Hanss fon Manteifels-Cēge

Šis raksts ir par vācu virsnieku. Par citām jēdziena Manteifels nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Hanss Joahims Pauls Ādolfs fon Manteifels-Cēge (Hans Joachim Paul Adolph Baron Manteuffel-Szoege, 1894—1919) bija vācbaltiešu virsnieks no Manteifeļu dzimtas, kas dienēja Vācijas Impērijas armijā Pirmā pasaules kara laikā un Baltijas landesvērā Latvijas brīvības cīņu laikā.

Hanss fon Manteifels-Cēge Hans Baron Manteuffel-Szoege Baltijas landesvēra virsnieka formas tērpā Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 19. janvārī Kapsēdes muižā (tagad Dienvidkurzemes novads), Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1919. gada 22. maijā (25 gadi) Rīga, Latvija Tautība vācbaltietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe leitnants Dienesta laiks 1914. — 1918. 1919. gada 1. februāris — 22. maijs Valsts Vācijas Impērija Latvija Komandēja 1. Vācbaltiešu kaujas bataljons (Baltijas landesvērs) Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Dzelzs krusts (II šķira) Ievainojuma zīme

Izvadīšana no Rīgas Doma

Dzīvesgājums

Hanss fon Manteifels-Cēge dzimis 1894. gada 19. janvārī Kapsēdes muižā (tagad Dienvidkurzemes novads) tās īpašnieka barona Georga fon Manteifela-Cēges un viņa sievas Sofijas (dzimušas fon Rīdigeres) septiņu bērnu ģimenē. Georga fon Manteifela–Cēges brālis.

Pēc skolas beigšanas viņš devās studēt jurisprudenci uz Vāciju, kur pēc Pirmā pasaules kara sākumā izlēma nedoties atpakaļ uz Baltiju kā lielākā daļa vācbaltiešu, tā vietā Manteifels brīvprātīgi iestājās Vācijas Impērijas armijā un tika ieskaitīts 2. Bavārijas Ulānu pulkā. Jau 1914. gada pavasarī Manteifels nonāca Rietumu frontē, kur ar savu pulku piedalījās iebrukumā Francijā, par varonību jau drīz tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu. 1915. gadā, atrodoties Austrumu frontē, Manteifels ieguva leitnanta pakāpi, 1916. gada augustā Rumānijas kampaņas laikā tika ievainots un ilgu laiku bija spiests pavadīt lazaretē. Novembra revolūcijas laikā Manteifels atradās Minhenē, tur viņš gandrīz krita par upuri kreisi noskaņotiem kareivjiem, kas iebruka viesnīcā, kurā Manteifels bija apmeties 1918. gadā.

Saskaroties ar boļševisma draudiem, Manteifels vērsās Bavārijas kara ministrijā, taču tur vēlme stāties pretī Vācijā notiekošajai revolūcijai neradīja interesi. 1918. gada 4. decembrī Manteifels saņēma telefona zvanu no brāļa Rīgā, kas aicināja viņu atgriezties — atsaucoties šim aicinājumam Manteifels 1918. gada nogalē atgriezās Baltijā.

1919. gada sākumā iestājās Baltijas landesvērā kā štāba virsnieks, jau 1919. gada 6. janvārī kļuva par 1. Vācbaltiešu kaujas bataljona (Trieciengrupas — "Stoßtruppe") komandieri, ko veidoja Pirmajā pasaules karā dienējušie virsnieki un instruktori.

1919. gada 15. aprīlī Manteifels veda sarunas par sadarbību ar latviešu karaspēka vienības komandieri Jāni Balodi, bet 16. aprīlī vadīja Latvijas Pagaidu valdības gāšanu (t. s. Aprīļa puču). Apvērsumu neatbalstīja Antantes valstis un oficiāli arī Liepājā izvietotā Vācijas karaspēka virspavēlniecība, tādēļ Manteifeļa plānotās militārās direktorijas vietā tika izveidota Niedras valdība.

1919. gada 22. maijā, atbrīvojot Rīgu no Padomju Latvijas sarkanarmiešiem, Hanss fon Manteifels krita Rīgas citadeles ielās. Kā varonis izvadīts no Rīgas Doma baznīcas. Vācbaltieši viņu uzskatīja par savu spējīgāko karavadoni, Otrā pasaules kara laikā Manteifela vārdā vācu okupācijas vara pārdēvēja Citadeles ielu.

Ārējās saites

Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.

Literatūra

• Carlos Caballero Jurado, Ramiro Bujeiro: The German Freikorps, 1918-23; Osprey Publishing, 2001; ISBN 1-84176-184-2