Krievu valoda

austrumslāvu valoda

Krievu valoda (русский язык, russkij jazyk) ir indoeiropiešu valodu saimes slāvu grupas austrumslāvu atzara valoda.

Krievu valoda
русский язык 
Izruna: IPA: [ˈruskʲɪj jɐˈzɨk]
Valodu lieto: Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Baltija, Aizkaukāzs, Vidusāzija, Izraēla, ASV, Ķīna, Mongolija, un krievu diaspora citur pasaulē.
Pratēju skaits: Dzimtā valoda: ap 164 milj.
Otrā valoda: ap 114 milj. (2006)[1]
Kopā: 300—350 milj. 
Reitings: 4—7 [1]
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Baltu-slāvu
  Slāvu
   Austrumslāvu
    Krievu valoda 
Rakstība: Kirilica (krievu ortogrāfija
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Krievija Krievija

Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
Karogs: Gruzija Gruzija (Abhāzija un Dienvidosetija)
Karogs: Kazahstāna Kazahstāna
Karogs: Kirgizstāna Kirgizstāna
Karogs: Moldova Moldova (Gagauzija un Piedņestra)
Karogs: Ukraina Ukraina (Krima)


Karogs: Apvienoto Nāciju Organizācija Apvienoto Nāciju Organizācija
Karogs: Neatkarīgo Valstu Sadraudzība Neatkarīgo Valstu Sadraudzība (darba valoda)
Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra

Regulators: Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievu valodas institūts[2]
Valodas kodi
ISO 639-1: ru
ISO 639-2: rus
ISO 639-3: rus 
Krievu valodas izplatības areāls (gaiši zilā krāsā teritorijas, kurās krievu valoda ir minoritātes valoda).

Teritoriāli plaši izplatīta Eirāzijas kontinentā, visplašāk lietotā valoda Eiropā gan ģeogrāfiski, gan pēc dzimtās valodas runātāju skaita un ir skaitliski lielākā no slāvu valodām. Slāvu valodu grupā krievu valoda ir viena no četrām šobrīd dzīvajām austrumslāvu apakšgrupas valodām, pārējās trīs ir rusīnu (kuras patstāvīgas valodas statuss tiek apstrīdēts), baltkrievu un ukraiņu. Īpašas jauktas valodas formas ir suržiks, kas izveidojies Ukrainas austrumu, dienvidaustrumu un centrālajos reģionos un trasjanka Baltkrievijā. Krievu valoda saglabā austrumslāvu valodām raksturīgo sintētiski fleksīvo struktūru un slāvu valodām kopīgu vārdu krājumu, tomēr mūsdienu krievu valodā ir liels daudzums aizgūtu vārdu un zinātnisku terminu.

Alfabēts labot šo sadaļu

Pamatraksts: Krievu alfabēts

Krievu valodas alfabēts veidots uz kirilicas pamata un sastāv no 33 burtiem.

А а Б б В в Г г Д д Е е Ё ё
Ж ж З з И и Й й К к Л л М м
Н н О о П п Р р С с Т т У у
Ф ф Х х Ц ц Ч ч Ш ш Щ щ Ъ ъ
Ы ы Ь ь Э э Ю ю Я я

Uzsvars krievu valodā rakstībā parasti netiek rakstīts, viens no iespējamiem gadījumiem, kad virs patskaņa burta liekams uzsvars ´, ir nepieciešamība atšķirt homogrāfus: за́мок un замо́к

Vēsture labot šo sadaļu

Krievu valodas vēsture aptver vairākus posmus, no kuriem katrs atspoguļo būtiskas izmaiņas fonētikā, gramatikā un leksikā, ko izraisīja politiskās, sociālās un kultūras pārmaiņas. Krievu valodas vēstures periodi ietver senkrievu, veckrievu un jaunkrievu periodus, kā arī mūsdienu krievu valodas attīstības posmu.

Senkrievu periods (11.-14. gs.) labot šo sadaļu

Pirmie senkrievu valodas pamati radās uz austrumslāvu dialektu bāzes Kijivas Krievzemē. Senkrievu valodu būtiski ietekmēja senslāvu valoda. Senslāvu valoda kļuva par baznīcas tekstu pamatu un ietekmēja rakstniecības un literatūras attīstību. Senkrievu valodai raksturīgas stabilas gramatiskās struktūras, bagāta morfoloģija un literāro normu veidošanās sākums.

Veckrievu periods (15.-17. gs.) labot šo sadaļu

Līdz ar Kijivas Krievzemes sabrukumu un Maskavas kņazistes izveidošanos 14.-15. gadsimtā valodas attīstības centrs pārvietojās uz ziemeļaustrumiem. Maskavas dialekts kļuva par pamatu vienotas krievu literārās valodas veidošanai. Šajā periodā notiek senkrievu un senslāvu valodu konverģence, kas krievu valodu bagātina ar jauniem leksikas un gramatikas elementiem.

Jaunais periods (18.-19 gs.) labot šo sadaļu

18. gadsimtu iezīmēja Pētera I reformas, kuru mērķis bija modernizēt un eiropeizēt Krieviju. Šīs reformas skāra arī krievu valodu: civilās rakstības ieviešana un laicīgās literatūras attīstība veicināja tās atjaunošanos un standartizāciju. Mihailam Lomonosovam, Aleksandram Puškinam, Nikolajam Gogolim un citiem ievērojamiem šī laika rakstniekiem un dzejniekiem bija izšķiroša nozīme krievu literārās valodas veidošanā, bagātinot to ar jauniem vārdiem un stilistiskiem paņēmieniem. 19. gadsimtā krievu valoda turpināja attīstīties, kļūstot arvien elastīgāka un izteiksmīgāka.

Modernais periods (20.-21. gs.) labot šo sadaļu

20. gadsimts krievu valodai radīja jaunus izaicinājumus un iespējas. 1917. gada Krievijas revolūcija, tai sekojošā boļševiku varas nostiprināšanās un PSRS izveidošanās izraisīja būtiskas pārmaiņas valodā. Krievu valoda kļuva par galveno saziņas līdzekli Padomju Savienībā, izplatījās republikās un ārpus tās. Padomju periodam bija raksturīgs daudzu jaunu vārdu un terminu rašanās saistībā ar politiku, zinātni un tehnoloģisko progresu.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā krievu valoda saglabāja savu nozīmi un turpina attīstīties arī postpadomju periodā. Globalizācijas, Rietumu kultūras un tehnoloģisko inovāciju ietekme ir izraisījusi aizguvumus un izmaiņas valodā. Ja 17. gadsimtā galvenais aizguvumu avots bija poļu valoda (nereti aizguvumi no Rietumeiropas valodām krievu valodā nonāca ar poļu valodas starpniecību), tad 18. gadsimta sākumā dominēja vācu un holandiešu valodas, 19. gadsimtā sākas franču valodas ēra, bet 20. gadsimta otrajā pusē — 21. gadsimta sākumā — par galveno aizguvumu avotu kļūst angļu valoda.

Dialekti labot šo sadaļu

Krievu valodas dialektus iedala divos izloksnēs: ziemeļu un dienvidu. Starp šiem dialektiem ir lokalizēti pārejas viduskrievu dialekti, kas ir kļuvuši par mūsdienu literārās valodas pamatu.

Statuss labot šo sadaļu

Krievu valoda ir Krievijas Federācijas valsts valoda, viena no divām Baltkrievijas oficiālajām valodām, viena no Kazahstānas un Kirgizstānas oficiālajām valodām. Viena no sešām Apvienoto Nāciju Organizācijas, UNESCO un citu starptautisko organizāciju darba valodām.

Valodas pozīcijas labot šo sadaļu

Krievu valodas lietojums 21. gadsimtā samazinās. Galvenokārt tas ir saistīts ar krievvalodīgo kopskaita samazināšanos, kā arī ar Krievijas Federācijas ārpolitikas nepieņemšanu daudzās citās valstīs. Kazahstānā, kur 2016. gadā 20 % iedzīvotāju mājās pārsvarā sazinājās krievu valodā, 15 gadus agrāk to bija 33 %. To iedzīvotāju skaita samazināšanās, kuri galvenokārt runā krieviski, vērojama arī Baltijas valstīs, kā arī Ukrainā, kur 1994. gadā šādu cilvēku bija 33%, bet 2016. gadā — tikai 24%.[3]

Krievu valoda Latvijā labot šo sadaļu

 
Krievvalodīgo īpatsvars dažādos Latvijas reģionos (pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem)

Krievu valoda Latvijā ir otrā izplatītākā Latvijas iedzīvotāju lietotā valoda. Saskaņā ar Ārējās migrācijas apsekojuma rezultātiem 2017. gadā tā bija dzimtā valoda 36% Latvijas iedzīvotāju.[4]

Atsauces labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu