Kārlis Ulmanis

latviešu agronoms un politiķis
Šis raksts ir par Latvijas Valsts un ministru prezidentu. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī) politiķis, viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs un vairākkārtējs Latvijas Ministru prezidents. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma kļuva par vienpersonisku valsts vadītāju un 1936. gadā — pēc prezidenta A.Kvieša pilnvaru termiņa beigām, pašpasludinājās par valsts prezidentu. Tālaika plašsaziņas līdzekļos saukts par Vadoni vai Valsts un Ministru prezidentu.[1] Mūsdienās juristi K.Ulmaņa darbību Valsts Prezidenta amatā traktē nevis kā pilnvērtīgu amata pildīšanu, bet, uzsverot tās antikonstitucionālo raksturu, kā prezidenta vietas izpildīšanu.[2] Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā arestēts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzījumā mira. 2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Ulmani ierindoja otrajā vietā.[3]

Kārlis Ulmanis
Karlis Ulmanis.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1921. gada 18. jūnijs
Pēctecis Zigfrīds Anna Meierovics
Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Prezidents Jānis Čakste
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Arturs Alberings
Amatā
1931. gada 27. marts — 1931. gada 5. decembris
Prezidents Alberts Kviesis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Marģers Skujenieks
Amatā
1934. gada 17. marts — 1940. gada 20. jūnijs
Prezidents Alberts Kviesis
Kārlis Ulmanis
Priekštecis Ādolfs Bļodnieks
Pēctecis Augusts Kirhenšteins
4. Latvijas Valsts prezidents[a]
Amatā
1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs
Priekštecis Alberts Kviesis
Pēctecis Guntis Ulmanis

Dzimšanas dati 1877. gada 4. septembrī
Bērzes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Dobeles novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 20. septembrī (65 gadu vecumā)
Krasnovodska, Turkmēnijas PSR, PSRS (tagad Turkmenbaši, Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
no 15.05.1934. bez partijas
Profesija agronoms
Paraksts Kārlis Ulmanis signature.svg

a nelikumīgi

JaunībaLabot

Dzimis 1877. gada 4. septembrī tagadējā Bērzes pagasta „Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa (1836—1901) un viņa sievas Lizetes (dzimušas Līnberģes) (1837—1925) ģimenē kā trešais dēls. Vecākie brāļi Jānis Ulmanis (1865—1936) un Indriķis Ulmanis (1868—1923). Māsiņa Emīlija Lizete (1864) mirusi trīs mēnešu vecumā.[4]

Mācījās Bērzes pagastskolā (1886—1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889—1895), Jelgavas reālskolā (1895—1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (Austrumprūsijā) un studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902—1903) un Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903—1905), kur ieguva agronoma izglītību.

TrimdaLabot

1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907), pēc tam devās uz ASV, kur studēja Nebraskas Universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908—1909),[5] pēc kuras beigšanas bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā. Pēc amnestijas izsludināšanas, 1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru (1914—1916).

Politiskās karjeras uzsākšanaLabot

Pirmā pasaules kara laikā Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs. Ievēlēts Vidzemes guberņas pagaidu zemes padomē, kur kļuva par Vidzemes pagaidu komisāra Andreja Krastkalna vietnieku. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja Krastkalna vietnieku.

1918. gada 17. novembrī kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis viņš piedalījās Tautas padomes izveidošanā un tika ievēlēts par jaunveidojamās Latvijas Pagaidu valdības vadītāju. Latvijas brīvības cīņu sākumposmā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību bēga uz Liepāju. Aprīļa puča rezultātā Pagaidu valdība uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Šajā laikā Latvijā par varu sacentās trīs valdības — Ulmaņa Pagaidu valdība, aprīļa pučistu Niedras valdība un Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Ulmaņa Pagaidu valdība atgriezās Rīgā un nostiprināja savu varu Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā. 1920. gada 15. aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna—Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Ulmani.

Latvijas parlamentārās demokrātijas gados Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors (1923), Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925—1927).

DiktatorsLabot

 
Kārlis Ulmanis 1934. gadā
 
Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams Ministru prezidents, kopā ar Kara ministru Jāni Balodi īstenoja 15. maija valsts apvērsumu, ieviesa kara stāvokli, ierobežoja preses un pilsoņu brīvības. Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma visa vara koncentrējās Ulmaņa rokās. No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam Ulmanis ieņēma Valsts Prezidenta amatu.

1939. gada pavasara lielvalstu politikas tendences bija klaji bīstamas Baltijas valstīm. Viņām bija grūti cerēt uz neatkarības saglabāšanu pilnā apjomā. Situāciju nesaglābāja 1939.g. jūnija sākumā ar Vāciju noslēgtais neuzbrukšanas līgums. Ārlietu ministram V. Munteram neizdevās dabūt četru lielvalstu garantijas Latvijas neitralitātei.

1939. gada rudenī, kad Polija zaudēja savu valstiskumu, Latvijas politiskā elite sākā sadarbību ar Maskavu. K. Ulmaņa autoritārā valdība izšķīrās parakstīt uzspiesto un nelaimi vēstošo bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Preventīva kolaborācija ar mērķi izvairīties no valsts neatkarības zaudēšanas sagatavoja augsni kolaborācijai 1940. gada jūnijā un pēc tā[6].

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā K.Ulmanis apstiprināja PSRS spēku uzspiesto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību. Viņš nolēma palikt sava amatā un sadarbojās ar padomju varu, parakstot un izsludinot likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Laika sprīdī līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad steigā ievēlētā Tautas Saeima pieņēma lēmumu par Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai, bet Ulmanis jau bija zaudējis Valsts prezidenta amatu, viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumus[6].

Apcietinājums un nāveLabot

1940. gada 22. jūlijā Ulmani apcietināja un deportēja uz Vorošilovsku (tagad Stavropole) PSRS. Pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.[7]

1942. gada 1. augustā, sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, Ulmani cauri Vidusāzijai plānoja pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc Kaspijas jūras šķērsošanas viņa veselība strauji pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apglabāts nezināmā kapavietā. Pastāv alternatīva versija, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā.[8]

PiemiņaLabot

 
Kārlim Ulmanim veltīta pastmarka, 2001. gads
 
Piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgas centrā
 
Piemiņas plāksne atentāta mēģinājuma vietā

„Ulmaņa laiki latviešu kolektīvajā atmiņā mūsdienās simbolizē „zaudēto paradīzi”, — norādīja vēsturniece Vita Zelče. Viņa darbības laiku parasti dēvē par Ulmaņa laikiem. Neviens cits latviešu politiķis šādu godu nav izpelnījies.[6]

Lai arī Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas Latvijā un ārpus tās. Rīgā Ulmaņa pieminekli atklāja 2003. gada 22. jūlijā — dienā, kad pirms 63 gadiem Ulmani deportēja no Latvijas. Pieminekļa autori ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks un arhitekts Agnis Lukšēvics. Piemineklis atrodas iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bija Ulmaņa darbavieta.

Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās — „Pikšas”, kas atrodas Dobeles rajona Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. 2005. gada 1. janvārī stājās spēkā īpaši Ministru kabineta noteikumi nr. 986[9], kas nosaka šī muzeja statusu kā valsts aģentūru, kas pakļauta Zemkopības Ministrijai.

Vietā pie DzelzavasLubānas autoceļa uz bijušo Cēsu un Valkas apriņķu robežas (mūsdienu Lubānas un Gulbenes novada robežas), kur 1920. gada 15. aprīlī pret Ulmani tika veikts atentāta mēģinājums, 1939. gada 11. augustā atklāja piemiņas plāksni. Latvijas PSR gados to nopostīja, un atjaunoja 1988. gada 18. novembrī cilvēktiesību aizstāvju grupas „Helsinki 86” pārstāvji.

Priekuļos uzstādītas 2 piemiņas zīmes. Pirmā uzstādīta jau 1989. gadā, vietā, kur pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1935.—1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu „Vadoņa birzs”.[10] Otra atklāta 1997. gada 4. septembrī pie Priekuļu selekcijas stacijas[11] ar uzrakstu „pirmajam Latvijas Ministru prezidentam”.

Apbalvojumi un pagodinājumiLabot

  • Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķira,[12]
  • Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķira,
  • Viestura ordeņa 1. šķira,
  • Atzinības krusta 1. šķira,
  • Francijas Kara krusts,
  • Francijas Goda leģiona ordeņa 5. un 1. šķira,
  • Polijas Baltā Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Svētā Maurīcija ordeņa 1. šķiru un Lācara ordeņa 1. šķira,
  • Vatikāna Pāvesta Pija IX ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Baltās zvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Brīvības krusta 3. šķiras 1. pakāpe,
  • Polijas Polonia Restituta ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Leopolda I ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa 1. šķira,
  • Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa 1. šķira,
  • Lietuvas Vitauta Dižā ordeņa 1. šķira.
  • Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes goda doktors (1934),
  • Mazpulku virsvadonis,
  • Studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda filistrs.

AtsaucesLabot

  1. «Latvijas Valsts prezidenta institūcija». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2020-06-10.
  2. «Kārlis Ulmanis». www.president.lv. Skatīts: 2020-06-10.
  3. Linda Kusiņa. «Noskaidrotas 100 ievērojamākās Latvijas personības». Apollo.lv, 2004. gada 30. decembrī. Skatīts: 2012. gada 12. maijā.[novecojusi saite]
  4. «Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 28. jūnijā.
  5. Karlis Ulmanis: From University of Nebraska Graduate to President of Latvia
  6. 6,0 6,1 6,2 Inesis Feldmanis. «Kārlis Ulmanis un viņa zaudētā paradīze». LA.LV (latviešu), 2017-09-03. Skatīts: 2019-11-25.
  7. «PSRS Ordžonikidzes apgabala Iekšlietu Tautas komisariāta pārvaldes lēmums par apsūdzības uzrādīšanu Kārlim Ulmanim». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 12. martā.
  8. Gruzijā, iespējams, uzieta Kārļa Ulmaņa kapavieta
  9. Valsts aģentūras “K.Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas”” nolikums
  10. Latvijas Pagasti. Enciklopēdija. M-Ž. A/S „Preses Nams” 2002
  11. Latvijas Vēstnesis 2005. gada 5. septembrī
  12. LKOK nr.3/2064: Ulmanis, Kārlis

LiteratūraLabot

  • Viens mērķis — tauta un valsts. Kārļa Ulmaņa runu, rakstu fragmenti un atziņas. Jumava, 2001. ISBN 9984-05-467-5
  • Degsme. Dr. Kārļa Ulmaņa atziņas, norādījumi, aicinājumi un vēlējumi (sast. Līgonis). Rīga: A. Gulbis, 1938
  • Kārlis Ulmanis. Atziņas un runu fragmenti (sast. S. Timšāns). Rīga: Avīze „Prizma”, 1990
  • Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994.

Papildus materiāli, zinātniskā monogrāfija: Hanovs D., Tēraudkalns V. Laiks, telpa, vadonis. Autoritārisma kultūra Latvijā. 1934. — 1940. — Zinātne, 2012.

Ārējās saitesLabot

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alberts Kviesis
Latvijas Valsts prezidents
(leģitimitāte apšaubāma)

1936—1940
Pēctecis:
Guntis Ulmanis
Priekštecis:
Latvijas Ministru prezidents
  • 1934—1940
  • 1931
  • 1925—1926
  • 1918—1921
Pēctecis: