Mežaparks (Rīga)

Rīgas apkaime

Mežaparks ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst arī Saules dārzs. Mežaparka apkaime atrodas nedaudz uz ZA no Rīgas centrālās daļas Ķīšezera krastā. Pa sauszemi tā robežojas ar Čiekurkalna, Brasas, Sarkandaugavas un Mīlgrāvja apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Jaunciema apkaimi Ķīšezera pretējā krastā. Mežaparka apkaimes robežas ir Ķīšezers, Ķīšezera iela, Gaujas iela, dzelzceļš, Tilta iela, Viestura prospekts un robežas līnija gar Mežaparku.

Mežaparks
Mezaparks.jpg
Mezaparks karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas Saules dārzs
Platība 11,821 km²
Iedzīvotāju skaits 4 165 (2019)
Transports
Autobuss 9., 48.
Tramvajs 11.
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

1901. gadā Mežaparks ieplānots un pēc tam veidojies kā rīdzinieku atpūtas un daļēji dzīvojamais rajons. Mežaparka dienvidaustrumu daļā mazstāvu apbūves rajons. Apbūve starp Meža prospektu un Ķīšezera krastu ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Mežaparka apkaimes kopējā platība ir 11,821 km², kas tādējādi to ierindo starp vislielākajām Rīgas pilsētas apkaimēm, vairāk kā divas reizes pārsniedzot vidējo apkaimes platības rādītāju Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14 740 metri. Tomēr, neskatoties uz ļoti plašo teritoriju, Mežaparka apkaime kopumā ir skaidri identificējama kā telpiski vienota un funkcionāli saistīta Rīgas pilsētas teritorija jeb apkaime. To veicina dabā skaidri nolasāmie robeželementi (dzelzceļš, maģistrālās ielas un Ķīšezers), kā arī pašas apkaimes funkcionālo elementu telpiskais izkārtojums, kad ir skaidri identificējams centrālais dzīvojamais rajons (vēsturiskais Mežaparks un Ķeizarmežs), kā arī plašais Mežaparka meža masīvs ar daudzveidīgiem publiskās ārtelpas elementiem. Ar Mežaparka apkaimi tiešas funkcionālas saiknes faktiski nav plašajai kapu teritorijai apkaimes DR daļā, taču ģeogrāfiski tā racionāli ietilpst kopējā apkaimes telpā. Perspektīvā Mežaparka apkaimes telpā korekcijas var ieviest 2006. gada Rīgas teritoriālā plānā paredzēto apbūves attīstības iespēju realizācija pašreizējās apkaimes DA daļā — tā saucamais Ezermalas centrs, kas radītu praktiski jaunu un spēcīgu funkcionālo centru gan priekš Mežaparka, gan kaimiņos esošās Čiekurkalna apkaimes.

VēstureLabot

 
Mežaparka apbūve ar vāciskajiem ielu nosaukumiem (1918. gada plāns).

Mežaparks bija pirmais 20. gadsimta sākuma populārās dārzpilsētas paraugs Latvijā. Atzīmējot Rīgas 700 gadu jubileju 1901. gadā, toreizējo Ķeizarmežu (vācu: Kaiserwald) nolēma izveidot par sabiedrisku pilsētas parku un daļu no tā apbūvēt ar vasarnīcām. Villu kolonijas celtniecība, kuras iniciators bija toreiz galvenais Rīgas pilsētas inženieris Ādolfs Agte, sākās 1902. gadā. Galvenos būvdarbus veica 20. gadsimta sākumā nodibinātā Rīgas namu būves sabiedrība. 1903. gadā pa Pletenberga ielu (tagad Gaujas iela) un Ketlera ielu (tagad Kokneses prospekts) ierīkoja tramvaja sliežu ceļu, as no Ketlera ielas nogriezās pa labi pa Samsona ielu (tagad Annas Sakses iela) līdz krustojumam ar Vazas ielu (tagad Ezermalas iela). Galapunkts atradās pie Grāves muižas, kur 1904. gadā Rīgas Namu būves akciju sabiedrība atvēra restorānu. Tramvaja vagonus uz Mežaparku līdz 1910. gadam vilka zirgi, bet tad tramvaju elektrificēja.[1]

Pēc Georga Kūfalta projekta izveidoja Gdaņskas, Lībekas, Hamburgas, Ščecinas, Stokholmas, Visbijas u.c. ielas (pirmās ielas nosauktas Hanzas savienības pilsētu vārdos), kas gleznaini iekļāvās paugurainā priežu meža ainavā. Līdz 1908. gadam uzcēla tikai 18 villu, tad apbūvi nolēma paplašināt, apgūstot 40 ha lielu teritoriju tagadējā Meža prospekta rajonā. Plānojuma projektu 1910. gadā pasūtīja Berlīnes arhitektam H. Janzenam. Līdz Pirmajam pasaules karam Mežaparkā bija uzceltas 108 villas. 49 ēkas projektējis arhitekts G. Tīzenhauzens (piem. vairākas 1911. gadā celtās dvīņu mājas Stokholmas ielā). 10 ēku autors bija arhitekts E. Kupfers. Šā posma villas veidotas racionālā jūgendstila formās, bieži izmantotas pildrežģa konstrukcijas.

Apbūve Meža un Siguldas prospektu apvidū izveidojās 1928.—1932. gadā. 20. gadsimta 20.30. gados Mežaparkā uzcēla vairāk nekā 250 savrupmāju. Vairākums ir vienģimenes ēkas, kā arī divstāvu nami, kur katrā stāvā atrodas pa dzīvoklim. Lielākā daļa ēku ir raksturīgi funkcionālisma paraugi, atsevišķas ēkas būvētas modernizēta neoklasicisma formās. 23 ēkas projektējis O. Tīlmanis. Vairāki desmiti individuālo dzīvojamo ēku uzcelts 50.60. gados (pamatā Bernātu un Ezermalas ielas rajonā). 1980. gadu sākumā uzbūvētas arī vairākas tipveida 12 stāvu torņēkas.

Otrā pasaules kara laikā no 1943. gada vidus līdz 1944. gada rudenim Sarkandaugavas apkaimes pusē pie dzelzceļa līnijas Rīga—Rūjiena atradās Mežaparka koncentrācijas nometne. 1954. — 1955. gadā pēc arhitekta V. Šņitņikova plāna uzbūvēja pirmo Lielo estrādi.

Apbūves raksturojumsLabot

  • Līdz Pirmajam pasaules karam Mežaparka ēkas celtas tā sauktā dzimtenes stila (Heimatstil) formālajā versijā (jūgendstila paveids). Raksturīgi šī stila piemēri ir ēkas Annas Sakses ielā 733 un 8, Ernesta Glika ielā 4/6, Gdaņskas ielā 1, Hamburgas ielā 11, 23 un 36, Kokneses prospektā 1, Lībekas ielā 5, 15 un 16, Pēterupes ielā 3, 4, 6, Stokholmas ielā 27, 29, 31, 32, 36/38, 39, 44/46, 45/47, 49/51, 50, 52/54, 53/55, 56/58, 57/59, 60, 65/67 un 69, Sudrabu Edžus ielā 3 un 16-1, Ščecinas ielā 3, 4, 5 un 6 un Visbijas prospektā 2, 3, 4, 11, 12, 14, 16, 21, 23, 24, 28, 29, 30 un 32. Vairākas no tām izceļas ar izteiksmīgu pildrežģa lietojumu augšējā stāvā, piemēram, Annas Sakses ielā 5, Gdaņskas ielā 2/4, 6, 7, un 9, Hamburgas ielā 6, 25, 27 un 31, Kokneses prospektā 7, Lībekas ielā 3 un 9/11, 40/42, 41/43, 48 un 61/63, Stokholmas ielā 25, 40/42, 41/43, 48 un 60, Sudrabu Edžus ielā 1, kā arī Visbijas prospektā 6/8 un 22. Savukārt raksturīgi „Šveices vasarnīcu stila” ēku piemēri ir ēkas Annas Sakses ielā 2, 10/12, 14, 16, 22 un 24, Ezermalas ielā 41, Hamburgas ielā 3, 5, 7, 19 un 21, Kokneses prospektā 5 un Sudrabu Edžus ielā 7. Ap 1910. gadu modē nāca neoklasicisms, Mežaparkā tā iezīmes atspoguļojas arī dažās „dzimtenes stila” ēkās, kuru arhitektūrā iekļauti atsevišķi orderu elementi, bet vienīgais „tīra” neoklasicisma piemērs ir ēka Visbijas prospektā 7. Pēc Gerharda fon Tīzenhauzena projektiem 1911. gadā uzceltas 37 ēkas, 1912. gadā – 6 ēkas un 1912. gadā – 1 ēka. Lielākā to daļa atrodas kvartālā starp Gdaņskas, Stokholmas un Stendera ielu un Visbijas prospektu. 10 dažāda tipa dzīvojamās ēkas tapušas pēc arhitekta Eduarda Kupfera projektiem.[1] Arī pēc Pirmā pasaules kara celtās ēkas vizuāli tikpat kā neatšķiras no pirmskara perioda „dzimtenes stila” celtnēm. Šāds historisms atspoguļojas, piemēram, ēku Cimzes ielā 1, Ernesta Glika ielā 7, Gatartas ielā 4, Meža prospektā 30, 70 un 80, Poruka ielā 18, Siguldas prospektā 1, 19, 23 un 27, Ščecinas ielā 9, Vēlmes ielā 10 un Visbijas prospektā 31 arhitektūrā. Arhitekts Bernhards Bīlenšteins 1913. gadā pēc paša projekta uzcēla savu dzīvojamo ēku Sudrabu Edžus ielā 16, bet pēc viņa projektiem Mežaparkā tapa vēl 4 ēkas. Pēc arhitekta-tehniķa Indriķa Devendrusa projektiem tapušas attiecīgi 6 ēkas, arhitekta Heinriha (Heinca) Pīranga 4, bet arhitekta Paula Mandelštama – 3 ēkas. Pēc Artūra Mēdlingera projektiem tapušas 7 (pirmā bija Hamburgas ielā 4), bet Jāņa Gaiļa – 3 ēkas (pirmā Kokneses prospektā 30).[1]
  • Siguldas prospektā 34, un pastarpināti arī Stendera ielā 12 jaušama Art Deco ietekme, tomēr dominējošais stils bija funkcionālisms jeb modernā kustība, kas ap 1928.–1931. gadu izcēlās ar vairāk „tīru” kubisku būvapjomu un gludu plakņu kārtojumu, aiz parapetiem paslēptiem lēzeniem jumtiem, kā arī horizontālo un vertikālo iestiklojumu kontrastu. Vēlāk funkcionālisma celtnēs iezīmējās arī pievēršanās tradicionālu detaļu un arhitektūras elementu (piemēram, dzegu, vizuāli uztveramu jumtu u.c.) lietojumam. Raksturīgi funkcionālisma stila ēku piemēri ir Annas Sakses ielā 11, Bergenes ielā 6, Emīla Dārziņa ielā 5, 8, Ernesta Glika ielā 9, Ezermalas ielā 38, 57, 59 un 61, Kārļa Vatsona ielā 2, Kokneses prospektā 10, 15, 15a, 25 un 27, Mātera ielā 13 un 15, Meža prospektā 2, 4, 6, 14, 22, 26, 28, 36, 40, 52, 54, 58, 60 un 74, Poruka ielā 10, 13, 14, 15, 20, Siguldas prospektā 2, 3, 5, 10, 14, 15, 38, 44, 56 un 58, Stendera ielā 3, 8 un 10, Stokholmas ielā 6, 9, 19 un 21, Vēlmes ielā 3, Viļa Olava 3, 4, 7, 9, 11, 12 un 22 un Visbijas prospektā 26. funkcionālisma stila ēkas projektējuši arhitekts Kārlis Bikše, būvinženieris Teodors Hermanovskis (Visbijas prospektā 49) un Alfrēds Karrs & Kurts Betge (Stokholmas ielā 32).[1]
  • Pēc Otrā pasaules kara vairums jaunbūvju celtas pēc tipveida projektiem kā nelielas, plānā kvadrātiskas vienstāva mājas ar piramidāliem četrslīpju jumtiem Bergenes ielā 2, Bernātu ielā 11 un 12, Ernesta Glika ielā 22, Ezermalas ielā 15b, 17, 21 un 23 u.c.[1]
  • 1990. gadu nogalē sākās postmodernisma uzplaukuma periods, raksturīgākie piemēri ir Annas Sakses ielā 9, 9a un 20a, Bernātu ielā 15, Kārļa Vatsona ielā 7 un 12, Lībekas ielā 26 (pārbūve), Pēterupes ielā 1, Siguldas prospektā 31, Visbijas prospektā 10a u.c.[1]

Skatīt arīLabot

LiteratūraLabot

  • Kupffer E. Die Willenkolonie Kaiserwald bei Riga. Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. – S. 122–128;
  • Viese S., Vijupe I. Mežaparks – nami, cilvēki, likteņi. Rīga: Preses nams, 1994. – 64 lpp.;
  • Viese S. Mežaparks pilsēta priežu silā. Rīga: Jumava, 2001. – 272 lpp.
  • Krastiņš J. Mežaparks. Rīga: Zinātne, 1997. – 232 lpp.

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot