Oskars Kalpaks

Oskars Kalpaks (dzimis 1882. gada 6. janvārī, miris 1919. gada 6. martā) bija latviešu pulkvedis, Latvijas zemessardzes latviešu vienību pirmais komandieris.

Oskars Kalpaks Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 6. janvārī Meirānu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1919. gada 6. martā (37 gadi) Zirņu pagasts, Kuldīgas apriņķis, Latvija Tautība latvietis Vecāki Pēteris Kolpaks (1850—1922), Ilze Kevere (1854—1890) Brāļi Kārlis Māsas Anna Paraksts

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1903 — 1919 Valsts Krievijas Impērija (1903—1918) Latvija (1918—1919) Struktūra Sauszemes armija Vienība 183. Pultuskas kājnieku pulks Baltijas landesvērs Komandēja Latviešu atsevišķais bataljons Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis Izglītība Irkutskas karaskola

Biogrāfija

Dzimis 1882. gada 6. janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas novada Ošupes pagasta) "Liepsalu" māju rentnieka Pētera Kolpaka (1850—1922) un viņa sievas Ilzes, dzimušas Keveres (1854—1890), ģimenē. Oskaram bija vecāka māsa Anna (1876—?) un jaunāks brālis Kārlis (1884—1953). Pēc mātes nāves 1891. gadā tēvs apprecējās ar Annu Antužu.

Desmit gadu vecumā Oskars trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā, kas bija Krievijas Impērijas valsts iestāde, un bija labāk apgādāta nekā pagastskolas un draudzes skolas, bet tajā mācības galvenokārt notika krievu valodā. Skolas laikā zēns apguva vijoļspēli, ko viņam patika spēlēt arī vēlāk.

Pēc pamatskolas absolvēšanas neveiksmīgi mēģināja iestāties Pleskavas karaskolā, nākamajā gadā devās uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja t.s. savvaļnieka pārbaudījumus, 1903. gada 18. janvārī O. Kalpaku ieskaitīja Krievijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O. Kalpaks 1904. gadā devās uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neizturēja iestājpārbaudījumus. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšvirsnieks 1905. gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur šoreiz veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā. 1905. gada revolūcijas apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus — O. Kalpaks Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu — sudraba medaļu “За усердие” (“Par centību“).

1908. gada jūnijā O. Kalpaks absolvēja Irkutskas karaskolu un tika ieskaitīts 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kura dislokācijas vieta bija Varšava. Podporučika dienesta pakāpes iegūšana nozīmē, ka viņš skolu bija beidzis ļoti sekmīgi, jo absolventiem parasti piešķīra tikai praporščika pakāpi. 1908.—1909. gadā O. Kalpaks bija rotas pagaidu komandieris, kādu laiku viņš bija pulka mantzinis. 1910. gada vasarā 183. Pultuskas pulku pārvietoja uz Kostromu, kur viņš kļuva par pulka instruktoru sagatavošanas komandas priekšnieku, pēc izdienas ieguva poručika dienesta pakāpi un kļuva par rotas komandieri. Sakarā ar Krievijas Impērijas jubilejām 1912. un 1913. gadā viņu par labu dienestu apbalvoja ar divām piemiņas medaļām.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada augustā O. Kalpaks ar savu pulku kā ložmetēju vada komandieris nokļuva krievu—austriešu frontē Galīcijā. Pēc ievainojuma kaujā tika apbalvots ar Sv. Annas ordeņa 4. pakāpi. Par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, pēc tam — rotu t.s. Karpatu operācijās viņu apbalvoja ar trim ordeņiem. Par cīņām pie Brestas viņu apbalvoja ar vēl diviem ordeņiem. Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts. Par 1915. gada augusta kaujām pie Zeļenijdvorecas viņu apbalvoja ar Sv. Jura zobenu. Savukārt 1915. gada septembra kaujās viņu apbalvoja ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi. 1915. gada septembrī O. Kalpakam piešķīra štābkapteiņa dienesta pakāpi.

1917. gada Februāra revolūcijas laikā viņš iestājās sociālrevolucionāru (eseru) partijā. 1917. gada septembrī O. Kalpaks pēc izdienas ieguva apakšpulkveža dienesta pakāpi. Pēc Oktobra revolūcijas 15. novembrī padomju vara viņu iecēla par pulka komandieri. 1917. gada 10. decembrī viņu pulka sapulcē ievēlēja par komandieri, ko apstiprināja pulka komiteja. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas un pulka demobilizācijas O. Kalpaks 1918. gada 8. aprīlī atgriezās Kostromā, kur pabeidza pulka štāba lietu nodošanu turienes muzejam. 1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Vācijas armijas okupētajā Rīgā.

Brīvības cīņu sākumā 1918. gada 31. decembrī Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Latvijas zemessardzes latviešu vienību komandieri. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu. 1919. gada 5. janvārī pulkvedis Kalpaks izdeva pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka apsardzības ministrs viņu iecēlis par komandieri atsevišķam bataljonam, kuru veidoja virsnieku rezerves rota, Latgales apakšvirsnieku rota, Latgales virsnieku rota, Cēsu rota, 3. latviešu zemessargu rota. Tajā pašā dienā pagaidu valdība atstāja Jelgavu un aizbrauca uz Liepāju studentu rotas apsardzībā. Pulkvedis Kalpaks ar savu bataljonu palika frontē. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotāju vairākums simpatizēja lieliniekiem. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.^{[nepieciešama atsauce]} 1919. gada februārī frontes līnija nostabilizējās pie Ventas. Liepājā un Grobiņas apriņķī tika veikta mobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi.

3. martā sākās plašs uzbrukums Padomju Latvijas armijai. Kalpaka bataljona sākotnējais uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas—Saldus ceļu. Latviešu bataljons un vācu Dzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm" nonāca savstarpējā sadursmē — krēslā vieni otrus neatpazina (vienotu uniformu un atšķirības zīmju nebija), izcēlās apšaude. 6. marta pēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris Oskars Kalpaks mira. Apšaudē bez plkv. Kalpaka no Atsevišķā latviešu bataljona gāja bojā kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un Kalpaka bataljonam piekomandētās vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants Makss Šrinders (Schründer), kā arī vairāki karavīri otrā landesvēra daļā — fon Borha bataljonā, ar kuru izcēlās apšaude.

Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Oskaru Kalpaku apglabāja 11. martā Liepājas Ziemeļu kapos. 1919. gada 18. septembrī Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtas kapsētā Meirānu Visagalā, netālu no "Liepsalām". Tur viņam 1927. gadā atklāja Kārļa Zāles veidoto pieminekli.

Piemiņas vietas

Oskara Kalpaka kapa piemineklis Meirānu Visagala kapsētā (Kārlis Zāle, 1927.)

Oskara Kalpaka piemineklis Rīgā, Esplanādē

Memoriāls pie Lēnu muižas

• O. Kalpaka krišanas vietā "Airītēs" 1936. gadā tika ierīkots O. Kalpaka muzejs un piemiņas vieta "Airītes". Tas tika atjaunots 1988. — 1990. gadā. Kopš 2007. gada muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa.
• Kalpaka dzimto māju vietā "Liepsalās" arī ir iekārtots muzejs. Diemžēl padomju meliorācijas rezultātā saglabājušies bija tikai kūts mūri, kuri tika pārbūvēti un tur izvietota ekspozīcija.
• 2006. gada 22. jūnijā Kalpakam tika atklāts piemineklis Rīgā, Esplanādē.
• 2019. gada 5. janvārī Jelgavā tika atklāta atjaunotā piemiņas plāksne Oskaram Kalpakam.
• Oskara Kalpaka vārdā ir nosauktas ielas Gulbenē, Jelgavā, Jūrmalā, Kuldīgā, Liepājā, Lubānā, Madonā, Rīgā, Sabilē, Siguldā, Skrundā, kā arī Kalpaka bulvāris Rīgā un Oskara Kalpaka laukums Saldū.
• Oskara Kalpaka tilts Liepājā.

Ārējās saites

• Kalpaka Pieminekļa Fonda mājas lapa
• Ē. Mugurēvičs Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19
• par Kalpaku
• Muzejs, O. Kalpaka dzimtās mājas "Liepsalas"
• O. Kalpaka muzejs "Airītes"
• O.Kalpaka memoriāls "Airītes" www.vietas.lv