Jukums Vācietis

latviešu un padomju virsnieks
Šis raksts ir par Jukumu Vācieti. Par cilvēkiem ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Vācietis (uzvārds).

Jukums (arī Joakims) Vācietis (dzimis 1873. gada 23. novembrī [v.s. 11. novembrī] Jaunmuižā (tag. Jaunlutriņi), miris 1938. gada 28. jūlijā Maskavā) bija latviešu strēlnieku komandieris Pirmā pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918—1919) Krievijas Pilsoņu kara laikā. Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību "latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā".

Jukums Vācietis
Krievijas Impērijas armijas pulkvedis
Krievijas Impērijas armijas pulkvedis
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 11. novembrī
Jaunmuiža, Valsts karogs: Krievijas Impērija Jaunlutriņu pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1938. gada 28. jūlijā (64 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, KPFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe 2. ranga armijas komandieris
Valsts
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība
Izglītība Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija
Cits darbs Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas profesors

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Jukums Vācietis dzimis 1873. gada 11. novembrī Jaunlutriņu pagastā Jaunmuižas kalpa Jukuma Vācieša un viņa sievas Līzes daudzbērnu ģimenē. Mācījās Šķēdes pagasta skolā, Jaunmuižas skolā un Kuldīgas ministrijas skolā, līdztekus strādājot sērkociņu fabrikā "Vulkāns". 1891. gadā septembrī Jukums iestājās Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā, pēc gada iestājās Viļņas junkuru karaskolā, ko beidza 1897. gadā un sāka dienēt Kauņas cietokšņa garnizonā. 1902. gadā Vācietis turpināja dienestu Rīgas unteroficieru bataljonā. 1904. gadā apprecējās ar Margaretu Kergeri, un viņiem piedzima trīs bērni — Irēna, Jukums un Vera. 1905. gadā Vācieti paaugstināja par štāba kapteini, un 1906. gadā viņš iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Pēc tās beigšanas kapteinis Vācietis dienēja Kauņā un Daugavpilī, bet 1912. gadā kļuva par apakšpulkvedi un 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri Grodņā.

Pirmā pasaules kara sākumā kā bataljona komandieris piedalījās Austrumprūsijas operācijā un 1914. gada novembra kaujās pie Varšavas, kur tika ievainots kājā. Pēc ārstēšanās kara hospitālī no 1915. gada februāra pasniedza taktiku Viļņas karaskolā. 1915. gada novembrī Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi. Pēc 1916. gada jūlija kaujām viņš dedzīgi aizstāvēja ideju par latviešu bataljonu pārveidošanu par pulkiem. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vācietis piekrita uzskatam par "brīvu Latviju brīvā Krievijā", bet pēc Oktobra revolūcijas nostājās boļševiku pusē.

Pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Rīgas Vācietis 1917. gada novembrī tika iecelts par 12. armijas pavēlnieku un decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks sāka Sarkanās armijas organizēšanu. 1918. gada februārī viņš Baltkrievijā apspieda Dovbora-Musņicka 1. poļu korpusa sacelšanos. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanos Vācietis 1918. gada aprīlī kļuva par latviešu strēlnieku divīzijas komandieri, kas 6.—7. jūlijā Maskavā apspieda kreiso eseru sacelšanos. 18. jūlijā viņu iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku, bet 2. septembrī par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku (главнокомандующий всеми Вооружёнными Силами РСФСР).

Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1919. gada janvārī viņu iecēla arī par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku, taču jau martā viņš tika atcelts no šī posteņa. Pēc vairākām militārām neveiksmēm 1919. gada 8. jūlijā Vācietis pēc kara un jūras lietu tautas komisāra Trocka rīkojuma tika atcelts no Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata sakarā ar aizdomām "par dalību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā". Pēc izmeklēšanas Vācieti atbrīvoja un augustā piekomandēja Revolucionārajai kara padomei "sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei". Saskaņā ar Pētera Dardzāna atmiņām pēc Krievijas pilsoņu kara beigām pulkvedis Jukums Vācietis, šķiroties no saviem bijušajiem virsniekiem, kad tie devušies atpakaļ uz atbrīvoto Latviju, esot teicis: "Pasakiet tiem tur dzimtenē, lai Dievs pasarga latviešu tautu un Latviju, ja kādreiz notiktu, ka izbadējušo, mežonīgo krievu masas iebruktu un ietu pāri Latvijai."[1]

1921. gadā Vācieti iecēla par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju, 1927. gadā par profesoru. Ģenerālštāba akadēmijā viņš lasīja kara vēstures, militāri sabiedriskās psiholoģijas kursu un uzrakstīja vairākas grāmatas. Savā darbā "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" viņš parādīja, ka strēlnieki aizstāvējuši padomju varu tādēļ, ka tikai lielinieku uzvara deva iespēju Latvijai būt neatkarīgai. 1935. gadā Vācietim tika piešķirta 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpe (atbilst vēlākai ģenerālpulkveža pakāpei), bet 1937. gada 29. novembrī lekciju starpbrīdī viņš tika apcietināts. Spīdzināšanas un sišanas rezultātā Vācietis esot atzinies "kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā" un dalībā "latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā" kopā ar 20 augstām Sarkanās armijas militārpersonām, kā arī esot spiegojis Vācijas (no 1918.) un Latvijas (no 1921.) labā.

1938. gada 26. jūlijā Lielā terora laikā Staļins un Molotovs apstiprināja 138 apsūdzēto cilvēku nošaušanu, pēc kā 28. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Augstākā kolēģija visiem piesprieda nāvessodu nošaujot, kas tajā pašā dienā tika izpildīts NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka" Maskavā.[2]

Reabilitēts 1957. gadā.

Piemiņas vietas labot šo sadaļu

  • 1973. gadā Jaunmuižas kalpu mājā atklāts Jukuma Vācieša piemiņas muzejs, kura priekšā atrodas tēlnieces Leas Davidovas-Medenes darināts Jukuma Vācieša skulpturāls tēls.
  • Piemiņas akmens pie Piņķu Svētā Nikolaja baznīcas, kur 1916. gada 19. jūlijā Jukums Vācietis pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti teica runu sava bataljona kareivjiem, kas iemūžināta Aleksandra Čaka dzejolī "Sprediķis Piņķu baznīcā".
  • 1983. gadā Jukuma Vācieša vārdā nosaukta iela Rīgā, Pļavniekos.[3]

Darbi labot šo sadaļu

  • "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" LKP CK apgāds 1922. gadā, (atkārtots izdevums — Avots, 1989, 304 lpp.)
  • "О военной доктрине будущего", Москва, 1923
  • "Боевые действия в Восточной Пруссии в июле, августе и начале сентября 1914 г." — М., 1923. — 105 с.
  • "Человек и война", 1925
  • "Операции на восточной границе Германии в 1914", ч. 1, Москва, 1929
  • Из воспоминаний Главкома И. И. Вацетиса, "Военно-исторический журнал", 1962, № 4
  • "Выступление левых эсеров в Москве", в сборнике: Этапы большого пути, Москва, 1962.
  • "Моя жизнь и мои воспоминания". "Даугава", Рига, 1980. № 3, 4, 5.

Apbalvojumi labot šo sadaļu

  • Svētā Staņislava ordenis, 3. šķira (орден Св. Станислава, 1906)
  • Svētās Annas ordenis, 3. šķira (орден Св. Анны 16.03.1911)
  • Sarkanā Karoga ordenis (Орден Красного Знамени, 1928)
  • Sarkanās Zvaigznes ordenis

Literatūra labot šo sadaļu

Sprediķis Piņķu baznīcā labot šo sadaļu

Dienu pirms kaujas Smārdes iecirkņa frontē 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Jukums Vācietis lika saviem karavīriem pulcēties Piņķu Nikolaja baznīcā, kur mācītāja vietā noturēja sprediķi. Aleksandrs Čaks 1937.—1939. gadā rakstītajā poēmā "Mūžības skartie" ietvēra balādi "Sprediķis Piņķu baznīcā", kurā iemūžināja šo notikumu. Atmodas laikā pie baznīcas šim notikumam par godu atklāja piemiņas akmeni.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. DIPLOMĀTISKAS ATMIŅAS Pēteris Dardzāns Jaunā Gaita nr. 64, 1967 par Edgara Krieviņa grāmatu "Viņās dienās. Atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi" (1966)
  2. «Ruta Ozoliņa. Maskavas kapu lauki (no dokumentu krājuma "Latviešu Saraksti")». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 29. jūlijā.
  3. Rīgas ielas. 3. sējums. Mārupe : Drukātava. 2009. 252. lpp. ISBN 9789984798868.

Ārējās saites labot šo sadaļu