Nikolajs Grundmanis
Nikolajs Grundmanis (1896. gada 7. februāris — 1919. gada 6. marts) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Atsevišķās studentu rotas komandieris. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis Jelgavas apriņķa Bērzmuižas pagasta Sila Grundmaņos.[1] Mācījās Jelgavas reālskolā, 1914. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) un iestājās studentu korporācijā "Selonija".
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gada sākumā brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas karadienestā. 1915. gada jūlijā uzzinājis, ka tiek dibināti latviešu strēlnieku bataljoni (vēlākie pulki), no Galīcijas frontes atgriezās dzimtenē un 1. augustā tika ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Kaujās izrādīja varonību, par ko 1916. gada sākumā tika paaugstināts virsnieka dienesta pakāpē. Bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas komandieris. Ar to piedalījās marta, jūlija un decembra latviešu strēlnieku kaujās. Par varonību šajās kaujās apbalvots ar II, III un IV šķiras Annas ordeni un III un IV šķiras Staņislava ordeni. Krievijas Impērijas armijas dienestā sasniedza kapteiņa pakāpi. 1917. gadā komandēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 7. rotu. 1917. gada oktobrī, kad notika latviešu strēlnieku pulku boļševizācija, atstāja dienestu. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz mājām, bet ceļā tika apcietināts no vācu puses un nosūtīts kā gūsteknis uz Vāciju. Dzimtenē varēja atgriezties tikai 1918. gada augustā.
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 19. novembrī studentu korporācijas Selonija "krustdēli" Gustavs Celmiņš un Nikolajs Grundmanis pie Baltijas Tehniskās augstskolas (tagad Latvijas Universitātes) galvenās ēkas durvīm uzvilka divus Latvijas karogus.[2] 1918. gada 10. decembrī viņš kopā ar citiem korporācijas biedriem iestājās Latvijas Pagaidu valdības izveidotajā Atsevišķajā studentu rotā un tika izraudzīts par tās komandieri.
1919. gada 2. janvārī Grundmaņa komandētā rota pārcēlās uz Liepāju, kura ietilpa pulkveža Oskara Kalpaka komandētajā Latviešu atsevišķajā bataljonā cīņās pret lieliniekiem. Neveiksmīgās izlūkošana un miglas dēļ bataljons pie "Airīšu" un "Skrundu" mājām 1919. gada 6. martā sadūrās ar sabiedroto vācu vienībām, kuras noturēja par pretiniekiem. Sadursmē krita Oskars Kalpaks, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders. Smagi ievainotais Atsevišķās studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis nošāvās.[3] Kopā ar citiem, kas krita šai sadursmē, tika guldīts zemes klēpī Liepājas Lielajos kapos.[4]
Pēc Latvijas brīvības cīņām pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. 1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras; pēc nāves) par vairāku pretinieka uzbrukumu atsišanu pie Lēnas mācītāja muižas un Skrundas skolas. 1929. gada 3. martā pie Airītēm, kur Nikolajs Grundmanis krita, tika uzstādīts viņam veltīts piemineklis, klātesot valsts prezidentam Gustavam Zemgalam un Latvijas armijas augstākajai vadībai. Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvots arī viņa brālis Aleksandrs Grundmanis.[1][5]
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Jaunbērzes pagasta vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijā.
- ↑ «Selonijas krustdēli uzvelk Latvijas karogu (selonija.lv)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijā.
- ↑ «Pārpratuma kaujā krīt kapteinis Grundmanis (lettonia.lv)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijā.
- ↑ Tēvijas Sargs "1919. gada marts. Kaujas Kurzemē" Arhivēts 2009. gada 1. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Aleksandra Grundmaņa L.K.o.k. biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijā.