Bauskas bataljons bija bruņota vienība, kas Latvijas brīvības cīņu laikā pastāvēja no 1919. gada 22. aprīļa līdz 16. augustam. Sākotnēji veidota landesvēra pakļautībā, tā sastāvēja no Bauskas un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. 1919. gada vasarā bataljons nonāk jaunizveidoto Latvijas Bruņoto spēku pakļautībā un 16. augustā tiek iekļauts 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā.

Bauskas bataljona cīņu vietas

1919. gada 22. aprīlī Bauskā un tās apkārtnē sākas mobilizācija, kas ilgst līdz 24. aprīlim. Tiek iesaukti ap 300 vīriešu vecumā no 19 līdz 49 gadiem. No viņiem saformē atsevišķo Bauskas bataljonu trīs rotu sastāvā.[1] Tā kā bataljons tiek veidots vācu landesvēra pakļautībā, par bataljona komandieri ieceļ Bauskas komandantu, vācu leitnantu Betiheru, kas ir pakļauts landesvēra kapteinim fon Brandisam. Daudziem kareivjiem jau bija kara pieredze strēlniekos, citi nāca no nesen atbrīvoto kara gūstekņu vidus.

Cīņas pilsētas ziemeļos labot šo sadaļu

No 26. aprīļa lielinieki apšauda Bausku ar artilēriju, pastiprinot apšaudi 28. aprīlī un sākot uzbrukumu no Skaistkalnes un Codes puses. Viņi iebrūk Derpeles muižā un pa Mēmeles tiltu mēģina iebrukt Bauskā. 50 kareivji no Bauskas bataljona leitnanta Viļa Olava vadībā dodas pretuzbrukumā un landesvēra artilērijas atbalstīti pēc divu stundu durkļu kaujas ieņem Derpeles muižu. Pēc šīs uzvaras fon Brandiss pavēl ieročus izsniegt visiem bataljona kareivjiem.[2]

Cīņas Lietuvas pierobežā labot šo sadaļu

30. aprīlī Lietuvas pierobežā lielinieki šķērso Mūsu starp Salātiem un Pasvali, sasniedz Birzgali 13 km attālumā no Bauskas un sāk apdraudēt pilsētu no dienvidiem. Naktī uz 1. maiju landesvērs un Bauskas bataljona 2. un 3. rota dodas uz dienvidiem fon Brandisa vadībā. Bruņotajā vienībā ir ap 400 kareivju, 3 vieglie lielgabali un viena haubice. 1919. gada 1. maijā ap pusdienlaiku sākas kopīgs landesvēra un Bauskas bataljona 2. un 3. rotas uzbrukums. Bauskas bataljona kareivji uzbrūk gar Bauskas-Krievgales lielceļu, ieņemot Birzgaļus un Krievgali, kā arī iegūstot kara trofejas — 2 ložmetējus, lauka virtuvi un 35 gūstekņus.[3] 2. maijā tiek ieņemti Salāti (Saločiai). 4. maijā atkal notiek cīņas Lietuvas pierobežā, lai neļautu lieliniekiem pāriet Mūsu.[4]

Naktī uz 11. maiju, bataljonam darbojoties Lietuvas pierobežā, no Šakarņu muižas (Šakarniai) uzbrukumā Perkonišķu ciemam dodas brīvprātīgo vads. Te izdodas ielenkt lielinieku rotu. Tiek sagūstīti 27 pretinieki, iegūti 2 ložmetēji, 12 zirgi un 2 lauka virtuves.[5]

Pēc bataljona vācu komandiera nāves 14. maijā par jauno komandieri ieceļ latviešu kapteini Vili Keve-Gudži, taču par spīti pulkveža Baloža lūgumam, Rīdigers fon der Golcs bataljonu neļauj pievienot Dienvidlatvijas brigādei.

18. maijā sākas pēdējais lielais lielinieku uzbrukums. 20. maiju 1. un 2. rota aizvada aizstāvēšanās kaujās pie Ceraukstes un Pīragiem, neļaujot lieliniekiem atkārtoti pārcelties Mūsai. 3. rota piesedz fon Brandisa vienību atkāpšanos no Kemjanu (Kiemėnai) muižas uz Ratkuņu (Ratkūnai) ciemu.

Pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā, lielinieki atkāpjas visā frontē. Bauskas bataljons beidzot nodibina kontaktus ar Latvijas armiju un nonāk Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes pakļautībā. 5. augustā bataljonu nosūta uz Latgales fronti, kur tas ieņem pozīcijas starp Augškurzemes partizānu pulku un 1. Valmieras kājnieku pulku līnijā Rubene-Izabelina (Skaistas pagasts). 16. augustā bataljonu iekļāva 3. Jelgavas kājnieku pulkā kā 2. bataljonu.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Vēstures spogulī». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. septembrī.
  2. «Vēstures spogulī». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. septembrī.
  3. «Vēstures spogulī». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. septembrī.
  4. «Lielinieku uzbrukumi turpinās un sabrūk». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. septembrī.
  5. «Latvju un vācu spēku grupēšanās maija vidū». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. septembrī.