Antons Deņikins (krievu: Антон Иванович Деникин; dzimis 1872. gada 16. decembrī, miris 1947. gada 8. augustā) bija Krievijas armijas ģenerālis Pirmā pasaules kara laikā un viens no baltās kustības vadītājiem Krievijas pilsoņu kara laikā.

Antons Deņikins
Анто́н Ива́нович Дени́кин
Antons Deņikins
Personīgā informācija
Dzimis 1872. gada 16. decembrī
Vloclaveka, Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Polija Polija)
Miris 1947. gada 8. augustā (74 gadi)
Annārbora, Mičigana, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība krievs
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe ģenerālleitnants
Dienesta laiks 1890-1920
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas Impērija
Vienība Baltā armija
Kaujas darbība Krievu-japāņu karš
Pirmais pasaules karš
Krievijas pilsoņu karš
Apbalvojumi Svētās Annas ordenis
Izglītība Krievijas ģenerālštāba akadēmija

Dzīves gājums

labot šo sadaļu

Dzimis Vloclavekā mūsdienu Polijā atvaļināta krievu virsnieka un polietes ģimenē. No 1890. gada Deņikins mācījās Kijivas junkeru skolā, bet 1895. gadā mēģināja iestāties Krievijas ģenerālštāba akadēmijā, tomēr netika uzņemts. Vēlāk Deņikins tomēr tika uzņemts, bet, mainoties apmācības sistēmai, Ģenerālštāba akadēmiju nebeidza.

1905. gadā piedalījās Krievu-japāņu karā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara ieguva ģenerāļa pakāpi. Sākoties karam, Deņikins bija Kijivas kara apgabala štāba priekšnieks. Brusilova pārrāvuma laikā komandēja armijas VIII korpusu, kas iebruka Rumānijā. Pēc Februāra revolūcijas bija ģenerāļa Laura Korņilova štāba priekšnieks un piedalījās Korņilova dumpī.

Pēc Oktobra revolūcijas kopā ar domubiedriem bēga uz Novočerkasku, kur izveidoja Brīvprātīgo armiju cīņai pret boļševikiem. Kaujās pie Jekaterinogradas krita Korņilovs, un Deņikins kļuva par armijas komandieri. Apvienojoties ar Donas kazaku spēkiem, Deņikinam izdevās pārņemt iniciatīvu un doties triecienā pret Maskavu. 1919. gada oktobrī tika ieņemta Orla. Tomēr, sakoncentrējot spēkus un vienojoties par sadarbību ar Nestora Mahno armiju, boļševikiem Orlas-Kromu operācijas laikā izdevās atsist uzbrukumu un sākt pretuzbrukumu. Lielu ieguldījumu boļševiku uzvarā deva Sarkano latviešu strēlnieku spēki. Līdz 1920. gada martam Balto spēki bija atkāpušies līdz Krimai. 1920. gada aprīlī Deņikins nodeva komandēšanu Pjotram Vrangelim, bet pats caur Stambulu emigrēja uz Lielbritāniju.

Kopš 1926. gada Deņikins dzīvoja Francijā, kur nenodarbojās ar politiku, rakstīja memuārus un apceres, kā arī sadraudzējās ar krievu emigrācijas rakstniekiem Ivanu Buņinu un Aleksandru Kuprinu. Pēc Francijas okupācijas un Vācijas iebrukuma PSRS Deņikins atteicās sadarboties ar vācu varas iestādēm. Pēc kara aicināja Rietumu Sabiedrotos neizdot krievu karagūstekņus PSRS, tomēr netika uzklausīts. No 1945. gada dzīvoja ASV, kur 1947. gadā mira un tika apglabāts krievu kapsētā Džeksonā Ņūdžersijā. 2005. gada 3. oktobrī pēc Deņikina meitas lūguma un ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu pārapbedīts Maskavā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu