Terors (no latīņu: terror — ‘bailes’, ‘šausmas’) ir varas īstenota visaptverošas vardarbības draudu uzturēšana politisku vai reliģisku mērķu sasniegšanai. Teroru īsteno, lai apspiestu politisko opozīciju, izraisot indivīdam vai grupai bailes, draudus, satraukumu un šausmas. Terora mērķis ir ikdienas dzīves, politisko norišu traucēšana, ierobežojot civiliedzīvotāju brīvību un valsts drošību.[1] Arī: “varmācīgu darbību kopums ar mērķi iebiedēt, vajāt, izdarīt kaitējumu, iznīcināt.”[2]

Lielinieki 1918. gadā Petrogradā ar propagandas plakātu: “Nāvi buržuāzijai un tās līdzskrējējiem. Lai dzīvo Sarkano terors!!”
Lielinieku no 1918. gada beigām līdz 1919. gada sākumam Sarkano terora ietvaros veiktā Palermo meža slaktiņa upuri lielinieku okupētajā Rakverē, Igaunijā

Terors un terorisms

labot šo sadaļu

Deivids Forts norāda, ka galvenā atšķirība starp teroru un terorismu ir tā forma. Kamēr terors var būt neitrāls ļaunums (t.i., nejauša vardarbība, ko veic laupītāji, izvarotāji un pat militārpersonas), terorismam ir papildu politiska vai morāla dimensija. Tā kā terorisms ir sistematizēta organizētu grupu vērsta vardarbība pret personām, kas nav kareivji, bet gan visbiežāk civiliedzīvotāji, lai sasniegtu politisku mērķi, tad terorisms nekad nav neitrāls.[3]

Tomēr, vēl joprojām jēdzieni “terors” un “terorisms” tiek lietoti kā sinonīmi: piemēram, “teroristu terors” ir sinonīms jēdzienam “terorisms”, kas ir teroristu īstenots terors; “valsts terors” jeb “valsts terorisms” ir valsts īstenotas represijas un cīņa pret valsts ienaidniekiem; “vides terors” jeb “ekoterorisms” ir vides objektu aizstāvība no cilvēku iesaistes. Galvenokārt, lai atšķirtu jēdzienus “terors” no “terorisma”, būtisks ir vēstījums.

Līdz ar to, lai nošķirtu, par ko ir runa, tiek izcelts, ka terors ir politisks līdzeklis, kuru var izmantot gan teroristiskās organizācijas, gan valstis. Tāpat nozīmīgi ir atšķirt teroru pēc tā motīva: vai cilvēki izmanto teroru savas drošības nodrošināšanai vai teroristiskas organizācijas atbalstam, un veicina tās propagandu. Pirmajā gadījumā terors ir iebiedēšanas un aizsardzības tehnika, bet otrajā gadījumā — apzināta vardarbība pret civiliedzīvotājiem un sabiedriskajām institūcijām.

Vēsturiski ir pastāvējis arī valsts terors, kura pamatmotīvs bija nepiederīgo iebiedēšana. Kā piemēri valsts teroram tiek minēts Sarkano terors, kas bija “sistemātiska, masveidīga, institucionalizēta politisko represiju un fiziskas iznīcināšanas politika pret agrāko politisko, militāro, ekonomisko un intelektuālo eliti, kā arī politiskajiem un militārajiem oponentiem, kuru Krievijas PFSR lielinieku valdība īstenoja 1918.—1922. gadā pilsoņu kara laikā”[4]; un Lielo teroru, kur terors izpaudās kā politiskās represijas un vajāšanas Padomju Savienībā no 1936. līdz 1938. gadam, ar mērķi vērsties pret “tautas ienaidniekiem”.[5]

  1. Māris Kūlis, Kitija Mirončuka. «terors». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-25.
  2. «Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2023-05-25.
  3. Forte, David (1986-01-01). "Terror and Terrorism: There is a Difference". Ohio Northern University Law Review: 39.
  4. Daina Bleiere. «Sarkanais terors Padomju Krievijā 1918.–1922. gadā». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-25.
  5. Daina Bleiere. «Lielais terors Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-25.