Atvērt galveno izvēlni

Piltenes apgabals (latīņu: Districtus Regii Piltensis; vācu: Kreis Pilten, poļu: Powiat Piltynski, dāņu: distrikt Pilten) bija autonoms apgabals (savs Piltenes landtāgs) agrākās Kurzemes bīskapijas teritorija, kas lielā mērā saglabāja savu autonomiju atrodoties Prūsijas hercogistes, Polijas-Lietuvas ūnijas, Kurzemes un Zemgales hercogistes un Krievijas Impērijass pakļautībā.

Districtus Regii Piltensis
Kreis Pilten
Powiat Piltynski

Piltenes apgabals
E. F. Kerbers Kurzemes bīskapijas ģerbonis 1838.jpg
1585 – 1796 (1818) Flag of Russia.svg

Piltenes apgabala ģerbonis 1770 of autonoms apgabals

Piltenes apgabala ģerbonis 1770

Location of autonoms apgabals
Piltenes apgabals Kurzemes un Zemgales hercogistes kartē (1770).
Pārvaldes centrs Piltene, Aizpute (Piltenes landtāga sanāksmju vieta)
Valoda(s) Vācu, latviešu
Reliģija Luterānisms, katolicisms
Valdība Autonoms apgabals, muižnieku republika, kas tika pārvaldīta atbilstoši 1611. gada Piltenes statūtiem
Valdnieki Apgabala administratori
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Kurzemes bīskapija pārdota Dānijai
 - Dibināta 1585
 - Piltenes mantojuma karš (1585)
 - Polijas—Zviedrijas karš (1600—1629)
 - Otrais Ziemeļu karš
 - Lielais Ziemeļu karš
 - Likvidēta 1796 (1818)
 - Nodibināta Kurzemes guberņa
Piltenes apgabala zemes (oranžā) Livonijas konfederācijas robežās
Piltenes apgabals un Cēsu vaivadija (vēlāk Inflantijas vaivadija) Polijas-Lietuvas sastāvā
Kurzemes guberņas karte ar trīsdaļīgo Piltenes apgabalu (zilā krāsā, līdz 1819. gada reformai).
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Satura rādītājs

IzveidošanāsLabot

Pamatraksts: Kurzemes bīskapija

Piltene bija 1234. gadā dibinātās Kurzemes bīskapijas centrs. 1254. gada Kursas dalīšanas līgums Kurzemes bīskapa varā nodod vairākus nesaistītus zemes gabalus. 1521. gada janvārī, sakarā ar sekulāras Prūsijas hercogistes izveidošanos, Kurzemes bīskapija kļuva neatkarīga no pastāvēt beigušās Vācu ordeņa valsts un nonāca tiešā Svētās Romas impērijas pakļautībā (Stift Kurland). 1557. gadā Piltenes pilsēta saņem "Rīgas tiesības".[1]

Magnusa varas laiksLabot

Sākoties Livonijas karam, bailēs no Krievijas iebrukuma, 1559. gada 26. septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdod Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kurš drīz nopērk arī Kurzemes bīskapiju. Frederiks II šīs zemes nodod savam 19 gadus vecajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam, amaiņā iegūstot Holšteinu. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē. 1570. gadā Magnuss atļāva ebrejiem tiesības brīvi ieceļot savos īpašumos, nodarboties tur ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās no­dar­bes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena.[2]

No 1570. līdz 1578. gadam ar Krievijas cara Ivana IV atbalstu Magnuss ir Livonijas karalistes valdnieks. 1578. gadā Magnuss bija spiests atteikties no Livonijas karaļa titula un kļuva par Polijas—Lietuvas ūnijas vasali, ko gan neatzina Dānijas karalis.[nepieciešama atsauce]

Cīņas par kontroliLabot

1583. gadā Magnuss mirst, par savu mantinieku atstājot Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera dēlu Frīdrihu Ketleru. Magnusa dāņu radinieki nebija gatavi zaudēt Piltenes zemes, un izceļas Piltenes mantojuma karš, kas beidzas ar 1585. gada 10. aprīļa Kronborgas miera līgumu. Polijas-Lietuvas ūnija apņēmās samaksāt Dānijai 30 000 dālderu kompensāciju par Piltenes apgabala zaudēšanu. Tā kā Polijai-Lietuvai šīs naudas nav, Piltenes apgabalu ieķīlā hercoga Gotharda Ketlera svainim Brandenburgas markgrāfam un Prūsijas hercogam Georgam Frīdriham, kas aizdod trūkstošos līdzekļus.[3] (Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes-Zemgales hercogs Gothards Ketlers jau 1560. gada 6. aprīlī pret 50 000 guldeņu bija ieķīlājis Grobiņas draudzes novadu Prūsijas hercogam.[4]) Pēc Piltenes mantojuma kara, apgabala politiskais centrs pārceļas uz Aizputi, kamēr Piltenē paliek bīskapa sēdeklis.

Piltenes apgabals tādējādi bija sadalīts trīs daļās:

  1. Piltene, ieķīlāta Polijas-Lietuvas vasalim, Prūsijas hercogam (īpašumtiesības vēlāk mainās).
  2. Dundaga, Polijas kroņa zemju lēnis līdz 1795. gadam.
  3. Embūte-Aizpute, Polijas kroņa zemju lēnis, ieķīlāts Kurzemes hercogam Vilhelmam Ketleram.

1604. gadā Georga Frīdriha atraitne Piltenes apgabalu uz 12 gadiem iznomā Kristofam fon Rape, kurš 1605. gadā uz 7 gadiem iznomāja arī Grobiņas novadu. 1609. gadā Grobiņas novadu kā Prūsijas Sofijas pūru pievieno Kurzemes hercogistei. 1611. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms nopērk Piltenes apgabalu no fon Rapes par 25 000 guldeņu.

1611. gada 28. oktobrī stājas spēkā "Piltenes apgabala likumi un statūti" (Gesetze und Statute des Piltenischen Kreises). Piltenes statūti veidoti, ņemot vērā vācu likumdošanas tradīcijas. Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) laikā Polijas—Lietuvas Sejms izlemj pārņemt Piltenes apgabalu, kā vienu no Polijas kroņa zemju apgabaliem, apvienojot to ar Pārdaugavas Livonijas hercogisti. 1617. gada 9. maijā Piltenes apgabala teritorijā izveido katoļu Piltenes bīskapiju, kas no valsts tiesību viedokļa atradās personālūnijā ar Poliju—Lietuvas karali Sigismundu III. 1617. gadā Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell) izpērk Piltenes ķīlu no Prūsijas, un vēlāk tiek iecelts par Piltenes stārastu.[5]

Zviedru-poļu kara laikā no 1655.-1660. gadam Pilteni okupē zviedri. To izmanto hercogs Jēkabs Ketlers, 1656. gadā izpērkot Piltenes nomas tiesības no Maideliem, ko 1660. gadā apstiprināja Polijas—Lietuvas Sejms. Hercogs arī izmaksā 50 000 dālderu kompensāciju zviedriem.[6] 1661. gada 25. februārī tiek apstiprināta Piltenes personālūnija ar Kurzemes un Zemgales hercogu. Piltenes apgabals saglabā savu autonomiju, statūtus, landtāgu un tiesu. Pēc Jēkaba nāves atsākās konflikti par teritorijas autonomiju. Piltenes bruņniecība 1685. gadā panāk plašu autonomiju no hercogistes, nodibinot aristokrātu republiku, kurā darbojas Piltenes landtāgs un tiesa. Apgabala galvaspilsēta atrodas Aizputē un tas dalījās septiņos draudzes novados: Aizputes, Valtaiķu, Sakas, Embūtes, Piltenes, Dundagas, Ārlavas.[7]

1701.—1709. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Piltenes apgabals atkal atradās Zviedrijas okupācijā. Apgabals smagi cieta 1710.—1711. gada Lielajā mēra epidēmijā. Pēc Inflantijas bīskapijas prasības, 1717. gadā tiek izbeigta personālūnija ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, Piltenes bīskapiju pievieno Inflantijas bīskapijai, bet Piltenes apgabalu atkal pakļauj tiešai Polijas-Lietuvas pārvaldei. Augstākā vara atrodas 7 Polijas-Lietuvas senatoru rokās, kas tieši atbildīgi karalim.

1784. gadā Piltenes apgabals pievienojas Kurzemes un Zemgales hercogistes tirdzniecības līgumam ar Krievijas Impēriju, kas abām pusēm sniedz dažādas priekšrocības. 1795. gada 28. martā Piltenes landtāgs nolēma lauzt personālūniju ar Poliju—Lietuvu, bet 26. aprīlī Krievijas Impērija to pakļāva savai varai ar autonomas teritorijas tiesībām. 1796. gada 28. janvārī autonomija atcēla un apgabalu iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī Piltenes apgabalam atjaunoja autonomas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā.

1812. gadā apgabals īslaicīgi atrodas Francijas Pirmās impērijas pārvaldē kā Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes daļa. 1818. gada 12. martā pilnīgi iekļauta Krievijas Impērijas Kurzemes guberņā.

Zināmie Piltenes fogti un stārastiLabot

  • 1585—1603: Johans fon Bērs (1543—1613), bīskapa Magnusa padomnieks, pēc viņa nāves Piltenes fogts
  • 1603—1611: Kristofs fon Rape (Christoph von Rappe, 1566—1619), Prūsijas kanclers
  • 1611—1616: Kurzemes hercoga Vilhelma valdījumā
  • 1621—1639: Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell, miris ap 1639. gadu)
  • 1639—1670: Oto Ernests fon Maidels (Otto Ernst von Maydell, 1608—1670), no 1656. gada pakļauts hercogam Jēkabam
  • 1670—1687: Anna Sibilla fon Maidela (Anna Sibylla von Maydell, ap 1620—1687), pakļauta hercogam Jēkabam, no 1682. gada hercogam Frīdriham Kazimiram
  • 1687—1697: Frīdrihs Johans fon Maidels (Friedrich Johann von Maydell, †1697), pakļauts hercogam Frīdriham Kazimiram
  • 1697—1698: Dītrihs fon Maidels (Dietrich von Maydell, miris 1711), pakļauts hercogam
  • 1698—1705: Georgs Johans fon Keizerlings (Georg Johann von Keyserlingk, 1629-1705), pakļauts hercogam
  • 1705—1715: Ulrihs fon Bērs (Ulrich von Behr, 1667—1722), pakļauts hercogam
  • 1715—1717: Ernests Ēvalds fon Heikings (Ernst Ewald von Heyking, 1677—1724), pakļauts hercogam
  • 1746—1794: Kārlis fon der Ostenzakens (1726—1794)

Kurzemes guberņas sastāvāLabot

Pēc 1818. gada administratīvas reformas Piltenes apgabalu sadalīja un:

  1. Piltenes un Dundagas draudzes novadus iekļāva Ventspils pilskunga tiesā;
  2. Ārlavas draudzes novadu iekļāva Talsu pilskunga tiesā;
  3. Aizputes, Sakas, Embūtes un Valtaiķu draudzes novadus iekļāva jaunizveidotajā Aizputes pilskunga tiesā.[8]

Piltenes apgabala pilisLabot

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot