Atvērt galveno izvēlni

Arnolds Artums-Hartmanis

(Pāradresēts no Arnolds Artum-Hartmanis)

Arnolds Artums-Hartmanis,[1] arī Arnolds Artum-Hartmanis[2] (1895—?) bija latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk Latvijas armijas pulkvežleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Arnolds Artums-Hartmanis
Latvijas armijas kapteiņa formas tērpā
Latvijas armijas kapteiņa formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 29. martā
Aizupes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1970. gadi
Karogs: Vācija Vācija
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvezleitnants.gif pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1914. - 1917.
1918. - 1939.
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1895. gada 29. martā Aizupes pagastā ierēdņa Jura Hartmaņa ģimenē. Mācījās Tukuma komercskolā. Tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūlijā iestājās Krievijas impērijas armijā, piedalījās kaujās Austrumprūsijas un Galīcijas frontēs. Pēc Oranienbaumas praporščiku skolas[3] beigšanas 1916. gadā bija 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka spridzinātāju nodaļas komandieris. Piedalījies Ķekavas un Ziemassvētku kaujās. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 26. oktobrī atstāja Krievijas armiju.

Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gada 29. novembrī iestājās Latvijas armijā, bija Latvijas zemessardzes 1. Rīgas latviešu zemessargu rotas ložmetēju nodaļas komandieris, pēc 12. decembra Jelgavas brīvprātīgo rotas komandieris. 1919. gada 15. janvārī pēc Apsardzības ministra rīkojuma Liepājā sāka organizēt jātnieku nodaļu. Zemgales atbrīvošanas laikā 1919. gada 22. martā kaujā pie Bataru mājām Jaunbērzes pagastā zem pēkšņi uzbrūkošā pretinieka uguns Artums-Hartmanis sakārtoja savu nodaļu ķēdē un, no visām pusēm ielenkts, izturēja spiedienu, tā ļaudams galvenajiem spēkiem izvirzīties un sakaut ienaidnieku.[4] No 1919. gada maija viņš bija Latviešu atsevišķās brigādes 1. jātnieku diviziona štāba priekšnieks, kopš septembra - komandiera vietnieks. Bermontiādes laikā 29. oktobrī viņam uzdeva organizēt 9. Rēzeknes kājnieku pulka jātnieku nodaļu, no 1920. gada 5. janvāra bija Zemgales divīzijas atsevišķā eskadrona komandieris.

Pēc kara beigām 1921. gada 12. martā viņš kļuva par 1. Jātnieku pulka komandiera palīgu, atvaļināts no dienesta 1924. gada 2. septembrī. 1925. gadā pārgāja robežsardzes dienestā, bija Ludzas apriņķa 8. rajona kontrolieris, no 1927. gada 3. Jaunlatgales robežapsardzības iecirkņa priekšnieks.

1929. gadā kļuva par Rīgas prefektūras jātnieku policijas komandieri. 1939. gada 4. novembrī vācbaltiešu izceļošanas laikā pārcēlās uz Vācijas okupēto Polijas daļu. Miris 1970. gados VFR.[5]

ApbalvojumiLabot

LiteratūraLabot

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. Rīga: Preses nams, 1999. 306.-307. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 484. l. (virsnieku biogrāfijas), 44. lpp.

AtsaucesLabot