Staicele

pilsēta Latvijā

Staicele ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Limbažu novadā. Izvietojusies Salacas upes krastos pie autoceļa P15 13 km no novada centra Alojas un 140 km no Rīgas.

Staicele
Novada pilsēta
Staiceles dibināšanas piemiņas zīme
Staiceles dibināšanas piemiņas zīme
Karogs: Staicele
Karogs
Ģerbonis: Staicele
Ģerbonis
Staicele (Latvija)
Staicele
Staicele
Koordinātas: 57°50′14″N 24°44′39″E / 57.83722°N 24.74417°E / 57.83722; 24.74417Koordinātas: 57°50′14″N 24°44′39″E / 57.83722°N 24.74417°E / 57.83722; 24.74417
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Limbažu novads
Pilsētas tiesības kopš 1992. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Staizel
Administrācija
 • Staices pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītājs Rihards Būda
Platība[1]
 • Kopējā 4,0 km2
 • sauszeme 3,9 km2
 • ūdens 0,2 km2
Augstums 45 m
Iedzīvotāji (2023)[2]
 • kopā 787
 • blīvums 203,4 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4043
Mājaslapa www.staicele.lv
Staicele Vikikrātuvē

Vēsture labot šo sadaļu

Staiceles vietā 19. gadsimta sākumā bijis tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja mājiņa Salacas krastā. Ap 1846. gadu krogu un pārcēlāja māju apvienoja pusmuižā. Pēc nostāstiem, vietas nosaukums cēlies no krodzinieces zviedrietes Berklundes, kas bijusi gara un tieva un saukta par Stazeli.[4] 1887. gadā Rozēnu un Unguru muižu īpašnieki likuši celt pār Salacu tiltu, ko nosaukuši par Zaļo tiltu, jo bijis krāsots zaļā krāsā.[5]

Apdzīvotā vieta intensīvi sāka attīstīties pēc 1897. gada, kad ar Baltijas papīru un papes akciju sabiedrības finansiālu atbalstu uzbūvēja Staiceles papīrfabriku. Celtniecību pabeidza 1898. gadā. Sākumā fabrikā strādāja 100 cilvēku, 1935. gadā — 225, 1943. gadā — 234. 1913. gadā fabrikas vajadzībām no Pāles stacijas izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līnijas Ainaži-Smiltene atzaru. Ar papīru piekrautos vagonus uz Pāli pa sliežu ceļu vilka zirgi. 1925. gadā Rozēnu pagasta centram Staicelei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, 1950. gadā — strādnieku ciemata (no 1961. gada — pilsētciemata) statusu. 1958. gadā Staicelei pievienoja likvidētos Rozēnu un Vīķu ciemus, izveidojot Staiceles lauku teritoriju. 1992. gadā Staicelei piešķīra pilsētas tiesības. 2009. gadā Staiceli ar lauku teritoriju iekļāva Alojas novadā, lauku teritoriju atdalot kā atsevišķu administratīvo vienību — Staiceles pagastu. 2021. gadā, Alojas novadu pievienojot Limbažu novadam, Staicele kļuva par vienu no Limbažu novada administratīvajām vienībām.

Infrastruktūra labot šo sadaļu

Staicelē atrodas pilsētas un pagasta pārvalde (Lielajā ielā 4), vidusskola, mūzikas un mākslas skola, kultūras nams, bibliotēka, lībiešu muzejs "Pivālind", Vidzemes jaunatnes futbola centrs "Staicele", Alojas novada interešu izglītības centrs "Krustpunkti", dienas aprūpes centrs, tūrisma informācijas centrs, luterāņu baznīca.

Iedzīvotāji labot šo sadaļu

Iedzīvotāju skaita izmaiņas labot šo sadaļu

Esošajās robežās, pēc CSP datiem.[6]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
1935870—    
19591 297+49.1%
19701 343+3.5%
GadsIedz.±%
19791 371+2.1%
19891 380+0.7%
20001 240−10.1%
GadsIedz.±%
20111 025−17.3%
2021805−21.5%

Interesanti fakti labot šo sadaļu

  • Pilsētas simbols ir stārķa ligzda "Profesora nams", kurā katru gadu ligzdo stārķi. Kopš 1992. gadā tā kļuva par pilsētu, tās ģerbonī attēlots baltais stārķis.[7]
  • 1944. gada 1. martā, Staicelē dzimis virsdiriģents Jānis Zirnis.
  • 2001. gadā Staicelē tika nodibināta starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas pilsētas, kuru ģerboņos attēlots stārķis (arī melnais stārķis) - Eiropas stārķu pilsētu organizācija. Tajā apvienotas 11 pilsētas un ciemi - Staicele un Demene no Latvijas, Buska no Ukrainas, Komarovce no Slovākijas, Luka pie Jihlavas no Čehijas, Storkova no Vācijas, Stoļina no Baltkrievijas, Kongaza no Moldovas, Ramīgala, Taujēni un Neveroņi no Lietuvas.[8]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 18 janvāris 2023.
  2. 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2022». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 2 oktobris 2023.
  3. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. Valdis Avotiņš, Ints Lukss, “Salacas pērles”, AGB, Rīga, 2002., 35. lpp. ISBN 9984-663-39-6.
  5. Staiceles vēsture
  6. OSP
  7. «Staicele. Tūrisma objekti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 12. maijā.
  8. «Eiropas stārķu pilsētu organizācija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 12. maijā.