Atvērt galveno izvēlni

Latviešu landesvēra dumpis (1918)

Pilsētā un presē izplatītais britu brīdinājums par artilērijas izmantošanu nemieru apspiešanai
Britu "Princess Margaret"
Britu kreiseris "Ceres"

Latviešu landesvēra dumpis notika 1918. gada 28.-30.decembrī Rīgā, kad Baltijas landesvēra 1. Rīgas latviešu rota atteicās pakļauties pavēlēm, tika atbruņota un izformēta. Dumpi atbalstīja vismaz daļa 3. Rīgas latviešu rotas kareivju. Dumpja apspiešanā iesaistījās Vācijas impērijas armija un Lielbritānijas karaflotes artilērija. No arestētajiem 193 kareivjiem 10 tika nošauti pēc karatiesas lēmuma. Pārējos ieslodzīja guberņas cietumā (Citadelē), no kurienes tos atbrīvoja pēc Sarkanās Armijas ienākšanas Rīgā. Dumpis un tā apspiešana bija viens no iemesliem, kāpēc nākamajās dienās latviešu karaspēka vienību lielākā daļa dezertēja.[1]

Kareivju noskaņojumsLabot

Sākoties Latvijas brīvības cīņām, Latvijas Pagaidu valdība neriskēja veikt vispārējo mobilizāciju, saprotot, ka lielākā daļa iedzīvotāju gaida boļševiku atgriešanos. Tādēļ armijas veidošanu sāka ar vairāk motivēto virsnieku, pilsonisko aprindu studentu un vācbaltu brīvprātīgo vienību veidošanu. Daudzi latvieši Rīgas brīvprātīgajās vienībās stājās bada dzīti. Disciplīna bija minimāla. Kareivji ieročus ieguva, aplaupot vācu armijas noliktavas, bet apģērbu un pārtiku, aplaupot iedzīvotājus. Par situāciju ziņoja ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītājs kapteinis Aleksandrs Plensners: "Latviešu brīvprātīgiem, par apģērbu un apavu nemaz nerunājot, telpas tiek ierādītas aukstas un nekurinātas, tikai pēc nedēļām ilgas gaidīšanas, un netiek izdots pat neviens lauku ķēķis ēdienu pagatavošanai. Latviešu vienīgais karaspēks – brīvprātīgie Rīgā – staigā koka tupelēs, gandrīz kailiem stilbiem un, protams, bez ieročiem. Pats par sevi saprotams, ka šādos apstākļos par brīvprātīgiem iestājas tikai vai nu galīgi fantasti, vai tādi, kam citas izejas nav, – no gūsta pārnācis izmocīts invalīds vai izvārdzis bezdarbnieks."[2]

1918. gada 8. decembrī Rīgas 1. latviešu landesvēra rotas jaunais komandieris štābkapteinis Kupre (sākumā rotu komandēja apakšpulkvedis Jānis Imaks, pēc tam praporščiks Jānis Ķīselis) un viņa adjutants praporščiks L. Upītis lūdza pieņemt viņus Apsardzības ministrijas sēdē, lai viņi varētu pastāstīt par latviešu karavīru noskaņojumu - karavīri kurnēja, ka būšot jākaro pret "savējiem" zem vācu vadības, pieprasīja sev tādas pašas tiesības kā no pilsonības pārstāvjiem komplektētajās rotās, proti, labāku apgādi un tiesības ievēlēt virsniekus.[3]

Jaunajās vienībās aktīvi darbojās boļševiku aktīvisti. "Rotās tika vesta aģitācija un vervēti uzticīgi piekritēji sacelšanās gadījumā. Visrevolucionārākā tomēr bija otrā un pirmā rota, jo brāļi Mūrnieki ap sevi bija noorganizējuši no rotas kareivjiem stipru grupu sev piekritējus, kuri bija katrā laikā gatavi ar ieročiem rokās uzstāties uz partijas pavēli pret Ulmaņa valdību."[4]

Stāvoklis RīgāLabot

6. decembrī Ulmanis rakstīja britu Baltijas flotes komandierim, lūdzot militāru palīdzību. Briti apsolīja palīdzēt militāri un apgādāt latviešu armiju ar ieročiem, apģērbu un pārtiku. 17. decembra vakarā Rīgā ieradās britu karakuģi. Lielākā kuģu daļa gan 19. decembrī atgriezās Liepājā, kas kļuva par viņu pastāvīgo bāzi, taču britu militārā ietekme Rīgā bija nodibināta.[5] 23. decembrī uz britu kuģa "Princess Margaret" notika Vācijas ģenerālpilnvarotā Vinniga, Vācijas 8. armijas ģenerālštāba pārstāvja, Lielbritānijas konsula Vivjēna Bosenketa (Bosanquet) un britu virsnieku sapulce. Briti izvirzīja vairākas prasības, kas koncentrējās uz to, lai Vācijas karaspēks aizsargātu Valku, Valmieru, Cēsis, Jaunjelgavu, Bausku un Jelgavu, kā arī atgūtu jau zaudētās teritorijas. 8. armijas pārstāvis ziņoja, ka ar esošajiem spēkiem tas nav izdarāms, armijas vienības ir demoralizētas un netaisās karot.

Sarkanajai Armijai tuvojoties Siguldai, decembra pēdējās dienās sākās iedzīvotāju bēgšana no Rīgas. Tie galvenokārt bija muižnieki, bagātnieki un vācbaltieši, kas ar kuģiem devās uz Liepāju vai Dancigu. Tikmēr daudzi latvieši gaidīja "savējo" - latviešu strēlnieku atgriešanos. Vinnigs, kas 26. decembrī tika iecelts par Vācijas vēstnieku Latvijā un Igaunijā, devās uz Siguldu, lai iepazītos ar stāvokli frontē. Prese optimistiski ziņoja par Vācijas regulāro armijas daļu tuvošanos Kurzemei, kuras jau pēc pāris dienām būšot Rīgā, un pārņemšot pilsētas aizstāvību. Nemierīgajās Rīgas ielās patrulēja Vācijas kareivji un Baltijas landesvērs. Vācu okupācijas iestādes turpināja veikt policijas funkcijas, solot tās nodot Pagaidu valdībai uzreiz pēc Vācijas karaspēka aiziešanas. 27. decembra vakarā Rīgā sāka patrulēt arī britu kareivji.

Dumpja gaitaLabot

Piektdien, 27. decembrī Suvorova ielas kazarmās, kas izvietotas bijušā pareizticīgo semināra telpās (mūsdienās Rīgas Skolēnu pils) izvietotos kareivjus informēja par nosūtīšanu uz fronti. Uz virsnieku patriotiskajiem saukļiem kareivji atbildēja ar svilpieniem un atgriezās kazarmās.

Sestdien, 28. decembrī kareivji atteicās doties uz Siguldu un Inčukalnu, kur iepriekš Vācijas armijas izveidotajās aizsargjoslās tika plānots apturēt boļševiku uzbrukumu. Viņi pieprasīja tūlītēju algas izmaksāšanu. Kad tas tika izdarīts, viņi pieprasīja algu vēl par trim mēnešiem. Kad arī tas tika izdarīts, kareivji tik un tā atteicās pakļauties pavēlēm.[6]

Sestdien, 28. decembrī kareivji teica savam komandierim, lai tas kazarmās nerādās, ja negrib, lai viņu apmētā ar granātām. Kareivjiem granātas nebija izsniegtas, bet tie tās bija ieguvuši no aizejošajiem Vācijas kareivjiem.

Svētdien, 29. decembrī uz pārrunām ar dumpīgajiem kareivjiem ieradās Apsardzības ministra Zālīša vadīta delegācija, kuru padzina, piedraudot ar vardarbību.[7] Cik saprotams, piedraudēts apmētāt ar granātām. 29. decembrī bija paredzēts rotu atbruņot, taču Pagaidu valdībai trūka spēku tās īstenošanai. Par paredzēto atbruņošanu uzzināja arī dumpinieki, kas nolēma pretoties.[8]

Pēcpusdienā Suvorova ielā 99 sākās revolucionāras nekārtības. Virsniekus pasludināja par atceltiem un kareivji paziņoja par atbalstu boļševikiem. Pēc šīs informācijas saņemšanas Ulmanis lūdza landesvēra vācbaltu vienībām atbruņot dumpiniekus. Vācbaltieši esot atteikušies, lai neradītu vēl lielāku etnisko šķelšanos ar latviešiem. Ulmanis tad vērsās pie Lielbritānijas konsula Bosenketa. Uz britu karakuģa notika Pagaidu valdības, britu un Vācijas pārstāvju sapulce, kas pieņēma lēmumu par dumpja militāru apspiešanu, izmantojot vācu karaspēku un britu karaflotes artilēriju. Arī vācbaltu landesvērs tagad bija gatavs piedalīties.[9]

Dumpja apspiešanaLabot

Suvorova ielas kazarmu apkārtnē svētdien sāka patrulēt vācbaltu, Dzelzsbrigādes un Vācijas armijas kareivji. Kārtības nodrošināšanai visas Rīgas izklaides vietas, teātrus un kino slēdza 29. decembra 22.30, un 23.00 sākās komandantstunda - uz ielām vēl esošos nogādāja policijā. Lielāko daļu uz ielām aizturēto atbrīvoja nākamajā dienā pēc personības un dzīves vietas noskaidrošanas. Gadījumā, ja ielās izietu boļševiku atbalstītāji, tos paredzēja apšaudīt britu flotes artilērija. Kareivji ieņēma Grīziņkalna, Pērnavas ielas, Matīsa ielas apkārtni. Uz stūriem izvietojās ložmetējnieki, piebrauca bruņu automobilis. Satiksmi pār Aleksandra gaisa tiltu slēdza, lai nodrošinātos, ka dumpinieki neizbēg. Uz tilta vācieši novietoja vieglos lielgabalus. Tramvaju kustība rajonā bija slēgta līdz 30. decembra 8.30. Cauri aplenkumam laida tikai sievietes un bērnus.[10]

30. decembra 4.00 rītā dumpinieku kazarmas bija aplenktas. Ap 6.30 dumpiniekiem deva pusstundu laika, lai tie padotos. Pēc ultimāta noraidīšanas, īsi pēc 7.00 rītā britu kreiseris “Ceres”, kas bija noenkurojies Elizabetes ielas galā, raidīja 11 brīdinājuma šāvienus. Tie tika raidīti izklaidus, ar mērķi dumpiniekus iebiedēt, nevis iznīcināt kazarmas. Trīs šāviņi piezemējušies Purvciemā, viens sprādzis gaisā. Arī vācu lielgabals no Aleksandra gaisa tilta raidījis pāris brīdinājuma šāvienus.[11]

Pēc brīža dumpinieki ēku pameta, iznākot saliedētās rindās un dziedot “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Padevās 191 latviešu kareivis un 2 virsnieki, kas visi tika aizvesti uz guberņas cietumu (tagad Citadeles iela 7).[12] Sākotnēji domāts, ka dumpī vismaz daļēji piedalījusies arī 3. latviešu rota, kas tika atbruņota. Dažus arestētos 3. rotas kareivjus vakarā atbrīvoja un vācieši izsacīja publisku atvainošanos.[13] Jau 8.30 atļāva atsākt satiksmi kazarmu apkārtnē un ieņemto kazarmu ēku atbrīvoja.[14]

30. decembra pusdienlaikā Pagaidu valdība izplatīja paziņojumu:

“Šī rīta notikumi Rīgā nestāv nekādā sakarā ar lielinieku frontes stāvokli ārpus Rīgas. Šis stāvoklis pēdējās dienās nav grozījies: lielinieki atrodas viņpus Rembates un Siguldas. Pret lieliniekiem ir sūtīti jauni bruņoti spēki un vakar aiz Siguldas lieliniekiem dots jauns trieciens. Šorīt Rīgā tika atbruņota pirmā latviešu savvaļnieku (brīvprātīgo) rota. Tanī bija iekļuvuši lielinieki un tā nepadevās kara disciplīnai. Lielgabalu šāvieni nāca no angļu kuģiem. Par drošību ir gādāts un uztraukumam nav vietas.”[15]

Arī Jaungada vakarā, 31. decembrī uz ielām aizliedza atrasties pēc 23.00. Virs pilsētas regulāri lidoja Vācijas kara lidmašīnas, veicot novērošanu. Pilsētā patrulēja Dzelzsbrigādes bruņu auto. Britu karakuģu starmeši izgaismoja debesis pār pilsētu.[16]

AtsaucesLabot