Kārlis Kasparsons

Kārlis Kasparsons;
Personīgā informācija
Dzimis	1865. gada 14. oktobrī ; Siguldas pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1962. gada 23. janvārī (96 gadi); Tistede, Dānija
Tautība	latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	medicīna
Alma mater	Tērbatas Universitāte
Sasniegumi, atklājumi	latviešu valodas psiholoģijas terminoloģija

Kārlis Kasparsons (1865—1962) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, publicists, ārsts un filologs. Literāri zinātniskās studentu biedrības „Pīpkalonija” dibinātājs. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1918—1920). Latvijas Universitātes Goda biedrs (1925). Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks (1925—1929).

K. Kasparsonam bija raksturīga plaša erudīcija, enciklopēdiskas zināšanas daudzās zinātņu nozarēs — medicīnā, valodniecībā, psiholoģijā, mitoloģijā u.c. Īpaši nozīmīgs viņa devums psiholoģijas terminoloģijas izstrādāšanā latviešu valodā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1865. gada 14. oktobrī Siguldas pagasta Vējakrogā kā krogus nomnieka dēls. Ģimnāzijā iespaidojās no Kronvalda darba Nationale Bestrebungen (latīņu: Tautiskie centieni). Ilgus gadus Tērbatas Universitātē studēja teoloģiju, pēc tam filoloģiju, dabaszinātnes un medicīnu (1887—1901). Sākumā iestājās latviešu studentu korporācijā Lettonia,^[1] bet tad to pameta un kopā ar Aleksandru Daugi, Eduardu Veidenbaumu un Pēteri Pīpkalēju nodibināja literāri-zinātnisku studentu biedrību „Pīpkalonija”, kas izdeva rakstu krājumu „Pūrs” (I—III, 1891—1893), kurā pirmo reizi tika sludinātas Jaunās strāvas idejas. K. Kasparsona raksti ar pseidonīmu K. Siguldiets parādījās laikrakstos „Dienas Lapa”, žurnālos „Austrums”, „Izglītība”, „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, „Psiholoģiski pētījumi”. 1897. gadā K. Kasparsonu kopā ar 87 citiem jaunstrāvniekiem apvainoja revolucionārajā darbībā un piesprieda 2 nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī. Pēc Tērbatas Universitātes beigšanas 1902. gadā K. Kasparsons strādāja par ārstu Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Kasparsons strādāja Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī Kasparsons bija viens no Latviešu radikāldemokrātiskās partijas dibinātajiem, Latvijas Tautas padomes loceklis 1918. gadā.

Latvijas brīvības cīņu laikā bija pirmais Latvijas Republikas izglītības ministrs (1918—1920). Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1918. gada beigās lielinieki Kasparsonu apcietināja, Valmieras cietumā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc tam, kad K. Kasparsons bija parakstījis iesniegumu, ka vairs nenodarbosies ar politiku, ar P. Stučkas atļauju viņš 1919. gada martā tika atbrīvots no apcietinājuma.^[2]^[3] 1919. gadā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem K. Kasparsons atbalstīja Latvijas Augstskolas nodibināšanu.

Pēc kara beigām K. Kasparsons bija Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts, Lāčplēša ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis.^[4]

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā K. Kasparsons lielā vecumā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tālāk uz Dāniju. Trimdā viņš strādāja pie sava pētījuma par baltu valodu sakariem ar ilīriešu valodām. Viņš miris 1962. gada 23. janvārī veco ļaužu mītnē Tistedē, Dānijā.^[5] Pelnu urnu apbedīja Bispebjergas kapos Kopenhāgenā.^[6]

1993. gadā 18. jūnijā pie nama Elizabetes ielā 59 atklāja K. Kasparsonam veltītu plāksni.

Pagodinājumi

Latvijas Universitātes goda doktors (dr. med. h. c.)
Upsālas Universitātes goda doktors
Triju Zvaigžņu ordenis

Literatūra

Zeiferts, T. Dr. Kārlis Kasparsons. „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr. 8, 1925.

Darbi

„Pārskats par Krievijas purvu formācijām un patstāvīgi pētījumi par Baltijas purvu formācijām”,
„Mūsu senču dvēseles”, 1891.
„Mežs un lauks”, 1892.
„Dialektika”, 1893.
„Modernā dzeja”
„Atskats uz mītoloģiskiem pētījumiem”
„Skaļš gaiss”, 1909.
„Psīcholoģijas terminologija”, 1920.
„Psīcholoģiski pētījumi”
„Starp zvaigznēm un zemes virsā”, 1926.
„Kaiju valstībā”, 1927.

Atsauces

↑ „Ceļa Zīmes” nr. 26, 1955.
↑ „Latvijas Ārsts” nr. 11., 1995.
↑ Dekrēts par ārsta Kārļa Kasparsona amnestēšanu. Ievērojot to, ka ārsts Kārlis Kasparsons apcietināts kā Pagaidu valdības loceklis vēl iepriekš manifesta, tikko uzlabojies viņa veselības stāvoklis — iesniedzis manifestā minēto labprātīgo atsacīšanos no piederības Pagaidu valdībai un arī faktiski pēc manifesta pasludināšanas Rīgā nav tur nekādas dalības ņēmis, Latvijas Padomju valdība nolemj nodot aizmiršanai ārsta Kārļa Kasparsona uzstāšanos Ulmaņa pagaidu valdībā un viņu no tiesas un izmeklēšanas galīgi atsvabināt. Rīgā, 1919. gada 10. februārī Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P. Stučka, Tieslietu komisārs F. Linde. "Latvijas Sociālistiskās Padomju valdības Ziņotājs" nr. 7, 1. 03. 1919.
↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas VIII. sējuma 16 082—084 slejas. Rīgā: 1932.—1933.
↑ Mūžībā aizgājuši. - Akadēmiskā Dzīve - 1962. gada 1. septembris
↑ J. A. „Londonas Avīze”, 2.02., 1962.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: nav	Latvijas Izglītības ministrs 1918. gada 18. novembris — 1920. gada 12. jūnijs	Pēctecis: Juris Plāķis

[1] „Ceļa Zīmes” nr. 26, 1955.

[2] „Latvijas Ārsts” nr. 11., 1995.

[3] Dekrēts par ārsta Kārļa Kasparsona amnestēšanu. Ievērojot to, ka ārsts Kārlis Kasparsons apcietināts kā Pagaidu valdības loceklis vēl iepriekš manifesta, tikko uzlabojies viņa veselības stāvoklis — iesniedzis manifestā minēto labprātīgo atsacīšanos no piederības Pagaidu valdībai un arī faktiski pēc manifesta pasludināšanas Rīgā nav tur nekādas dalības ņēmis, Latvijas Padomju valdība nolemj nodot aizmiršanai ārsta Kārļa Kasparsona uzstāšanos Ulmaņa pagaidu valdībā un viņu no tiesas un izmeklēšanas galīgi atsvabināt. Rīgā, 1919. gada 10. februārī Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P. Stučka, Tieslietu komisārs F. Linde. "Latvijas Sociālistiskās Padomju valdības Ziņotājs" nr. 7, 1. 03. 1919.

[4] Latviešu konversācijas vārdnīcas VIII. sējuma 16 082—084 slejas. Rīgā: 1932.—1933.

[5] Mūžībā aizgājuši. - Akadēmiskā Dzīve - 1962. gada 1. septembris

[6] J. A. „Londonas Avīze”, 2.02., 1962.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]