Atvērt galveno izvēlni

Apvienotā Baltijas hercogiste (vācu: Vereinigtes Baltisches Herzogtum, igauņu: Balti Hertsogiriik) bija 1918. gadā formāli pastāvējusi hercogiste. Tās izveidošanu organizēja Igaunijas un Latvijas vācbaltiešu aristokrātija ar vietējo atbalstītāju un Vācijas impērijas okupācijas spēku atbalstu. Izveidota Pirmā pasaules kara pēdējā gadā, kad Brestļitovskas miera līgums deva Vācijai uzvaru pār sabrukušo Krievijas impēriju. Beidza pastāvēt līdz ar Novembra revolūciju Vācijā un Kompjeņas pamieru, ar kuru Vācija atteicās no Brestļitovskas miera līguma. Sarežģītajos Latvijas brīvības cīņu pirmajos mēnešos, daļa Baltijas muižniecības saglabāja ideju par Baltijas valsts veidošanu, kā tas atklājās Štrika sazvērestības laikā. Plāni par federatīvu Baltenlandi mūsdienu Latvijas un Igaunijas robežās galīgi sabruka Cēsu kauju un Bermontiādes rezultātā.

Apvienotā Baltijas hercogiste
vācu: Vereinigtes Baltisches Herzogtum
igauņu: Balti Hertsogiriik
1918. gada 22. septembrī – 1918. gada 28. novembrī
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Apvienotās Baltijas hercogistes
Vācijas impērijas armija Baltijas guberņās, 1918. gada oktobris
Pārvaldes centrs Rīga
Valoda(s) Vācu, Latviešu, Igauņu
Reliģija Luterticība
Valdība Baltijas Reģentu padome
Hercogs
 - 1918. Ādolfs Frīdrihs
Vēsture
 - Dibināta pēc Berlīnes papildvienošanās, Padomju Krievijai atsakoties no Baltijas guberņām 1918. gada 22. septembrī
 - Beidz pastāvēt Vācijai kapitulējot, beidzoties Brestļitovskas miera līgumam un izveidojoties neatkarīgai Latvijai un Igaunijai 1918. gada 28. novembris

Situācija reģionāLabot

 
Vācu okupētajā Igaunijā un Vidzemē lietotā pastmarka 1918.
Pamatraksts: Oberosts

1915. gada vasarā Vācijas impērijas armija Kurzemes ofensīvas laikā okupēja gandrīz visu Kurzemes guberņas teritoriju. 1915. gada 28. jūlija memorandā "Baltijas vācu uzticības padome" lūdza, lai nākamajās miera sarunās Vidzemi, Igauniju un Kurzemi ieslēgtu Vācijas impērijas lokā.[1] Tikmēr reģiona militāro pārvaldi (Oberosts) īstenoja vācu okupācijas iestādes. 1917. gada 3. septembrī Rīgas operācijas gaitā Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu.

1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju no Krievijas, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Savukārt Autonomās Igaunijas guberņas vēlētā Igaunijas Pārstāvju sanāksme formāli izziņoja savu suverenitāti 1917. gada 28. novembrī, bet neatkarības deklarāciju pieņēma 1918. gada 24. februārī, dienu pirms vācu karaspēks okupēja Tallinu.

Vācbaltiešu kontrolētais Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[2] Par pamatu prasībai kalpoja nelikumīgi likvidētā autonomija.

Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanaLabot

1918. gada 3. martā noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar kuru Padomju Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemes guberņu. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu, kas atrastos personālūnijā ar Prūsijas karali un Vācijas imperatoru Vilhelmu II.

Berlīnes papildvienošanās un Baltijas hercogistes veidošanaLabot

 
"Rigasche Zeitung" 13. aprīlī ziņo par lēmumu pievienoties Vācijas impērijai
 
Baltijas zemes bez Latgales
 
Apvienotās Baltijas hercogistes iecerētais valdnieks Ādolfs Fridrihs Mēklenburgs (Adolf Friedrich zu Mecklenburg) 1910. gadā.

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu kontrolētā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome pieņēma lēmumu par atdalīšanos no Krievijas, personālūniju ar Prūsijas karali un konstitucionālas monarhijas (Apvienotā Baltijas hercogiste) veidošanu.

1918. gada 27. augustā tika parakstīta un 6. septembrī ratificēta Berlīnes papildvienošanās ar kuru Padomju Krievija atteicās arī no mūsdienu Igaunijas un Vidzemes. Krievu-vācu robežu demarkācijas komisijai bija precīzāk jānosaka Igaunijas un Livonijas[3] austrumu robeža. Tikai pēc šīs robežas fiksēšanas Vācija apņēmās nekavējoties atbrīvot uz austrumiem no šīs robežas esošo teritoriju.

Vācijas okupācijas iestādes likvidēja Baltijas guberņas un izveidoja 7 kantonus: trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). 7. septembrī Rīgas pilsētas dome pieņēma lēmumu prasīt Vācijas impērijas valdībai pievienot Vidzemi topošajai Baltijas valstij.

1918. gada 22. septembrī Vilhelms II parakstīja lēmumu "Vācijas valsts vārdā atzīt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apgabalus par brīviem un patstāvīgiem", oficiālo atzīšanas rakstu Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padomju priekšsēdētājs Ādolfs Pilars fon Pilhavs saņēma 16. oktobrī.

1918. gada 5. novembrī Rīgā tika proklamēta Baltijas valsts. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai varu bija jākontrolē Baltijas Reģentu padomei desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser). Reģentu padome 8. novembrī vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

  • indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
  • pārvietošanās brīvība,
  • personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
  • nacionālo īpatnību neaizskaramība un
  • visu tautību vienlīdzība.[4]
 
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Valdības izveideLabot

Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Tajā ietilpa

Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (Landesausschuß) no 60 locekļiem Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.[5]

Zemes komitejai uzticēja izstrādāt Baltijas hercogistes konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā.[6]

LikvidēšanaLabot

Pēc Vācijas kapitulācijas 11. novembrī, Novembra revolūcijas un Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī, Vācija 25. novembrī ar Vinniga notu provizoriski atzina Latvijas Pagaidu valdību. Vācu militārā pārvalde 1918. gada 26. novembrī nodeva savas pilnvaras Pagaidu valdībai. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs līdzīgu vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību parakstīja jau 1918. gada 19. novembrī.

Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras 1918. gada 28. novembrī, tomēr mēģinājumi militārā ceļā atjaunot Baltijas valsti turpinājās arī 1919. gadā. 1919. gada 18. februārī Liepājā robežkontroles laikā Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika un zviedru virsnieka Nilsa Ēlunda bagāžā tika atrasta aizzīmogota pakete ar apvērsuma plānu pret Pagaidu valdību. Sazvērnieku tālejošais mērķis bija izveidot apvienotu Baltijas valsti (Baltenland) Vācijas vai arī pēc boļševiku sakāves restaurētās Krievijas protektorātā. Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrs Miķelis Valters izdeva pavēli apcietināt H. fon Štriku un izsludināja naudas prēmiju viņa uzrādītājam 10 000 rubļu apmērā, tomēr fon Štrikam laimējās 20. februārī atstāt Latviju un viņš savu politisko karjeru līdz ar to beidza.[7]

NaudaLabot

Pēc Lietuvas un Kurzemes vasaļvalstu izveides 1918. gada aprīlī Kauņā tika iespiestas ostmarkas ar tekstu vācu, lietuviešu un latviešu valodās. Divas ostmarkas bija līdzvērtīgas 1 ostrublim.

AtsaucesLabot

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 190. sleja.
  2. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.
  3. Livonijas jēdzienā šajā kontekstā ietverta Dienvidigaunija, Vidzeme, un Latgale
  4. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Daugava: Stokholma, 1967. - 291. lpp.
  5. Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā
  6. vesture.eu
  7. Ādolfs Šilde. Latvijas Vēsture 1914-1940. Daugava, Stokholma, 1976.

Ārējās saitesLabot