Volferts Gerhards fon Rādens

Barons Volferts Gerhards fon Rādens (vācu: Wolfert Gerhard, Baron von Rahden; dzimis 1893. gada 15. maijā Asaros, pazudis bez vēsts 1943. gada 1. oktobrī pie Kijivas) bija vācbaltiešu muižnieks, kājnieku virsnieks. Latvijas brīvības cīņu dalībnieks (1918-1920).

Volferts Gerhards fon Rādens Majors fon Rādens landesvēra virsnieka formā (1920) Personīgā informācija Dzimis 1893. gada 15. maijā Asari, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1943. gada 1. oktobrī (50 gadi) Kijiva, Ukrainas PSR, (tagad Ukraina) Dzīvesbiedre Baronese Elizabete fon Stromberga

Militārais dienests Dienesta pakāpe Kapteinis Dienesta laiks 1911. - 1943. Valsts Vācijas Impērija Latvija Trešais reihs Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II pakāpe), Vācu sudraba krusts par tuvcīņu, Hoencollernu krusts ar zobeniem, Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira), Viestura ordenis (V šķira)

Dzīvesgājums

Dzimis 1893. gada 15.(27.) maijā Asaros, barona Aleksandra fon Rādena un viņa sievas Elizabetes (dzimušas Knigges) ģimenē. Mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam Lignicas karaskolā Vācijā. No 1911. gada Vācijas Impērijas karadienestā, Prūsijas ķeizariskajā Aleksandra gvardes grenadieru pulkā. Piedalījās Pirmajā pasaules karā, no 1914. gada maija leitnants, izlūku bataljona komandieris. Trīs reizes ievainots, apbalvots ar I un II pakāpes Dzelzs krustiem un Hohencolernu krustu ar zobeniem (Hohenzollern-Hausord. m. Schwertern), demobilizējās 1918. gada rudenī kā virsleitnants.

Brīvības cīņu laikā 1918. gadā Jelgavā noorganizēja pašaizsardzības rotu cīņai pret lieliniekiem, tā kā 1. rota tika iekļauta 3. Vācbaltiešu kaujas bataljonā Latvijas zemessardzes rindās. 1919. gada februārī paaugstināts par ritmeistaru. No 1919. gada 12. jūlija majors, Latvijas zemessardzes virsštāba priekšnieks (Chef d. Oberstabs d. Balt. Landeswehr). Cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē. 1920. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. No 1920. gada 1. aprīļa līdz pat atvaļināšanai 1921. gada martā bija 13. Tukuma kājnieku pulka komandieris. 1922. gadā viņam anulēja pulkvežleitnanta pakāpi un degradēja par kapteini.

Pēc tēva nāves un atvaļināšanas no armijas nodarbojās ar lauksaimniecību mantotajā Meijas muižā (Maihof) pie Jelgavas. 1923. gadā salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Štrombergu (Stromberg). No 1934. gada Baltijas landesvēra un 13. Tukuma kājnieku pulka bijušo karavīru biedrības priekšsēdētājs, Vācbaltiešu tautas kopas Latvijā (Deutsch-Baltisches Volksgemeinschaft in Lettland) valdes loceklis. 1939. gadā kā vācbaltietis pameta Latviju.

Otrā pasaules kara laikā no 1939. gada bija virsleitnants Vērmahtā, no 1943. gada 18. jūnija pulka komandieris, kapteinis (Hauptmann d.R. z.V.). Pazudis bez vēsts 1943. gada 1. oktobrī kaujās pie Kijivas.