Latvijas valsts atzīšana de iure
Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.
Latvijas centieni Parīzes miera konferencē (1919)
labot šo sadaļuLatvijas delegācija Parīzes miera konferencē par savu galveno uzdevumu uzskatīja panākt no Sabiedrotajām lielvalstīm Latvijas valsts neatkarības de iure atzīšanu. Ievērojot to, ka Latvijas delegācija tieši piedalīties Miera konferencē nevarēja, galvenais tās darbības veids bija iesniegumu piesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar konferences vadītājiem un dalībvalstu pārstāvjiem. Versaļas konferences studiju komitejas uzdevumā franču vēsturnieks Šarls Seņoboss (Charles Seignobos) izstrādāja plašāku ziņojumu La Nation Lettonne, kas bija sadalīts četrās daļās: 1. iedzīvotāji, 2. tagadējās iekārtas vēsturiskā izcelšanās, 3. latviešu tautiskā atdzimšana, 4. latviešu nacionālā programma.[1]
Lai gan sākotnējie panākumi Latvijas de facto atzīšanā viesa cerības, ka Antantes lielvalstis drīzumā varētu atzīt Latviju de iure, taču Sabiedroto pārstāvji, kuri padomju varu Krievijā uztvēra kā pagaidu parādību, nebija gatavi ignorēt Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas Impērijai un gribēja Baltijas valstu nākotnes noteikšanu atstāt izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Miera konferencē 1919. gada 6. maijā izveidotās speciālās Baltijas komisijas vadītājs Esmē Hauards maija beigās sarunā ar Zigfrīdu Meierovicu, lika viņam saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Anglijas valdības jau doto “pagaidu atzīšanu”, jo krievu pretlielinieciskās aprindas “stingri uzstājoties pret Latvijas neatkarību”. E. Hauards gan neizslēdza iespēju, ka nākotnē situācija varētu manīties un Latvija varētu tikt atzīta de iure.
1919. gada 10. jūnijā sanāca Baltijas komisijas sēde, kurā Z. Meierovics nolasīja kārtējo Latvijas memorandu, norādot, ka vairāku lielvalstu pārstāvji ir izteikuši morālu atbalstu Latvijas cīņā par valstisko neatkarību un atzinuši tās Pagaidu valdību de facto. Dokumenta beigās bija izteikta prasība atzīt Latviju kā suverēnu un neatkarīgu valsti. Taču komisijas locekļu attieksme pret šo prasību bija noraidoša. E. Hauards gan apstiprināja, ka sabiedrotie arī turpmāk izpildīs dotos solījumus attiecībā uz de facto neatkarības atzīšanu, tomēr akcentēja neiespējamību ievērot Latvijas galveno prasību — atzīt to de iure. Pēc E. Hauarda domām, Latvijas kā valsts statusa jautājumu nevarēja izšķirt bez Krievijas līdzdalības.
Visas savas darbības laikā (23.01.1919.—15.12.1919.) Latvijas delegācija Antantes valstu valdībām un Miera konferencei iesniedza 34 dažādus iesniegumus. Taču, saskaņā ar Latvijas diplomāta Oļģerta Grosvalda liecībām, nekādas atbildes uz tiem faktiski nesaņēma. Visas savas darbības laikā Latvijas delegācijai tā arī neizdevās panāk pozitīvu de iure atzīšanas jautājuma risinājumu. To nosacīja kā Sabiedroto neviennozīmīgā attieksme pret Krievijas nākotni, tā sarežģītā iekšpolitiskā situācija Latvijā 1919. gadā.
Antantes lielvalstu nostāja (1920)
labot šo sadaļuTomēr Brīvības cīņu noslēgums un miera sarunu sākums ar Krieviju 1920. gada 16. aprīlī ievadīja jaunu posmu Latvijas cīņā par starptautisko atzīšanu. Pēc Lielbritānijas ārlietu ministra Džordža Kerzona (George Nathaniel Curzon) ierosinājuma, 1920. gada 10. jūnijā Antantes lielvalstis atkārtoti apsprieda Baltijas valstu jautājumu. Lielbritānijas nostāja bija divējāda: kamēr Ārlietu ministrija Dž. Belfūra vadībā iestājās par Baltijas valstu atzīšanu, tikmēr Kara ministrija un it īpaši tās vadītājs V. Čērčils bija kategoriski pret to.[2] Itālija un Japāna izteicās par Baltijas valstu de iure atzīšanu, Francija ieņēma izvairīgu nostāju, bet ASV kategoriski iebilda. ASV šaubījās, vai Latvija, Lietuva un Igaunija spēs ilgstoši pastāvēt kā neatkarīgas valstis, kā arī nevēlējās radīt precedentu, kas varētu dot iespēju Japānai, kuras nostiprināšanās neietilpa ASV interesēs, pretendēt uz Krievijas Impērijas mantojumu Tālajos Austrumos.
Nepamatotas izrādījās arī cerības panākt de iure atzīšanu no Polijas un Somijas, kuras nevēlējās aizsteigties priekšā Antantes lielvalstīm. Polija, bez tam, joprojām centās uzturēt Latgales jautājumu, kas pēc de iure atzīšanas viennozīmīgi būtu izšķirts par labu Latvijai.
Tomēr 1920. gada pirmajā pusē Latvijas panākumi starptautiskās atzīšanas jomā bija ievērojami — Rīgā atradās 16 valstu dažāda veida pārstāvniecības (Lielbritānijas politiskā un militārā misija; Francijas militārā misija un konsulāts; Itālijas sūtniecība, ASV pārstāvniecība un konsulāts; Igaunijas sūtniecība, militārā misija un konsulāts; Lietuvas sūtniecība un konsulāts; Polijas sūtniecība, militārā misija un konsulāts; Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Šveices un Holandes konsulāti). Savukārt Latvijas pārstāvniecības atradās 17 valstīs.
Miera sarunas ar Krieviju un Vāciju
labot šo sadaļu1920. gada pavasarī Latvija uzsāka miera sarunas ar Krieviju un Vāciju. Vācija jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes lielvalstīm. Šī atzīšanas formula arī tika ietverta 1920. gada 15. jūlijā parakstītajā Pagaidu līgumā par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.
1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”. Šis līgums ne vien atzina Latviju de iure, bet arī, ievērojot to, ka Krievija pati atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju, novērsa nopietnu šķērsli vispārējai starptautiskai juridiskai atzīšanai.
Sarunas par iestāšanos Tautu Savienībā
labot šo sadaļuPēc Z.Meierovica atkārtotās vēršanās pie Sabiedroto Augstākās padomes ar lūgumu atzīt Latviju de iure 1920. gada 21. janvārī, kurš nedeva nekādus rezultātus, Latvija izdarīja mēģinājumu starptautisko atzīšanu panākt, iestājoties Tautu Savienībā. 14. maijā Latvijas valdība Tautu Savienībai iesniedza iestāšanās lūgumu.
1920. gada 13. novembrī Latvijas delegācija ar Z. Meierovicu priekšgalā ieradās Ženēvā. Tautu Savienība 15. novembrī Latvijas uzņemšanas lūgumu nodeva V komisijas 1. apakškomisijai, kas 25. novembrī uzklausīja Z.Meierovicu. Minētā apakškomisija izvirzīja šādus iebildumus pret Baltijas valstu uzņemšanu:
- Latvija un Igaunija robežojas ar valsti (Krieviju), kurā valda anarhija un kuru Tautu Savienība nekādā veidā nevar ietekmēt;
- Baltijas valstis nav atzītas de iure, un pret to atzīšanu iebilst ASV un Francija.
Sakarā ar otro iebildumu Tautu Savienības juristi tā arī nespēja vienoties vai valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē tās atzīšanu de iure, vai nē, un šis jautājums tā arī palika atklāts.
Tautu Savienības asambleja Baltijas valstu uzņemšanu apsprieda 16. decembrī. Par Latvijas uzņemšanu balsoja piecas valstis (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija un Portugāle), pret — 24, bet 13 atturējās.
Izmaiņas Antantes lielvalstu pozīcijā
labot šo sadaļu1920. gada nogalē, sakarā ar Vrangeļa armijas sagrāvi un cerību izzušanu izveidot neboļševistisku Krieviju, Francija sāka mainīt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. Situācijas izmaiņām sekoja nekavējoša atbilstoša Latvijas Ārlietu ministrijas reakcija. Z. Meierovics nolēma apmeklēt Romu, Parīzi un Londonu, lai atkārtoti pamatotu nepieciešamību atzīt Latviju de iure. Romā, kur Z. Meierovics ieradās 18. decembrī, viņš saņēma visu vadošo politiķu apliecinājumu viņu gatavībai sniegt atbalstu Latvijas prasībai, kā arī izrādīt šajā jautājumā iniciatīvu.
Parīzē Z. Meierovics ieradās 1920. gada 24. decembrī. Lai gan Francijas parlamentā joprojām bija spēcīga opozīcija pret Baltijas valstu atzīšanu, viņam izdevās panākt Francijas prezidenta A.Miljerāna (Millerand) solījumu atbalstīt Latvijas valstiskuma starptautisko atzīšanu. 29. decembrī Francijas valdība izsūtīja citām lielvalstīm notas ar ierosinājumu atzīt Baltijas valstis de iure.
No Parīzes Z. Meierovics devās uz Londonu, kur uzturējās no 1921. gada 1. līdz. 23. janvārim. Londonā Z. Meierovicam neizdevās iegūt drošu pārliecību, ka Lielbritānija atbalstīs Latvijas prasību. Pret to asi iebilda ārlietu ministrs Dž. Kerzons. Savukārt, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (Lloyd George) ieņēma svārstīgu nostāju.
Antantes Augstākās padomes lēmums
labot šo sadaļu
1921. gada 24. janvārī Parīzē bija paredzēts sanākt Sabiedroto Augstākajai padomei, piedaloties Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvjiem. 21. janvārī Latvijas sūtnis Francijā ne tikai minēto piecu, bet arī citu Parīzē rezidējošo valstu pārstāvjiem iesniedza rakstu ar lūgumu atzīt Latviju de iure. 23. janvārī Parīzē ieradās Z. Meierovics. Augstākās padomes sēde, kā paredzēts, sākās 24. janvārī. Baltijas valstu jautājuma izskatīšana divreiz tika atlikta, līdz beidzot 26. janvārī tas tika izskatīts. Kā referents uzstājās Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertelo. Lai gan kopējais noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz pat pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim situācija saglabājās neskaidra. Tomēr Francijas ārlietu ministra Briāna (Briand) un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas uzstāšanās un Loida Džordža, kurš nostājās pret savu ārlietu ministru Kerzonu, atbalsts svaru kausus nosvēra Latvijai par labu. 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, un Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu oficiālu rakstu. Piecas valstis — Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija — bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem. Šajā sakarā Z. Meierovics 18. februārī, uzstājoties Satversmes sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”.
Pēc Antantes lielvalstu 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana. Kā pirmās to ar atpakaļejošu datumu izdarīja Polija (atzīšanas raksts datēts ar 1920. gada 31. decembri) un Somija (atzīšanas raksts datēts ar 1921. gada 26. janvāri). 1. februārī sekoja atzīšana no Vācijas, 5. februārī — Norvēģijas un Zviedrijas, 7. februārī — Dānijas, 10. februārī — Persijas, 17. februārī — Austrijas, 19. februārī — Portugāles, 26. februārī — Rumānijas. 8. martā atsevišķu atzīšanas rakstu piesūtīja Japāna, lai gan tā bija pārstāvēta Sabiedroto Augstākajā padomē.
Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV — 1922. gada 28. jūlijā, turklāt, ASV deklarācijā tika norādīts, ka ASV atzīst pastāvošo valdību nevis valsti. Ja atzīšanas rakstā nebūtu pieminēts, ka Valsts departaments gaida Kongresa lēmumu par oficiālu diplomātisko pārstāvniecību izveidošanu, tas būtu uztverams tikai kā pagaidu de facto stāvokļa atzīšana. Bez tam, atzīšanas raksts saturēja atrunu, ka “Savienotās Valstis vienmēr uzskatījušas, ka nekārtības Krievijā nedrīkst tikt izmantotas par cēloni Krievijas teritoriju atsavināšanai”. Šis pieticīgais Latvijas neatkarības atzīšanas traktējums vēlākajos gados tika revidēts.
Līdz 1922. gada beigām Latviju de iure bija atzinušas 28 valstis, bet visā starpkaru periodā — 42 valstis (šajā periodā kopā bija 56 Tautu Savienības valstis).
Latvijas okupācijas neatzīšanas politika (1940-1990)
labot šo sadaļu1940. gadā pēc okupācijas un tai sekojošās aneksijas no PSRS puses Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču no starptautisko tiesību viedokļa Latvija joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Vairākuma demokrātisko valstu piekoptā tā sauktā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika, kalpoja par tiesisko pamatu Latvijas neatkarības atjaunošanai 1990./1991. gadā.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XIX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 38 278. sleja.
- ↑ Krēsliņš Uldis. Krievu emigrācija un monarhistu kustība Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, Nr.2., 2004.