Kārlis Ulmanis

latviešu agronoms un politiķis
Šis raksts ir par Latvijas Valsts un ministru prezidentu. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī) politiķis, viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs un vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma kļuva par vienpersonisku valsts vadītāju un 1936. gadā — pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām – sevi pasludināja arī par Valsts prezidentu. Tālaika plašsaziņas līdzekļos saukts par Vadoni vai Valsts un Ministru prezidentu.[1] Mūsdienās juristi K. Ulmaņa darbību Valsts prezidenta amatā traktē dažādi, vieni juridiski izceļ tobrīd valstī izsludināto ārkārtas stāvokli un leģitimizē Valsts prezidenta statusu, savukārt citi uzsver antikonstitucionālu raksturu un definē to kā prezidenta vietas izpildīšanu.[2] Viņa darbības laikā notika relatīvs Latvijas tautsaimniecības uzplaukums pēc 1930.—1933. gada Lielās depresijas. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā arestēts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzījumā mira. 2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Ulmani ierindoja otrajā vietā.[3]

Kārlis Ulmanis
4. Latvijas Valsts prezidents[a]
Amatā
1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Alberts Kviesis
Pēctecis Guntis Ulmanis
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā
1934. gada 17. marts — 1940. gada 19. jūnijs
Prezidents
Priekštecis Ādolfs Bļodnieks
Pēctecis Augusts Kirhenšteins
Amatā
1931. gada 27. marts — 1931. gada 5. decembris
Prezidents Alberts Kviesis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Marģers Skujenieks
Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Prezidents Jānis Čakste
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Arturs Alberings
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1921. gada 18. jūnijs
Pēctecis Zigfrīds Anna Meirovics
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amatā
1934. gada 17. marts — 1936. gada 17. aprīlis
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Voldemārs Salnais
Pēctecis Ludvigs Ēķis
Amatā
1931. gada 27. marts — 1931. gada 5. decembris
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Kārlis Zariņš
Amatā
1926. gada 7. maijs — 1926. gada 18. decembris
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Arturs Alberings
Priekštecis Hermanis Albats
Pēctecis Fēlikss Cielēns
Latvijas Republikas apsardzības ministrs
Amatā
1919. gada 11. septembris — 1920. gada 11. jūnijs
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Dāvids Sīmansons
Pēctecis Ēriks Mārtiņš Feldmanis
Latvijas Republikas apgādības ministrs
Amatā
1919. gada 14. jūlijs — 1919. gada 8. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Jānis Blumbergs
Pēctecis Jānis Blumbergs
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1919. gada 16. marts
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Jānis Blumbergs
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
Amatā
1919. gada 14. jūlijs — 1919. gada 4. septembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Jānis Goldmanis
Pēctecis Augusts Kalniņš
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1918. gada 20. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Jānis Goldmanis

Dzimšanas dati 1877. gada 4. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bērzes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Dobeles novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 20. septembrī (65 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Krasnovodska, Turkmēnijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība (1917—1934)
Profesija agronoms
Paraksts

a Apšaubāma leģitimitāte, jo pēc 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, beidzoties Alberta Kvieša pilnvarām, par prezidentu sevi iecēla pats
 
Kārlis Ulmanis Nebraskas Universitātē

Dzimis 1877. gada 4. septembrī tagadējā Bērzes pagasta „Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa (1836—1901) un viņa sievas Lizetes (dzimušas Līnberģes) (1837—1925) ģimenē kā trešais dēls. Vecākie brāļi Jānis Ulmanis (1865—1936) un Indriķis Ulmanis (1868—1923). Māsa Emīlija Lizete (1864) mirusi trīs mēnešu vecumā.[4]

Mācījās Bērzes pagastskolā (1886—1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889—1895), Jelgavas reālskolā (1895—1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (Austrumprūsijā) un studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902—1903) un Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903—1905), kur ieguva agronoma izglītību.

1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907), pēc tam devās uz ASV, kur studēja Nebraskas Universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908—1909),[5] pēc kuras beigšanas bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā. Pēc amnestijas izsludināšanas 1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru (1914—1916).

Politiskās karjeras uzsākšana

labot šo sadaļu

Pirmā pasaules kara laikā Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs. Ievēlēts Vidzemes guberņas pagaidu zemes padomē, kur kļuva par Vidzemes pagaidu komisāra Andreja Krastkalna vietnieku. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja Krastkalna vietnieku.

1918. gada 17. novembrī kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis viņš piedalījās Tautas padomes izveidošanā un tika ievēlēts par jaunveidojamās Latvijas Pagaidu valdības vadītāju. Latvijas brīvības cīņu sākumposmā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību bēga uz Liepāju. Aprīļa puča rezultātā Pagaidu valdība uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Šajā laikā Latvijā par varu sacentās trīs valdības: Ulmaņa Pagaidu valdība, aprīļa pučistu Niedras valdība un Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Ulmaņa Pagaidu valdība atgriezās Rīgā un nostiprināja savu varu Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā. 1920. gada 15. aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna—Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Ulmani.

Latvijas parlamentārās demokrātijas gados Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors (1923), Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925—1927).

 
Kārlis Ulmanis 1937. gada strādnieku svētkos[6]
 
Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams Ministru prezidents, kopā ar kara ministru Jāni Balodi īstenoja 15. maija valsts apvērsumu, ieviesa kara stāvokli, ierobežoja preses un pilsoņu brīvības. Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma visa vara koncentrējās Ulmaņa rokās. No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam Ulmanis ieņēma Valsts Prezidenta amatu. 1935. gada 28. janvārī Ulmanis iedibināja "Draudzīgā aicinājuma" akciju, kuras mērķis bija aicināt dāvināt grāmatas savām bijušajām skolām. Bijušais Valsts prezidents savā vārda dienā uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi atceras savas skolas.[7] Pirmajā akcijas norises gadā skolas saņēma 1,7 miljonu grāmatu un tūkstošiem gleznu. Šīs akcijas laikā tika dibinātas Draudzīgā aicinājuma skolas.

1939. gada pavasara lielvalstu politikas tendences bija klaji bīstamas Baltijas valstīm. Viņām bija grūti cerēt uz neatkarības saglabāšanu pilnā apjomā. Situāciju nesaglabāja 1939. gada jūnija sākumā ar Vāciju noslēgtais neuzbrukšanas līgums. Ārlietu ministram V. Munteram neizdevās dabūt četru lielvalstu garantijas Latvijas neitralitātei.

1939. gada rudenī, kad Polijas Otrā republika zaudēja savu valstiskumu, Latvijas politiskā elite sākā sadarbību ar PSRS. K. Ulmaņa autoritārā valdība izšķīrās parakstīt uzspiesto bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Preventīva kolaborācija ar mērķi izvairīties no valsts neatkarības zaudēšanas sagatavoja augsni kolaborācijai 1940. gada jūnijā un pēc tā.[8]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā K.Ulmanis apstiprināja PSRS spēku uzspiesto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību. Viņš nolēma palikt sava amatā[9] un sadarbojās ar padomju varu, parakstot un izsludinot likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Laika sprīdī līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad steigā ievēlētā Tautas Saeima pieņēma lēmumu "Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā", bet Ulmanis jau bija zaudējis Valsts prezidenta amatu, viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumus.[8]

Apcietinājums un nāve

labot šo sadaļu

1940. gada 22. jūlijā Ulmani apcietināja un nosūtīja uz Vorošilovsku (tagad Stavropole) PSRS. Pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.[10]

1942. gada 1. augustā Vācijas karaspēka tuvošanās dēļ Ulmani cauri Vidusāzijai plānoja pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc Kaspijas jūras šķērsošanas viņa veselība strauji pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apglabāts nezināmā kapavietā. Pastāv alternatīva versija, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā.[11]

 
Kārlim Ulmanim veltīta pastmarka, 2001. gads
 
Piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgas centrā
 
Piemiņas plāksne atentāta mēģinājuma vietā

„Ulmaņa laiki latviešu kolektīvajā atmiņā mūsdienās simbolizē „zaudēto paradīzi”," norādīja vēsturniece Vita Zelče. Viņa darbības laiku parasti dēvē par Ulmaņa laikiem. Neviens cits latviešu politiķis šādu godu nav izpelnījies.[8]

Lai arī Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas Latvijā un ārpus tās. Rīgā Ulmaņa pieminekli atklāja 2003. gada 22. jūlijā — dienā, kad pirms 63 gadiem Ulmani deportēja no Latvijas. Pieminekļa autori ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks un arhitekts Agnis Lukšēvics. Piemineklis atrodas iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bija Ulmaņa darbavieta.

Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās — „Pikšās”, kas atrodas Dobeles novada Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. 2005. gada 1. janvārī stājās spēkā īpaši Ministru kabineta noteikumi nr. 986,[12] kas nosaka šī muzeja statusu kā valsts aģentūru, kas pakļauta Zemkopības ministrijai.

Vietā pie DzelzavasLubānas autoceļa uz bijušo Cēsu un Valkas apriņķu robežas (mūsdienu Lubānas un Gulbenes novada robežas), kur 1920. gada 15. aprīlī pret Ulmani tika veikts atentāta mēģinājums, 1939. gada 11. augustā atklāja piemiņas plāksni. Latvijas PSR gados to nopostīja, un atjaunoja 1988. gada 18. novembrī cilvēktiesību aizstāvju grupas „Helsinki 86” pārstāvji.

Priekuļos uzstādītas 2 piemiņas zīmes. Pirmā uzstādīta jau 1989. gadā, vietā, kur pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1935.—1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu „Vadoņa birzs”.[13] Otra atklāta 1997. gada 4. septembrī pie Priekuļu selekcijas stacijas[14] ar uzrakstu „pirmajam Latvijas Ministru prezidentam”.

2020. gada jūnijā tika paziņots, ka Izraēlas pilsētā Sderotā Kārļa Ulmaņa vārdā tiks nosaukts krustojuma aplis, pieminot viņa atbalstu Latvijas ebreju kopienai un Eiropas ebrejiem, kas guva patvērumu Latvijā, bēgot no vajāšanām nacistiskajā Vācijā 1930. gadu beigās.[15]

Apbalvojumi un pagodinājumi

labot šo sadaļu
  1. «Latvijas Valsts prezidenta institūcija». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2020-06-10.
  2. «Kārlis Ulmanis». www.president.lv. Skatīts: 2020-06-10.
  3. Linda Kusiņa. «Noskaidrotas 100 ievērojamākās Latvijas personības». Apollo.lv, 2004. gada 30. decembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.
  4. «Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 28. jūnijā.
  5. Karlis Ulmanis: From University of Nebraska Graduate to President of Latvia
  6. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2021. gada 3. maijā.
  7. «Draudzīgais Aicinājums». www.konkurss.lv. Skatīts: 2023-08-12.
  8. 8,0 8,1 8,2 Inesis Feldmanis. «Kārlis Ulmanis un viņa zaudētā paradīze». LA.LV (latviešu), 2017-09-03. Skatīts: 2019-11-25.
  9. Kārlis Ulmanis. «Valsts Prezidenta Dr Kārla Ulmaņa norādījumi tautai.». periodika.lv. LATVIJAS NACIONĀLĀ DIGITĀLĀ BIBLIOTĒKA. Skatīts: 2021. gada 5. oktobris.
  10. «PSRS Ordžonikidzes apgabala Iekšlietu Tautas komisariāta pārvaldes lēmums par apsūdzības uzrādīšanu Kārlim Ulmanim». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 12. martā. Arhivēts 2011. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  11. Gruzijā, iespējams, uzieta Kārļa Ulmaņa kapavieta
  12. Valsts aģentūras “K.Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas”” nolikums
  13. Latvijas Pagasti. Enciklopēdija. M-Ž. A/S „Preses Nams” 2002
  14. Latvijas Vēstnesis 2005. gada 5. septembrī
  15. Māra Lībeka. «Svētajā zemē iemūžinās Ulmaņa piemiņu». LA.LV (latviešu), 2020-06-18. Skatīts: 2020-10-29.
  16. LKOK nr.3/2064: Ulmanis, Kārlis
  17. Anita Bormane. «Triju Zvaigžņu ordenim 90: apbalvojuma dzimšana, nebūšanas un pārvērtības». LA.LV (latviešu), 2014-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-01-18. Skatīts: 2020-11-16.
  • Viens mērķis — tauta un valsts. Kārļa Ulmaņa runu, rakstu fragmenti un atziņas. Jumava, 2001. ISBN 9984-05-467-5
  • Degsme. Dr. Kārļa Ulmaņa atziņas, norādījumi, aicinājumi un vēlējumi (sast. Līgonis). Rīga: A. Gulbis, 1938
  • Kārlis Ulmanis. Atziņas un runu fragmenti (sast. S. Timšāns). Rīga: Avīze „Prizma”, 1990
  • Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994.

Papildus materiāli, zinātniskā monogrāfija: Hanovs D., Tēraudkalns V. Laiks, telpa, vadonis. Autoritārisma kultūra Latvijā. 1934. — 1940. — Zinātne, 2012.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alberts Kviesis
Latvijas Valsts prezidents
(leģitimitāte apšaubāma)

1936—1940
Pēctecis:
Guntis Ulmanis
Priekštecis:
Latvijas Ministru prezidents
  • 1934—1940
  • 1931
  • 1925—1926
  • 1918—1921
Pēctecis: