Frenks Greiems Māršs (angļu: Frank Graham Marsh, 1875—1957), bija Britu impērijas armijas virsnieks, ģenerālmajors. Latvijas Brīvības cīņu laikā bija Antantes valstu militārās misijas Baltijas valstīs vadītāja Huberta Gofa vietnieks, vēlāk vadītājs.

Frenks Greiems Māršs
Frank Graham Marsh
Personīgā informācija
Dzimis 1875. gadā
Miris 1957. gadā
Tautība anglis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālmajors
Valsts Flag of the United Kingdom.svg Britu impērija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas Brīvības cīņas
Cits darbs Antantes valstu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs

Misija Baltijas valstīsLabot

Pēc Kompjeņas pamiera noslēgšanas ģenerālis Māršs piedalījās Antantes valstu militārajā misijā Baltijas valstīs. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 8. jūlijā misija no Helsinkiem pārcēlās uz Antantes spēku kontrolēto Rīgu. Pēc tam, kad 7. augustā misijas vadītājs Gofu atsauca no Baltijas, Māršs sāka pildīt misijas vadītāja pienākumus.

1919. gada 11. augustā ar Mārša palīdzību izveidoja Krievijas Ziemeļrietumu valdību (Се́веро-За́падное прави́тельство), kas pēc Pleskavas zaudēšanas uzturējās Tallinā. Tā oficiāli atzina Igaunijas (11. augustā), Latvijas (3. septembrī) un Somijas (23. septembrī) neatkarību.

Lai apspriestu kopīga uzbrukuma iespēju boļševikiem, 1919. gada 26. augustā ģenerālis Māršs Vidzemes bruņniecības namā Rīgā noturēja apspriedi, kurā piedalījās Igaunijas pārstāvis Johans Laidoners, Latvijas pārstāvji Kārlis Ulmanis un Dāvids Sīmonsons, Rietumkrievijas armijas pavēlnieks Bermonts, Ziemeļrietumu armijas pārstāvis ģenerālis Desino, Lietuvas pārstāvis pulkvedis Benšajevičs un Polijas pārstāvis kapteinis Mislovskis. Viņi vienojās par kopīgu ofensīvu 15. septembrī.

Katrai armijai iedalīja atbildību par konkrētu frontes sektoru. Igaunijas karaspēkam iedalīja atbildību par Austrumu fronti no Somu jūras līča līdz Jamburgai un Gatčinai, Ziemeļrietumu armijai tālāk uz dienvidiem līdz Veļikajas upei, Igaunijas armijai tālāk līdz Lubāna ezeram, Latvijas armijai no Lubāna līdz Baltajai muižai Sēlijā, Lietuvas armijai līdz punktam 35 km attālumā uz dienvidaustrumiem no Daugavpils. Bermontam bija jāieņem Daugavpils un pa Maskavas dzelzceļu jāuzbrūk Veļikijiem Lukiem, bet Polijas armijai uz dienvidiem no Veļikije Lukiem.[1] Apspriedē parakstīja vienošanos, kurā bija paredzēta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas cauriešana Latvijai Daugavpils virzienā. Latvijas pagaidu valdība nepieļāva Bermonta armijas pārvietošanos caur Rīgu.

AtsaucesLabot

  1. Edgars Andersons. Latvijas vēsture. 1914-1920. Daugava, 1967. — 515 lpp.