Polijas Otrā republika
Polijas Otrā republika (poļu: Republika Polska, pēc 1919. gada 13. marta oficiāli Rzeczpospolita Polska) bija 1918. gada 11. novembrī izveidota valsts, kas pastāvēja līdz 1939. gada septembra Polijas kampaņai, kad to kopīgi iekaroja un sadalīja nacistiskā Vācija un Padomju Savienība. 1921. gadā valstī dzīvoja 27,2 miljoni, bet 1939. gadā — 35,1 miljons cilvēku.
|
Polijas Otrās republikas austrumu robežu ar PSRS noteica Rīgas miera līgums, bet Polijas—Lietuvas Republikas pagaidu robeža izveidojās 1922. gada 24. martā pēc Viduslietuvas Republika iekļaušanas Polijas sastāvā.
Neatkarības karš
labot šo sadaļu1918. gada 17. novembrī Sarkanā armija sāka vācu karaspēka atstāto teritoriju ieņemšanu, tādēļ Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza atjaunotās Polijas armijas palīdzību. Juzefs Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā.
1919. gada 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, bet 19. aprīlī to atguva poļu karaspēks un augusta beigās sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas Latvijā. Latvijas armijas un Polijas armijas kopīgā uzbrukuma operācijā "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim poļu karaspēks ieņēma Daugavpili un Latgales dienvidu daļu.
1920. gada 15. maijā sākās boļševiku atbildes ofensīva, 14. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un Bjalistoku, kur 28. jūlijā nodibināja Polijas Pagaidu revolucionāro komiteju jeb "Polrevkomu" (Tymczasowy Komitet Rewolucyjny Polski, Временный революционный комитет Польши) kā Padomju Polijas marionešu valdību, kuru faktiski vadīja Felikss Dzeržinskis. 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt. 15. augustā izšķirošajā kaujā par Varšavu, vēlāk nosauktā par "Brīnumu pie Vislas", Polijas armija sakāva Sarkano armiju un 16. augustā sāka jaunu pretuzbrukumu. 17. augustā Minskā sākās pamiera sarunas, kuras 2. septembrī pārcēla uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu. 8. oktobrī Lucjans Žeļigovskis ieņēma Viļņas apgabalu līdz Ilūkstes apriņķa robežai Latvijā. 1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā Rīgā parakstīja pamiera līgumu, kurš stājās spēkā 18. oktobrī.
1921. gada 18. martā tika parakstīts Rīgas miera līgums starp Polijas Otro republiku un Padomju Krieviju/Padomju Ukrainu.
Administratīvais iedalījums
labot šo sadaļu- Varšava (galvaspilsēta)
- Bjalistokas vojevodiste (województwo białostockie)
- Kielces vojevodiste (województwo kieleckie)
- Krakovas vojevodiste (województwo krakowskie)
- Ļubļinas vojevodiste (województwo lubelskie)
- Ļvivas vojevodiste (województwo lwowskie)
- Lodzas vojevodiste (województwo łódzkie)
- Navahrudakas vojevodiste (województwo nowogródzkie)
- Poļesjes vojevodiste (województwo poleskie), adminstratīvais centrs Pinska, no 1923. gada Bresta
- Pomerelijas vojevodiste (województwo pomorskie), adminstratīvais centrs Toruņa
- Poznaņas vojevodiste (województwo poznańskie)
- Silēzijas vojevodiste (województwo śląskie), adminstratīvais centrs Katovice
- Staņislavovas vojevodiste (województwo stanisławowskie)
- Tarnopoles vojevodiste (województwo tarnopolskie)
- Varšavas vojevodiste (województwo warszawskie)
- Viļņas vojevodiste (województwo wileńskie)
- Volīnijas vojevodiste (województwo wołyńskie), adminstratīvais centrs Lucka
-
Polijas Otrās Republikas vojevodistes un apriņķi (1930)
Iedzīvotāji
labot šo sadaļu- poļi: 18 miljoni (69,2 %) 1921. gadā, 23,1 miljoni (65,5 %) 1939. gadā
- ukraiņi: 3,7 miljoni (14,3 %) 1921. gadā, 5,5 miljoni (15,7 %) 1939. gadā
- ebreji: 2,7 miljoni (7,8 %) 1921. gadā, 3,4 miljoni (9,5 %) 1939. gadā
- baltkrievi: 1,1 miljoni (3,9 %) 1921. gadā, 2,1 miljoni (6,1 %) 1939. gadā
- vācieši: 1,1 miljoni (3,9 %) 1921. gadā, 0,8 miljoni (2,3 %) 1939. gadā[1]
-
Ebreju izplatība (1931)
Šis ar Poliju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |