Alfrēds Berts
Alfrēds Berts (angļu: Alfred Burt, 1875–1949) bija Lielbritānijas armijas brigādes ģenerālis, piedalījās Pirmajā pasaules karā. Latvijas brīvības cīņu laikā bija Sabiedroto militārās misijas vadītājs Latvijā (1919—1920).
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1875. gada 18. aprīlī Londonā. 1895. gadā iestājās karadienestā 3. Britānijas ķeizariskajā Vorikšīras pulkā, piedalījās Angļu-būru karā (1899-1902). 1907. gadā kā novērotājs bija Prūsijas gvardes manevros, 1909. gadā – Austroungārijas armijas manevros Galīcijā. Pēc tam viņš darbojās kā kara korespondents Marokā (1910) un dienēja robežsargu brigādē (1910-1914).[1]
Pirmā pasaules kara sākumā Berts komandēja 3. gvardes dragūnu pulku. Viņš divas reizes saņēma D.S.O. (Distinguished Service Order) ordeni: par Arras kaujā izrādīto varonību un par 6. Kavalērijas brigādes vienību vadību vācu marta ofensīvas laikā 1918. gadā. Karam beidzoties, Bertu apbalvoja ar britu zemākās pakāpes bruņinieka titulu − C.M.G. (Companion of the Order of St. Michael and St. George).
1919. gada februārī brigādes ģenerāli Bertu iecēla par Sabiedroto militārās misijas priekšnieku Latvijā, bet Liepājā viņš ieradās tikai jūnija beigās. Kārļa Ulmaņa Latvijas pagaidu valdībai 8. jūlijā atgriežoties Rīgā un pārņemot Latvijas valsts varu, ģenerālis Berts palīdzēja izveidot un apgādāt Latvijas bruņotos spēkus, kā arī mēģināja paātrināt vācu karaspēka evakuāciju. Pateicoties ģenerāļa Berta izdomai un enerģijai, pēc Cēsu kaujām Baltijas landesvērs 8. septembrī tika pārvietots no Tukuma uz Austrumu fronti pie Līvāniem.[2]
Bermontiādes laikā ar ģenerāļa Berta palīdzību Sabiedroto kara kuģu artilērijas uguns atbalstā Latvijas bruņotie spēki 15. oktobrī forsēja Daugavas lejteci un padzina Rietumkrievijas armiju no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. Pēc Bermonta sakāves par Baltijas reģiona sabiedroto komisijas vadītāju iecēla Francijas ģenerāli Niselu, tomēr viņa vadītajai komisijai neizdevās panākt pamieru starp Latvijas un Vācijas valdībām un novērst pilnīgu vācu armijas evakuāciju no Latvijas.[3][4] 1920. gada 11. martā ģenerāli Bertu atvaļināja no karadienesta un apbalvoja ar C.B. (Companion of the Bath) ordeni. 1921. gadā viņš pildīja britu pārstāvja pienākumus Sabiedroto komisijā Polijā un Lietuvā.
Pēc atgriešanās Lielbritānijā viņš nodibināja Latvijas draugu biedrību (Friends of Latvia) un katrus divus vai trīs gadus apciemoja Latviju.
1923. gada 18. martā Latvijas Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics britu valdībai iesniedza priekšlikumu Bertu „kā personu, kas bauda pilnīgu Latvijas uzticību” atkal nozīmēt par Lielbritānijas militārās misijas vadītāju Latvijā, tomēr par britu militāro atašeju Rīgā kļuva majors Gūdens (Goodden). 1933. gada augustā Rīgā ar tūristu kuģi Calgary ieradās Berta organizēta britu delegācija, kurā bija ne tikai parlamentārieši un citi politiķi, bet arī universitāšu mācībspēki, seši ģenerāļi, divpadsmit admirāļi.[2]
Miris 1949. gada 26. februārī.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. II. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 2237. sleja.
- ↑ 2,0 2,1 Valdonis Frickauss. ĢENERĀĻA BERTA DRAUDZĪBA Jaunā Gaita nr. 221, 2000. gada jūnijs
- ↑ The New York Times: Letts Protest Against Allied Order. To Halt Pursuit of Beaten Germans vom 26. November 1919.
- ↑ Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss, Baltische Historische Kommission: Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten «Beiträge zur Entstehungsgeschichte der Republiken Estland und Lettland 1918–1920», J. G. Herder-Institut, 1977, S. 38.
- ↑ WHO'S WHO and WHO WAS WHO