Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Ulmaņa diktatūra, Ulmaņa laiki) bija autoritārs režīms, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, kurš izbeidza Parlamentāro demokrātiju Latvijā. Savu neierobežoto varu Ulmanis nostiprināja 1936. gada 11. aprīlī, nelikumīgi pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras. Ulmaņa diktatūra pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli viņš Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.

Kārlis Ulmanis

Šis raksts ir par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Par Gunta Ulmaņa prezidentūru skatīt rakstu Guntis Ulmanis.

Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms. Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma Valsts prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts. Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.

Salīdzinājumā ar citiem Eiropas starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem, Ulmaņa režīms bija unikāls, jo Latvijā nepastāvēja pat šķietamas un kontrolētas demokrātijas iezīmes. Netika izveidota viena valdošā partija, nepastāvēja nedemokrātisks likumdošanas orgāns vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Nenotika nekādas vēlēšanas vai referendumi. Ulmanis kļuva par vienpersonisku diktatoru, kurš pats izlēma visus svarīgākos jautājumus. Ulmaņa vadītā Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Ikdienas tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanā) pilnā Ministru kabineta vietā regulāri sanāca Mazais ministru kabinets, kuru izveidoja 1934. gada 18. maijā. Tā sākotnējā sastāvā bija Ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks, tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis un tā resora vadītājs, kura likumprojektu apsprieda.

Ulmaņa režīms, salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem, bija izteikti maigs. Nenotika oponentu slepkavības, un politisko ieslodzīto skaitam bija tendence samazināties. Režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti, sekojot tā laika autoritāro režīmu paraugiem pārējā Eiropā.

Daļā Latvijas sabiedrības, it sevišķi zemniecībā, Ulmaņa režīms bija populārs. Autoritārais režīms pārtrauca nebeidzamos daudzo partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju par "tautas vienotību". Grūti noteikt, cik lielā mērā 1930. gadu beigu Latvijas ekonomiskā labklājība ir tiešs režīma nopelns, jo brīdī, kad Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība jau bija pārvarējusi viszemāko Lielās depresijas punktu. Režīms, veidojot valsts kapitālisma sistēmu, veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus. Pateicoties tam un aktīvai propagandai tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā ekonomiskās izaugsmes un dzīves līmeņa stabilizēšanās laiks.

15. maija apvērsums

Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju Ministru prezidents Ulmanis sadarbībā ar kara ministru Balodi veica valsts apvērsumu. Tika apturēta Saeimas un Satversmes darbība, valstī izsludināts izņēmuma (kara) stāvoklis, aizliegtas visas politiskās partijas, arestēti vairāki tūkstoši politisko oponentu, ierobežota preses brīvība. Lai arī Ulmaņa un Baloža parakstītajā deklarācijā tika solīta Satversmes reforma, pēc kuras varētu atsākties arī Saeimas darbs, jau pāris tuvāko mēnešu laikā par neapšaubāmu valsts vadoni kļuva Ulmanis, un līdz pat režīma beigām nekāds darbs demokrātijas atjaunošanā netika veikts.

Ulmaņa Ministru kabinets

Ministru kabinets 1938. gada beigās

• Ministru prezidents — Kārlis Ulmanis
• Ministru prezidenta biedrs — Marģers Skujenieks (līdz 09.02.1938.)
• Kara ministrs — Jānis Balodis (līdz 05.04.1940.)
• Kara ministrs — Krišjānis Berķis (no 06.04.1940.)
• Ārlietu ministrs — Kārlis Ulmanis (līdz 17.04.1936.)
• Ārlietu ministrs — Ludvigs Ēķis (no 18.04.1936. — 13.07.1936.)
• Ārlietu ministrs — Vilhelms Munters (no 14.07.1936.)
• Iekšlietu ministrs — Vilis Gulbis (no 18.05.1934. — 17.01.1939.)
• Iekšlietu ministrs — Kornēlijs Veidnieks (no 18.01.1939.)
• Finanšu ministrs — Ludvigs Ēķis (18.05.1934. — 15.06.1938.)
• Finanšu ministrs — Alfrēds Valdmanis (16.06.1938. — 25.10.1939.)
• Finanšu ministrs — Jānis Kaminskis (26.06.1939.)
• Tieslietu ministrs — Hermanis Apsītis
• Zemkopības ministrs — Jānis Kauliņš (līdz 11.07.1935.)
• Zemkopības ministrs — Jānis Birznieks (no 12.07.1935.)
• Satiksmes ministrs — Bernhards Einbergs (līdz 30.04.1940.)
• Satiksmes ministrs — Arturs Kāposts (no 01.05.1940.)
• Sabiedrisko lietu ministrs — Alfreds Jēkabs Bērziņš (no 01.04.1937.)
• Tautas labklājības ministrs — Vladislavs Rubulis (līdz 26.06.1937.)
• Tautas labklājības ministrs — Hermanis Apsītis (27.06.1937. — 31.12.1937.)
• Tautas labklājības ministrs — Jānis Volonts (no 01.01.1938.)
• Tirdzniecības un rūpniecības ministrs — Jānis Blumbergs (no 25.10.1939.)
• Izglītības ministrs — Ludvigs Adamovičs (18.05.1934. — 10.07.1935.)
• Izglītības ministrs — Augusts Tentelis (11.07.1935. — 21.08.1938.)
• Izglītības ministrs — Jūlijs Auškāps (no 22.08.1938.)

Režīma ideoloģija

Kārlis Ulmanis reģionu vizītes laikā

Vēsturnieks Ilgvars Butulis režīma ideoloģijas attīstību iedala trīs posmos:

1. pamatnostādņu iezīmēšana (1934. gada maijs—1937. gads);
2. ideoloģijas sistēmas veidošana, ideoloģiskās audzināšanas un propagandas centralizācija un kontrole (1937. gads—1939. gada oktobris);
3. krīze (1939. gada oktobris—1940. gada jūnijs).

Ideoloģija veidojās pakāpeniski, jau no režīma pirmajām dienām balstoties galvenokārt uz Ulmaņa publiskajās runās paustajiem uzskatiem un pārņemot vadonības kulta iezīmes no Itālijas, Vācijas un PSRS. Tās veidošanā aktīvi iesaistījās E. Blanks, A. Kroders, J. Lapiņš, E. Virza u. c. kā arī 1937. gada 1. aprīlī izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija, kas nodarbojās ar kultūras dzīves, mediju darba un publisko pasākumu vadīšanu. Taču atšķirībā no dogmatiskā komunisma, nacionālsociālisma vai pat Musolīni nenoteikti definētā fašisma, Latvijā neizveidojās "ulmanisms" vai "vadonisms". Vēstures notikumu izpratnē, skolu programmās, monumentālajā celtniecībā un literārajos sacerējumos, teātru un koncertu repertuārā bija jāvalda vadonības, pozitīvisma un nacionālisma garam.

Masu pasākumi

Līdzīgi kā citās diktatūrās, lielu lomu atvēlēja Vadoni slavinošiem masu pasākumiem. Tā kā Latvijā, atšķirībā no PSRS vai nacistiskās Vācijas, nenotika pompozi valdošās partijas kongresi, īpašu lomu spēlēja masu pasākumi — valsts svētki, dažādi kultūras pasākumi, zemkopības izstādes, gadadienas, militārās parādes. Tos var uzskatīt arī par rituāliem, ar kuru starpniecību tika veidota, uzturēta un leģitimizēta pastāvošā politiskā un sociālā iekārta.

No 1934. gada 21. līdz 24. jūlijam Esplanādē notika pirmais lielais režīma organizētais masu pasākums — Atdzimšanas dziesma, kura scenogrāfs Jānis Muncis vēlāk veidoja Pļaujas svētkus Koknesē (1935), kompozīciju "Tev mūžam dzīvot, Latvija!" uz peldošas skatuves Daugavā (1936), Pļaujas svētkus Rēzeknē (1936), "Darba slava" (1937) un Pļaujas svētkus Jelgavā (1937).

1938. gada 16.—19. jūnijā stingrā Sabiedrisko lietu ministrijas uzraudzībā notika IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tie bija priekšvēstnesis valsts divdesmitās gadadienas svinībām 1938. gada 18. novembrī un Atjaunotās Latvijas piecu gadu svētkiem 1939. gada 15. maijā. Masu svinības tika organizētas arī 1936. gada 11. aprīlī, Ulmanim pārņemot Valsts prezidenta amatu, 1937. gada 4. septembrī atzīmējot viņa 60. dzimšanas dienu u. c.

• 
  Atdzimšanas dziesma, 1934
• 
  Atdzimšanas dziesma, 1934
• 
  Otrie strādnieku svētki, 1936
• 
  Pļaujas svētki Rēzeknē, 1936
• 
  9. Latviešu dziesmu svētku plakāts, 1938

Vadoņa kults

Banknote ar Ulmaņa attēlu

Šī laika publikācijās uzsver vadonības principa pozitīvos aspektus. "Vadonības metode arī valsts pār valdīšanā dod vislabākos panākumus, kas pamazām tiek atzīts visā pasaulē, atšķirībā no tām metodēm, kas bija uzbūvētas uz vairākuma lēmumiem, dažkārt nejaušiem gadījuma lēmumiem." K.Ulmanis

Jau 1934. gadā Ulmani sāka saukt par Vadoni, bet režīmu par Atjaunoto Latviju. Masu medijos nepārtraukti tika kultivēts vadoņa kults. Pārspīlēti tika uzsvērta K.Ulmaņa zemnieciskā izcelsme, vispusīgie talanti un īpašā gudrība; cildinātas viņa rakstura īpašības — drosme, atbildība un pašupurēšanās. Plaši lietota frāze "Dr. Kārlis Ulmanis", lai arī viņam bija piešķirts tikai goda doktorāts. Jau drīz pēc apvērsuma Ulmanis presē tika saukts par "lielo sējēju", "dubultģēniju". Pārspīlēta glaimošana vadonim kļuva par neatņemamu ikdienas daļu. Nepārtrauktā un salīdzinoši vienveidīgā valdības propaganda un Vadoņa slavināšana "nāca nemitīgā straumē laikrakstos, radio un runās. Tā bija kā veca plate, kas cilvēkam drīz apnika, un vēlāk viņi to sāka nīst."

Un kur viņš sper kāju, tur uzdīgst jauni asni, kur pieskaras viņa roka, tur raisās ziedi un ienākas augļi. Lai šodien to visi pārdomājam un lai uz visiem laikiem atminamies, ka viņš mums Dieva dots un Laimas sūtīts.

Ulmaņa portrets parādījās uz papīra naudas zīmēm, 1940. gadā bija plānots, ka sudraba "Mildas" 5 latu monētas vietā ieviesīs monētas ar Ulmaņa attēlu.

Vadoņa emblēma

1935. gada maijā, atzīmējot apvērsuma pirmo gadadienu, Ulmanim pasniedza stilizētu Nameja gredzenu ar vanagu. Gredzena, vanaga simbola un Nameja saistībai nav nekāda vēsturiska pamatojuma, tas balstīts Aleksandra Grīna romānā "Nameja gredzens". Režīma ideoloģija lika uzsvaru uz saikni starp vēsturisko zemgaļu ķēniņu Nameju un Zemgalē dzimušo vadoni Ulmani.

No 1937. gada publisko pasākumu dekorācijās jau plaši tika izmantota "Vadoņa emblēma" — Nameja gredzenu nagos satvēris balts vai zelta vanags vārpu vainagā lido pretim Saulei.

• 
  Vadoņa emblēma
• 
  Emblēma oficiālā pasākumā
• 
  Vadoņa emblēmas zīmējums
• 
  15. maija četru gadu jubilejā
• 
  Idealizēta režīma saikne ar senlatviešiem

Valsts prezidents

Likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu

Pēc 15. maija apvērsuma Alberts Kviesis palika Valsts prezidenta amatā līdz sava otrā pilnvaru termiņa beigām 1936. gada martā. 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma un A. Kviesis izsludināja likumu par Valsts prezidenta amata pildīšanu, kas no 1936. gada 11. aprīļa līdz nenoteiktam brīdim, kad tiks izpildīts 1934. gada 18. maija deklarācijas paziņojums par Satversmes reformu, Valsts prezidenta amata pildīšanu uzticēja Ulmanim. Ulmaņa atvaļinājuma vai citu iemeslu gadījumā prezidenta funkcijas izpilda otrais cilvēks valstī — Kara ministrs Balodis. Šis likums arī atcēla visus esošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Faktiski tas nozīmēja oficiālu, taču antikonstitucionālu Ulmaņa neierobežotas autoritārās vadonības ieviešanu. Turpmākajos gados svinīgi atzīmēja ne tikai 18. novembri un 15. maiju, bet arī 11. aprīli.

Virspavēlnieks

Pēc Kara ministra Baloža negaidītās aiziešanas no visiem amatiem 1940. gada aprīļa sākumā, 15. maijā spēkā stājās jaunais Likums par valsts aizsardzību, kas cita starpā izveidoja Valsts aizsardzības komiteju, kura darbojās kā Valsts Prezidenta padomdevēja un nostiprināja Ulmaņa stāvokli. Valsts prezidents kļuva ne tikai par bruņoto spēku augstāko vadoni, bet arī par valsts aizsardzības augstāko vadoni. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas likumā par Valsts prezidentu, nosakot, ka viņa aizstājējs ir Kara ministrs, vairs nepieminot ģenerāli Balodi (reāli tas ir jaunieceltais Kara ministrs, 15. maija apvērsuma līdzgaitnieks Krišjānis Berķis). Savā ziņā šīs izmaiņas norāda uz Ulmaņa vienvaldības vājumu, jo nepastāvēja un nebija izstrādāts varas mantošanas vai turpināšanas mehānisms.

Iekšpolitika

Nacionālā politika

Nacionālisms kā oficiālās valsts ideoloģijas pamatsastāvdaļa bija plaši izplatīts visā Eiropā, it sevišķi jaunajās Austrumeiropas un Balkānu valstīs. Latvijā, kurā latvieši 1935. gadā bija 75,5% no valsts iedzīvotājiem, Ulmaņa politika paredzēja spēcīgāku valsts pārvaldes, izglītības sistēmas un ekonomikas latviskošanu, mazinot vācbaltiešu, ebreju, krievu un poļu (Latgalē) ietekmi.

Oficiāli tika uzsvērts, ka vara Latvijā pieder nevis Latvijas tautai, bet pēc 15. maija vienotajai un sevi ieguvušajai latviešu tautai. Ņemot vērā Ulmaņa paša uzskatus un lielākās iedzīvotāju daļas nodarbošanos, īpaši izcēla zemniecību kā latviešu valsts pamatu. Šai ideoloģijai tā izdevās paaugstināt latviešu tautas nacionālo pašapziņu, ka vācbaltu vēsturnieks Jirgens fon Hēns 1969. gadā rakstīja: "šī pārspīlētā nacionālisma politika un ideoloģija ir ievērojami sekmējusi to, ka latviešu tauta ir izrādījusies apbrīnojami pretoties spējīga padomju nacionālajai politikai".

Latviskās Latvijas politika ierobežoja mazākumtautību ekonomisko un kultūras dzīvi, piemēram, valsts vairs nefinansēja mazākumtautību skolas, tika nacionalizēti vācbaltiešu un ebreju kapitālam piederoši uzņēmumi. Taču šī politika bija sākusies jau parlamentārās republikas laikā, kad tika konfiscētas muižu zemes un ēkas, bet 1931. gadā vācu draudzei atņēma Rīgas Domu. Vienlaikus Ulmaņa režīms atzina, ka "Latvijas saule spīd pār visiem," stingri ierobežoja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja mazākumtautību pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem.

Vācbaltiešu izceļošana

Vāciešu izceļošana 1939. gadā.

Papildus Molotova—Ribentropa paktam 1939. gada 28. septembrī noslēdza PSRS un Vācijas līgumu par draudzību, kas noteica abpusējo robežu (pēc Polijas iekarošanas), kā arī protokolu, kas paredzēja vācbaltiešu netraucētu izbraukšanu no PSRS ietekmes sfēras Baltijā. Jau 6. oktobrī Hitlers pa radio translētā uzrunā Reihstāgam aicināja ārpus reiha dzīvojošos vāciešus atgriezties Vācijā (patiesībā nupat iekarotajā Polijā).

1939. gada 30. oktobrī noslēgtais Latvijas un Vācijas "Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju", paredzēja izceļošanas pabeigšanu līdz 1939. gada 15. decembrim un noteica īpašumu kompensēšanas kārtību.

Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 62 144 vācieši, 3,19% no iedzīvotāju skaita. Viņi tradicionāli bija turīgākā pilsētnieku daļa un lielākie zemes īpašnieki. Izceļošana turpinājās līdz 1940. gada maijam, kad aizbrauca 53 000 vāciešu, no kuriem kādi 7 tūkstoši bija latvieši, kas vēlējās pamest valsti. Daļa latviešu aizbrauca cerot uz labāku dzīvi, citi neticēja Latvijas turpmākai neatkarībai pēc pirmo PSRS militāro bāžu izveidošanas 1939. gada oktobrī.

Par Latvijā atstāto īpašumu valsts izmaksāja kompensācijas, taču līdzņemamo mantu daudzums tika ļoti stingri regulēts. Nedrīkstēja izvest ārzemju valūtu, dārgmetālus, medicīnas iekārtas, automašīnas, vēsturiskus un mākslas priekšmetus, bibliotēkas. Vāciešus pirms iekāpšanas kuģos rūpīgi pārmeklēja, tika konfiscēta pat pārtika. Tas tika darīts arī racionālu iemeslu dēļ, jo pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijā sākās ekonomiskās grūtības; nevarēja pieļaut resursu nekontrolētu izvešanu.

1939. gada 13. decembrī iznāca laikraksta Rigasche Rundschau pēdējais numurs. Mazāku vācu grupu izceļošana turpinājās līdz pat vācu—padomju kara sākumam 1941. gada 22. jūnijā.

Vietvārdu un uzvārdu latviskošana

Ulmaņa režīma gados vietvārdu latviskošana, kas tika uzsākta jau Agrārās reformas sākumā, tika pastiprināta un kļuva kampaņveidīga. Vietvārdus ar izskaņu "-muiža" parasti pārveidoja uz izskaņu "-ciems". Latviskoja arī vāciskus, poliskus vai vienkārši "nedaiļskanīgus" vietvārdus. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu presē sākās aktīva uzvārdu latviskošanas kampaņa. 1939. gada 22. decembrī pieņem likumu par uzvārdu maiņu. Lai novērstu pārspīlētu populārāko uzvārdu pieņemšanu, Iekšlietu ministrija regulāri pārtrauca to piešķiršanu, piedāvājot jaunus uzvārdus. 1940. gada 25. maijā tika ziņots, ka 10 084 cilvēki latviskojuši uzvārdus. Ministrija pārtraukusi piešķirt populāros uzvārdus — Aigars, Leja, Raits, Rasa un Ziemelis, bet piedāvā tādus jaunumus kā Ziedars, Silārs, Gundegs, Ive, Rūds, Algards, Danga, Senleja un Mežvids. Lai atvieglotu uzvārdu izvēli, tika izveidoti un publicēti latvisku uzvārdu saraksti. Uzvārda latviskošana kļuva par zināmu lojalitātes apliecinājumu režīmam. Pirmais oficiāli uzvārdu mainīja Ulmaņa sekretārs Cimermanis, kurš kļuva par Rudumu. Iekšlietu ministrs Kornēlijs Veitmanis 1940. gada februārī kļuva par Veidnieku.

Politiskās represijas

Līdz ar apvērsumu apturēja Saeimas un visu 103 politisko partiju darbību (4. Saeimā bija pārstāvētas 27 partijas). Kopā ar LSDSP frakcijas deputātiem arestēja arī ilggadīgo Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, desmit pilsonisko partiju deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātus. 369 aktīvi sociāldemokrāti nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Maijā apcietināja 831, jūnijā 659, jūlijā 587 cilvēkus, līdz decembrim politieslodzīto skaits sasniedza 4091. Apcietinātos sociāldemokrātus sāka atbrīvot 1935. gada aprīlī, kamēr radikāli noskaņotie politieslodzītie — komunisti un pērkonkrustieši — palika apcietinājumā līdz 1940. gada jūnijam vai tika izraidīti no valsts. Pērkonkrusta līderim Gustavam Celmiņam nācās bēgt no Latvijas.

Slēdza gandrīz 1000 sabiedrisko biedrību, bet atļautajās atcēla to vadītāju ievēlēšanas principu. Partiju preses izdevumus slēdza, pārējos medijus pakļāva cenzūrai. Slēdza arī dažas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas Tautas augstskolu. Vēlēto pašvaldību vadītāju vietā iecēla pagastu vecākos. Vēlētās amatpersonas aizstāja ar iekšlietu ministra ieceltiem cilvēkiem, kas bija atbildīgi valdības nevis vēlētāju priekšā. Daudzo valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju galvenais uzdevums bija īstenot režīma kontroli pār Latvijas sabiedrību. Aktīvi darbojās politiskā policija. Īpašu atbalstu saņēma režīma balsts, paramilitārajie aizsargi, kas veica kontroles un propagandas funkcijas reģionos.

Kreisās partijas nogāja pagrīdē. Sociāldemokrātu kreisais spārns nodibināja Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju, kas 1934. gada novembrī vienojās par sadarbību ar Komunistisko partiju. 1936. gadā abu partiju jaunatnes organizācijas apvienojās Latvijas Darba jaunatnes savienībā.

Politiski motivēti aresti turpinājās līdz pat režīma beigām. Pēc padomju vēsturnieku datiem, 1939. gada augustā arestēja 79 cilvēkus, septembrī 83, oktobrī 143, novembrī 149, decembrī 161. 1940. gada janvārī 166, februārī 186, aprīlī 307, maijā 252 cilvēkus.

Preses kontrole

Tūdaļ pēc apvērsuma slēdza 54 laikrakstus un žurnālus, ieviesa iepriekšēju cenzūru (to atcēla 17. novembrī, bet atkal atjaunoja 1939. gada novembrī). Cenzūra aizliedza aptuveni 850 grāmatas. 1934. gada beigās slēdza pat Arveda Berga izdoto laikrakstu "Latvis", kas sākotnēji slavināja Ulmani, rakstot, ka nu reiz sociāldemokrāti novietoti īstā un tiem pienācīgā drošā vietā (cietumā). Bergs bija uzdrošinājies izteikt kritiskas piezīmes par Ulmaņa godkārību, pavēlot aizsargiem un policijai viņa vizīšu vietās celt goda vārtus un likt bērniem kaisīt puķes viņa ceļā.

Izglītību, kultūru, inteliģenci un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja 1937. gada 1. aprīlī izveidotā Sabiedrisko lietu ministrija režīma propagandas ministra Alfreda Bērziņa vadībā. Papildu kontroli veica Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija.

Samazinājās preses izdevumu skaits, lielu laikrakstu daļu aizņēma garas Ulmaņa un ministru runas, reģionu vizīšu un pasākumu atreferējumi. 1955. gadā Stokholmā izdotajā "Latvju enciklopēdijā" teikts: "1934. — 1940. g. latviešu prese bija uniformēta, un tajā neparādījās nekāda valdības iestāžu kritika, bet gan prezidenta K. Ulmaņa slavināšana u. c. valdības loc. slavināšana, viņu runu atreferējumi, braucienu apraksti u. tml."

Lai nostiprinātu esošo stāvokli, 1938. gada februāri pieņēma jaunu, nedemokrātisku Preses likumu. 1924. gada likums paredzēja, ka ikvienam, kas vēlas laist klajā periodisku izdevumu, jāiesniedz pieteikums, bet pēc jaunā likuma bija nepieciešama atļauja. Redaktorus apstiprināja Sabiedrisko lietu ministrija, bet latviešu valodā izdodamam laikrakstam vai žurnālam par redaktoru vai izdevēju varēja būt tikai latvietis. Likuma 12. pantā bija noteikts, ka ikviena periodiska izdevuma uzdevums ir "sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves izkopšanā".

Kameru sistēma

Ulmanis apgalvoja, ka Satversmes un Saeimas darbība ir apturēta tikai uz laiku līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai. Tikmēr pēc Benito Musolīni vadītās fašistiskās Itālijas parauga izveidoja profesiju kameras, kam vajadzēja aptvert visas tautas dzīves nozares un kalpot kā pārstāvniecības institūcijām sadarbībā ar valdību. Praktisku piemēru deva Igaunija, kurā Petsa režīms laikā no 1934. līdz 1936. gadam izveidoja 15 arodkameras, kuru pārstāvjiem Igaunijas 1937. gada konstitūcija atvēlēja 16 no 40 vietām Igaunijas parlamenta augšpalātā.

Latvijā izveidoja sešas kameras, kuru locekļus uz 3 gadiem iecēla attiecīgās nozares ministrs:

• Četras saimiecisko nozaru kameras:

Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1934), Lauksaimniecības kamera (1935), Amatniecības kamera (1935), Darba kamera (1936), kuru valdes kopā veidoja Valsts Saimniecisko padomi.

• Divas radošo nozaru kameras:

Rakstu un mākslu kamera (1938), Profesiju kamera (1938), kuru valdes kopā veidoja Valsts Kultūras padomi.

Rakstu un mākslas kamera pārstāvēja rakstniekus, gleznotājus, tēlniekus, skatuves māksliniekus un grāmatniecību, bet Profesiju kamera — agronomus, arhitektus, ārstus, inženierus, farmaceitus, juristus, ķīmiķus, mērniekus, mežkopjus, ekonomistus, tehniķus un visu mācību iestāžu skolotājus.

Kameras ārēji atgādināja profesiju labāko pārstāvju apvienību, bet faktiski bija valdības kontrolētas konsultatīvas institūcijas, kas tieši pakļāvās nozares ministrijai. Kameru veidošana nozīmēja līdzšinējo tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšanu, kuru vietā stājās centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tā, piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kamera pārzināja tirgotāju, rūpnieku un namnieku biedrības. Ulmanis deklarēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, bet vienlaikus lika saprast, ka kamerām jābūt valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājām. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Katrai kamerai bija savi uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi.

Valsts Saimniecisko padomi izveidoja ar 1935. gada 30. decembra likumu. Padomi veidoja 22 Lauksaimniecības, 18 Tirdzniecības un rūpniecības, 17 Amatniecības, 15 Darba kameras pārstāvji. Tās uzdevums bija saskaņot visu saimniecisko kameru intereses un sniegt atbalstu valdībai likumdošanas darbā taču pirmo reizi to sasauca tikai 1938. gada 11. janvārī. Padomes uzdevums bija sniegt savu viedokli par ekonomiskā rakstura likumiem, ko pirms pieņemšanas tiem izvērtēšanai nosūtīja Ministru Kabinets. Padomi vadīja Latvijas Kredītbankas vadītājs Andrejs Bērziņš.

1938. gada 5. maijā izveidoja Sabiedrisko lietu ministrijai pakļautu Rakstu un Mākslas kameru (apvienoja rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus, grāmatu un laikrakstu izdevējus) un Izglītības ministrijai pakļauta Profesiju kameru (apvienoja agronomus, arhitektus, ārstus, skolotājus, inženierus, juristus, ķīmiķus, ekonomistus, veterinārārstus, zobārstus u. c.). Šo divu kameru pārstāvjus apvienoja jaunveidotajā Valsts Kultūras padomē, kas kopā ar jau iepriekš izveidoto Valsts Saimniecisko Padomi veidoja Ulmaņa režīmā pilnīgā kontrolē esošās sabiedrības pārstāvniecības sistēmas augstāko orgānu. 1939. un 1940. gadā kamerām sāka piešķirt nedaudz lielāku patstāvību, paredzot, ka to locekļus biedrības varēs ievēlēt pēc stingri regulētas proporciju sistēmas.

Kameru pārstāvniecības principu ieviesa arī pašvaldībās. Pēc valsts apvērsuma likvidēto demokrātiski ievēlēto pilsētas domju vietā 1939. gadā izveidoja pilsētu padomes. Atkarībā no pilsētas lieluma padomē bija no 12 līdz 36 locekļiem, kurus no kameru izvirzīto kandidātu vidus amatā uz trim gadiem iecēla Iekšlietu ministrs. Padomei bija konsultatīva loma, jo lēmējvara palika Pilsētas galvas rokās.

Ekonomiskā politika

"Mūsu nācijas saimnieciskā dzīve, kas balstās uz plānsaimniecību autoritāras iekārtas aizsardzībā, ir pilnā mērā spējusi sekot Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa norādītai darba programmai — darba racionalizācijai un ražošanas pacelšanai."

Ulmanis lielā mērā balstījās uz visā Eiropā populārajām autarķijas, valsts kapitālisma un korporatīvās valsts idejām, lai radītu nacionalizētu un plānveida saimniecisko dzīvi, kuru vada valdības kontrolētas nozaru kameras. Dažos gados izveidoja ap 30 nacionālajām akciju sabiedrībām ar 95% valsts kapitālu, kas pārpirka un apvienoja mazos uzņēmumus. 1940. gada vasarā valsts kontrolēja ap 60% no rūpniecības. Savā ziņā tas sagatavoja un atviegloja padomju nacionalizācijas procesu.

Algas

Rūpnīcas strādnieki saņēma ap 100 latiem mēnesī. Pastāvēja ievērojamas atšķirības vīriešu un sieviešu ienākumos — kvalificēts darbinieks pilsētā vidēji pelnīja 179 latus mēnesī, bet sievietes tikai 90 latus. Puisis lauku saimniecībā vidēji saņēma 45,6 latus mēnesī (tiesa, miteklis un pārtika bija bez maksas), bet meita tikai 35,6 latus.

Ulmanis par Prezidenta pienākumu pildīšanu pēc nodokļiem saņēma 1920 latus mēnesī, taču viņam bija brīvi pieejami budžeta līdzekļi, ko "ziedot" dažādiem mērķiem savu reģionu vizīšu laikā. Latvijas Kredītbankas un režīma ekonomikas galvenā figūra Andrejs Bērziņš mēnesī saņēma 2500 latus un 350 latu piemaksu par dzīvokli. Salīdzināšanai — 1940. gada jūnijā Latvijas Kredītbankas 260 darbinieku vidējā alga bija 228 lati.

Darbaspēka problēma

Pieaugot rūpniecības, celtniecības un lauksaimniecības apjomiem, valstī sāka trūkt darbaspēka. Tā kā režīms kontrolēja un vadīja ekonomiku, tam neizbēgami bija jāiesaistās arī darbaspēka regulēšanā. 1939. gada maijā izveidotā Latvijas Darba centrāle, kontrolēja darbaspēka plūsmu un veicināja nodarbinātību lauksaimniecībā. Tādējādi tika ierobežota brīva darbaspēka kustība valstī. Daži no ierobežojumiem: uzņēmumi Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Ventspilī bez īpašas Darba centrāles atļaujas nedrīkstēja nodarbināt cilvēkus, kas no pēdējiem pieciem gadiem trīs gadus nebūtu pavadījuši šajās pilsētās. Par 22 gadiem jaunākas sievietes drīkstēja pieņemt par kalponēm tikai tad, ja tās attiecīgajā ciemā vai pilsētā bez pārtraukuma bija dzīvojušas piecus gadus. Darbaspēka problēma kļuva kritiska pēc Otrā pasaules kara sākuma, kad vairs nevarēja paļauties uz gandrīz 50 000 lietuviešu un poļu sezonas laukstrādniekiem, un no valsts aizbrauca 50 000 vāciešu.

Kooperācija

1930. gadu gaitā valsts ekonomikā palielinājās valdības kontrole. Visās nozarēs uzsvaru lika uz lielāku uzņēmumu un kooperatīvu veidošanu. Jau 1934. gada 29. maijā tika pieņemti "Noteikumi par kooperatīvo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu". Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai Tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot sev tīkamas personas, kā arī tiesības kooperatīvās sabiedrībās iecelt pilnvarniekus, kuri šīm sabiedrībām bija jāalgo. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos, ar ko šo savienību pārstāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas. Sākās mērķtiecīga revīzijas tiesību atņemšana biedrību savienībām; pirmā šīs tiesības zaudēja Latvijas Kredītkooperatīvu savienība, tai sekoja Žīdu kredītkooperatīvu savienība, Vācu Kredītkooperatīvu sabiedrību revīzijas savienība, Kooperatīvu revīzijas savienība un Latgales Kooperatīvu revīzijas savienība. Līdz ar to šīs savienības pārtrauca savu darbību.

1936. gada 30. decembrī pieņēma likumu par Centrālās Kooperatīvu organizācijas nodibināšanu. 1931. gadā Latvijā bija reģistrēti 441 lauksaimnieku kooperatīvi, kas nodrošināja lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas (nerunājot par devumu jaunu tehnoloģiju ieviešanā, zemnieku izglītošanā un provinces kultūras dzīvē), savukārt individuālo lauksaimnieku, kuri bija skaitliskais vairākums, devums nacionālajā kopproduktā nenovēršami mazinājās — 1934. gadā bija palikušas vairs tikai 40 privātas pienotavas (moderniecības), jo tās nespēja konkurēt ar kooperatīvu pienotavām (kopmoderniecībām).

Lai mazinātu konkurenci un ļautu izdzīvot nerentablajām saimniecībām, 1937. gadā pieņēma likumu "Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām", kas paredzēja, ka esošajām biedrībām jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļauju piešķiršanu lauksaimniecības biedrību dibināšanai kontrolēja Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā un kontrolētā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidēšanu. Tika veicināta tādu kooperatīvu izveidošana un darbība, kas apvienoja patērētāju biedrības, lauksaimnieku apgādes un noieta kooperatīvu funkcijas, tās nodēvējot par patērētāju biedrībām (pēc savas struktūras un darbības principiem tās atbilda vēlākajām padomju patērētāju biedrībām). Valdība postulēja, ka kooperācijas galvenais uzdevums ir atbalstīt un veicināt valsts saimniecisko politiku, nevis veicināt kooperatīvu biedru labklājību.^{[nepieciešama atsauce]}

Izveidoja vairākas lielas nozaru apvienības, bieži vien ar monopoltiesībām.

• "Latvijas centrālais sēklu eksports", izveidots 1935. gadā ar monopola tiesībām uz dažādu sēklu un kartupeļu importu un eksportu.
• Centrālā savienība "Zvejnieks" 1937. gadā. Zivju pārstrāde un eksports.
• Latvijas Piensaimnieku Centrālā Savienība 1937. gadā. Tajā bija spiestas iestāties visas esošās piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības. No 1938. gada 1. janvāra tai tika piešķirtas sviesta, siera, olu un medus eksporta monopola tiesības.
• "Bekona eksports" — bekona un konservu eksportam. Uzņēmumam bija trīs fabrikas. Valmierā un Jelgavā pārsvarā ražoja bekonu, bet Rīgā — konservus.
• Ādu un vilnas centrāle 1937. gada 20. janvārī — attiecīgo produktu tirdzniecībai un eksportam.

• 
  AS Latvijas Kokvilna reklāma.
• 
  AS Latvijas Koks reklāma.
• 
  AS Degviela reklāma.
• 
  AS Rīgas Ģipss reklāma.
• 
  Latvijas Piensaimnieku Centrālās Savienības reklāma.
• 
  AS Laima reklāma.
• 
  AS Ogle reklāma.
• 
  AS Vairogs reklāma.
• 
  AS Bekona Eksports reklāma.

Nacionālās akciju sabiedrības

Oficiāli tika pausts viedoklis, ka ārzemju kapitāla īstermiņa mērķi ir destruktīvi un neatbilst Latvijas valsts attīstības ilgtermiņa mērķiem. Lai palielinātu valsts ietekmi un samazinātu cittautiešu un ārzemnieku daudzumu ekonomikā, valdība lielā mērā ierobežoja mazākumtautību uzņēmējdarbību — pamatā vācbaltus, ebrejus, krievu rūpniekus un tirgotājus. Pamatojoties ar slikti darbojošos uzņēmumu likvidēšanu, valsts vara piespiedu kārtā (izmantojot tiešus draudus, administratīvu un politisku spiedienu) nacionalizēja daudzas privātās bankas, eksporta un importa aģentūras, pārveidojot tās par valsts akciju sabiedrībām. Pārspīlētais nacionālisms izpaudās arī ekonomikas latviskošanā, ierobežojot vācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju tiesības, piespiedu kārtā par simbolisku kompensāciju atņemot vai nacionalizējot to uzņēmumus. Rūpniecības nacionalizācija veicināja ārzemju kapitāla aizplūšanu no Latvijas, jaunā pārvaldes birokrātija bija nekustīgāka un mazāk pieredzējusi par vācu un ebreju uzņēmējiem. Īpaši izdevīgi tas bija Padomju Savienībai, kura pēc Latvijas okupācijas pārņēma iepriekš Ulmaņa nacionalizētos nelatviešu uzņēmumus kā valsts uzņēmumus, izvairoties no nepieciešamības maksāt kompensācijas ārvalstu īpašniekiem.

Nacionalizācijas īstenošanai 1935. gada 11. aprīlī tika nodibināta Latvijas Kredītbanka. Lai arī valsts izveidota, tā darbojās kā parasta komercbanka. Bankas mērķis bija būt valsts interešu instrumentam nestabilo un maksātnespējīgo uzņēmumu pārņemšanā, restrukturizācijā un darbības atjaunošanā. Sākotnēji tā veica tikai citu komercbanku pārņemšanu, taču vēlāk iesaistījās arī pārējās tautsaimniecības nozarēs, pārņemot uzņēmumus un veidojot jaunas akciju sabiedrības.

1936. gadā veica lata kursa devalvāciju, pazeminot to attiecībā pret Lielbritānijas mārciņu par 40%, līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas ievērojami veicināja Latvijas preču eksportu, lai arī nedaudz palielināja cenu līmeni iekšējā tirgū.

Lai racionalizētu un plānveidīgāk attīstītu vietējo ražošanu, sākās valsts akciju sabiedrību dibināšana, tai skaitā:

• "Ogle", ar 0,5 milj. pamatkapitālu 1936. gada 10. decembrī — ogļu, koka, malkas, kūdras un citu degmateriālu tirdzniecībai.
• "Vairogs", ar 8,5 milj. pamatkapitālu 1936. gada 15. decembrī — metalurģija, vagonbūve, transportlīdzekļu, kuģu, lauksaimniecības tehnikas ražošanai. 1937. gadā Vairogs vienojas ar Ford Motor Company par Ford automobiļu ražošanu Latvijā.
• "Ķiegelnieks" 1937. gada 21. janvārī — ķieģeļu un drena cauruļu ražošanai.
• "Aldaris" 1937. gada 30. aprīlī — alus brūvēšanai.
• "Degviela" ar 4 miljonu pamatkapitālu 1937. gada 29. jūnijā — degvielas iegādei, pārstrādei un tirdzniecībai.
• "Latvijas Koks" 1937. gada 17. septembrī — kokmateriālu ieguvei, pārstrādei un pārdošanai.
• "Kūdra", ar 3,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 3. martā — kūdras ieguvei, pārstrādei un pārdošanai.
• "Šīfers", ar 1,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 1. aprīlī — azbesta-cementa izstrādājumi jumtiem un celtniecībai. Sāka jaunas fabrikas celtniecību Brocēnos.
• "Tosmāre", ar 4 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 22. jūnijā — metālizstrādājumu, lauksaimniecības tehnikas un kuģu būvēšanai. Pārņemot Liepājā jau pastāvošu kuģu būves un remonta uzņēmumu ražoja lauksaimniecības tehniku un citus metāla izstrādājumus.
• "Rīgas Ģipss", ar 1,5 miljonu pamatkapitālu 1938. gada 8. jūlijā — ģipša ieguvei un pārstrādei, betona un celtniecības materiālu ražošanai.
• Kredītbankai pārņemot dzērienu ražotājus "Iļģeciems", "Tanheizers" un "Waldschlößchen", 1937. gadā tiek izveidota AS "Aldaris". Alus cenas tiek pazeminātas 1937. gada 13. februāri un 18. jūnijā.
• Likvidējot šokolādes ražotāju "Th.Riegert", Kredītbanka 1936. gadā nopirka šokolādes ražotāju Laima un uzsāka tās ražotnes modernizāciju, samazināja darbinieku skaitu un produkcijas cenas, uzcēla jauno fabrikas ēku Rīgā, Miera ielā.
• Privātās AS "Rīgas vilnas manufaktūra" vietā 1937. gada 16. augustā tiek izveidota AS "Rīgas vilnas rūpnieks" ar 2 miljonu pamatkapitālu, kas pazemina savas produkcijas cenas par 10-20%, spiežot citus darīt līdzīgi.
• Valdības uzdevumā Kredītbanka likvidēja septiņu kokvilnas ražotāju 1930. gadā izveidoto "Latvijas kokvilnas ražojumi", tās vietā izveidojot "Latvijas kokvilna" ar 3 miljonu pamatkapitālu, kas 1938. gada februārī samazināja savas produkcijas cenas par 10-20%.
• Kredītbanka nopirka "1. Rīgas apdrošināšanas akciju sabiedrība dib. 1765" un tās vietā izveidoja "Drošība" ar 2,5 miljonu latu pamatkapitālu. 1938. gadā tā pazemināja ēku un mēbeļu apdrošināšanas cenas par 10%.

Nacionalizēja arī vislielāko no krājaizdevu sabiedrību centrālajām organizācijām "Tautas banku". Tā kā "Tautas banka" bija akciju sabiedrība, tai nevarēja piemērot iepriekš minēto likumu. Tāpēc akciju bankām nepieciešamo akciju kapitāla minimālo limitu palielināja līdz 3 000 000 latu. "Tautas bankas" akciju kapitāls bija 700 000 latu, un 1939. gada 30. aprīlī bankas akcionāru sapulcei nācās izbeigt savu darbību un pievienoties valstij piederošajai "Vispārējai Lauksaimniecības bankai". 1940. gada 15. februārī Ministru kabinets pasludināja "Vispārējo lauksaimniecības banku" par krājaizdevu sabiedrību speciālo savienību, tādējādi krājaizdevu sabiedrības nonāca pilnīgā valdības kontrolē.

Ārējās tirdzniecības bilance pēdējos neatkarības gados.

	1933	1934	1935
Eksports uz Vāciju (no 100%)	25,9%	29,5%	33,5%
Eksports uz Lielbritāniju (no 100%)	42,5%	35,8%	30,2%
Imports no Vācijas	24,5%	24,5%	36,8%
Imports no Lielbritānijas	21,9%	22,6%	36,8%
Tirdzniecības apjoms ar Vāciju (milj. Ls)	50,4	54,0	70,3
Tirdzniecības apjoms ar Lielbritāniju (milj. Ls)	64,4	58,4	50,6

Ārējā tirdzniecībā Vācija strauji apdzina Lielbritāniju, kļūstot par Latvijas lielāko tirdzniecības partneri. Vācija to izmantoja, draudot pārtraukt sadarbību ar Latvijas valsts uzņēmumiem tik ilgi, kamēr turpināsies vāciešiem piederošu uzņēmumu nacionalizēšana. 1935. gada oktobrī Rīgā sākās sarunas par Latvijas-Vācijas tirdzniecības sarunas, kas noslēdzās 1935. gada 4. decembrī ar vienošanās parakstīšanu. 1938. gada 12. novembra Latvijas-Vācijas tirdzniecības līgums palielināja tirdzniecību par 50%, bet vienlaikus Latvija atteicās no turpmākas vāciešiem piederošu īpašumu pārņemšanas.

Lauksaimniecība

Latvijas lauksaimniecībai bija daudz problēmu: zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums (ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem), daudz sīko jaunsaimniecību, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana.

Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Lauksaimniecība nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Valsts subsidētās lētās pārtikas produktu cenas stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni.

1934. gadā valdība izveidoja akciju sabiedrību "Apvienotā sviesta eksporta apvienība", kurai 1935. gadā piešķīra eksporta monopoltiesības. Rezultātā mazinājās privāto eksportētāju loma un palielinājās kooperatīvu iespējas. 1937. gadā "Apvienoto sviesta eksporta apvienību" likvidēja un sviesta, siera, medus un olu eksporta monopoltiesības piešķīra "Latvijas Piensaimnieku centrālajai savienībai". Vienlaikus samazinājās privāto pienotavu skaits (1934. gadā darbojās 40 privātas pienotavas, bet 1937. gadā bija palikušas vairs tikai 27).

Racionalizācija

Racionalizācijas tēmu aktualizēta 1938. gada beigās, lai risinātu Lietuvas un Polijas sezonālo lauksaimniecības strādnieku problēmu. Sezonas strādnieku skaits no Polijas un Lietuvas turpināja pieaugt no 41 tūkstoša 1935. gadā līdz 46,4 tūkstošiem 1938. gadā. Vietējā darbaspēka trūkuma mazināšanai uzsāka racionalizācijas kampaņu ražošanas mehanizācijai, mazo uzņēmumu apvienošanai lielākos un valsts ekonomikas plānošanai. Lai atbrīvotu vietējos strādniekus no mazproduktīva darba, racionalizācijas uzdevums bija celt mehanizācijas līmeni ražošanā. 1938. gada decembrī izveidoja Ekonomikas Racionalizācijas Institūtu.

Kara ekonomika, 1939-1940

1938. gada septembrī saasinoties politiskajai situācijai Eiropā, Latvijā sākas banku panika. Iedzīvotāji no bankām izņēma aptuveni 15 miljonus latu. Lai novērstu krīzi, Latvijas Banka palielināja naudas emisiju un bankām izsniedza kredītus. Līdzīga panika sākās 1939. gada septembrī, kad sākās karš. Lai arī valdība centās saglabāt stabilu situāciju, iesaldējot pārtikas preču cenas un izdalot kredītus. Ilgstoši tādu politiku uzturēt nebija iespējams.

Lai arī neitrāla, Latvija bija iesprostota Baltijas jūrā. Tirdzniecība ar Lielbritāniju apstājās. Taču Latvijas galvenie eksporta produkti — kokmateriāli, finieris, lini, sviests u. c. joprojām bija pieprasīti Vācijā un PSRS. Pat bez uzspiestajiem bāzu un tirdzniecības līgumiem ciešāki ekonomiskie sakari ar PSRS Latvijai bija izdevīgi. 1940. gada pirmajā pusgadā 52% no Latvijas sviesta eksporta bija uz PSRS.

Lai saglabātu tirdzniecības floti, 1939. gada 3. septembrī tika aizliegta Latvijas kuģu pārdošana, iznomāšana vai karoga maiņa bez īpašas Finanšu ministra atļaujas. Vāciešu izceļošanas dēļ flote zaudēja kompānijas "Faulbaums" sešus kuģus ar 12 961 kravnesības tonnu. 1940. gada sākumā Ziemeļjūrā kara darbības dēļ tika nogremdēts tvaikonis "Everene", bet "Tautmīla" smagi bojāts aviācijas uzlidojumā. Latvijas tirdzniecības flote zaudēja astoņus jūrniekus un 8158 kravnesības tonnas.

Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu samilza problēma ar degvielas un ogļu piegādi. Pēdējos neatkarības gados Latvija importēja aptuveni 600 000 tonnas ogļu gadā. Vācijai bloķējot Baltijas jūru, piegādes no Lielbritānijas kļuva neiespējamas. Pieauga šo materiālu iegāde PSRS. Tika pastiprināta mežu izciršana un kūdras izmantošana apkurē. Papildus visam 1939.-1940. gada ziemā iestājās aukstuma rekordi.

Cenu situācija

1939. gada 6. septembrī ieviesa visu produktu eksporta kontroli un ārējo tirdzniecību pilnībā pakļāva Finanšu ministrijai. Lai nodrošinātu valsti ar stratēģiskajām izejvielām, tika aizliegts eksportēt ogles, koku, dzelzi, tēraudu, varu, cinku, kaparu, alumīniju, vilnu, kokvilnu, gumiju, degvielu un eļļu.

Valsts noteica vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenas gandrīz visiem produktiem. Lai novērstu sociālo un politisko spriedzi, valdība centās nepieļaut cenu celšanos. Degvielas, cukura un dažu citu preču pārdošanā ieviesa normas. Pārtiku joprojām varēja iegādāties brīvi par zemām, kontrolētām cenām. Latvijā bija viens no augstākajiem piena un piena produktu patēriņiem (566 litri gadā) un gaļas (85 kg gadā) patēriņiem Eiropā. Būvmateriālu iegādei ierobežojumu nebija, tika ierobežota metālu pārdošana.

Līdz ar kara sākšanos pieauga importēto energoresursu cenas. Akmeņogļu cena cēlās no 35 uz 73 latiem tonnā, bet benzīns no 50 uz 80 santīmiem litrā. Kā atsvars gada beigās sāka nākt elektrība no jaunā Ķeguma HES. 1940. gada 16. aprīlī noteica, ka visām lauku saimniecībām jāmaksā 5 santīmi par kilovatstundu. Apkures nodrošināšanai 1939./1940. gada ziemā visā valstī izvērsa plašu mežu ciršanas un malkas piegādes kampaņu. Lai aizstātu ogles, notika eksperimenti ar kūdras un brūnogļu izmantošanu.

Uzņēmumu subsidēšana

Lai palīdzētu grūtībās nonākušajai ekonomikai, Latvijas Banka un Latvijas Kredītbanka ievērojami palielināja kreditēšanu. Latvijas Kredītbankas kredīti 1940. gada 1. janvārī sasniedza 126,3 miljonus latu, gada laikā palielinoties par 41%. Latvijas Bankas kredīti 1940. gada 1. maijā bija 220,7 miljoni latu, gada laikā palielinoties par 49%. Gada laikā dubultojās Latvijas Krājbankas aizdevumi nacionālajām akciju sabiedrībām — no 35,9 miljoniem latu uz 70,3 miljoniem latu. Arī Latvijas Banka aktīvi kreditēja valsts uzņēmumus, un gada laikā kredītu apjoms kāpa no 73 miljoniem uz 117,1 miljonu latu. Bankas apmierināja 60%-84% no visiem kredītu pieprasījumiem. Var pieņemt, ka lielu daļu no tiem nebūtu izdevies atgūt un tos nāktos norakstīt zaudējumos. Tādējādi šī kreditēšana ir uzskatāma par valsts īstenotu ekonomikas subsidēšanu.

Celtniecība

Režīms visā Latvijā izvērsa valsts finansētu celtniecību. Sevišķi aktīvi cēla skolas, sabiedriskās ēkas, pieminekļus (30. gadu beigās vidēji pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Ievērojot 1930. gadu beigu arhitektūras formas, tās kalpoja režīma spēka un panākumu demonstrēšanai. No valsts budžeta celtniecībai atvēlētās summas nepārtraukti palielinājās. 1934./1935. budžeta gadā tie bija 28,1 miljoni latu, bet 1938./1939. budžeta gadā jau 69,8 miljoni. Kopumā celtniecībai režīma gados no budžeta piešķirti apmēram 240 miljonus latu. Šajā summā, visticamāk, nav iekļauti darbi, ko finansēja vai tieša valdības uzdevumā veica Latvijas Kredītbanka.

1937. gada 22. maijā uzsāka Ķeguma HES celtniecību. Rīgā uzcelta Tiesu pils (tagadējā Ministru kabineta, Tieslietu ministrijas un Kancelejas ēka), Finanšu ministrijas komplekss, Latvijas Kara muzejs, Rīgas Brāļu kapi, Armijas veikals (tagad Galerija Centrs), Ķemeru viesnīca, Vienības nams Daugavpilī; tika plānota grandioza Uzvaras laukuma izbūve Pārdaugavā un vispārēja Vecrīgas pārbūve, izveidots 15. maija (Doma) laukums Vecrīgā. Līdz ar monumentālā Uzvaras laukuma būvniecības darbiem tika plānota arī jauna tilta būvēšana aptuveni esošā Vanšu tilta vietā, kas jauno laukumu savienotu ar Valdemāra ielu. Tāpat tika apsvērta Daugavas tiltu būvniecība pie Katlakalna un Zaķusalas. Vecrīgā plānoto administratīvo ēku lielie torņi lielā mērā līdzinājās nesen uzceltajai Stokholmas Domes ēkai.

• 
  Daugavpils Vienības nams
• 
  Tiesu pils ēka
• 
  Finanšu ministrijas sānu fasāde
• 
  Armijas ekonomiskais veikals
• 
  Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija
• 
  Liepājas Draudzīgā aicinājuma pamatskola
• 
  Valsts Ķemeru viesnīca
• 
  Kara muzejs
• 
  15. maija nams Liepājā
• 
  Rūjienas pašvaldības nams
• 
  Aizsargu nams Madonā
• 
  Brāļu kapi
• 
  Ķeguma HES
• 
  Uzvaras laukuma projekts
• 
  Vecrīgas pārbūves plāns
• 
  Rīgas pilsētas nama projekts
• 
  Rīgas pilsētas nama arka, fonā Melngalvju nams

Izglītība un kultūra

1934. gada 24. jūlijā Ministru kabinets izveidoja Kultūras fondu. 1935. gada 28. janvārī Ulmanis aicina dāvināt grāmatas savām pirmajām skolām, aizsākot Draudzīgā aicinājuma kustību. Līdz 1939. gada beigām saziedoti vairāk nekā 1,5 miljoni grāmatu.

1939. gada 1. jūlijā izveidota Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija.

Izglītības un kultūras dzīvi Latvijā centralizēja un vadīja Sabiedrisko lietu ministrija, Rakstu un Mākslas kamera, Profesiju kamera, Preses biedrība un Izglītības ministrija. Šim laikam raksturīgas valsts atbalstītā Kultūras fonda aktivitātes, "Draudzīgā aicinājuma", Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana. Izglītībai atvēlēja 14,7% no Latvijas budžeta, un skolu nodrošinājumā ar skolotājiem un studentu skaita ziņā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvija izvirzījās pirmajā vietā Eiropā. Teātris un mūzika, literatūra un tēlotāja māksla turpināja strauji attīstīties, visās jomās uzrādot sasniegumus.

Ārpolitika

Eiropa 1937. gadā

Kopš režīma sākuma tika pieliktas pūles Baltijas valstu attiecību nostiprināšanai un uzlabošanai. 1934. gadā izveidota Baltijas Antante. 1936. gada rudenī Latviju uz trīs gadiem ievēlēja Tautu Savienības padomē.

Attiecības ar Rietumvalstīm

Pēc Hitlera nākšanas pie varas, 1933. gada sākumā Latvija centās pastiprināt attiecības ar Lielbritāniju un Franciju, savām tradicionālajām aizstāvēm. Taču abas lielvalstis šajos gados centās rast kompromisus ar Vācijas jauno režīmu. Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija 1933. gada 7. jūnijā pēc Musolīni ierosmes noslēdza "četru valstu paktu", kas izraisīja satraukumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā Francijas parlaments līgumu neratificēja, tas nestājās spēkā, taču tas demonstrēja Rietumvalstu gatavību novērsties no mazajām Eiropas valstīm par labu lielvalstu attiecībām. 1934. gadā Francija ierosināja noslēgt Austrumu paktu, kas iesaistītu PSRS jaunā paktā, kas ar dažādām drošības garantijām nodrošinātu Austrumeiropas drošību. Valstu dažādo viedokļu dēļ šī ideja izgāzās. 1935. gada 18. jūnijā Lielbritānija noslēdza līgumu ar Vāciju, kas vācu karaflotei ļāva sasniegt 35% no britu karaflotes tonnāžas. Tas nozīmēja, ka Vācija atkal kļūst par dominējošo spēku Baltijas ūdeņos. Sarunās ar Latvijas diplomātiem, 1936. gada pavasarī Lielbritānija un Francija norādīja, ka nav gatavas uzņemties militāras saistības Austrumeiropas aizstāvībai. Premjerministrs Nevils Čemberlens aizstāvēja samierināšanās politiku, piekāpjoties Vācijas prasībām. Austrumeiropas valstis tika pamestas savam liktenim, un sāka uzlabot attiecības ar Vāciju.

Ulmaņa režīma tuvošanos Vācijai traucēja latviešu vēsturiskā nepatika pret vāciešiem, Brīvības cīņu pieredze un pieaugošā nacisma ietekme vietējo vāciešu vidū. Jau 1933. gada 24. aprīlī Munters rakstīja: "tagadējo Vācijas politisko vadoņu un režīma tieksmes Austrumeiropā un arī attiecībā uz Baltijas valstīm ir tādas, ka mums ar Vāciju nekādos apstākļos politiska sadarbība vai tuvošanās nav un nebūs iespējama". Šajos gados strauji pieauga Latvijas-Vācijas tirdzniecības apjoms, Vācijai aizvietojot Lielbritāniju kā Latvijas lielāko tirdzniecības partneri. Ekonomiskās ietekmes pieaugums Vācijai deva iespēju palielināt arī savu politisko ietekmi.

1938. gada rudenī Vācija uzsāka spiedienu pret Baltijas valstīm, lai drošības garantiju vietā tās izvēlētos neitralitāti. Septembra vidū Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Zviedrija un citas valstis paziņoja, ka atsakās no Tautu savienības 16. pantā paredzētās kolektīvas drošības. Septembra beigās noslēgtā Minhenes vienošanās demonstrēja Lielbritānijas un Francijas pilnīgu piekāpšanos Vācijai. Sabruka Francijas veidotā alianšu sistēma Austrumeiropā un Balkānos. Latvija nonāca Vācijas ietekmes zonā. 1939. gada 20. martā Vācija izvirzīja ultimātu Lietuvai par Klaipēdas apgabala atdošanu. Lielbritānija un Francija paziņoja, ka nesniegs palīdzību Lietuvai. 22. martā Lietuva atteicās no Klaipēdas apgabala. 6. aprīlī Vācijas sūtnis Koce aicināja Latviju nosūtīt militārpersonu delegāciju uz Hitlera dzimšanas dienas svinībām 20. aprīlī. Uz Berlīni devās ģenerālštāba priekšnieks Mārtiņš Hartmanis un ģenerālis Oskars Dankers. 28. aprīlī Hitlers paziņoja, ka ir gatavs noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Skandināvijas un Baltijas valstīm. Vācija līguma parakstīšanu saistīja ar Rietumvalstu un padomju drošības piedāvājumu noraidīšanu, tādēļ Zviedrija un Norvēģija no līguma piedāvājuma atteicās. Sarunas noslēdzās 7. jūnijā ar Latviju — Vācijas neuzbrukšanas līguma parakstīšanu Berlīnē. 1939. gada 21. septembrī Latvija slēdza karā iznīcinātās Polijas vēstniecību Rīgā.

Attiecības ar PSRS

1933. gada decembrī PSRS izvirzīja ideju par reģionāla Austrumu pakta noslēgšanu, kas būtu vērsts pret Vācijas agresiju. PSRS to piedāvāja noslēgt Francijai, Beļģijai, Čehoslovākijai, Polijai, Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Somijai. 1934. gadā PSRS un Francija strādāja pie šī līguma teksta, tajā aicinot iesaistīties arī Vāciju. Pēc Vācijas atteikuma, arī Polija noraidīja šāda pakta ideju. 1935. gada aprīlī Vācija paziņoja, ka varētu noslēgt reģionālu neuzbrukšanas līgumu. Paralēli, 1935. gada maijā Francija un Čehoslovākija parakstīja savstarpējās palīdzības līgumus ar PSRS, atjaunojat ideju par Austrumu pakta noslēgšanu. Ņemot vērā Vācijas aprīlī pausto nostāju, Latvija paziņoja, ka ir gatava parakstīt šādu līgumu. Aizbildinoties ar Francijas-PSRS līgumu, Vācija atteicās no turpmākām sarunām, un 21. maijā Hitlers ierosināja noslēgt tiešus neuzbrukšanas līgumus ar visām kaimiņvalstīm (izņemot Lietuvu). Ņemot vērā Vācijas neskaidro uzvedību, 1935. gada jūnijā Latvija pieņēma lēmumu sākt sarunas ar PSRS par līgumu, kurš būtu līdzīgs franču un čehoslovāku noslēgtajiem līgumiem. Jūnija beigās Rīgā notika Muntera vadīta Latvijas vēstnieku konference, kurā dominēja viedoklis par labu līgumam ar PSRS, jo tas samazinātu Vācijas radītos riskus valstij. Vienlaikus tika konstatēts, ka šāds līgums izraisītu ne tikai Vācijas, bet arī Polijas un Igaunijas neapmierinātību. Konferencē piedalījās arī Ulmanis, kurš atbalstīja līguma nepieciešamību, un 1935. gada 10. jūlijā Latvija informēja PSRS pusi par gatavību sākt sarunas. Latvijas armijas vadītāji apmeklēja 1936. gada 1. maija parādi Maskavā un izteica vēlmi novērot arī Sarkanās armijas manevrus. 1937. gada februārī atbildes vizītē ieradās Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks maršals Aleksandrs Jegorovs, kuru drīz likvidēja Staļiniskā terora laikā. Summējot šo vizīti, padomju diplomāti uzskatīja, ka Latvijas virsnieki ir naidīgi Vācijai un pozitīvi noskaņoti par iespējamo sadarbību ar PSRS. 1937. gada septembrī Hugo Rozenšteina vadīta Latvijas virsnieku delegācija apmeklēja Sarkanās armijas manevrus.

1937. gada pavasarī PSRS uzaicināja Munteru uz sarunām Maskavā, kas sākās jūlijā. Ļitvinovs atkārtoja PSRS ieinteresētību Latvijas drošības garantēšanā. 1937. gada jūnijā Munters devās uz Maskavu, kur tikās ar Staļinu, Molotovu, Ļitvinovu, Kaganoviču, Vorošilovu u. c. padomju vadības pārstāvjiem. Vizītes turpinājumā Munters apmeklēja Volgas-Maskavas kanālu, Dņepras HES, fabrikas un kolhozus.

1939. gada 5. oktobrī Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Latvijai šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests visām Baltijas valstīm, kuru autoritārie vadītāji nolēma piekāpties. Somija, kuras parlaments atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja.

Baltijas valstu situācija

Baltijas valstu neatkarību līdz 1930. gadu vidum nodrošināja ne tik daudz uzvarējušo Antantes valstu atbalsts, cik abu reģionālo hegemonu — Vācijas un PSRS militārais un politiskais vājums. Baltijas valstu neatkarība varēja pastāvēt tikai tik ilgi, cik abas reģiona lielvaras bija ieinteresētas saglabāt tās kā neitrālu buferzonu. Lielbritānijas vienīgā praktiskā iespēja sniegt militāru atbalstu Baltijai bija cauri Skandināvijai, jo kara flotes piekļuvi Baltijas jūrai kontrolēja Vācija.

PSRS interese par Baltijas iegūšanu bija praktiska un politiska. Praktiskos apsvērumus diktēja lielvalsts ekonomiskā un militārā nepieciešamība pēc neaizsalstošajām Baltijas ostām Latvijā un Igaunijā. Uz to norāda arī sākotnējais Molotova—Ribentropa pakts, kurā Lietuva ir atstāta Vācijas ietekmes sfērā. Politiski PSRS organizēja spiegu un komunistu pagrīdes darbu, lai sasniegtu savu ideoloģisko mērķi — vispasaules revolūciju.

1920. gados Somija, ko līdz tam uzskatīja par Baltijas valsti, veica stratēģisku izvēli par labu Skandināvijai. Somija atradās nost no tradicionālajiem Eiropas kara laukiem; tā cerēja, ka PSRS būs vairāk ieinteresēta iegūt Baltijas un nevis Somijas kara flotes bāzes; Somu līcis tīri fiziski atdalīja to no pārējām Baltijas valstīm. Skandināvijas lielvalsts Zviedrija nevēlējās zaudēt savu neitralitāti, lai atbalstītu apdraudētās Baltijas valstis, ar kurām tai nebija pat ciešu ekonomisko saišu.

Otrs alianses virziens, kam reāli gatava bija vienīgi Igaunija, bija Polijas Otrā republika un tās sabiedrotā Rumānijas Karaliste. Taču tas nozīmētu iesaistīšanos Polijas konfliktos ar Vāciju, PSRS un Lietuvu Viļņas apgabala dēļ. Šī konflikta dēļ Lietuva uzstāja, ka jebkāda trīs Baltijas valstu savienība pirmkārt jāvērš pret Poliju.

Visu šo iemeslu dēļ līdz pat 1930. gadu beigām vienīgā militārā alianse pastāvēja tikai starp Latviju un Igauniju. Aizsardzības alianse balstījās uz 1921. gada 7. jūlija, 1923. gada 1. novembra un 1934. gada 17. februāra līgumiem. Ja neņem vērā savstarpējās virsnieku apmaiņas vizītes, konkrēts alianses rezultāts bija tikai 1930. un 1931. gada kopējie militārie manevri. Igauņi pamatoti uzskatīja savu virspavēlnieku Laidoneru par labāku kopējo spēku virspavēlnieku nekā Balodi, kas nebija palīdzējis 1919. gada Cēsu kaujās. Taču Latvijai bija divreiz lielāka armija.

Lai arī Latvijas un Igaunijas attiecības līgumu līmenī bija ciešas, ikdienā bieži valdīja regulāri konflikti (par Igaunijas tirdzniecības līgumu ar Somiju; siltajām attiecībām ar Poliju, kas traucēja Baltijas reģiona vienotībai; no Latvijas izraidītā O. Loonitsa siltā sagaidīšana Igaunijā u. c.). Abu valstu sadarbībai ar Lietuvu un Poliju traucēja neatrisinātā Viļņas apgabala problēma. Polijai draudzīgā Igaunija šajā jautājumā nevēlējās atbalstīt Lietuvu. Jāņem vērā, ka Polijas robežas līdz 1939. gadam bija citādas un Lietuvai nebija kopējas robežas ar PSRS.

Nacistu nākšana pie varas 1933. gadā Baltijai nozīmēja jaunus draudus no Rietumiem, pirmkārt jau Lietuvai ar anektēto Klaipēdas apgabalu. 1934. gada 12. septembrī trīs Baltijas valstis izveidoja Baltijas Antanti, kas gan vairāk darbojās kā ārlietu ministriju konsultatīvā padome, jo Latvija un Igaunija nevēlējās militāru sadarbību ar Lietuvu, kamēr tā neatrisinās Viļņas un Klaipēdas reģionu problēmas.

Neatkarību nosargāt spētu vienīgi ļoti cieša visu Baltijas valstu savienība. Taču katras Baltijas valsts politiku starpkaru periodā diktēja nevis centieni apvienot spēkus, bet bailes no lielajiem kaimiņiem un cerība, ka tieši viņu valstij izdosies izvairīties no agresijas. Politiķi nespēja pārkāpt mazo valstu robežām un strādāt kopējo interešu labā. Sākotnēji bailes no Polijas, bet vēlāk no Vācijas un PSRS noveda pie tā, ka Baltijas valstis neveidoja kopēju militāro aliansi. Tā vietā, lai veidotu vienu lielu reģiona armiju, katra valsts tērēja savus nelielos resursus neatkarīgas armijas uzturēšanai. Apvienojot spēkus, Baltijas valstis varēja mobilizēt līdz 550 000 lielu armiju, kas reģionā būtu ievērojams militārais spēks, ņemot vērā, ka ne Polija, ne Vācija vai PSRS pret Baltijas valstīm nekad nevērstu visus savus bruņotos spēkus.

Netika panākta pat vienošanās par kopēju ieroču iegādi vai munīcijas standartu: igauņi lietoja krievu, latvieši — angļu, bet lietuvieši — vācu munīciju. Vienādojot munīcijas standartu, rastos ekonomisks pamats bruņojuma, piemēram, artilērijas lādiņu, ražošanai pašu spēkiem, kā to darīja Somija.

Taču Baltijas militārās vienotības trūkumā nevar vainot tikai vietējos politiķus, līdzīgā situācijā nonāca arī Skandināvijas un Balkānu valstis, kas nespēja reāli sadarboties, lai kopīgi nosargātu sevi pret militāru uzbrukumu Otrajā pasaules karā.

Ceļš uz okupāciju

Visus režīma gadus turpinājās Baltijas valstu mēģinājumi panākt neuzbrukšanas un neitralitātes līgumus ar lielvarām, kas tika uzskatīti par neatkarības garantijām.

1938. gada 19. decembrī gandrīz vienlaikus ar Lietuvu un Igauniju Latvija pieņem neitralitātes likumu. Būtībā šāda neitralitāte tikai kaitēja, jo nepieslienoties nevienam no blokiem — Vācijai, Lielbritānijai ar Franciju vai PSRS —, Baltijas valstu intereses tika ignorētas un ar tām neviens nerēķinājās.

1939. gadā nedz Vācija, nedz Lielbritānija un Francija nevēlējās sniegt garantijas Baltijas neitralitātei, jo sadarbība ar PSRS bija daudz svarīgāka. Rietumvalstis Baltijas nokļūšanu PSRS ietekmes zonā uztvēra pozitīvāk nekā to nonākšanu Vācijas sfērā. Laiks starp Čehoslovākijas sadalīšanu un Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanu bija pēdējais posms, kad Baltija vēl varēja brīvprātīgi izvēlēties, kuram no lielvaru blokiem pieslieties.

Pēc incidenta ar poļu zemūdeni "Orzel" 1939. gada septembrī PSRS Igaunijai nekavējoties pieprasīja atļauju izvietot valstī savas militārās bāzes, noslēdzot savstarpējās palīdzības paktu. Jau 29.-30. septembrī Fricis Kociņš, Latvijas vēstnieks Maskavā, saņēma prasību pēc delegācijas, kas varētu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS.

Pēc PSRS karaspēka ienākšanas Baltijas valstis faktiski vairs nebija neitrālas un nekontrolēja savu ārpolitiku. Igaunijas teritoriju izmantoja PSRS karā pret Somiju. 1939. gada 14. decembra Tautu Savienības balsojumā par PSRS nosodīšanu par uzbrukumu Somijai Baltijas valstis atturējās.

Pēc bāžu izvietošanas Baltijas valstu ārlietu ministriju pārstāvji tikās gandrīz katru nedēļu, tāpēc savstarpējā informācija par pieaugošajām un nepamatotajām PSRS pretenzijām bija zināma, taču valstīm trūka spēka tām kopīgi pretoties. Lietuva no PSRS bija saņēmusi ilgi kāroto Viļņas apgabalu, bet Igaunijas Prezidents cerēja uz Vācijas un PSRS kara sākumu jau 1940. gadā.

Militārā situācija

Ieroču iegādi apgrūtināja klīringa līgumu tirdzniecības modelis, kas kļuva populārs 1930. gados. Valstis noslēdza līgumus par stingri noteiktu preču klāsta apmaiņu noteiktā apjomā, bet faktiski notika maiņas tirdzniecība, jo valstis nevēlējās tirdzniecībai tērēt savas zelta un cietās valūtas rezerves. Francija un Lielbritānija uzstāja, ka tirgošanās ar tām nozīmē arī tikai viņu ražoto ieroču iegādi. Lai arī Zviedrijā bija labi attīstīta militārā rūpniecība, Zviedrijas tirdzniecība ar Baltijas valstīm bija niecīga, jebkādi zviedru ieroči būtu jāpērk par skaidru naudu, ko Baltijas valstis nevarēja atļauties.

Grūtības bruņojuma iegādē radīja arī ražotāju nevēlēšanās to piegādāt uz kredīta. Tomēr 1938. gadā no Lielbritānijas izdevās iegādāties divdesmitdeviņas Gloster Gladiator lidmašīnas un Čehoslovākijas vieglos tankus (tanketes). 1939. gada pavasarī noritēja sarunas par bruņojuma iegādi, par kuru varētu norēķināties ar starpvalstu preču apmaiņu. Daļu līdzekļu izdevās iegūt, Spānijas republikai pārdodot Krievijas Impērijas laikā uzstādīto piekrastes artilēriju.

1939. gada sākumā, Vācijai vēršoties pret Lietuvu Klaipēdas apgabala dēļ, plāna līmenī pastāvēja varbūtība, ka tā okupēs visu Lietuvu un Latvijā Kurzemi ar Zemgali.

1939. gada pašās beigās izstrādātais 5. mobilizācijas plāns paredzēja veidot aizsardzības līnijas pret iebrucējiem gar Ventu un līnijā Pededze—Aiviekste—Lubāna—Līvāni. Taču tā kā 1940. gada jūnijā padomju karaspēks vispirms iegāja Lietuvā, valsts aizsardzība no visām pusēm nebija reāla. Pēc PSRS bāzu izvietošanas Latvijas neatkarības militārā aizsardzība kļuva gandrīz neiespējama. Papildus uzbrukumam no Austrumiem nāktos rēķināties ar uzbrukumu no Kurzemē izvietotajām bāzēm. Tika plānots, ka armija atkāpsies uz Lietuvu vai pat līdz Vācijai. Taču 1940. gada jūnijā tieši Lietuvu PSRS okupēja pirmo.

Pēc Vācijas un PSRS alianses noslēgšanas un PSRS bāzu izvietošanas Latvijā ieroču iegāde no Rietumiem kļuva neiespējama. Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš 1939. gada 27. oktobrī centās britu ierēdņiem pierādīt, ka nauda par ieročiem jau ir pārskaitīta un ka ieroču ražotājs Vickers Armstrong ir gatavs kontraktu izpildīt. Jautājums bija par deviņu 75 mm lielgabalu, 250 ložmetēju, artilērijas munīcijas, lidmašīnu motoru rezerves daļu u. c. piegādi Latvijai. Taču ieroču piegādes iespējas tika noraidītas. Ierēdņu savstarpējā sarakste parāda, ka Lielbritānija vairs neticēja Latvijas neatkarības pastāvēšanai: "Latvija pēc dažām nedēļām var tikt pilnīgi okupēta. Mums jādara viss iespējamais, lai ieroču pasūtījumus neizpildītu. Tas var palīdzēt tikai Krievijai".

• 
  Jauniegādātās Gloster Gladiator lidmašīnas aviācijas svētkos, 1938
• 
  Ulmanis pie Latvijas armijas tanka 1938. gada rudens manevros
• 
  Latvijas armijas tankete parādē, 1939
• 
  1938. gada manevru laikā
• 
  Latvijas armijas izvietojums 1940. gada 16. jūnijā

Sabrukums

Lēmums par ārkārtējām pilnvarām sūtnim Zariņam

Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs

Ulmanis labi saprata Latvijas stratēģisko situāciju. Rietumu demokrātijas militāri palīdzēt nespēja, nesimpātiskā Vācija augustā bloķējās ar PSRS, Polija tika iznīcināta mēneša laikā. 1940. gadu Latvija sagaidīja kā izolēta, PSRS ietekmei pakļauta valsts.

“

Ar katru gadu mums kļuva aizvien skaidrāks, ka militārā palīdzība kara gadījumā no vecās antantes puses kļūst par ļoti problemātisku jautājumu. Nesenais piemērs ar Poliju pārspēja pašus pesimistiskākos paredzējumus. Bija tikai viena cerība, ka Anglijas un Francijas gudras, tālredzīgas politikas dēļ, prasmīgi, pareizi un bez aizspriedumiem novērtējot savstarpējo spēku samēru un iespējas, kopīgi ar citām lielvalstīm izdosies saglabāt mieru un novērst postošo karu uz iespējami ilgāku laiku. Lūk, tas arī ir viss.

”

Vācijai 1939. gada sākumā iznīcinot Čehoslovākiju un atgūstot Klaipēdas apgabalu, saasinājās iedzīvotāju un valdošo aprindu pretvāciskais noskaņojums. Gan rietumu gan padomju diplomāti ziņoja, ka neformālās sarunās latvieši izsakās pret vāciešiem un ir gatavi pieņemt padomju Krievijas atbalstu. Ģenerālis Balodis padomju pārstāvim Zotovam 1939. gada 15. jūnijā teica: "Vācieši labprāt gribētu pārņemt mūs savā protektorātā. Bet mums tas nozīmētu bojā eju."

Sešos pastāvēšanas gados režīms bija likvidējis gandrīz visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas un pilsonisko iniciatīvu, to aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem (sākot ar kamerām un beidzot ar režīmam padevīgu un cenzētu presi). Tā rezultātā sabiedrība vairs nebija spējīga neatkarīgai politiskai rīcībai (ne psiholoģiski, ne institucionāli). Autoritārisma gaisotnē neviens valsts ierēdnis vai militārpersona neuzdrošinājās pieņemt patstāvīgus lēmumus, nesaņemot atļauju no Vadoņa, bet Ulmanis pēc 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimāta nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. Uzreiz pēc valdības sēdes Kara ministrija informēja visu Latvijas armijas komandējošo sastāvu, ka Latvijā ar valdības piekrišanu tiek ievestas papildus padomju karaspēka daļas. "Eiropas kara norises iespaidā Padomju Savienība nākusi pie atzinuma, ka nolūkā saglābt mieru Baltijas jūras austrumu piekrastē un vispār Eiropas Austrumos, nepieciešams savstarpējās palīdzības paktu paplašināt." Masu mediji bija cenzēti, un iedzīvotāji nebija informēti par patiesajām attiecībām ar PSRS. Kirhenšteina valdībai pārņemot varu, prese rakstīja ka ir notikusi "sociālistiskā revolūcija".

Jau pāris dienas pēc Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas Ulmaņa valdībai bija zināms to slepeno pielikumu saturs, kas paredzēja Baltijas sadalīšanu ietekmes sfērās. No militārā viedokļa ir skaidrs, ka Latvijas armija nevarēja ilgstoši pretoties PSRS armijai, kas jau bija ieņēmusi Lietuvu un kuras bruņoto spēku bāzes kopš 1939. gada oktobra bija izvietotas Latvijā. Taču pretošanās izrādīšanai būtu bijusi simboliska nozīme. Iespējams, Latvijas iekļaušana PSRS nebūtu notikusi tik ātri, vai arī tās pēckara statusam Rietumu sabiedrotie pievērstu lielāku uzmanību. Pat nepretošanās gadījumā valdība būtu varējusi sekot Dānijas piemēram, kas, nepretojoties Vācijas militārajai okupācijai, paziņoja, ka ir okupēta.

Ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmums par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanu, ar kuru sakaru pārtraukuma (iebrukuma) gadījumā Latvijas valdības viedokli ārzemēs jāpārstāv Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam vai, ja viņš zaudētu rīcības spēju, sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim, tas nedeva tiesības veidot trimdas valdību. Sūtņiem nebija dotas nekādas instrukcijas, ko darīt okupācijas gadījumā.

PSRS ultimāta un militārās okupācijas rezultātā sagrūstot režīmam, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīja personas, kas sadarbojās ar PSRS. Pamats ir apgalvojumam, ka autoritārais režīms sadarbībā ar okupantiem iegrūda daļu kreisi noskaņoto iedzīvotāju un sociāldemokrātu, kas pārmaiņas sākotnēji uztvēra pozitīvi — kā autoritārā režīma galu un nevis kā Latvijas neatkarības beigas. 1940. gada 17. jūnijā Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, brīvprātīgi sadarbojoties ar jauno iekārtu. Mēnesi sadarbojoties ar okupācijas spēkiem, Ulmanis sankcionēja šo okupāciju. Iespējams, ka baumas par t. s. "Mongolijas Tautas Republikas variants", t. i., PSRS protektorāta statuss, bija ne tikai apzināta dezinformācija , bet arī rezerves variants gadījumam, ja PSRS politiķiem neizdotos panākt izvirzīto mērķi — Baltijas valstu pilnīgu aneksiju. Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi, un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām rīcības alternatīvām turpinās.

Režīma novērtējums

Pozitīvie sasniegumi

Nevar noliegt Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Par to liecina, piemēram, 1937. gada 28. janvārī pieņemtais Civillikums, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī un fundamentāli sakārtoja civiltiesību jomu.

Režīma izveidošana laika ziņā sakrita ar Lielās depresijas beigām Rietumu ekonomikā un lielvalstu sākto gatavošanos karam, kas pasaules tirgū strauji palielināja pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un izejvielām, kas Latvijai kā agrāras saimniecības zemei bija ļoti izdevīgi un veicināja strauju ekonomikas uzplaukumu. To propaganda pasniedza kā autoritārā režīma nopelnu. Latvijā šajā laikā bija vieni no visstraujākajiem rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempiem Eiropā. 1939. gadā, salīdzinot ar 1934. gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība — par 95%, rūpniecības strādnieku skaits — par 37%.

Šajā laikā tika uzcelti jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un nauda. Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenoja plašas sociālas programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos. Tā nodrošināja uzņēmumus ar izejvielām, deva ievērojamu daudzumu produkcijas (galvenokārt sviestu un bekonu) eksportam un nodrošināja valsts iedzīvotājus ar lētiem pašu valstī ražotiem produktiem. Lētās pārtikas produktu cenas savukārt stabilizēja iedzīvotāju dzīves līmeni. Lauksaimniecības attīstību ievērojami bremzēja zemais darba ražīgums, hroniskais darbaroku trūkums, ko centās novērst ar lietuviešu un poļu viesstrādniekiem, sīksaimniecību kvantitatīvā dominante, samērā zemās ražas un izslaukumi, nepietiekamā lauksaimniecības tehnikas izmantošana.

Laika posms pēc 1934. gada 15. maija ir iegājis sarunvalodā ar nosaukumu "Ulmaņa laiki". Saimnieciski tas bija ekonomiskās augšupejas laiks, dzīves un izglītības līmeņa celšanās, valstiskās kultūras dzīves pacēluma laiks.

Draugu būšana

Ulmanis 1937. gada Strādnieku svētkos

K. Ulmanis pirms valsts apvērsuma bija nonācis naudas grūtībās. Būdams Zemnieku savienības vadītājs, viņš bija no valsts kases aizņēmies lielas summas, lai balstītu savu Zemnieku banku. Kopējais valsts aizdevums Zemnieku bankai bija no 1,5 līdz 2 miljoniem latu. Vekseļus bija parakstījis Ulmanis. Zemnieku savienībai tuvu stāvošām organizācijām bija izsniegtas lielas summas, Latvijas tranzītam aptuveni 13-15 miljoni latu. Valsts parādniekiem, tajā skaitā arī K. Ulmanim, pēc 1935. gada 15. maija parādi tika dzēsti.

Pēc apvērsuma visus Zemnieku savienības daudzmaz redzamākos biedrus iecēla atstādināto pašvaldību un citās vēlēto personu vietās un visos jaunradītos augstos amatos — kamerās, akciju sabiedrību valdēs, ministru un ministriju departamentu direktoru posteņos utt. Pati partija formāli tika likvidēta līdz ar citām, bet atsevišķa partija vairs nebija vajadzīga: tās pienākumus pildīja visas valsts un pašvaldības iestādes, lauku pagastvaldes ieskaitot, jo visu to priekšgalā atradās šīs partijas līderis ar saviem līdzgaitniekiem un draugiem.

Literatūra

• Straume A. Kārlis Ulmanis un mazākumtautību politika Latvijā 1920.-1940. gadā. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.1(16), 23.—25. lpp.
• Zunda A. Kārlis Ulmanis un Zemnieku Savienība. // Latvijas Vēsture. 1997., Nr.3(27), 3.—8. lpp.
• Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. — Zinātne: Rīga, 1988.
• Dr.Hist. Ilgvars Butulis. Ulmaņa apvērsumam — 70 gadi. // Lauku Avīze. 15. maijs (2004.)

Ārējās saites

• Kārļa Ulmaņa radio runa 1934. gada 16. maijā
• Treijs R. Vēlreiz par 15. maiju, bet nopietni. // Latvijas avīze. 17.06.2009.^{[novecojusi saite]}
• Pārvērtējot vadonismu Latvijā: Kārlis Ulmanis vēsturē, kultūrā un atmiņā
• Latvijas neitrālā politika un neitralitāte. 1933-1940. gadā