspēkā, zem vācu virspavēlnieka, izlīdzināja seno Baltijas tautu naidu, iemācīja agrākos ienaidniekus slēgt mieru."

Krusta karu norise

Tūlīt pēc Meinarda nāves Brēmenes arhibīskaps Hartvigs Iķšķilei 1197. gadā iesvētīja jaunu bīskapu Bertoldu, cisterciešu abatu no Lokumas. Kad Bertolds ieradās Ikšķilē, lībieši viņu uzņēma ar cieņu. Taču drīz vien bīskaps dabūja dzirdēt draudus un apvainojumus, ka viņš esot ieradies Livonijā, lai iedzīvotos mantā. Aizvainotais Bertolds, redzēdams lībiešu noskaņojumu, devās atpakaļ uz Vāciju, kur savāca karotāju pulkus, un ar tiem 1198. gadā atgriezās Ikšķilē. Saskaņā ar Livonijas Indriķa hronikā vēstīto, Bertolds, savācis vīrus, ieradās ar karaspēku Līvzemē. Tomēr pie Salas pils Bertolds ieradies bez karaspēka atbalsta, piedāvādams līviem ar mieru pieņemt ticību, bet tie atteikušies, tāpēc Bertolds, nespēdams neko darīt, atgriezies Rīgas vietā.

Hronika vēsta, ka līvi devušies Bertoldam pakaļ un nometušies aiz Rīgas kalna gatavi cīnīties. Sarunās līvi esot devuši padomu Bertoldam atlaist karaspēku un atgriezties savā bīskapijā (Ikšķilē), piebilstot, „piespied tos, kas pieņēmuši ticību, glabāt to, bet pārējos pieņemt to mudini ar runām, nevis rungām!”. Tādēļ Bertolds savas drošības garantam prasījis par ķīlniekiem labiešu dēlus, ko līvi gan sākotnēji noraidījuši, tomēr ierosinājuši pamieru it kā ķīlnieku vākšanas nolūkā. Pamiers ir apstiprināts, pēc līvu tradīcijas apmainoties ar šķēpiem, bet pamiera laikā līvi nogalinājuši vairākus vāciešus, kas meklējuši barību zirgiem, tādēļ bīskaps nosūtījis šķēpu atpakaļ, tādējādi uzteikdams mieru. Tad līvi sākuši izturēties agresīvi, pulcēties Kaujai pie Rīgas kalna, bet bruņinieki viņiem uzbrukuši, aizbiedējot līvus prom. Bertolds, ar zirgu iekļūstot bēgošo līvu pūlī, tiek nogalināts. Līvi, izbijušies no sava cīņu biedra, kurš uzvilcis nogalināta pretinieka bruņucepuri, bēguši prom. Savukārt bruņinieki sākuši postīt līvu sējumus, kas licis līviem atjaunot mieru un aicināt pie sevis garīdzniekus, lai tie viņus kristītu. Indriķa hronikā attiecībā uz Bertolda misiju nav minēts neviens kritušais līvu pusē. Tiklīdz krustneši devās prom, lībieši aplaistījās ar Daugavas ūdeni, mēģinot "nomazgāt" jauno ticību.

1199. gada 5. oktobrī Romas pāvests Inocents III deva tiesības Livonijas bīskapam vervēt krustnešus jaunkristīto aizstāvēšanai:

Lai neieskaitītu mūsu nolaidībai ka šie, kas jau ieticējuši, netiktu piespiesti atgriezties (pagānismā) un lai nevairītos citi mūsu ticību pieņemt tāpēc, ka jau pieņēmušie no pagānu uzbrukumiem ir palikuši neaizsargāti; visus jūs brīdinām un ļoti mudinām grēku piedošanas (soda par piedotiem grēkiem piedošanas) dēļ, ja pagāni, Livonijas bīskapijā dzīvojošie, negribētu mieru līgt vai nolīgto ievērot, tad, karapulku Dieva vārdā, celieties cīņai aizstāvēt šo zemju kristiešus [..]. Visus, kas dievišķās degsmes vadīti dosies uz Livonijas baznīcu un turienes kristīgos aizstāvēt, ņemam svētā Pētera un mūsu aizsardzībā un piešķiram apustuliskās aizgādnības palīdzību.

1199. gadā par bīskapu ievētītais Alberts fon Bukshēvdens vispirms ieguva Dānijas ķēniņa Knuda VI, viņa brāļa hercoga Valdemāra un Lundas arhibīskapa Absalona labvēlību. Vācijas karaļa Filipa kronēšanas laikā viņš saņēma solījumu, ka krustnešiem, kas brauc uz Līvzemi, īpašumus noliekot pāvesta aizsardzībā tāpat kā tiem, kas dodas uz Jeruzalemi:

Nākamajā vasarā pēc iesvētīšanas viņš devās uz Gotlandi un tur apzīmēja ar krusta zīmi ap piecsimt vīru braukšanai uz Līvzemi. No turienes dodoties tālāk caur Dāniju, viņš saņēma dāvanas no karaļa Knuda, hercoga Valdemāra un arhibīskapa Absolona. Atgriezies Vācijā, viņš tā Kunga dzimšanas dienā [25. decembrī] daudzus apzīmēja ar krusta zīmi Magdeburgā, kur notika karaļa Filipa un tā sievas kronēšana. Un šī karaļa priekšā padomē tika jautāts, vai, krustnešiem, kas brauc uz Līvzemi, īpašumus noliekot pāvesta aizsardzībā tāpat kā tiem, kas dodas uz Jeruzalemi. Tika saņemta atbilde, ka šos īpašumus pārņemot pāvesta aizsardzībā, kurš pilnīgai grēku atlaišanai uzlikto krustnešu braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis ceļojumam uz Jeruzalemi.

1200. gadā bīskaps Alberts ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem ieradās Livonijā. Viņš bez krustnešu pavadības devās uz Salas pili (Holmi). Pēc līvu uzbrukuma un nonākšanas aplenkumā viņu glāba frīzu tirgotāji, kas ieradās ar vienu kuģi un postīja līvu tīrumus, tādējādi panākot, ka ar līvi ar Albertu noslēdza mieru. Lai rastu aizsardzību, Alberts sūtīja Teoderihu pie pāvesta. Rudenī līvi Albertam ierādīja vietu pilsētas būvēšanai.

1201. gadā vācu apmetnes vietā sāka būvēt Rīgas pilsētu. Ieradās kuršu ziņneši, lai noslēgtu mieru, un arī lietuvieši noslēdza sadraudzības līgumu. 1202. gadā cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga izveidoja Zobenbrāļu ordeni, kam bīskaps Alberts 1210. gadā atļāva paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām. Šis ordenis pastāvēja līdz tā sakāvei 1236. gada Saules kaujā. Pēc tam dzīvi palikušie ordeņa brāļi pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru — Livonijas ordeni.

Jau pirms krusta kariem tagadējās Baltijas zemēs bija izveidojušās divas militārās cilšu savienības, kuru savstarpējās cīņas talantīgais diplomāts bīskaps Alberts veikli izmantoja. Vienu cilšu savienību bija izveidojuši lietuvieši, līvi, Tālavas, Kokneses un Jersikas letgaļi un Polockas kriviči. Pret viņiem cīnījās zemgaļi, žemaiši, ugauņi, sakalieši, ko reizumis atbalstīja Pleskavas un Novgorodas kriviči. Krusta karu pirmajā etapā, 1205. un 1206. gadā krustneši pret igauņiem un līviem cīnījās kopā ar zemgaļiem, bet vēlāk par viņu sabiedrotajiem kļuva kristītie līvi un letgaļi.

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristianizēšanu. Augšā pa kreisi pāvesta galvassega ar uzrakstu "Tu esi Pēteris un uz šī Pētera uzcelšu savu baznīcu". Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv.Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. Apakšējā attēlā Dobeles ordeņa pils un tās komtura fon der Rekes dzimtas ģerbonis. No Romas pāvestam dāvātā albuma "Terra Mariana".

Kā pirmos krustneši pakļāva lībiešus, kuru pretestība tika salauzta 1206. gadā. Pēc kristietības pieņemšanas lībieši kļuva par zobenbrāļu sabiedrotajiem, viņu teritorijas nosaukums Livonia (Līvzeme) pakāpeniski tika attiecināts uz visu krustnešu iekaroto reģionu. Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad Ceturtā Krusta kara rezultātā krustneši ieņēma Austrumu Ortodoksās baznīcas centru Konstantinopolē un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju (1204—1261). Ar Romas pāvesta atbalstu bīskapa Alberta vadītie krustneši vērsās pret ortodoksās baznīcas kontrolētajām valstīm arī ziemeļaustrumu Eiropā. 1207.-1209. gadā tika pakļautas ortodoksās Kokneses, Tālavas un Jersikas valstis un to valdnieki bija spiesti kļūt par bīskapa Alberta vasaļiem. 1208. gada 31. janvārī Romas pāvests Inocents III izziņoja, ka katoļticībai ir pievērsti visi līvi, idumieši, vendi un puse letgaļu. Līdz ar to bija sasniegts Livonijas krusta karu pirmais mērķis — pakļautas līvu zemes Daugavas un Gaujas lejtecēs un izveidota Livonijas bīskapija.

Kopā ar bīskapa Alberta līvu un latgaļu vasaļiem, starp kuriem īpaši pieminami Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un no citām Eiropas valstīm sabraukušie krustneši vērsās pret igauņu zemēm. Zobenbrāļi un to jaunie sabiedrotie latgaļi un lībieši 1208. gadā devās uz ziemeļiem karagājienā pret igauņiem. Igauņi politiski nebija vienoti, un iesākumā dienvidu novadi Ugandi (Ugaunia) un Sakala (Saccalia) pret iebrucējiem cīnījās vieni paši. 1217. gadā apvienotā igauņu armija cieta smagu sakāvi pret apvienoto krustnešu, lībiešu un latgaļu karaspēku. Šajā kaujā krita Kaupo un igauņu vadonis Lembits. Iznākumā dienvidu un centrālā Igaunija nonāca zobenbrāļu rokās. Lai iegūtu katoļu baznīcas piekrišanu krusta karu turpināšanai, bīskaps Alberts atkārtoti devās pie Romas pāvesta Inocenta III. Tomēr pāvests neievēroja bīskapa Alberta kareivīgo lūgumu izsludināt krusta karus Livonijā, bet gan paziņoja tikai svētceļotāju braucienus (cruscisignati) braucienus uz Livoniju.

1211. gadā, tūlīt pēc savas atgriešanās no Vācijas, bīskaps Alberts iecēla abatu Teoderihu par tikko iekarotās Leales jeb Igaunijas bīskapu (Estiensis episcopus). Savukārt viņa vietā par Daugavgrīvas abatu tika nozīmēts Bernhards no Lipes. 1215. gada Romas katoļu baznīcas vadītāju Laterānas koncila laikā pāvests paziņoja, ka atbalstīs "Mātes zemi" (Livoniju) tāpat kā "Dēla zemi" (Palestīnu). Koncila laikā izdeva krusta karu bullu pret Livoniju, kuras teksts nav saglabājies:

Tā Kunga iemiesošanās 1215. gadā Romas baznīcā tika noturēts koncils, kuru vadīja pāvests Innocents un kurā piedalījās četrsimt patriarhu, kardinālu un bīskapu, kā arī astoņsimt abatu. To vidū bija Līvzemes bīskaps Alberts ar Igaunijas bīskapu. Viņi ziņoja visusugstajam priesterim un reizē visiem bīskapiem par Līvzemes baznīcas pārbaudījumiem, kariem un vajadzībām. Un visi līdz ar viņiem priecājās par pagānu atgriešanu, kā arī par kariem un daudzkārtējiem kristiešu triumfiem. Un bīskaps [Alberts] sacīja: “Tāpat kā tu, svētais tēvs,” viņš teica, “nepārstāj ar savas svētības centību rūpēties par svēto Jeruzalemes zemi, kas ir dēla zeme, tev tāpat nevajag arī šoreiz atstāt bez mierinājuma Līvzemi, kas ir mātes zeme un līdz šim ar tavu atbalstu un gādību paplašināta pagānu vidū. Dēls taču mīl savu māti un, tāpat kā negrib, lai iet bojā viņa paša zeme, arī nekādā ziņā negrib, lai briesmas draudētu mātes zemei.” Visuaugstais priesteris [pāvests], viņam atbildēdams, sacīja: “Tāpat kā dēla zemi, tā allaž centīsimies arī mātes zemi atbalstīt ar savas tēvišķās gādības pūliņiem.” Un, kad koncils beidzās, viņš atlaida tos priecīgus, atjaunojis pilnvaru sludināt un grēku atlaišanai ar krusta zīmi apzīmēt krustnešus, kas dotos ar viņiem uz Līvzemi, lai sargātu jauno baznīcu no pagānu uzbrukumiem.

1219. gada 23. martā ķeizars Frīdrihs I uzdāvāja Magdeburgas arhibīskapam visas zemes viņpus un pie Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai. 1217. gada 30. septembrī pāvests Honorijs III paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu, bet 1218. gadā pāvests atbrīvoja Livonijas bīskapiju no pakļautības Brēmenes arhibīskapam.

1219. gada 25. oktobrī pāvests ziņoja Daugavgrīvas klostera abatam Bernhardam, ka apstiprina viņa diēcēzes Sēlijas bīskapijas tais robežās, kādas tai 1218. gadā noteica Livonijas bīskaps Alberts. 1219. gada 28. oktobrī pāvests izdeva bullu Cum a nobis petitur, kurā ņēma Romas pāvesta sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprināja Livonijas bīskapa Alberta tiesības uz jauniegūtajām Sēlijas, Igaunijas un Zemgales zemēm. 1219. gada 7. novembrī pāvests aizrādīja bīskapam Albertam, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas metropoli.

Ar šo lēmumu nebija mierā Dānijas karalis Valdemārs II, kas kopā ar Lundas arhibīskapu iekaroja Lindanises pilskalnu Rēveles zemē un pieteica savas pretenzijas ne tikai uz visām Igaunijas zemēm, bet arī uz Livonijas bīskapijas zemēm. Konflikts atrisinājās tikai 1224. gadā, kad dāņiem atstāja Rēveles, Harijas, Jervas un Viru zemes Ziemeļigaunijā, Zobenbrāļu ordenis ieguva Sakalas zemi, Igaunijas bīskaps ieguva Ugaunijas zemi, bet Livonijas bīskaps ieguva Piejūras zemes, pie kurām piederēja Sontaganas un Ridalas novadi. 1224. gada vasaras beigās notika viena no galvenajām krusta karu kaujām pret Tērbatas pili, kurā pēc igauņu sacelšanās 1222. gadā valdīja bijušais Kokneses valdnieks Vetseke (Vjačko).

Pēc Igaunijas zemju pakļaušanas bija beigusies Livonijas krusta karu otrā daļa. 1225. gada 19. novembrī pāvests Honorijs III atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli. 1226. gadā pāvests atļāva Sēlijas pievienošanu Zemgales bīskapijai ar Alnas Balduīnu kā Zemgales bīskapu un Kurzemes protektoru.

Tērbatas bīskapa Hermaņa neveiksmīgais mēģinājums pakļaut Pleskavas zemi beidzās ar sakāvi Ledus kaujā 1242. gadā. Toties Polockas kņazs Tautivils no 1247./1248. gada līdz 1264. gadam kļuva par Rīgas bīskapa vasali un viņa pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi tika nodibināta Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). Savukārt Žemaitijas teritorijā tika nodibināta Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis). 1253. gadā Romas katoļu baznīcas pāvests lika kronēt Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu par karali un piešķīra viņam Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Vācu ordenim daļu Žemaitijas un Sēlijas teritorijas. Pēc žemaišu uzvaras pār apvienoto Vācu un Livonijas ordeņu karaspēku Durbes kaujā 1260. gadā kara veiksme novērsās no krustnešiem. No latīņu ticības atkrita Lietuvas karalis Mindaugs, tika likvidētas katoļu bīskapijas Lietuvā un Baltkrievijā, bet 1262. gadā Novgorodas kņazi noslēdza savienību ar lietuviešiem, kuriem pievienojās zemgaļi, kurši, sāmsalieši, un atsāka karadarbību pret Livonijas ordeni. Tikai pēc smagām kaujām ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1271. gadā, tomēr pēc Aizkraukles kaujas 1279. gadā zemgaļi lauza miera līgumu, uzbruka Rīgai un sakāva ordeni Garozas kaujā 1287. gadā. Karš turpinājās līdz 1290. gadam, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju. Kā Livonijas krustu karu turpinājums ir uzskatāmas Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa militārās kampaņas pret lietuviešiem un žemaišiem, kas beidzās ar Vācu ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā 1410. gadā.

Galvenie karagājieni un kaujas

Kartē parādīti galveno Livonijas un Prūsijas krusta karagājienu virzieni.

Pret līviem

• 1198 — Kauja pie Rīgas (1198),
• 1200 — Kauja pie Rumbulas (1200),
• 1204 — Lietuviešu un līvu karagājiens uz Rīgu (1204)
• 1206 — 1206. gada kauja pie Salaspils,
• 1206 — 1206. gada kauja pie Turaidas,
• 1206 — 1206. gada Salaspils aplenkums,
• 1212 — Autines sacelšanās un kauja pie Satezeles, līvu padošanās.

Pret sēļiem un lietuviešiem

Lietuviešu zemes XIII gadsimta vidū. Ar tumšāku krāsu apzīmētas karalim Mindaugam pakļautās teritorijas, bet ar gaišāku krāsu — zemes, uz kurām notika lietuviešu cilšu karagājieni.

• 1205 — Ropažu kauja (1205),
• 1207 — Sēlpils aplenkums (1208), miera līgums ar sēļiem,
• 1208 — Karagājiens uz Lietuvu (1208),
• 1213 — Lietuviešu karagājieni uz Tālavu un Lielvārdi (1213),
• 1215 — Trešais karagājiens uz Jersiku (1215),
• 1221 — Krievu un lietuviešu karagājiens uz Senlatviju (1221),
• 1235 — Karagājiens uz Nalseni (1235),
• 1244 — Embūtes kauja (1244),
• 1245 — Lietuviešu karagājiens uz Kursu (1245),
• 1245 — Karagājiens uz Nalseni (1245),
• 1245 — Cēsu kauja (1245),
• 1250 — Karagājiens uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju (1250),
• 1262 — Kauja pie Lielvārdes (1262),
• 1262 — Mindauga karagājiens uz Cēsīm (1262),
• 1263 — Kauja pie Daugavgrīvas (1263),
• 1270 — Karuzes kauja,
• 1273 — Kauja pie Dubnas (ap 1273),
• 1276 — Kauja pie Dinaburgas pils (ap 1275),
• 1278 — Karagājiens uz Kernavi (1279),
• 1279 — Aizkraukles kauja (1279),
• pēc 1282 — Skarjota iebrukums Rīgas arhibīskapijā
• pēc 1291 — Mažeikas karagājiens uz Talsiem

Pret Polocku, Koknesi un Jersiku

• 1203 — Polockas, Jersikas un lietuviešu karagājiens uz Līvzemi (1203)
• 1206 — 1206. gada Salaspils aplenkums,
• 1208 — Kokneses nodedzināšana (1208),
• 1209 — Karagājiens uz Jersiku (1209), miera līgums ar Jersiku,
• 1214 — Otrais karagājiens uz Jersiku (1214),
• 1215 — Trešais karagājiens uz Jersiku (1215).

Pret igauņiem

Senās Igaunijas zemes Livonijas krusta karu sākumā.

Karoga parādīšanās debesīs Lindanises kaujas laikā 1219. gadā (Lorencena glezna).

Pret Ziemeļigaunijas zemēm

• 1196 — Zviedru karagājiens uz Viruzemi (1196)
• 1212 — Pirmais karagājiens uz Jervu (1212),
• 1216 — Pirmais karagājiens uz Hariju (1216),
• 1217 — Otrais karagājiens uz Jervu (1217),
• 1219 — "Aukstais" karagājiens uz Rēveli (1219),
• 1219 — Dāņu karagājiens uz Rēveli un kauja pie Lindanises (1219),
• 1219 — Karagājieni uz Jervu un Viruzemi (1219),
• 1221 — Tallinas aplenkums (1221),
• 1223 — Tallinas aplenkums (1223),
• 1224 — Karagājiens uz Hariju un Jervu (1224), miera līgums ar Jervu un Viruzemi.

Pret Sāmsalu un Piejūras zemēm

• 1203 — Kauja pie Visbijas (1203),
• 1206 — Uzbrukums Sāmsalai (1206),
• 1211 — Pirmais karagājiens uz Sontaganu (1211),
• 1211 — Kauja pie Turaidas (1211),
• 1215 — Kauja pie Sāmsalas (1215),
• 1215 — Karagājieni uz Ridalu un Sakalu (1215),
• 1216 — Otrais karagājiens uz Sontaganu un Sāmsalu (1216),
• 1220 — Zviedru karagājiens uz Ridalu un kauja pie Lihulas (1220),
• 1222 — Dāņu karagājiens uz Sāmsalu (1222),
• 1227 — Karagājiens uz Sāmsalu un Muhu kauja (1227), miera līguma noslēgšana ar Sāmsalu
• 1262 — Sāmsaliešu sacelšanās (1262)

Pret Ugauniju un Sakalu

• 1208 — Pirmais karagājiens uz Ugauniju (1208),
• 1208 — Beverīnas aplenkums
• 1208 — Karagājiens uz Sakalu (1208),
• 1209 — Otrais karagājiens uz Ugauniju (1209)
• 1210 — Trešais karagājiens uz Ugauniju un Cēsu aplenkums (1210),
• 1210 — Kauja pie Imeras,
• 1211 — Pirmais karagājiens uz Sakalu un Vilandes aplenkums (1211),
• 1211 — Beverīnas aplenkums un atbildes karagājieni (1211),
• 1215 — Karagājieni uz Ridalu un Sakalu (1215),
• 1215 — Igauņu karagājieni uz Līvzemi un Tālavu (1215),
• 1215 — Letgaļu karagājieni uz Ugauniju (1215), miera līguma noslēgšana ar Ugauniju,
• 1217 — Kauja pie Otepē (1217), miera līguma noslēgšana ar Novgorodu,
• 1217 — Svētā Matīsa dienas kauja, miera līguma noslēgšana ar Sakalu,
• 1223 — Igauņu sacelšanās un kauja pie Vīlandes (1223),
• 1223 — Letgaļu un ordeņa brāļu karagājieni uz Ugauniju (1223),
• 1223 — Karagājiens uz Sakalu (1223),
• 1223 — Igauņu un krievu karagājiens uz Senlatviju (1223),
• 1223 — Atkārtotais karagājiens uz Sakalu (1223), sakaliešu padošanās,
• 1224 — Tērbatas kauja (1224), ugauņu padošanās.

Pret kuršiem

Vācu ordeņa virsmestrs un Zobenbrāļu ordeņa mestrs.

• 1210 — Jūras kauja Zundā (1210),
• 1210 — Rīgas aplenkums (1210),
• 1228 — Kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvai (1228),
• 1229 — Karagājiens uz Abavas kuršu zemi (1229), miera līgumi ar kuršiem,
• 1242 — Karagājiens uz Kursu un Kuldīgas nodibināšana (1242), miera līgums ar kuršiem,
• 1252 — Karagājiens uz Kursu un Klaipēdas dibināšana (1252),
• 1260 — Kuršu sacelšanās (1260),
• 1261 — Karagājiens uz Kursu un Dzintares kauja (1261),
• 1263 — Kuršu piļu nodedzināšana (1263),
• 1263 — Kuršu uzbrukumi Klaipēdai (1263),
• 1264 — Kauja pie Griezes (1264).

Pret zemgaļiem

Livonijas Konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Atzīmētas lielāko Livonijas krusta karu kauju vietas.

• 1219 — Mežotnes aplenkumi (1219—1220),
• 1228 — Karagājiens uz Zemgali (1228),
• 1228 — Kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvai (1228),
• 1229 — Aizkraukles kauja (1229),
• 1236 — Saules kauja,
• 1250 — Karagājiens uz Zemgali (1250), miera līguma noslēgšana ar zemgaļiem,
• 1259 — Zemgaļu sacelšanās (1259),
• 1259 — Tērvetes aplenkums un Dobes pils uzcelšana (1259),
• 1264 — Ordeņa karaspēka sakāve Zemgalē (1264),
• 1265 — Mītavas pils uzcelšana,
• 1265 — Karagājiens uz Zemgali (1265),
• 1270 — Karuzes kauja,
• 1271 — Karagājieni uz Zemgali (1271), miera līguma noslēgšana ar zemgaļiem
• 1279 — Tērvetes pils atbrīvošana (1279),
• 1280 — Uzbrukumi Dobelei (1280),
• 1280 — Nameiša karagājiens uz Rīgu (1280),
• 1280 — Dobeles aplenkums (1280),
• 1281 — Tērvetes aplenkums (1281),
• 1285 — Kauja pie Heiligenbergas (Svētkalna) pils,
• 1287 — Zemgaļu uzbrukums Rīgai,
• 1287 — Garozas kauja,
• 1289 — Mestra Kūno karagājiens uz Zemgali,
• 1290 — Sidabrenes nopostīšana pēc žemaišu iebrukuma Līvzemē
• 1290 — Zemgales galīgā nopostīšana.

Pret žemaišiem

Saules kauja 1236. gadā (Voldemāra Vimbas glezna).

• 1236 — Saules kauja,
• 1250 — Karagājiens uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju (1250),
• 1252 — Karagājiens pret žemaišiem (1252),
• 1255 — Karagājiens pret žemaišiem (1255),
• 1256 — Kauja pie Klaipēdas (1256), pamiera noslēgšana ar žemaišiem,
• 1259 — Kauja pie Skodas (1259),
• 1259 — Vārtājas aplenkums (1259),
• 1260 — Kauja pie Dobes (1260),
• 1260 — Kauja pie Jurbarkas (1260),
• 1260 — Durbes kauja,
• 1285 — Kauja pie Heiligenbergas (Svētkalna) pils
• 1290 — Žemaišu iebrukums Līvzemē

Pret Novgorodu un Pleskavu

• 1217 — Kauja pie Otepē (1217),
• 1218 — Kauja pie Puides (1218),
• 1218 — Krievu karagājiens uz Senlatviju (1218),
• 1218 — Letu karagājieni uz Krievzemi (1218—1219),
• 1221 — Krievu un lietuviešu karagājiens uz Senlatviju (1221),
• 1222 — Karagājieni un Novgorodu un Ingriju (1222),
• 1223 — Krievu karagājiens uz Igauniju (1223),
• 1240 — Karagājiens uz Izborsku un Pleskavu (1240)
• 1242 — Ledus kauja, miera līguma noslēgšana ar Novgorodu,
• 1262 — Novgorodas krievu karagājiens uz Tērbatu (1262),
• 1268 — Rakveres kauja,
• 1269 — Pleskavas aplenkums (1269), miera līguma noslēgšana ar Novgorodu.

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Indriķa hronikā pieminētie krustneši

• 1195. gadā Romas pāvests Celestīns III atvēlēja visu grēku atlaišanu tiem, kas došoties atjaunot kristietību Līvzemē. Jau nākamajā gadā Teoderihs no Turaidas kopā ar zviedru jarlu Birgeru Brūsu (Brosa), vāciešiem un gotlandiešiem sāka kampaņu pret kuršiem, taču, vētras aizdzīti, krusta karotāji piestāja Viruzemē, Ziemeļigaunijā, un trīs dienas postīja to.
• 1197. gadā Romas pāvests visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret līviem, atvēlēja grēku atlaišanu. 1198. gadā bīskaps Bertolds ieradās Līvzemē ar sakšu krustnešiem.
• 1200. gadā Līvzemē ieradās bīskaps Alberts ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem.
• 1201. gadā bīskaps Alberts ar krustnešiem atgriezās Līvzemē. Šai laikā bīskaps paņēma pie sevis Daniēlu [Bannerovu] un Konrādu no Meiendorpas un piešķīra viņiem par lēni divas pilis — Lielvārdi un Ikšķili.
• 1203. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atveda sev līdzi Arnoldu no Meiendorpas, Bernhardu no Zēhūzenes un savu brāli Teoderihu fon Bukshēvdenu līdz ar vairākiem citiem bruņiniekiem.
• 1207. gadā bīskaps Alberts Saksijā un Vestfālenē apstaigāja ciematus, ielas un baznīcas, meklēdams krustnešus. Kopā ar viņu atbrauca grāfs Gotšalks no Pirmontes, kāds cits grāfs un vēl ļoti daudzi krustneši.
• 1208. gadā bīskaps Alberts no jauna devās uz Vāciju, lai savāktu gan krustnešus, gan līdzekļus, ar ko atbalstīt vēl jauno baznīcu, kurai bija daudz kas vajadzīgs. Sprediķodams viņš esot apstaigājis daudzas vietas un pieredzējis ne mazumu grūtību.
• 1209. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas prāva krustnešu skaita pavadībā. To vidū bija Rūdolfs no Jērihovas, Volters no Emerslēbenes un ļoti daudz citu dižciltīgo, bruņinieki, garīdznieki ar visu tautu.
• 1210. gadā bīskaps Alberts kopā ar Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu devās pie Romas pāvesta, kas viņiem piešķīra privilēģijas par Līvzemes un Letijas sadalīšanu un atjaunotu pilnvaru sludināt grēku atlaišanas.
• 1211. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas atbrauca trīs bīskapi — Filips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Pāderbornas bīskaps Helmolds no Pleses, Bernhards no Lipes un citi dižciltīgie, kā arī ļoti daudz krustnešu.
• 1214. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atgriezās Līvzemē ar daudziem krustnešiem.
• 1216. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Romas kūrijas ar Igaunijas bīskapu Teoderihu un citiem uzticamiem vīriem, bruņiniekiem un krustnešiem.
• 1217. gadā Vācijā bīskaps Alberts, visiem stāstīdams par karu grūtībām un savējo zaudējumiem, aicināja drosmīgus un dižciltīgus vīrus pieņemt krustu un grēku atlaišanas labad doties par krustnešiem uz Līvzemi. Grāfs Alberts no Lauenburgas, grēku atlaišanas labad pieņēmis krustu, ar saviem bruņiniekiem un dižciltīgiem vīriem devās ceļā uz Līvzemi.
• 1218. gadā bīskaps Alberts reizē ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Zemgales bīskapu Bernhardu un grāfu Albertu no Lauenburgas devās pie Dānijas karaļa un lūdza viņu virzīt savu jūras karaspēku pret Igauniju. Bīskaps Alberts atkal savāca krustnešus, sludināja viņiem grēku atlaišanu. Savā vietā viņš atstāja Halberštates dekānu Šlādenes Burhardu, kas kopā ar dāņu karaļa vasali Mēklenburgā Heinrihu Borevīnu un dažiem citiem krustnešiem devās uz Līvzemi, lai tur nokalpotu savu krustneša gadu.
• 1219. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas ieradās Saksijas hercogs Alberts no Anhaltes, Rūdolfs no Stoteles, Kvērfurtes grāfs Burhards un ļoti daudz citu krustnešu. Tajā pašā gadā pie Rēveles igauņu zemē iebruka Dānijas karalis Valdemārs II kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Lundas arhibīskapu Andreasu, Šlēsvigas bīskapu Nikolaju, karaļa kancleru Reskildes bīskapu Petrusu Jakobi un Rīgenes slāvu kņazu Viclavu.
• 1221. gadā Daseles grāfs Ādolfs devās atpakaļ uz Vāciju, savukārt bīskaps Alberts atgriezās Līvzemē tikai ar nedaudziem krustnešiem, kuru vidū bija Bodo no Homburgas.
• 1222. gadā Dānijas karalis Valdemārs II, sapulcējis lielu karaspēku, ieradās Sāmsalā ar grāfu Albertu no Lauenburgas.
• 1224. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas ar daudziem krustnešiem. Kopā ar viņu ieradās viņa brālis Igaunijas bīskaps Hermanis.
• 1225. gadā Rīgas bīskaps aizsūtīja savu priesteri Maurīciju uz Romas kūriju, lai izlūgtos pāvesta legātu Līvzemei. Pāvests norīkoja sava galma kancleru Modēnas bīskapu Guljelmo (Modenas Vilhelms), kas ieradās Līvzemē ar savu saimi, krustnešiem un pavadoņiem.

Livonijas krusta kari historiogrāfijā

Latvijas historiogrāfijā pastāv viedoklis, ka Latvijas teritorijā 12. gadsimtā dzīvojošās ciltis ir kristianizētas vardarbīgi un kristianizēšana veikta ar organizēta karaspēka masveida iebrukumu līdzīgi, kā notikušas krusta karagājienu kampaņas uz Jeruzalemi un citām musulmaņu sagrābtajām kristiešu teritorijām. Taču, analizējot karadarbības gaitu, titulārbīskaps un vēsturnieks Jānis Cakuls konstatējis, ka kaujas notikušas daudz retāk un ilgākā laika posmā, nekā tas notika t.s. krusta karos, turklāt pašu ordeņa brāļu skaits esot bijis ne vairāk par 50—80.

Pirmie krustneši ieradās Līvzemē, lai aizsargātu kristiešus. Bīskapa Bertolda laikā notikusī kauja pie Rīgas bija aizstāvēšanās pret līvu agresiju. Arī bīskapa Alberta valdīšanas pirmajos gados militārās kampaņas bija aizsardzības nolūkos. Kā norāda vēsturnieks Indriķis Šterns, "Vācu krustneši Senlatvijā cīnījās par vācu Rīgas apmetnes un kolonijas pastāvēšanas nodrošināšanu".

Līdz 1205. gadam notika tikai aizstāvēšanās kaujas, bet tā kā rīdzinieki turpināja piedzīvot pastāvīgus laupīšanas uzbrukumus, 1205. un 1206. gadā viņi sāka organizēt pretuzbrukumus. Šo pretuzbrukumu nolūkā viņi sabiedrojās ar tolaik vēl nekristītajiem zemgaļiem, kuru bija nospiedošs vairākums. Tādēļ krusta karu kontekstā šie pretuzbrukumi īsti neiekļaujas.^{[nepieciešama atsauce]} Vēlākajos gados, nostiprinoties Zobenbrāļu ordenim un bīskapam iegūstot iespēju iesaistīt karadarbībā vietējos iedzīvotājus, uzbrukumi kļūst par iekarošanas karagājieniem vai sirojumiem galvenokārt kopā ar pakļautajiem līviem un latgaļiem, vēlāk arī ar igauņiem un kuršiem.

Pamatojoties uz pāvestu izdotajiem lēmumiem aizsargāt Zobenbrāļu ordeņa brāļu īpašumus, kamēr viņi dodas aizstāvēt ticīgos Livonijā, piešķirt grēku atlaidas, kā arī vēlāk ar bīskapu Albertu noslēgto līgumu par iekaroto zemju 1/3 daļas pārvaldīšanu, krustnešu misijas Livonijā tiek pielīdzinātas Krusta kariem. Pāvests Inocents III 1199. gadā ir aicinājis Kristum ticīgos Saksijā un Vestfālē "celties cīņai aizstāvēt šo zemju kristiešus", tādējādi pielīdzinot ceļojumus uz Livoniju (svēt)ceļojumiem uz Jeruzalemi. Tomēr jāatzīst, ka pati svētceļojumu un pēc būtības arī t. s. "krusta karu" ideja tajā laikā attiecībā uz Jeruzalemi, bija miermīlīgo ceļotāju aizsardzība. Viens no iemesliem, kāpēc Livonija izraudzīta par svētceļojumu galamērķi, bija tas, ka šī teritorija ir nosaukta par Māras jeb Marijas zemi (Terra Mariana), kas jau dod zināmu sakralitātes statusu, jo tā bija arī pāvesta tiešā pakļautībā esoša valsts. Cits skaidrojums varētu būt saistīts ar nepieciešamību aizstāvēt kristiešus un jaunkristītos no pagānu uzbrukumiem. Viens no nosacījumiem, ar kādiem līvi un citas maztautas piekrita kristīties, bija, ka viņus aizsargās no tajā laikā biežajiem igauņu, krievu un lietuviešu sirojumiem.

Iespējams, ka daļa krustnešu, kas ieradās no citām zemēm, bija augstu ideālu vadīta, bet, spriežot pēc karadarbības eskalācijas un metodēm, 13. gadsimtā notika Senlatvijas un Igaunijas zemju iekarošana un kolonizēšana.

Kā uzskata vēsturnieks Indriķis Šterns, vietējie iedzīvotāji, kas bija spiesti piedalīties vai brīvprātīgi piedalījās karagājienos, arī pieder pie krusta karotājiem, uz kuriem attiecas pāvesta aicinājums karot pret neticīgajiem, lai gan šie karotāji, spriežot pēc vairākām pazīmēm, paši vēl nebija īsti ticīgi. Tādēļ šos krusta karus var uzskatīt arī par iepriekš praktizētās sirošanas tradīcijas loģisku turpinājumu, tikai nu jau bruņinieku aizsegā un pret Livonijas valsts ārējiem ienaidniekiem. Krusta karotāju mērķis nebija kristīt cilvēkus, bet pakļaut teritorijas Livonijas valsts varai. Vēlāk, laika gaitā arī tauta tika pamazām kristianizēta.

Skatīt arī

• Prūsijas krusta kari
• Livonijas bīskapija
• Livonijas bīskapi
• Zobenbrāļu ordenis
• Livonijas ordenis
• Livonijas ordeņa mestri

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Livonijas krusta kari.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Tiago João Queimada e Silva. The invasion and conquest of Livonia (late-12th and 13th centuries)
• Livonian Crusade By William Urban ISBN 0-8191-1683-1
• Krusta kari Baltijā. Latvju enciklopēdijas 3. sējums, 2647-2661.lpp. Arhivēts 2012. gada 9. decembrī, at Archive.is
• Latvijas karte 13. gadsimta pirmajā pusē.^{[novecojusi saite]}
• Karte: Baltijas valstu iekarošana 13.gs.^{[novecojusi saite]}
• Krustneši aplenc pilskalnu (glezna)^{[novecojusi saite]}