Andrejs Bērziņš (politiķis)
Andrejs Bērziņš (dzimis 1875. gada 29. aprīlī, miris 1941. gada 24. decembrī) bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs no 1921. gada janvāra līdz jūnijam, kā arī Tautas padomes loceklis un Latvijas Satversmes sapulces deputāts. Vēlāk bijis Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs.
| Andrejs Bērziņš | |
|---|---|
 | |
| Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs | |
|
Amatā 1921. gada 14. janvāris — 18. jūnijs | |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Fridrihs Zommers |
| Pēctecis | Jānis Blumbergs1 |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 29. aprīlī Liepkalnes-Ozolu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1941. gada 24. decembrī (66 gadu vecumā) Krievijas PFSR (tagad  Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Radikāldemokrātu partija, Latvijas Darba partija |
|
1amatā stājās 1939. gadā | |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1875. gada 29. aprīlī Liepkalnes-Ozolu pagastā. Mācījās Kokneses draudzes un Vietalvas ministrijas skolās.[1]
No 1891. līdz 1896. gadam strādāja par pagasta darbveža palīgu un darbvedi. 1909. gadā Berlīnē apmeklēja priekšlasījumus par tautsaimniecību.[1] Pirmā pasaules kara laikā (no 1914. līdz 1918. gadam) bija Liepājas domes priekšsēdētāja biedrs. No 1917. līdz 1918. gadam bija viens no Kurzemes Zemes padomes 20 deputātiem, pret kuriem asi vērsās Latviešu pagaidu nacionālā padome, tomēr nepiedalījās 8. marta balsojumā par Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā darbojās Liepājas pilsētas domē kā deputāts un kļuva par Tautas padomes locekli no Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas. Bermontiādes laikā Bērziņš bija Lejaskurzemes apgabala priekšnieks, kā arī Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais saziņai ar Sabiedrotajiem un Vāciju.[1]
1920. gadā ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas saraksta.[1] 1921. gadā dažus mēnešus bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā, pēc valdības demisijas amats tika likvidēts.[1] Neilgi pēc tam kopā ar citu Ulmaņa valdības dalībnieku, Rūdolfu Bēnusu, kā arī vairākiem citiem partijas pārstāvjiem, izstājies no Darba partijas.[2]
Strādājis vairākos laikrakstos. 1922. gadā kļuva par Liepājas bankas valdes priekšsēdētāju, darbojies arī citu uzņēmumu valdēs.[1] Bijis arī Latvijas Kredītbankas direktors. 1935. gadā kļuvis par Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju, amatā bija līdz kameras likvidēšanai 1940. gadā.[3]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā apcietināts un 1941. gadā izsūtīts, miris 1941. gada 24. decembrī.[4]
Pirms deportācijas viņš Upsālas Universitātei atvēlēja naudu, ar kuru palīdzēt Latvijas vēstures pētniekiem. Juridisku problēmu dēļ fonds tika dibināts tikai 1960. gados.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 37. lpp.
- ↑ «Vēl viena jauna partija». Liepājas Avīze. 1921. gada 4. oktobrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ «Tirdzniecības un rūpniecības kameras 5 gadi». Kurzemes Vārds. 1940. gada 2. februārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2013. gada 13. augustā.
- ↑ Letonika
- ↑ «IN THIS ISSUE (angliski)». Akadēmiskā Dzīve. 1981. gada 1. septembrī.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Fridrihs Zommers |
Latvijas tirdzniecības un rūpniecības ministrs 1921. gada 14. janvāris — 18. jūnijs |
Pēctecis: Jānis Blumbergs (amatā stājās 1939. gadā) |