Pēteris Juraševskis
Pēteris Juraševskis (1872. gada 4. aprīlis [v.s. 23. martā] — 1945. gada 10. janvāris) bija Latvijas sabiedrisks, politisks darbinieks, jurists. Latvijas Ministru prezidents (1928), vienīgais premjerministrs no partijas Demokrātiskais Centrs.[1] Bijis arī Latvijas iekšlietu un tieslietu ministrs, kā arī Jelgavas domes vadītājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1872. gada 4. aprīlis (pēc vecā stila — 23. martā) lauksaimnieku Pētera un Lavīzes Juraševsku ģimenē Lielsesavas pagasta "Pilnzābakos" (tagad Viesturu pagastā).[1][2][3] Mācījās Svitenes pagasta skolā (beidzis 1885), pēc tam Jelgavas apriņķa skolā (beidzis 1888) un Jelgavas reālskolā (beidzis 1890), un Irlavas skolotāju seminārā. 1891.–1893. gadā strādājis par mājskolotāju Zaļenieku pagastā, vēlāk (1893–1895) bijis arī skolotājs Sesavas pagastskolā.[4]
No 1895. līdz 1899. gadam strādāja par ierēdni Kurzemes guberņas valdē Jelgavā. 1900. gadā iestājās Pēterburgas Universitātē, kuru pabeidza 1904. gadā, iegūstot jurista izglītību. Pēc augstskolas pabeigšanas neilgu laiku strādāja par ierēdni Rīgas–Orlas dzelzceļa kontrolē.[4]
Pēc atgriešanās Latvijā 1905.-1906. gadā Juraševskis bija tiesamatu kandidāts Jelgavas apgabaltiesā, 1906. gadā zvērināta advokāta Jāņa Čakstes palīgs.[4] Pēc 1905. gada revolūcijas izraisītajām pārmaiņām valstī valdība izveidoja Baltijas ģenerālgubernatora padomi un visu Baltijas guberņu provinciālpadomes, kuru uzdevums bija sagatavot priekšlikumus Baltijā veicamajām reformām, 1906. gada aprīlī Juraševski ievēlēja par Kurzemes guberņas pārstāvja Jēkaba Lautenbaha vietnieku ģenerālgubernatora padomē, un līdz septembra sākumam viņš bija ievēlēts arī Kurzemes guberņas provinciālpadomē.[1][4]1907. gadā februārī Juraševski ievēlēja otrajā Krievijas Valsts domes sasaukumā, kur viņš galvenokārt aizstāvēja pilsonības intereses.[1] Pēc parlamenta atlaišanas tā paša gada jūnijā atsāka strādāt par juristu Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā darbojās latviešu bēgļu organizācijās, bija Latviešu bēgļu komitejas sekretārs un juriskonsuls Maskavā.[4] Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis.[4]
Politiskā darbība neatkarīgajā Latvijā labot šo sadaļu
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā kļuva par Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības tieslietu ministru, amatā bija līdz 1919. gada martam.[1] Tautas padomes loceklis no Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas. Pēc bermontiešu padzīšanas Pēteris Jurašvekis kļuva par Jelgavas pilsētas galvu. Jelgavas pilsētas domes deputāts (1922.–1928.).[4] Viens no partijas "Demokrātiskais Centrs" dibinātājiem un vadītājiem. 1924. gadā bija iekšlietu ministrs Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā. Vēlāk — tieslietu ministrs Hugo Celmiņa kabinetā.
1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, bijis tās sekretārs.[5] Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gadā kandidēja prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā guva ievērojamu (44 balsis),[4] taču nepietiekošu deputātu atbalstu un tika atsaukts. Jaunais prezidents Gustavs Zemgals 1928. gada janvārī uzaicināja Juraševski vadīt Ministru kabinetu.
Līdz martam viņš vienlaicīgi pildīja arī finanšu ministra pienākumus. Kabinetu atbalstīja 51 deputāts, pret bija 43. Juraševska valdība akceptēja noteikumus par valsts himnu. Gatavojoties valsts neatkarības desmitgadei, Ministru kabinets sagatavoja likumprojektu par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem, kā arī apstiprināja noteikumus par brīvības cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Valdība parakstīja 14 bilaterālus vai starptautiskus līgumus.[1]
Rudenī Juraševskis tika ievēlēts 3. Saeimā, taču zaudēja premjerministra amatu. 3. Saeimā bija Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs. 1931. gada martā ievēlēts Rīgas pilsētas domē, bet 1931. gada oktobrī arī 4. Saeimā.[4]
Vadīja Jelgavas brīvības pieminekļa komiteju. Bijis opozīcijā Ulmaņa apvērsumam (1934). Pēc Saeimas atlaišanas 1934. gadā Juraševskis turpināja notāra darbu Rīgā, no kura atbrīvots Padomju okupācijas laikā 1940. gada decembrī.[4]
Pēc padomju karaspēka ienākšanas piedalījās neveiksmīgajos centienos noorganizēt demokrātisku valdību Latvijā. Viens no Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. Miris 1945. gada 10. janvārī Jelgavā, apbedīts Vircavas pagasta Jačūnu kapos.[6]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme (1923)[4]
- II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1929)
- Latvijas Skautu centrālās organizācijas pateicības zīme “Svastika”[4]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Rihards Treijs. Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
- ↑ S. Rusmanis. — Zeme starp Rundāli un Tērveti. — 2006.
- ↑ Tieslietu ministri Latvijas Vēstnesis
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem (1918–1940). Rīga : Valsts kanceleja. 2016. 100–120. lpp. ISBN 9789934822520.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 37. lpp. ISBN 9789934827051.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pēteris Juraševskis.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Marģers Skujenieks |
Latvijas Ministru prezidents 1928. gada 24. janvāris — 1928. gada 30. novembris |
Pēctecis: Hugo Celmiņš |
| Priekštecis: Voldemārs Bastjānis |
Latvijas finanšu ministrs 1928. gada 24. janvāris — 1928. gada 7. marts |
Pēctecis: Roberts Liepiņš |
| Priekštecis: Alfrēds Birznieks |
Latvijas iekšlietu ministrs 1924. gada 25. maijs — 1924. gada 18. decembris |
Pēctecis: Eduards Laimiņš |
| Priekštecis: amats izveidots Jūlijs Arājs |
Latvijas tieslietu ministrs 1918. gada 19. novembris — 1919. gada 14. marts 1925. gada 3. marts — 1925. gada 23. decembris |
Pēctecis: Eduards Strautnieks Ansis Petrevics |