Atvērt galveno izvēlni
Šis raksts ir par 1920. gada notikumu. Par citām jēdziena Rēzeknes atbrīvošana nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rēzeknes atbrīvošanas operācija bija Latvijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija, kas notika Latvijas brīvības cīņas noslēdzošās Latgales atbrīvošanas operācijas ietvaros. Uzbrukuma mērķis bija atbrīvot Rēzekni no Padomju Latvijas varas, atbrīvot Ludzu un sasniegt Latvijas austrumu robežu. Operācijas aktīvā fāze ilga no 1920. gada 20. līdz 26. janvārim.

Rēzeknes atbrīvošana
Rēzeknes atbrīvošanas kauju shēma.jpg
Latvijas bruņoto spēku uzbrukums Rēzeknei
Datums1920. gada 20.-26. janvāris
VietaLatgale
IznākumsLatvijas uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvijas RepublikaFlag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Krievijas PFSR
Komandieri
Valsts karogs: LatvijaJānis Puriņš - Latvijas Austrumu frontes pavēlnieksFlag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Vladimirs Gitiss - KPFSR Rietumu frontes pavēlnieks
Spēki
ap 6000 karavīruap 6000 karavīru

Situācija pirms uzbrukumaLabot

Skatīt arī: Latgales atbrīvošana

1919. gada 22. maijā Baltijas landesvērs atbrīvoja Rīgu no padomju varas. Turpmākajās nedēļās Igaunijas bruņotie spēki, kuros ietilpa Ziemeļlatvijas brigāde un Dāņu Baltijas palīdzības korpuss atbrīvoja Vidzemi, 5. jūnijā ieņemot Jēkabpili. Sākoties landesvēra vācbaltu vienību, Dzelzsdivīzijas un igauņu konfliktam, kas izvērsās Cēsu kaujās, tālāk uzbrukums Latgalei apstājās. Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgali, Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada janvārim bija Padomju Latvijas galvaspilsēta. Bermontiādes laikā, 1919. gada novembrī Polija piedāvāja Latvijai noslēgt militāru savienību pret Padomju Krieviju. Sarunas beidzās ar sadarbības līguma parakstīšanu un kopīgas militārās operācijas "Ziema" izstrādāšanu.

1920. gada 3. janvārī sākās kaujas pie Daugavpils, kurās Polijas un Latvijas karaspēks uzvarēja Padomju Krievijas 15. armiju. No 1920. gada 9. līdz 20. janvārim Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulki kopā ar Latgales partizānu pulku veica Ziemeļlatgales atbrīvošanas operāciju, ieņemot Pitalovas staciju un sasniedzot Latvijas austrumu robežu.

Tajā pašā laikā 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 1. Liepājas un 2. Ventspils kājnieku pulki veica uzbrukumu no pozīcijām pie Lubāna ezera. 9. janvārī 1. Liepājas pulka II bataljons ieņēma Strūžānus, 10. janvārī 2. Ventspils pulka III bataljons ieņēma Varakļānus un Stirnieni, bet II bataljons kopā ar bruņuvilcienu uzbruka gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līniju. 12. janvārī 2. Ventspils pulks ieņēma Viļānus un izturēja ar diviem bruņuvilcieniem atbalstītu KPFSR 472. pulka pretuzbrukumu. 13. janvārī Latvijas un Polijas armijas veica uzbrukumu visā Austrumu frontē, lai nedotu ienaidniekam iespēju sakoncentrēt lielus spēkus un izdarīt plašāku pretuzbrukumu. Pitalovas rajonā notika niknas cīņas ar Sarkanās armijas labākajām vienībām. Lai atvieglotu Latgales divīzijas stāvokli, Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jānis Balodis pavēlēja sākt uzbrukumu Rēzeknei.

Pretējo pušu spēkiLabot

Rēzeknes atbrīvošanas operāciju sākot, Kurzemes divīzijas komandiera pulkvežleitnanta Puriņa rīcībā bija 2. Ventspils kājnieku pulks, 3. Jelgavas kājnieku pulka 2 bataljoni, 9. Rēzeknes kājnieku pulks un vācbaltu landesvērs, kopā ap 6000 kareivju. Latvijas armijas daļas ieņēma fronti no Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļa līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļam.

KPFSR 15. armijas 1. strēlnieku pulkā, 22., 23., 24., 30., 31., 32., 33. un 99. pulkā, 65. dzelzceļu bataljonā un citās vienībās kopā bija ap 6000 kareivju. Padomju karaspēkam bija artilērijas pārsvars. Visas padomju karaspēka vienības bija pakļautas Padomju Krievijas Rietumu frontes pavēlniekam Vladimiram Gitisam.

Operācijas plānsLabot

Uzbrukumu paredzēja sākt 20. janvāra rītā. 21. janvārī 2. Ventspils pulkam pavēlēja ieņemt Rēzekni un sasniegt līniju Voverova-Lendži. 3. Jelgavas kājnieku pulkam sasniegt līniju Bukmuiža-Kaunata (Jaunsloboda), 9. Rēzeknes pulkam uzbrukt ar vienu kolonnu gar Rāznas ezera dienvidgalu, bet ar otru gar ezera ziemeļgalu un sasniegt līniju Kaunata-Rečeņi. Landesvēram sasniegt Voverovas rajonu un pārraut Rēzeknes-Ludzas dzelzceļu.

Kauju gaitaLabot

 
Latvijas armijas kājnieku kolonna ar lielgabalu bateriju, 1920. gada janvāris
 
Krievijas PFSR bruņuvilciens "Biedrs Ļeņins" piedalījās janvāra kaujās pie Rēzeknes

20. janvārī 2. Ventspils kājnieku pulks uzbruka gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu un vakarā atradās apmēram 12 kilometru attālumā no Rēzeknes, bet 1. Liepājas pulks atradās ziemeļrietumos no pilsētas. 3. Jelgavas pulks sasniedza līniju Ruduški-Šļakoti Rāznas ezera dienvidaustrumu galā. 9. Rēzeknes pulks un landesvērs sadūrāsa ar nopietnu ienaidnieka pretošanos Rāznas ezera dienvidrietumu krasta pakalnos. Landesvērs un Latvijas bruņuvilciens nr. 3. ar niknām kaujām virzījās gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļu un vakarā atradās 5—6 kilometru attālumā no Rēzeknes, kas bija aplenkta no rietumiem un ziemeļrietumiem.

21. janvāra rītā 2. Ventspils pulka III bataljons ap pusdienas laiku pienāca tuvu Rēzeknei, bet pie Mežārēm, kara lidlauka apkārtnē un pie Jurkiem to apstādināja spēcīga artilērijas un ložmetēju uguns. Tikai vakarā sarkanarmieši sāka atkāpties. Vakarā III bataljons bija 3—6 km uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no Rēzeknes. 1. Liepājas pulks uzbruka ar uzdevumu sasniegt Rēzeknes-Pitalovas dzelzceļu uz ziemeļaustrumiem no pilsētas, tomēr līdz vakaram to paveica vienīgi II bataljons, jo katru ciematu vajadzēja ieņemt ar kauju. 3. Jelgavas pulks turpināja uzbrukumu pie Rāznas ezera un vakarā sasniedza norādīto līniju Bukmuiža-Kaunata, bet Bukmuižu jau bija ieņēmis poļu karaspēks. 9. Rēzeknes pulka labais spārns sasniedza Kaunatu. Vakarā ienaidnieks uzbruka Jelgavas pulka kreisajam spārnam dienvidos no Kaunatas, bet tika atsists un cieta zaudējumus. Tikmēr Latvijas bruņuvilciens un landesvēra vienības uz dienvidiem no Rēzeknes 21. janvāra rītā sāka divkauju ar Krievijas bruņuvilcienu "Ļeņins". Vilcieni piebrauca puskilometra attālumā un atklāja artilērijas un ložmetēju uguni. Pēc tieša artilērijas trāpījuma padomju bruņuvilciens atkāpās un landesvērs ieņēma Balbišus. Drīz pēc tam no Rēzeknes uzbruka cits padomju bruņuvilciens, bet arī to piespieda atkāpties.

Rēzeknes ieņemšanaLabot

Neraugoties uz sākotnējo operācijas plānu, landesvēra komandieris britu pulkvedis Harolds Aleksanders izlēma sadalīt savus spēkus divās daļās. Pirmo kolonnu, kurā bija Trieciengrupa, Barta kājnieku nodaļa un Engelharta kavalērijas nodaļa, pēc operācijas pavēlnieka Puriņa pavēles novirzīja austrumu virzienā, uz apmēram 20 kilometru attālo Voverovu, lai tur pārrautu Rēzeknes-Ludzas dzelzceļu. Otrajai kolonnai, kurā ietilpa Hāna nodaļa, deva uzdevumu no dienvidiem ieņemt Rēzekni.

21. janvāra 2.00 naktī landesvēra Trieciengrupa sāka uzbrukumu, lai pārrautu Rēzeknes-Ludzas dzelzceļa līniju. Trieciengrupa kopā ar Engelharta jātniekiem priekšpusdienā sasniedza dzelzceļa līniju pie Pokuminas pusmuižas, bet nespēja saspridzināt sliežu ceļu, pa kuru sarkanarmieši no Rēzeknes izveda 3 bruņuvilcienus ar karaspēku un munīciju. Landesvēra kavalērijas nodaļa ieņēma Stoļerovu.

Rīta stundās, pienākot citām landesvēra vienībām, sākās uzbrukums Rēzeknei. Hāna grupa sāka uzbrukumu Rēzeknei 6.30 un sadalījās trīs mazākās kolonnās. Labā spārna kolonna iebruka pilsētā no dienvidiem caur Rītiņiem un Pleikšņiem, vidējā kolonna gar šoseju. Kreisā kolonna caur Bumbiškām un Ratiniekiem virzījās uz Rēzeknes delzeceļa stacijām un pie Rēzeknes II stacijas sastapa niknu pretošanos, ko pabalstīja bruņuvilciens. Ap plkst. 9.00 bruņuvilciens un kājnieki atkāpās Ludzas virzienā. Landesvērs pabeidza Rēzeknes atbrīvošanu, sagrābjot ap 100 karagūstekņu un daudz munīcijas. Dienas gaitā Rēzeknē ienāca arī Engelharta kavalērija un uzbrukums turpinājās tālāk austrumu virzienā. Netālu no Rēzeknes, Griškānos notika jauna sadursme ar pretinieku, kas bija spiests atkāpties.[1] Asas cīņas notiek Škinčovā, tiek sasniegta Dubinova. 20.-21. janvāra kaujās landesvērs sagrāba simtiem karagūstekņu un ieguva lielus munīcijas krājumus.[2]

2. Ventspils pulka I un II bataljons, virzoties uz priekšu, vairs nesastapa ienaidnieka pretošanos un 21. janvārī ap plkst. 12.00 iegāja Rēzeknē. II bataljons palika Rēzeknē pildīt garnizona dienestu, bet I bataljons turpināja virzīties uz ziemeļaustrumiem un naktī sasniedza Cirmas ezeru. Pēc Ventspils pulka ienākšanas Rēzeknē Hāna nodaļa devās uz austrumiem un sasniedza Griiškānus 5 km no Rēzeknes.[3]

Tālākā karadarbībaLabot

 
Latvijas armijas artilērijas baterija pie Mežavepriem pēc Ludzas ieņemšanas

Kurzemes divīzijai bija jāturpina uzbrukums 24. janvārī, bet stiprā sala dēļ (līdz -25°C) uzbrukumu atlika. 26. janvārī 3. Jelgavas pulks turpināja uzbrukumu ar uzdevumu sasniegt Zilupes līniju un Osvejas ezeru. Sarkanā armija pēc 24. janvāra kaujās iesaistīja 11. divīzijas II brigādi. 26. janvārī 3. Jelgavas pulka III bataljons uzbruka Rundēniem un pēc 2 stundu ilgas kaujas iegāja ciemā. 9. Rēzeknes pulks sasniedza rajonu starp Rundēniem un Nirzas ezeru. Landesvērs sasniedza Pildas ezera apkārtni. 2. Ventspils pulks gar dzelzceļu uzbruka Ludzai, kur piespieda atkāpties padomju bruņuvilcienu. Pēc Ludzas ieņemšanas pulks aiz Ludzas ezera sasniedza Mežaveprus. 1. Liepājas pulks sasniedza līniju Jakuči-Svetļici netālu no Ludzas upes.[4] 28. janvārī Hāna vienība reidā saņēma gūstā 12 pretinieka karavīrus, bet Barta vienība zaudēja 1 kritušo un 3 ievainotos cīņās par Vonogu, Rikavas un Dauguļu ciemu atbrīvošanu. 30. janvārī landesvērs sasniedza Zilupes upi pie Rozenovas.

PiemiņaLabot

 
Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (1939., 1992.)

1939. gada 8. septembrī Rēzeknē atklāja tēlnieka Kārļa Jansona veidoto Latgales Atbrīvošanas pieminekli "Vienoti Latvijai". Drīz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada novembrī pieminekli nogāza, bet atkal atjaunoja 1943. gada 22. augustā. Tautā šo pieminekli sāka dēvēt par Latgales Māru. 1950. gada jūnijā padomju varas iestādes to lika nogāzt otrreiz.

1992. gada 13. augustā pēc pieminekļa projekta metiem Andreja Jansona atjaunoto pieminekli atklāja vēlreiz. Bronzā veidotā pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešām varām, kā arī tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes "Vienoti Latvijai" simbolizē 1920. gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali.[5]

AtsaucesLabot