Latvijas—Krievijas miera līgums

Latvijas—Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums (krievu: Рижский мирный договор 1920 года) tika parakstīts 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR. Līgums oficiāli izbeidza Latvijas brīvības cīņas, un, to atzīmējot, 11. augustā svin Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.

Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšana Rīgā.

Ceļš uz pamieru

Lielbritānijas pārstāvja Talenta vēstule Meierovicam ar lūgumu nesākt miera sarunas ar Padomju Krieviju

Pilnvara, kurā Ļeņins pilnvaroja Joffi miera sarunām ar trīs Baltijas valstu valdībām.

Tikai dažas dienas pēc tam, kad Igaunija, Latvija, Lietuva, Polijas Otrā republika un baltās kustības vadītāji Judeničs un Bermonts 1919. gada 26. augustā bija vienojušies par kopīgu karadarbību pret Padomju Krieviju, pilsoņu kara kritiskajā situācijā nonākusī padomju valdība sāka miera ofensīvu. 31. augustā Padomju Krievija piedāvāja Igaunijai sākt miera sarunas. 11. septembrī mieru piedāvāja arī Latvijai, Lietuvai un Somijai. Padomju Krievija piedāvāja atzīt šo valstu neatkarību, ko vēl nebija izdarījušas Antantes valstis vai balto kustības vadītāji.

11. un 12. septembrī Rīgā tikās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, kas vienojās sasaukt Baltijas valstu premjerministru un ārlietu ministru konferenci. Tā notika 14. un 15. septembrī Tallinā, piedaloties Somijas, Igaunijas un Latvijas premjerministriem un ārlietu ministriem, kā arī Lietuvas pārstāvjiem. Valstis vienojās, ka sarunas ar padomju pusi veiks kopīgi, kamēr Padomju Krievija uzstāja uz atsevišķām sarunām. Konkrētu lēmumu par sarunu sākšanu neizdevās pieņemt. Igaunijas delegācija tāpēc 18. septembrī pameta miera sarunas, kas 17. septembrī ar padomju delegāciju bija sāktas Pleskavā. No 29. septembra līdz 1. oktobrim Tartu atkal notika premjerministru un ārlietu ministru konference kurā valstis apņēmās nesāk atsevišķas sarunas ar padomju pusi. Somijas vilcināšanās dēļ (somi vēlējās iegūt parlamenta atbalstu miera sarunu sākšanai) pārējās Baltijas valstis piekrita jautājumu atlikt līdz 25. oktobrim, lai saglabātu visu valstu vienotību.

Pēc 6. oktobrī sāktām diskusijām, pamiera sarunu sākšanu 9. oktobrī atbalstīja Latvijas Tautas padome. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām. Pirmo pieeju pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdība un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics: miera sarunas jāved kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība. Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti: nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas de iure neatkarības atzīšana, Latvijas tiesību atzīšana uz Latgali, Pētera Stučkas LSPR valdības likvidēšana, miera sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas. Trešās, mazākās pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar padomju Krieviju sarunas nevar sākt. Debates pārtrauca 8. oktobra bermontiešu uzbrukums Rīgai. Ņemot vērā kritisko militāro stāvokli, 9. oktobrī sarunu sākšanu atbalstīja.

Lai uzņemtu kontaktus, jau 8. oktobrī no Rīgas uz Maskavu devās Sarkanā Krusta delegācija kurai padomju ārlietu komisārs Georgijs Čičerins apliecināja gatavību atzīt Latviju tās etnogrāfiskajās robežās ar Latgali. Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts "sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm", atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.^{[nepieciešama atsauce]}

Oktobra beigās Deņikins atradās 200 km attālumā no Maskavas, bet Judeničs bija Petrogradas pievārtē, tāpēc plānotās Baltijas valstu miera sarunas pēc 25. oktobra nesākās. Reģiona valstis septembrī un oktobrī saņēma Antantes pārstāvju brīdinājumus pret miera sarunu sākšanu ko pavadīja draudi pārtraukt jebkādu tālāku palīdzību. Somijas parlaments nolēma nesākt miera sarunas.

Krievijas pilsoņu kara situācija strauji mainījās, un līdz novembra beigām Sarkanā armija bija sakāvusi Kolčaku, Deņikinu un Judeniču. 10. novembrī Tartu atkal sanāca Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji. Kā novērotāji piedalījās Somijas un Polijas pārstāvji. Igaunija vēlējās nekavējoties sākt miera sarunas, to atbalstīja Lietuva, kamēr Latvija, iesaistīta karā pret Bermontu, nebija gatava riskēt ar Antantes atbalsta zaudēšanu. Igaunija izlēma sākt tiešās sarunas ar Padomju Krieviju. Kad 17. novembrī uz sarunām ar Igauniju Tartu ieradās padomju delegācija, tā neoficiāli apstiprināja, ka ir gatava atzīt Latvijas tiesības uz Latgali. 19. novembrī Padomju Krievija ar Igauniju, Latviju un Lietuvu parakstīja vienošanos par karagūstekņu apmaiņu. Par spīti Antantes noraidošajai nostājai, 5. decembrī Tartu sākās Padomju Krievijas un Igaunijas miera sarunas, kurās piedalījās Latvijas novērotāju delegācija kuras sastāvā bija Arveds Bergs, Fricis Menders, Kārlis Pauļuks un Kārlis Bušs. 31. decembrī Igaunija un Padomu Krievija parakstīja pamieru.

Decembrī mainījās Lielbritānijas politika attiecībā uz intervenci Krievijā, un tā vairs neiebilda pret Baltijas valstu vēlmi sākt miera sarunas. 19. decembrī padomju pārstāvji Latvijai iesniedza savu pamiera piedāvājumu, uz ko Latvija atbildēja ar piedāvājumu sākt slepenas sarunas, kā pamatnoteikumu pieprasot atzīt Latvijas tiesības uz Latgali. Uz slepenību uzstāja Meierovics, Krievijas pusi informējot, ka Latvijas atbilde tikts dota Friča Mendera privātā vēstulē Krievijas pārstāvim Ādolfam Joffem. Menders Meierovica kabinetā uzrakstīja vēstuli, kurā izvirzīja Latvijas noteikumus — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā.^{[nepieciešama atsauce]}

24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi un uzaicina delegāciju uz Maskavu. 2. janvārī Latvijas pamiera delegācija, maskējoties par Sarkanā Krusta delegāciju, devās uz Maskavu. Delegāciju veidoja Tautas padomes pārstāvji Fricis Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis Nikolajs Fogelmanis un inženieris Kārlis Ozols.

3. janvārī Polija un Latvija kopīgi sāka veiksmīgo Latgales atbrīvošanas operāciju. 6. janvārī Latvijas pamiera delegācija ieradās Maskavā un 11. janvārī sākās sarunas. Padomju puse ierosināja pamieru noslēgt atklāti, kamēr Latvija uzstāja uz slepenu vienošanos, jo Latgalē vēl turpinājās karadarbība kuras dēļ pamiera noslēgšana ieilga. 13. janvāra sēdē Krievijas puse piekrita slepena pamiera noslēgšanai. Šajā laikā, no 1920. gada 15. līdz 22. janvārim, Helsinkos notika piecu Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas) konference, kurā Somija atkal iestājās pret miera slēgšanu ar Padomju Krieviju. Latvijas delegācija beidzot saņēma pilnvaras 30. janvārī parakstīt pamieru, ko izdarīja 3 naktī. Karadarbību izbeidza 1. februāra plkst. 12.00. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai.

Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču turpinājās intensīvas izlūkvienību sadursmes. Pamiera līgums demarkācijas līniju noteica uz 1. februāra situāciju, bet februāra pirmajās dienās Latvijas armija atspieda Sarkano armiju aiz pamiera līgumā noteiktās robežas. 3. februārī visas Kurzemes divīzijas daļas bija sasniegušas virspavēlnieka noteikto līniju un uz priekš vairs negāja, bet izbūvēja aizstāvēšanās pozīcijas, kas sakrita ar Ludzas apriņķa austrumu robežu, bet nelielā iecirknī iegāja Sebežas apriņķī. 1920. gada 9. martā 3. Jelgavas kājnieku pulks nomainīja Polijas armijas daļas frontes iecirknī Drisas apriņķī no Proškiem līdz Osvejas ezeram, bet 27. martā 3. Jelgavas pulkam un 2. Ventspils pulkam pavēlēja nomainīt poļu karaspēku līdz Daugavas labajam krastam. 11. aprīlī Rīgā parakstīja Latvijas-Polijas līgumu par visu poļu karaspēka vienību evakuāciju uz Daugavas kreiso krastu.

1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu. Kad 7. februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma šī līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi — kā iespējamais precedents paredzamajām sarunām ar Krieviju, neapmierināja Latviju — līguma 8. pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses; 11. pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā; 16. pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības. Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā.

Miera sarunas Maskavā

Latvijas delegācija miera sarunām ar Krieviju (1920). No kreisās: tieslietu ministrs K. Pauļuks, ekonomists J. Vesmanis, ārlietu ministra biedrs (delegācijas vadītājs) A. Zēbergs, ekonomists P. Berģis. Delegācijas pamatsastāva piektais dalībnieks bija pilnvarotais kara lietās, Latvijas armijas virspavēlnieka štāba loceklis pulkvedis Ed. Kalniņš.

Padomju Krievijas delegācija pēc miera līguma parakstīšanas pie Latvijas Ārlietu ministrijas ēkas 1920. gada 11. augustā.

6. februārī Padomju Krievija Latvijai piedāvāja sākt miera sarunas. 9. februārī Latvija atbildēja, ka ir gatava pie šī jautājuma atgriezties vēlāk. 11. februārī Meierovics uzdeva vēstniekiem Polijā, Somijā un Lietuvā noskaidrot šo valstu attieksmi par kopīgām sarunām ar Padomju Krieviju. 13. februārī Somija atbildēja, ka tai sarunām būtu jāgatavojas vēl mēnesi. Lietuva piekrita kopīgām sarunām. Polija šajā laikā gatavojās atsākt poļu-padomju karu, tāpēc bija gatava tikai konsultācijām ar pārējām Baltijas valstīm uzstājot, lai tās notiek Varšavā. Sarunās ar Latviju poļi ignorēja miera sarunu tēmu, tā vietā izvirzot teritoriālās prasības Latgalē. 15. martā Latvijas delegācija pārtrauca sarunas un atgriezās Rīgā. 24. martā valdība pieņēma lēmumu par tiešām miera sarunām ar Padomju Krieviju. 26. martā Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava sarunu uzsākšanai. Čičerins ierosināja tās sākt Maskavā 5. aprīlī.

Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K. Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10. aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34 personas. Oficiālās miera sarunas sākās 16. aprīlī Maskavā. Krievijas delegāciju vadīja Ādolfs Joffe. 25. aprīlī Polija sāka jaunu karagājienu Baltkrievijā un Ukrainā, ietekmējot arī miera sarunu gaitu.

Sarunas noritēja sešās komisijās — militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finanšu un reevakuācijas. Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panāk no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918. gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panāk atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19. maijam. Krievija piekrita Latvijas kontrolei pār Latgali, kā arī krievu vairākuma apdzīvoto Pitalovas apgabalu. Problēmas radīja Latgales dienvidu robeža, kur tā saskārās ar neskaidro Polijas robežu.

Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs Zēbergs 22. maijā atgriezās Rīgā, it kā, lai personīgi sniegtu ziņojumu Meierovicam. Taču patiesībā, sarunu vešana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva Vesmanis.

Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus — Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses, robežu jautājums un, tā sauktās, drošības garantijas — abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību. 12. jūnijā tika parakstīts arī latviešu bēgļu repatriācijas līgums.

Jūnijā Krievija sāka gūt panākumus karā pret poļiem, radās cerības, ka boļševiku rokās kritīs Varšava un proletariāta armija sasniegs Vācijas robežas, iesākot pasaules revolūciju. 17. jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam — Krievija atteicās pilnībā atgriezt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības; atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu; atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs. Tādēļ 22. jūnijā Z. Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sākotnēji Krievijas puse priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz to, ka tas kaitētu Krievijas prestižam. Taču 9. jūlijā Krievijas puse piekāpās.

Līguma noslēgšana Rīgā

Paraksti un zīmogi zem Latvijas—Krievijas miera līguma.

1920. gada Latvijas—Krievijas miera līguma 3. panta pielikums ar Latvijas-Krievijas robežlīniju.

1920. gada 15. jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Delegācija apmetās viesnīcā "Pēterpils" Pils laukumā, aizņemot 30 numurus. Krievijas delegāciju vadīja Ā. Joffe. Latvijas delegāciju vadīja J. Vesmanis, un tās sastāvā bija pulkvedis Eduards Kalniņš, Kārlis Pauļuks, Kārlis Bušs un Ansis Buševics. Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.

Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Ievērojot Krievijas karaspēka straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka. Latvijai atlika samierināties ar jau panākto. Šajā laikā notika kaujas Varšavas pievārtē, un padomju delegācijas vadītājs A. Jofe pēdējā latviešu–padomju miera sarunu sēdē 10. augustā atļāvās norādīt, ka ar “Krievijas ienaidnieku” (Poliju) Latvijai ir pārāk labas attiecības, kuru dēļ miers noslēgts tik vēlu.

11. augustā pulksten 12:40 Latvijas—Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Līguma parakstīšana notika Ārlietu ministrijas namā, Nikolaja (Kr. Valdemāra) ielā 3. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J. Vesmanis, P. Berģis, A. Buševics, E. Kalniņš un K. Pauļuks. Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ā. Joffe un J. Haņeckis.

Līguma saturs

Līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem.

Ar 1. pantu tika deklarēts, ka ar līguma spēkā stāšanās brīdi kara stāvoklis starp abām pusēm tiek izbeigts. Pantam pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura kara darbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13. augustā pulksten 24.

2. pants Latvijai bija pats svarīgākais no politiskā viedokļa. Tajā “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”. Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de iure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskākajiem argumentiem Latvijas valsts tiesiskās kontinuitātes uzturēšanā.

3. pantā bija noteikta Latvijas un Krievijas robeža. Šajā pantā noteiktā robežlīnija un no tā izrietošais Abrenes jautājums, līdztekus politiskām problēmām, bija viens no šķēršļiem Latvijas—Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20. gadsimta deviņdesmitajos gados.

4. pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. No vienas puses, šo pantu Krievija nekad tā arī netika ievērojusi. No otras puses, tā šo pantu intensīvi izmantoja politiska spiediena izdarīšanai uz Latviju.

5. pants saturēja abu pušu atteikšanos no savstarpējām prasībām kara radīto zaudējumu atlīdzināšanā, bet 6. pantā abas puses vienojās, ka centīsies panāk starptautiska fonda izveidi kara radīto postījumu novēršanai.

7. pantā tika atrisināts karagūstekņu jautājums.

8. pantā tika noteikta abu pušu robežās dzīvojošo personu pilsonība, un 9. pantā formulēta pilsonības jautājuma ietekme uz jūnijā noslēgto bēgļu reevakuācijas līgumu. Arī šī panta izpildi Krievija centās kavēt visiem iespējamiem līdzekļiem.

10.—16. pants regulēja Latvijas un Krievijas attiecību ekonomiskos jautājumus par tik, par cik tie izrietēja no Latvijas bijušās piederības Krievijai, nosakot kārtību un apjomus, kādos īpašums, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei. Lai gan šie līguma panti paredzēja visai ierobežotu īpašuma atdošanu, arī šīs ierobežotās saistības Krievija pilnībā nekad tā arī neizpildīja.

17. pantā tika paredzēta savstarpējā tirdzniecības līguma noslēgšana visdrīzākajā laikā, kā arī tika regulēti muitas un tranzīta jautājumi. Šajā pantā paredzēto tirdzniecības līgumu izdevās parakstīt tikai 1927. gadā.

18. pants skāra kuģošanas noteikumus, kā arī paredzēja abu pušu līdzdalību Baltijas jūras attīrīšanā no mīnām.

19. pants attiecās uz savstarpējo diplomātisko un konsulāro attiecību nodibināšanu.

20. pantā tika noteikta otras puses pilsoņu amnestija, kas sodīti par politiskiem un administratīviem nodarījumiem.

21. pants paredzēja jauktas komisijas nodibināšanu tiesisku strīdu risināšanai.

22. un 23. pants skāra procesuālus jautājumus.

Saskaņā ar miera līgumu Krievija izmaksāja Latvijai 4 miljonus zelta rubļu (3 096,9 kg), kas tika ieskatīti Valsts zelta fondā 1922. gada sākumā. Tā bija daļēja kā kompensāciju par no Latvijas 1915. gadā izvestajām rūpnīcu iekārtām un no Rīgas bankām uz Krieviju izvesto zeltu.

Līguma ratifikācija

2. septembrī Satversmes sapulce, vienbalsīgi pieņemot Likumu par mieru ar Krieviju, līgumu ratificēja. Krievija līgumu ratificēja 9. septembrī. Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Sekas

Miera līguma parakstīšanas laikā Krievijas PFSR piekāpās robežas ziemeļu daļā (Abrenes/Pitalovas apvidū), bet Latvijas Republika dienvidu daļā (Drisas apvidū). KPFSR pusē — Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā — palika dzīvot daudz latviešu, bet Kacēnu pagastā, Linavas pagastā, Purvmalas pagastā, Augšpils pagastā un Gauru pagastā daudz krievu, jo miera līgumā noteiktā robeža starp Krieviju un Latviju nebija novilkta pēc stingriem etnogrāfiskiem principiem.

1920. gada 14. oktobrī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis un ārlietu ministrs Z. Meierovics izdeva pavēli Latvijas armijai atkāpties uz Latvijas—Padomju Krievijas miera līgumā paredzētajām robežām.

Ārējās saites

• Miera līgums starp Latviju un Krieviju — līguma teksts
• Latvijas — Krievijas miera līgums, Historia.lv