Antons Deņikins
Antons Deņikins (krievu: Антон Иванович Деникин; dzimis 1872. gada 16. decembrī, miris 1947. gada 8. augustā) bija Krievijas armijas ģenerālis Pirmā pasaules kara laikā un viens no baltās kustības vadītājiem Krievijas pilsoņu kara laikā.
| Antons Deņikins | |
|---|---|
| Анто́н Ива́нович Дени́кин | |
 | |
| Personīgā informācija | |
| Dzimis |
1872. gada 16. decembrī Vloclaveka,  Krievijas Impērija(tagad  Polija) |
| Miris |
1947. gada 8. augustā (74 gadi) Annārbora, Mičigana,  ASV |
| Tautība | krievs |
| Dienesta informācija | |
| Dienesta pakāpe | ģenerālleitnants |
| Dienesta laiks | 1890-1920 |
| Valsts |
 Krievijas Impērija |
| Vienība | Baltā armija |
| Kaujas darbība |
Krievu-japāņu karš Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš |
| Apbalvojumi | Svētās Annas ordenis |
| Izglītība | Krievijas ģenerālštāba akadēmija |
Dzīves gājums
labot šo sadaļuDzimis Vloclavekā mūsdienu Polijā atvaļināta krievu virsnieka un polietes ģimenē. No 1890. gada Deņikins mācījās Kijivas junkeru skolā, bet 1895. gadā mēģināja iestāties Krievijas ģenerālštāba akadēmijā, tomēr netika uzņemts. Vēlāk Deņikins tomēr tika uzņemts, bet, mainoties apmācības sistēmai, Ģenerālštāba akadēmiju nebeidza.
1905. gadā piedalījās Krievu-japāņu karā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara ieguva ģenerāļa pakāpi. Sākoties karam, Deņikins bija Kijivas kara apgabala štāba priekšnieks. Brusilova pārrāvuma laikā komandēja armijas VIII korpusu, kas iebruka Rumānijā. Pēc Februāra revolūcijas bija ģenerāļa Laura Korņilova štāba priekšnieks un piedalījās Korņilova dumpī.
Pēc Oktobra revolūcijas kopā ar domubiedriem bēga uz Novočerkasku, kur izveidoja Brīvprātīgo armiju cīņai pret boļševikiem. Kaujās pie Jekaterinogradas krita Korņilovs, un Deņikins kļuva par armijas komandieri. Apvienojoties ar Donas kazaku spēkiem, Deņikinam izdevās pārņemt iniciatīvu un doties triecienā pret Maskavu. 1919. gada oktobrī tika ieņemta Orla. Tomēr, sakoncentrējot spēkus un vienojoties par sadarbību ar Nestora Mahno armiju, boļševikiem Orlas-Kromu operācijas laikā izdevās atsist uzbrukumu un sākt pretuzbrukumu. Lielu ieguldījumu boļševiku uzvarā deva Sarkano latviešu strēlnieku spēki. Līdz 1920. gada martam Balto spēki bija atkāpušies līdz Krimai. 1920. gada aprīlī Deņikins nodeva komandēšanu Pjotram Vrangelim, bet pats caur Stambulu emigrēja uz Lielbritāniju.
Kopš 1926. gada Deņikins dzīvoja Francijā, kur nenodarbojās ar politiku, rakstīja memuārus un apceres, kā arī sadraudzējās ar krievu emigrācijas rakstniekiem Ivanu Buņinu un Aleksandru Kuprinu. Pēc Francijas okupācijas un Vācijas iebrukuma PSRS Deņikins atteicās sadarboties ar vācu varas iestādēm. Pēc kara aicināja Rietumu Sabiedrotos neizdot krievu karagūstekņus PSRS, tomēr netika uzklausīts. No 1945. gada dzīvoja ASV, kur 1947. gadā mira un tika apglabāts krievu kapsētā Džeksonā Ņūdžersijā. 2005. gada 3. oktobrī pēc Deņikina meitas lūguma un ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu pārapbedīts Maskavā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antons Deņikins.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)