Piltenes apgabals
Piltenes apgabals (latīņu: Districtus Regii Piltensis; vācu: Kreis Pilten, poļu: Powiat Piltyński, dāņu: distrikt Pilten) bija autonoms apgabals (savi Piltenes statūti un Piltenes landtāgs) agrākās Kurzemes bīskapijas teritorijā, kas lielā mērā saglabāja savu autonomiju atrodoties Prūsijas hercogistes, Polijas-Lietuvas ūnijas, Kurzemes un Zemgales hercogistes un Krievijas Impērijas pakļautībā.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Priekšvēsture
labot šo sadaļuPiltene bija 1234. gadā dibinātās Kurzemes bīskapijas centrs. 1254. gada Kursas dalīšanas līgums Kurzemes bīskapa varā nodeva vairākus savstarpēji nesaistītus zemes gabalus. 1521. gada janvārī, sakarā ar sekulāras Prūsijas hercogistes izveidošanos, Kurzemes bīskapija kļuva neatkarīga no pastāvēt beigušās Vācu ordeņa valsts un nonāca tiešā Svētās Romas impērijas pakļautībā kā Stift Kurland. 1557. gadā Piltenes pilsēta ieguva Rīgas tiesības.[1]
Sākoties Livonijas karam, bailēs no Krievijas iebrukuma, 1559. gada 26. septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdeva Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kurš drīz nopirka arī Kurzemes bīskapiju. Frederiks II šīs zemes nodeva savam 19 gadus vecajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam, apmaiņā iegūstot Holšteinu. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē. 1570. gadā viņš atļāva ebrejiem tiesības brīvi ieceļot savos īpašumos, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās nodarbes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena.[2]
1570. gadā ar Krievijas cara Ivana IV atbalstu Magnusu pasludināja par Livonijas karalistes valdnieku. Livonijas vietvaldis Jans Hodkevičs vēlējās iekarot Magnusa zemes Kurzemē, bet tam pretojās hercogs Gothards Ketlers, kurš vēlējās šīs zemes pievienot savai jaunajai hercogistei. Reģentu padome, kuru Magnuss bija atstājis Piltenē, paziņoja, ka pakļausies tikai hercogam Gothardam, un šo lēmumu atbalstīja arī vietējā bruņniecība. Pēc konflikta ar Ivanu IV Magnuss pārbēga pie poļiem, un atgriezās Piltenē ar sievu un meitu. Daļu savu zemju viņš ieķīlāja, lai iegūtu naudu. Tā kā Magnusam nebija dēla, 1579. gadā par savu mantinieku viņš iecēla hercoga Gotharda dēlu Frīdrihu Ketleru.[3]
Prūsijas ķīla (1585—1611)
labot šo sadaļu1583. gadā Magnuss mira, par savu oficiālo mantinieku atstājot Frīdrihu Ketleru. Piltenes muižniecība centās novilcināt ziņas par Magnusa nāvi, lai rastu iespēju nonākt Dānijas karaļa pakļautībā, izvairoties no Kurzemes hercoga Gotharda vai katoliskās Polijas varas. Piltenes protestanti uzskatīja, ka protestantu Dānija viņus labāk aizsargās no kontrreformācijas briesmām. Dānija uz Kurzemi nosūtīja kareivjus un lielgabalus, sākās Piltenes mantojuma karš. Dāņu atbalsta iedrošināta, Piltene noraidīja Livonijas vietvalža Georga Radvila rīkojumu atzīt Polijas-Lietuvas varu. Arī Kurzemes un Zemgales hercogam neizdevās pakļaut Piltenes zemes. Radvils pavēlēja sākt militāru kampaņu pret Pilteni, kurā hercogs Gothards izvairījās iesaistīties. 1583. gada 29. jūlijā piltenieši un dāņi zaudēja Embūtes kaujā, kurā 60 kavalēristi un 80 kājnieki ar trim lielgabaliem cīnījās ar Pankoslavska komandētu poļu vienību.[4]
Konflikts beidzās ar 1585. gada 10. aprīļa Kronborgas miera līgumu. Piltenes apgabalu iekarojusī Polijas-Lietuvas ūnija apņēmās samaksāt Dānijai 30 000 dālderu kompensāciju par zaudētajām zemēm. Tā kā Polijai-Lietuvai šīs naudas nebija, Piltenes apgabalu ieķīlāja hercoga Gotharda Ketlera svainim Brandenburgas markgrāfam un Prūsijas hercogistes reģentam Georgam Frīdriham fon Hohencollernam-Ansbaham, kas aizdeva trūkstošos līdzekļus.[1]
Markgrāfs Georgs Frīdrihs bija ieinteresēts palielināt Hohencollernu valdījumus Kurzemē. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers jau 1560. gada 6. aprīlī pret 50 000 guldeņu bija ieķīlājis Grobiņas draudzes novadu Prūsijas hercogam.[5]
Pēc Piltenes mantojuma kara apgabala politiskais centrs pārcēlās uz Aizputi, kamēr Piltenē palika bīskapa sēdeklis. Piltenes apgabals tādējādi bija sadalīts trīs daļās:
- Piltenes draudzes novads, ieķīlāts Polijas-Lietuvas vasalim Prūsijas hercogam (īpašumtiesības vēlāk mainījās),
- Dundagas draudzes novads, Polijas kroņa zemju lēnis līdz 1795. gadam,
- Embūtes draudzes novads-Aizputes draudzes novads, Polijas kroņa zemju lēnis, ieķīlāts Kurzemes hercogam Vilhelmam Ketleram.[nepieciešama atsauce]
Kurzemes hercogi par Piltenes zaudēšanu sūdzējās Polijas-Lietuvas karalim, uzstājot uz savām mantojuma tiesībām. 1598. gadā karalis Sigismunds III izlēma, ka Kurzemes hercogs drīkstēs izpirkt apgabalu pēc Georga Frīdriha un viņa sievas Sofijas nāves. Georgs Frīdrihs mira 1603. gadā un markgrāfiene Sofija 1604. gadā Piltenes apgabalu uz 12 gadiem iznomāja Prūsijas kancleram Kristofam fon Rapem, kurš apņēmās viņai maksāt 1000 guldeņu gadā. Fon Rape, kurš mirušajam markgrāfam bija aizdevis naudu, 1605. gadā uz 7 gadiem iznomāja arī Grobiņas novadu. Taču jau 1609. gadā Grobiņas novadu kā Prūsijas Sofijas kāzu pūru pievienoja Kurzemes hercogistei. 1611. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms no fon Rapes izpirka arī Piltenes apgabalu par 25 000 guldeņu. Hercogs arī apņēmās veikt maksājumus atraitnēs palikušajai markgrāfienei Sofijai.[6]
Pašpārvalde un Maidelu dzimta
labot šo sadaļu1611. gada 28. oktobrī stājas spēkā Piltenes apgabala likumi un statūti (Gesetze und Statute des Piltenischen Kreises), kas veidoti, ņemot vērā vācu likumdošanas tradīcijas. Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) laikā Polijas—Lietuvas Seims izlēma pilnībā pārņemt Piltenes apgabalu, kā vienu no Polijas kroņa zemju apgabaliem, apvienojot to ar Pārdaugavas Livonijas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar karali Sigismundu III.
1617. gada 9. maijā Piltenes apgabala teritorijā izveidoja katoļu Piltenes bīskapiju. Lai arī Piltenes apgabala protestantiem bija dotas ticības brīvības garantijas, 17.gs. vidū katoļu garīdzniecība, galvenokārt Žemaitijas bīskapi, sāka apsvērt ideju par katoļu Kurzemes bīskapijas atjaunošanu.
Hercoga Vilhelma un muižnieku asā konflikta dēļ karalis uz Kurzemi nosūtīja komisiju, kas 1617. gadā izdeva jaunus pārvaldes sistēmas noteikumus (mūsdienu izpratnē, konstitūcijas). Piltenes apgabalam piešķīra Ordinatio Regiminis et Judiciorum in Districtu Piltensi, bet hercogistei Formula Regiminis. Kurzemes un Zemgales hercogistē hercogi turpmāk bija atkarīgi no Kurzemes landtāgiem. Izņemot nepieciešamību saņemt karaļa apstiprinājumus, visa vara Piltenes apgabalā turpmāk atradās vietējās muižniecības rokās.[7] 1617. gada noteikumi izveido Piltenes Landrātu kolēģiju, kas sastāvēja no sešiem locekļiem, no kuriem vecākais parasti bija priekšsēdētājs. Kā septītais bija zemes notārs. Kolēģijas locekļus ievēlēja uz mūžu no Piltenes muižnieku vidus un viņus amatā apstiprināja karalis.
1617. gadā Brandenburgas markgrāfienes Sofijas sekretārs Jākobs Godemans (Jakob Godemann) ieradās pie karaļa atsūtītās komisijas un iesniedza sūdzību pret hercogu Vilhelmu par solīto maksājumu neveikšanu. Tika nolemts, ka Piltenes ķīla paliek markgrāfienes Sofijas īpašumā līdz viņas nāvei, bet apgabalā viņu pārstāvēs stārasts, kuru pēc zvēresta nodošanas amatā apstiprinās Polijas-Lietuvas karalis.
Tā kā Piltenes muižnieki nepieņēma Sofijas piedāvāto stārasta kandidātu Jākobu Godemanu, Cīravas muižas īpašnieks Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell) izpirka Piltenes ķīlu no Sofijas, un tika iecelts par Piltenes stārastu uz mūžu.[8] 1633.(1639?) gadā viņš stārasta amatu nodeva savam dēlam Otto. Maidelu ģimenes pārstāvji stārasta amatu ieņēma līdz 1711. gadam. Stārasts parasti bija arī Landrātu kolēģijas priekšsēdētājs, taču šajos gandrīz simts gados īsti nevar runāt par īpašu Maidelu dinastijas varu Piltenē.[7]
Personālūnija ar Kurzemes un Zemgales hercogisti (1661—1717)
labot šo sadaļu
Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gadā Piltenes apgabalu okupēja Zviedrijas karaspēks. To izmanto hercogs Jēkabs Ketlers, 1656. gadā izpērkot Piltenes nomas tiesības no Maideliem, ko 1660. gadā apstiprināja Polijas—Lietuvas Sejms. Hercogs arī izmaksāja 50 000 dālderu kompensāciju zviedriem.[8] 1661. gada 25. februārī tika apstiprināta Piltenes personālūnija ar Kurzemes un Zemgales hercogu, kuras ietvaros Piltenes apgabals saglabāja savu autonomiju, statūtus, landtāgu un tiesu. Pēc Jēkaba nāves atsākās konflikti par teritorijas autonomiju. Ņemot vērā katoļu kontrreformācijas draudus, Piltenes bruņniecība 1685. gada 22. septembrī noslēdza jaunu personālūniju ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, saglabājot savu pašpārvaldes autonomiju. Apgabala galvaspilsēta atradās Aizputē un tas dalījās septiņos draudzes novados: Aizputes, Valtaiķu, Sakas, Embūtes, Piltenes, Dundagas, Ārlavas.[8]
Pēc miera atjaunošanas Livonijā, Polija-Lietuva pārpalikušajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļā 1677. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju. 1683. gada jūlijā karalis Jans III Sobeskis lūdz Romas pāvestu atjaunot kara laikā panīkušo Cēsu bīskapiju un apvienot to ar bijušo Kurzemes bīskapiju. 1685. gada 15. janvārī pāvests Inocents XI pasludina apvienotās “Livonijas vai Cēsu un Piltenes vai Kurzemes” bīskapijas izveidošanu (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae). Piltenes muižniecība to uztvēra kā nopietnu draudu, un tas bija viens no iemesliem ātrai personālūnija noslēgšanai ar Kurzemes un Zemgales hercogisti. Izplatījās baumas, ka katoļu bīskaps Nikolajs Poplavskis vēlas atjaunot ne tikai garīgo, bet arī politisko varu Kurzemē, kas nozīmētu muižniecības varas zaudēšanu. 1685. gada 22. septembrī noslēgto personālūniju Piltenes muižniecība uzskatīja par aizsardzību no katoļu kontrreformācijas draudiem.[9]
1701.—1709. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Piltenes apgabals atkal atradās Zviedrijas okupācijā. Apgabals smagi cieta 1710.—1711. gada Lielajā mēra epidēmijā. 1713. gadā Inflantijas bīskaps Kšištofs Antonijs Šembeks izvirzīja prasības pēc kontroles pār Piltenes apgabalu. Muižnieki meklēja aizsardzību pie hercoga, bet pēc tam pie Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka. Protestantiskā Anglija, Dānija, Prūsija un Nīderlande protestēja pret bīskapa Šembeka ambīcijām, un viņam nācās atkāpties, saņemot par to materiālu kompensāciju.[10]
Personālūnija ar Polijas-Lietuvas kopvalsti (1717—1795)
labot šo sadaļuPēc tam, kad beidza pastāvēt Ketleru dinastija, beidzās apgabala personālūnija ar hercogisti. Piltenes apgabalu 1717. gadā pakļāva tiešai Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldei. Augstākā vara atradās 7 Polijas-Lietuvas senatoru rokās, kas bija tieši atbildīgi Polijas karalim. Piltenes bīskapiju pievienoja Inflantijas bīskapijai.
1745. gadā jaunas prasības pēc Piltenes izteica Inflantijas bīskaps Puzina, taču šoreiz Piltenes aizstāvībā nostājās Krievijas Impērija, kas bija dziļi iesaistīta Kurzemes un Zemgales hercogistes politikā kopš ķeizarienes Annas I varas laikiem. Septiņgadu kara laikā Piltenes apgabalā atradās Krievijas karaspēks. 1784. gadā Piltenes apgabals pievienojās Kurzemes un Zemgales hercogistes tirdzniecības līgumam ar Krievijas Impēriju, kas abām pusēm sniedz dažādas priekšrocības.
1795. gada 28. martā Piltenes valdība jeb landrātu kolēģija pēc Piltenes landtāga priekšlikuma nolēma lauzt personālūniju ar Poliju—Lietuvu, padošanās aktu parakstīja Piltenes apgabala prezidents Oto Ulrihs Ēvalds fon Zakens, landtāga direktors Oto fon Zakens, landrāti Ulrihs Johans Bērs, Nikolajs Kārlis Korfs, Lebrehts Kārlis Ernests Firkss, Hermanis Ulrihs fon Blombergs, Kārlis Gustavs fon Ofenbergs, kā arī Embūtes draudzes novada pilnvarotie pārstāvji Ernests fon Mirbahs un Oto Kristaps fon Mirbahs.
Autonomija Kurzemes guberņas sastāvā (1795—1818)
labot šo sadaļu15. (26.) aprīlī Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II Ziemas pils Troņa zālē svinīgi pieņēma Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala delegāciju 17 cilvēku sastāvā, kas ieradās sešu zirgu vilktās karietēs jātnieku sardzes pavadībā. Oto fon der Hovens ķeizarieni sveica Kurzemes bruņniecības, bet Frīdrihs Sigismunds fon Korfs Piltenes bruņniecības vārdā.[11]
Juridiski Piltenes apgabalu inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā ar autonomas teritorijas tiesībām, taču jau 1796. gada 28. janvārī atcēla autonomiju un kā Piltenes apriņķi iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī Piltenes apriņķim atjaunoja autonomas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā.
1812. gadā apgabals īslaicīgi atradās Francijas Pirmās impērijas pārvaldē kā Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes daļa. 1818. gada 12. martā to pilnīgi iekļāva Kurzemes guberņā.
Zināmie Piltenes apgabala prezidenti (stārasti)
labot šo sadaļu
- 1585—1603: Johans fon Bērs (1543—1613), bīskapa Magnusa padomnieks, pēc viņa nāves Piltenes fogts
- 1603—1611: Kristofs fon Rape (Christoph von Rappe, 1566—1619), Prūsijas kanclers
- 1611—1616: Kurzemes hercoga Vilhelma valdījumā
- 1621—1639: Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell, miris ap 1639. gadu)
- 1639—1670: Oto Ernests fon Maidels (Otto Ernst von Maydell, 1608—1670), no 1656. gada pakļauts hercogam Jēkabam
- 1670—1687: Anna Sibilla fon Maidela (Anna Sibylla von Maydell, ap 1620—1687), pakļauta hercogam Jēkabam, no 1682. gada hercogam Frīdriham Kazimiram
- 1687—1697: Frīdrihs Johans fon Maidels (Friedrich Johann von Maydell, †1697), pakļauts hercogam Frīdriham Kazimiram
- 1697—1698: Dītrihs fon Maidels (Dietrich von Maydell, miris 1711), pakļauts hercogam
- 1698—1705: Georgs Johans fon Keizerlings (Georg Johann von Keyserlingk, 1629-1705), pakļauts hercogam
- 1705—1715: Ulrihs fon Bērs (Ulrich von Behr, 1667—1722), pakļauts hercogam
- 1715—1717: Ernests Ēvalds fon Heikings (Ernst Ewald von Heyking, 1677—1724), pakļauts hercogam
- 1746—1794: Kārlis fon Ostenzakens (1726—1794)
- 1795: Oto Ulrihs Ēvalds fon Zakens
Kurzemes guberņas sastāvā
labot šo sadaļuPēc 1818. gada administratīvas reformas Piltenes apriņķi sadalīja un:
- Piltenes un Dundagas draudzes novadus iekļāva Ventspils pilskunga tiesā;
- Ārlavas draudzes novadu iekļāva Talsu pilskunga tiesā;
- Aizputes, Sakas, Embūtes un Valtaiķu draudzes novadus iekļāva jaunizveidotajā Aizputes pilskunga tiesā.[12]
Piltenes apgabala pilis
labot šo sadaļu-
-
Piltenes pilsdrupu un pilsētas karte (1830) -
Piltenes pilsdrupas pirms Pirmā pasaules kara -
Dundagas pils, 1827 -
Dundagas pils mūsdienās -
-
Ēdoles pils mūsdienās -
-
Alsungas pils mūsdienās -
-
Embūtes pilsdrupas un muiža, 1830 -
Embūtes pilsdrupas mūsdienās -
Aizputes bīskapa pils (pārbūvēta par baznīcu)
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Piltene». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Leo Dribins. Latvijas ebreju kopienas vēsture. Īss hronoloģisks atskats». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 29. novembrī.
- ↑ «Baltische Städte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Baltische Städte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Nr.1». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 21. augustā.
- ↑ «Baltische Städte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ 7,0 7,1 Die Anatomie frühneuzeitlicher Imperien
- ↑ 8,0 8,1 8,2 The District of Pilten
- ↑ Konfessionelle Pluralität als Herausforderung
- ↑ «Baltische Städte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ Как Курляндское герцогство стало российской губернией
- ↑ Hans Feldmann, Heinz von zur Mühlen (Hrsg.): Baltisches historisches Ortslexikon, Teil 2: Lettland (Südlivland und Kurland). Böhlau, Köln 1990[novecojusi saite] 469 lpp.
- Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3.sējums, 29.lpp.
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Kurzemes bīskapija (daļa no Livonijas Konfederācijas) |
Piltenes apgabals 1585—1796 |
Pēc: Kurzemes guberņas autonoma daļa (1796-1818) |
| Pirms: Livonijas ordenis (daļa no Livonijas Konfederācijas) |
Kurzemes un Zemgales hercogiste 1561—1795 |
Pēc: Kurzemes guberņa (1795-1918) |
| Pirms: Rīgas arhibīskapija Livonijas ordenis (daļa no Livonijas Konfederācijas) |
Pārdaugavas hercogiste 1561—1629 |
Pēc: Zviedru Vidzeme (1629—1721) Inflantijas vaivadija (1629—1772) |