Kaujas pie Daugavpils (1920)

Šis raksts ir par 1920. gada kaujām pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kaujas pie Daugavpils (poļu: Bitwa pod Dyneburgiem, krievu: Бои за Двинск), militārajā vēsturē pazīstama arī kā operācija Ziema (poļu: operacja Zima) bija Latvijas un Polijas Otrās republikas armiju kopīga uzbrukuma operācija Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Padomju Latvijas spēku kontrolēto Daugavpili un veikt Latgales atbrīvošanu no pēdējiem padomju spēkiem. Kaujas notika no 1920. gada 3. līdz 9. janvārim.

1920. gada kaujas pie Daugavpils
1920. gada Daugavpils ieņemšanas operācija
Datums 1920. gada 3.-9. janvāris Vieta Daugavpils un tās apkārtne Iznākums Latvijas un Polijas karaspēka uzvara
Karotāji
Latvijas Republika Polijas Otrā republika	Latvijas SPR (līdz 13. janvārim) Krievijas PFSR
Komandieri un līderi
Edvards Ridzs-Smiglijs, Jānis Puriņš - Austrumu frontes pavēlnieks	Vladimirs Gitiss - Rietumu frontes pavēlnieks, Augusts Korks - 15. armijas komandieris
Spēks
ap 42 000 karavīru	vairāk nekā 2000 karavīru

Situācija 1919. gadā

1919. gada 22. maijā Landesvērs ar Dzelzsdivīzijas atbalstu sakāva Padomju Latvijas armiju pie Rīgas, bet Igaunijas bruņotie spēki ar dāņu brīvprātīgo korpusu iebruka Vidzemē, 5. jūnijā ieņemot Jēkabpili. Padomju karaspēka padzīšanu no Latgales sākumā aizkavēja Cēsu kaujas, kurās igauņi sakāva vāciešus, un tām sekojošā Bermontiāde, kuras laikā Latvijas Pagaidu valdības spēki no Latvijas padzina vāciešus un baltos krievus. 1919. gada 14. augustā vācu izveidotās Rietumkrievijas armijas pavēlnieks Bermonts nosūtīja Krievijas Augstākajam pavēlniekam admirālim Kolčakam ziņojumu par sava korpusa plāniem uzbrukt Daugavpilij, no kurienes tas varētu iesaistīties Krievijas pilsoņu kara kaujās.

Pirmais poļu uzbrukums

Polijas armijas uzbrukums (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.

Polijas 1. leģiona kājnieku divīzijas kareivji ierakumos Daugavas kreisajā krastā pie Daugavpils 1919. gada oktobrī

Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijas Otrā republika, kas vēlējās 1772. gada robežu atjaunošanu, guva iespēju pārvietot savu armiju no Vācijas pierobežas uz austrumiem. 1. jūlijā poļi ieņēma Viļeiku, 4. jūlijā Maladzječnu, 8. augustā Minsku un turpmākajās dienās sasniedza Berezinas upes līniju. Tā nodrošinājuši savu austrumu flangu, poļi augusta vidū atsāka uzbrukumu uz ziemeļiem Polockas virzienā. 29. augustā poļi bija 23 km attālumā no Daugavpils, bet jau 31. augusta rītā Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija (1. Dywizja Piechoty Legionów) ielauzās Kalkūnu stacijā un sāka uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Padomju Krievijas 15. armijas (agrākās Padomju Latvijas armijas) papildspēki šo uzbrukumu atsita, atguva Kalkūnu dzelzceļa staciju un Nīderkūnus, saglabājot kontroli pār priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.

1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēju. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, izmantojot jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, poļi atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra uzbrukuma operācijai.

Sakarā ar Deņikina vadītās armijas uzbrukumu poļu-padomju karadarbība apklusa. 1919. gada septembrī un oktobrī notika poļu-padomju diplomātiskās sarunas, kas Padomju Krievijai ļāva pārmest latviešu strēlnieku divīziju no Latgales uz Dienvidu fronti un sakaut Dienvidkrievijas armiju Orlas-Kromu kaujās un ģenerāļa Judeniča komandēto Ziemeļrietumkrievijas armiju pie Petrogradas 1919. gada beigās. Krievijas Rietumu frontē pie Daugavpils atradās uz likvidētās Padomju Latvijas armijas bāzes izveidotā 15. armija, kuras sastāvā bija trīs kājnieku pulki un kavalērijas eskadrons ar apmēram 2000 karavīriem. Daugavpils cietokšņa garnizonu komandēja Ansis Daumanis.

Latviešu-poļu alianse

Bermontiādes cīņu laikā 1919. gada novembrī Polija piedāvāja Latvijai noslēgt pret Padomju Krieviju vērstu militāro savienību. Sarunas beidzās ar līguma parakstīšanu un kopīgas militārās operācijas "Ziema" izstrādāšanu. Par operācijas sākumu nolika 1920. gada janvāra sākumu. Poļi uz šejieni nosūtīja 1. un 3. kājnieku divīziju septiņu pulku sastāvā. Tie bija 340 virsnieki, 13 260 kareivji, 44 vieglie, 28 smagie lielgabali, 300 ložmetēji. Poļi uzturēja teritoriālās pretenzijas par robežu gar Daugavu, un iespējams, būtu paturējuši arī Daugavpili, ja ne smagā situācija poļu-padomju karā, kas 1920. gada vasarā lika tiem atkāpties no reģiona.

Kaujas norise

Agrāko Pirmā pasaules kara frontes līniju gar Daugavu pie Daugavpils aizsargāja Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armijas 33., 31., 30., 29. un 28. pulki, 30. komunistu rota, 2. jātnieku eskadrons un viens bruņotais vilciens. Kopā pilsētas apkārtnē bija vismaz 2000 karavīru ar 35 ložmetējiem un 24 lielgabaliem.

Uzbrukums Daugavpilij sākās 1920. gada 3. janvāra agrā rītā. Polijas leģiona 3. divīzija un daļa no 1. divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar 1. tanku pulka atbalstu līdz pēcpusdienai tiešā triecienā ieņēma pilsētu. Daļa no 1. divīzijas aplenca pilsētu no austrumiem, bet Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas daļas no ziemeļiem. Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks pārgāja pār aizsalušo Daugavu plašā posmā tagadējā Dunavas pagastā starp Cukuriņiem un Dunavu un ātri izsita ienaidnieku no visiem nocietinājumiem Daugavas labajā krastā. Lielākā kauja notika pie Rīgas-Daugavpils dzelzceļa Jaunās (Novajas) sādžas apkaimē, kur Rēzeknes pulka karavīrus ar ložmetējiem apšaudīja Nīcgales stacijā esošais bruņotais vilciens. Pēc dzelzceļa līnijas ieņemšanas pulks turpināja uzbrukumu pāri aizsalušajiem purviem līdz sasniedza Dubnas upi no Lazdāniem līdz Mačāniem tagadējā Rožkalnu pagastā. Landesvērs šķērsoja Daugavu uz leju no Dunavas jau pēc dažām stundām sasniedza Dubnas upes labo krastu. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni šķērsoja Daugavu pa ledu pie Glaudāniem tagadējā Dvietes pagastā. Daugavas labajā krastā notika pirmā kauja pie Gančevsku un Mīstelu ciemiem tagadējā Līksnas pagastā. Sarkanās armijas 33. pulka daļas atkāpās līdz Līksnas dzelzceļa stacijai, kurā no Nīcgales iebrauca padomju bruņotais vilciens ar ložmetējiem un artilērijas baterija. 3. Jelgavas pulka II bataljons aplenca staciju un dienvidos no tās uzspridzināja sliedes, lai nedotu iespēju vilcienam aizbraukt uz Daugavpili. Sarkanarmieši atkāpās ziemeļaustrumu virzienā, pametot stacijā 20 gūstekņu, bruņuvilcienu un 14 preču vagonus ar artilērijas šāviņiem. Pēc Līksnas stacijas ieņemšanas 3. Jelgavas pulka II bataljons vakarā sasniedza Daugavpili, kuru jau bija ieņēmis poļu karaspēks. Daugavpils cietoksnis bez kaujas padevās. 3. Jelgavas pulka I bataljons pārrāva pretinieka nocietinājumus pie Tenisiem un līdz vakaram pavirzījās 12 līdz 15 km līdz Dublinieku-Baltu līnijai tagadējā Vaboles pagastā, bet III bataljons uzvarēja sarkanarmiešus kaujā Daugavas krastā starp Kalvāniem un Somugalu un līdz vakaram sasniedza līniju Mukāni-Logocki tagadējā Kalupes pagastā.

4. janvārī 3. Jelgavas pulks uzbruka Sarkanās armijas nocietinājumiem starp Višķu un Kalupes ezeriem un sasniedza līniju Kalupe-Uda Kalupes pagastā, bet 9. Rēzeknes pulks un Landesvērs izturēja pretuzbrukumus iepriekš ieņemtajās pozīcijās gar Dubnas upi. 5. janvārī arī 3. Jelgavas pulks sasniedza Dubnas upi no Stradišķiem līdz Lazdāniem tagadējā Rožkalnu pagastā pa labi no Rēzeknes pulka pozīcijām. Trijās dienās Jelgavas pulks ar kaujām bija nogājis apmēram 30 kilometrus.

Polijas karaspēka vienības līdz 5. janvārim sasniedza līniju Stradišķi-Višķi-Krāslava, kur savienojās ar Latvijas karaspēku.

Sarkanās armijas pretuzbrukums

7. un 8. janvārī padomju 15. armijas 30. pulks un 28. brigādes sevišķu uzdevumu bataljons artilērijas piesegā uzbruka 3. Jelgavas pulkam pie Bramaņiem un Nīdermuižas tagadējā Pelēču pagastā ar mērķi pārraut fronti starp latviešu un poļu daļām, bet panākumus neguva. 9. janvāri sekoja vēl stiprāks ar artilēriju atbalstīts pretuzbrukums visā 3. Jelgavas pulka un poļu karaspēka vienību aizsargātajā frontē, kurā piedalījās padomju 15. armijas 28., 29. un 30. pulki. 3. Jelgavas pulks ar vieglo lielgabalu baterijas palīdzību noturējās ieņemtajās pozīcijās. Sarkanā armija kaujās no 7. līdz 9. janvārim zaudēja 35 kritušos un apmēram 100 ievainotos. Savukārt 12. janvārī poļu karaspēks kopā ar bruņoto vilcienu atsāka uzbrukumu gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļa līniju, bet 3. Jelgavas pulks ieņēma Gubanišķus, Stradu, Šustu un Raipu muižas.

Noslēgums

Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas beigām Daugavpilī 1920. gada 21. februārī notika Polijas armijas parāde, kuru pieņēma tās virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis. Par godu šim notikumam pilsētā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

• 
  Renault FT17 tanki, ko poļi izmantoja pie Daugavpils
• 
  Latvijas armijas radiosakaru tornis Līvānos ar sašauto Sv. Miķeļa baznīcu fonā (no Landesvēra virsnieka albuma)
• 
  Latviešu (pa kreisi) un poļu (pa labi) karavīri pēc Daugavpils atbrīvošanas
• 
  Polijas armijas 5. leģiona kājnieku pulks (5 Pułk Piechoty Legionów) Daugavpilī 1920. gada sākumā
• 
  Polijas vēstniecības uzstādītā piemiņas plāksne Daugavpilī par godu J.Pilsudska vizītei pilsētā sakarā ar uzvaru Latgales kampaņā

Literatūra

• Mieczysław Wrzosek: Wojny o granice Polski Odrodzonej. Wiedza Powszechna, 1992 (poliski)
• Tomasz Paluszyński: Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921. Warszawa: Bellona, 1999 (poliski)
• Norman Richard Davies. White Eagle, Red Star: the Polish-Soviet War, 1919–20. New York: Pimlico / Random House Inc., 2003 [1972]. ISBN 978-0-7126-0694-3. (angliski)